Melis sākumā melo pats sev

melis

Cilvēks, kurš tev melo, nejauši vai apzināti, vienmēr kaut kādā līmenī melo pats sev. Tāpēc, ka nav iespējams, nemaldoties, nolemt sev šo veģetātīvo neatbilstību, kas rodas ķermenī melošanas laikā.
Un nolemt par labu disonansei cilvēciskajā būtnē, kad vārdi nesakrīt ar domām, un domas ar sajūtām.

Kad konfliktējot cilvēki pārliecināti runā par to, kam tu nepiekrīti. Vai arī par to, kas neatbilst veselajam saprātam, norunām vai acīmredzamiem faktiem, vari ilgi un dikti ar viņiem strīdēties. Mēģināt pierādīt to, ka viņiem nav taisnība. Aizstāvēt to, ka divi reiz divi ir četri. Taču var arī pārtraukt šos veltos pūliņus, apzinoties to, ka viņi melo nevis tev, bet paši sev. Apmāna paši sevi.
Apmāna, domājot, ka patiesība nav redzama. Vai arī uzskatot, ka realitātes sagrozīšana neķers viņus kā pātagas cirtiens.
Dzīve pati parūpēsies par to, lai katrs saņemtu savas macību stundas, pats tās radot. Tā kā vari mierīgi gulēt, un savus spēkus tērēt kaut ka vērtīgāk.
Aglaja Datešidze

Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es nepieprasu uzticību no vīriešiem un sevis

3613305-R3L8T8D-650-0046

Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.

Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.

Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.

Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.

Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.

Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».

Tā gadījās.

Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.

Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu. 

Ko tas nozīmē?

Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.

Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.

Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.

Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.

Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.

Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.

Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.

Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.

Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:

Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.

Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.

Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.

Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!

Autors: Ksenija Čudinova
Avots https://liwli.ru
Tulkoja: Ginta FS