Kad pāra attiecības piemeklē kārtējā krīze

57133828_1305046919633053_770180884207763456_n

Ikvienas attiecības pavada krīzes. Un tā ne vienmēr ir karadarbība, strīdi no rīta līdz vakaram un klusējoši protesti (kaut gan visbiežāk tieši tā arī ir). Dažkārt tas ir stāsts par klusumu pārī, kas padara kurlu, par šaubām, par garlaicību, ļoti pretrunīgas sajūtas attiecībā uz partneri, sevi un galu galā visu dzīvi kopumā.

Tādos brīžos mēs atrodamies krustcelēs: palikt vai aiziet, pamēģināt vēlreiz vai atlaist. Ir vēl trešais variants – griezties pēc palīdzības. Un arī šim ceļam ir daudz sīku atzarojumu: palasīt eksperta sarakstītu grāmatu, pierakstīties pie psihologa (jautājums – vienam vai ar partneri), apmeklēt semināru vai lekciju.

Vissmagākais ir tas, ka visi šie stāsti ir stāsti par izvēli. Nav pareizā ceļa. Tā nav ne loterija, ne spēle uz miljonu. Vienkārši, izvēloties vienu ceļu, tu viennozīmīgi atsakies no otra. Kaut ko noteikti iegūsti, bet kaut ko – zaudē.

Ir krustceles, kas nav katastrofiskas. Kas atļauj iepauzēt, paskatīties uz to no malas, it kā paceļoties virs aiznavas. Un saprast: no kurienes tas nāk, pie kā tas var novest, un kas rezultātā sanāca, un ko tagad ar visu šo dzīvē darīt.

Tāda pauze nepieciešama, lai apzinātos, lai atļautu rasties jaunai atbalsij – kuru no ceļiem izvēlēties.

Ja ir iespēja un spēks, nestrebt karstu, tad labāk to nedarīt. Ja ir instrumenti, ar kuru palīdzību sakārtot dzīvi, palīdzēt kaut ko apjaust, apdomāt, pārveidot, tad grēks tos neizmantot.

Kad mēs runājam par pāra attiecībām, mēs vienmēr runājam par laimes iespējamību. Un katram no mums tā ir savādāka. Kādam tā ir klusā miera osta dzīves vētrās, stiprais plecs, mājīgās mājas, spēka vieta. Kādam tas ir risks, draivs, liesmas un sajūsma, nedaudz šūpoles, bet tādas, kurās šūpojoties nepaliek nelabi. Kādam tā ir brīvība un neatkarība, bet vienlīdz arī kopīgas mājas un kopīgas vienošanās šajā kopīgajā ceļā.

Katrā pārī tas var būt atšķirīgi. Un tāda iespēja rodas jau satikšanās brīdī. Mirklī, kad sākas dialogs un uzmanība. Vai mēs varam arī tālāk būt kopā? Kā rīkoties ar šo situāciju uz “pārkāpuma robežas”?

Atbilde katram būs sava. Bet mēs skaidri zinām, ka tā būs piemērota tieši jums.

Un ļoti liela un svarīga atbilde par sevi un savu dzīvi ir dialogā ar Otru cilvēku.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Arī pie mums, Latvijā ir vieta, kur šo visu mācīties un pasniedzēja, kuru es iesaku un ieteikšu, kas man pašai lieti noderējusi. Jau trešdien 13. novembrī plkst. 18:00 turpinās Ineses Prisjolkovas semināru cikls “Viņš + Viņa” ar praktisko nodarbību “30 kļūdas, kas grauj mūsu sievišķību”. Patiesībā tas ir špikerītis sievietēm, ko sastādījis vīrietis, lai mēs neiebrauktu grāvī un krīzes situāciju ģimenēs būtu krietni mazāk.
Šajā semināru ciklā var apmeklēt visu ciklu kopumā vai atsevišķas nodarbības.

Ieplāno tam laiku un piesakies ŠEIT

Ko darīt, kad jūk un brūk ģimenes dzīve

6473510-R3L8T8D-650-58

Nekarot – mīlēt!

Pirms kāda laika internetā klejoja raksts par cilvēku, kurš kopdzīvē ar savu sievu bija nonācis līdz ārkartīgi sliktām attiecībām. Viņi jau gatavoja dokumentus šķiršanās prāvai. Uz to brīdi attiecības bija tādas, ka viņi viens otru nespēja pat redzēt.

Kādā vakarā viņš aizbrauca nakšot uz kādu moteli, jo jutās ārkartīgi slikti un mājās doties negribējās. Viņam bija tik ļoti slikti, ka viņš sāka skaitīt lūgšanas, jautājot sev: ko gan es varu izdarīt, lai paliktu vieglāk, un uzdeva sev jautājumu, kāpēc viss ir tik briesmīgi sanācis. Un pēkšņi radās lēmums: viņš pārstās jel ko pieprasīt no sievas, pārstās  uzvesties izaicinoši, vienkārši pamēģinās izdarīt viņai ko labu, padarīt viņas dzīvi kaut nedaudz labāku.

“Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tavu dienu padarīt labāku, vieglāku, patīkamāku?”  Protams, ņemot verā to, cik ilgu laiku viņiem jau bija šādas saspīlētas attiecības, sieva, ignorējot viņu, aizgriezās un neko neatbildēja.

Nākamajā dienā viņš atkal uzdeva šo jautājumu, viņa pateica, ka viņš tikai ņirgājas par viņu un atkal uzgrieza viņam muguru. Beidzot, kādā ceturtajā, piektajā dienā, kad viņš atkal uzdeva šo jautājumu, sieva viņam atbildēja: “Ja jau tu tik ļoti gribi, aizej nomazgā traukus, tikai, lūdzu, liec mani mierā!”

Viņš aizgāja nomazgāt traukus, izmazgāja visu virtuvi. Nākamajā dienā atkal nomazgāja traukus un arī nākamajā un nākamajā… Un, kad jau otro nedēļu viņš neatlaidīgi bija to darījis, kādā rītā viņš sievai teica: “Es mazgāju traukus un arī šodien to izdarīšu. Bet varbūt ir vēl kaut kas, ko es tavā labā varu izdarīt un uzlabot tavu dienu?”

Un tad sieva apraudājās, un viņi atsāka sarunāties. Un tad tā jau bija saruna par attiecībām. Normāla, cilvēciska saruna. Tā nebija vairs pretenziju uzrādīšana. Viņi runāja par to, cik patiesībā smags bija laiks, kad viņi nesarunājās, cik abiem tas bija nospiedoši, cik ļoti viņiem vienam otra bija trūcis un cik ļoti tomēr viņi viens otru mīl un grib būt kopā.

Pievērsiet uzmanību tam, ka šis cilvēks necentās mainīt sievu, viņš vienkārši viņai parādīja to, ka viņa viņam ir svarīga, mīļa un viņš viņas dēļ ir gatavs kaut ko darīt, mainīt, nepavelkoties uz viņas aukstumu un  skarbajiem vārdiem.

Tikpat labi tā varēja būt sieva, nav svarīgi, no kuras puses tiek sperts šis pirmais solis, svarīgākais ir tas, ka tas notiek. Cilvēks pārstāj karot. Vienkārši pieceļas un saka: “Viss, es ar tevi vairs nekarošu!”

Kad  šāds karš ir noticis ilgi, ilgi, dažkārt pat gadiem ilgi, ar milzīgu daudzumu apvainojumu, aizvainojuma un pretenziju, cilvēks vienkārši pieceļas un pasaka: ” Viss, es vairs nekaroju, es vienkārši saplēšu visus šos rēķinus, es negaidu, kad tu tos apmaksāsi, apmierināsi manu lepnību, vienkārši es tos padaru par nulli. Un es vēlos pamēģināt kaut ko izdarīt tavā labā, bez jebkādām prasībām tev. Es negaidu, kad tu apņemsies arī kaut ko izdarīt. Bez pieprasījuma, ka tu mainīsies. Bez jebkāda slēpta nolūka un aprēķina, ka es nomazgāšu traukus un par to tu mani atkal iemīlēsi.

Šis cilvēks rakstīja, ka bija sasniedzis izmisuma augstāko pakāpi.

Jā, tas ir bailīgi, jo tad, kad esam izkāpuši pa otrā stāva logu ar milzīgi biezām bruņām, mēs esam pieraduši pastāvīgi aizstāvēties, mēs izturam sitienus, mēs sekojam tam, lai mūsu aizsardzību neviens nespētu uzlauzt. Taču te mēs varam runāt par to, ka atzīstam savu ievainojamību, savu nepilnību: jā, šis cilvēks var nodarīt mums sāpīgi, viņš var mūs atstumt, viņš var mūs “pasūtīt piecas mājas tālāk”. Pieņemt to, neslēpties, nebēgt no visa tā – tā arī ir gatavība patiesumam, atklātībai, kas atver jaunas iespējas, dod iespēju izrauties no šī purva.

Reiz bija mums saruna par kājām, pie kurām piesieti betona bluķi – tas nav izdomājums. Ar tiem nevar turpināt kustēties – vajag tos nomest un izrauties lidojumam, lai bluķi paliktu zemē. Un šis izrāviena brīdis ir tad, kad tu saki: “Man šis cilvēks ir svarīgs” – un tas arī ir mirklis, kad tu uzšaujies gaisā ka putns.

Tu pārkāp cilvēku likumus, jo pirmajos stāvos cilvēki dzīvo pastāvīgi aizveroties, slēpjoties, uzmanoties, lai, pasarg Dievs neviens tevi neieraudzītu pliku: psiholoģiski pliku.

Un te pēkšņi tu saki: “Pie velna to visu! Nomet savus betona bluķus un lido. Un labā ziņa ir tā, ka tu to vari izdarīt no jebkura “gala”. Tas ir taisnīgi ne tikai para attiecībās, bet arī attiecībās ar vecākiem, ar bērniem. Jo arī ar bērniem un vecākiem mēs bieži vien iestiegam šādā karā: mēs pastāvīgi par kaut ko cīnāmies, kaut ko gribam, kaut ko pieprasām. Mēs noliekam savu mīlestību un labas attiecības atkarībā no apstākļiem – no tā, kā viens vai otrs uzvedīsies, kā macīsies, kā runās ar mums utt. Tas ir strupceļš.

Šajā karā var paiet gadi un neviens te nebūs uzvarētājs, taču upuru būs daudz.

Es mīlu savu bērnu neatkarīgi no tā, kā viņš mācās, kā un ko viņš dara, cik pateicīgs viņš man ir utt. Tajā brīdī, kad mēs tā uzvedamies, mums visiem ir iespēja atrasties pāri visam. Un nav svarīgi, vai tie ir nomazgāti trauki vai vēl kaut kas, bet galvenais ir mūsu iekšējais pieņemošais un mīlošais stāvoklis.

Jūs jautāsiet: “Samierināšanās no partnera puses – vai tad tā nav sevis mainīšana otra ietekmē? Uzvara? Zaudējums?” Saprotiet, tādi termini kā “zaudējums” nāk no kara aprakstiem. Nav jau svarīgi, uzvaram mēs vai zaudējam, ciest zaudējumu vai parakstīt kapitulācijas aktu. Visa jēga ir tajā, ka mēs atsakāmies karot: es ar tevi nekaroju. Un no tā, ka tu cilvēkam izdarīji labu, tu noteikti neko nezaudē.

Tu dari cilvēkam labu un tā ir tava brīva izvēle.

Es pieņemu to, ka tu, iespējams, vari nepieņemt to, ko es tev dodu, ka tu vari pateikt: “Nē, paldies, man to nevajag. Es ar tevi neko nevēlos” Bet pagaidām, šajā mirklī es ar tevi vēlos, gribu darīt tavā labā, tev kaut ko labu, gribu ienest tavā dzīve prieku. Tā ir ļoti spēcīga, brīva pozīcija – ne jau par pakļaušanos, ne par zaudējumu, bet par mierīgu pieņemšanu.

Ko darīt, ja kāds velas, lai tu izmainītos?

Visu to pašu.
Kāpēc cilvēks vēlas, lai kāds izmainītos?

Tāpēc, ka viņš nespēj novākt šķērsli, viņam ir ļoti bail. Viņš nevar pieņemt otru kā vienu veselu, pilnībā un tai skaitā nespēj pieņemt sevi kā vienu veselu. Mēs varam atteikties mainīties, bet mēs varam pajautāt: “Ko es tavā labā varu izdarīt?” Kad cilvēks saka: “Manā labā tu vari izmainīties” – viņš kļūdās.
Patiesībā mums nav vajadzigs lai otrs mainītos. Taču mums var būt kaut kādas savas konkrētas vēlmes, kas saistītas ar mūsu vajadzībām. Saprotiet?

Ja es cilvēkam saku, ka man ar tevi ir slikti, cilvēks man jautā: “Bet kas man jādara?” – “Tev jākļūst rūpīgam”. Tas ir par neko. Bet, ja viņš man saka: “Tu varētu pagatavot tēju un atnest man to gultā?” tas gan ir stāsts nevis par to, ka “”Mainies”, bet “izdari manā labā kaut ko”.

Kad mēs jautājam tuvam cilvēkam, kurš nav apmierināts: “Ko es tavā labā varu izdarīt? Kā es varu tev palīdzēt?” – mēs noņemam jautājumu par izmainīšanos. Mēs neapspriežam ar viņu jautājumu, kā man atsisties pret zemi un izmainīties”

Mēs jautājam: kāda tev ir vajadzība, ko tu vēlies? Ko es varu izdarīt, lai tava vajadzība būtu apmierināta. Tas ir cits līmenis un tā vairs nav virves stiepšana turp un atpakaļ, kurš kuru izmainīs. Tapēc šeit nav nekadu ļoti stingru algoritmu. Tas ir iekšējais stāvoklis.

Tas man šajā stastā arī ļoti patīk – akcents uz iekšējo stāvokli. Tas nāk no iekšienes. Tas nav stāsts par to, kā mazgāt traukus, bet par to, kā atbruņoties.

Autors: Ludmila Petranovska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Pateicos Līgai Šīronai par ieteikumu