Par īstu ĢIMENI

Ģimene ir lieliska, ja tā patiešām ir ģimene, nevis noteikts skaits cilvēku, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pārnakšņo vienā vietā.
Nu, kā, nesaprotamu… Iemesli var būt dažādi. Iemesls – bailes, iemesls – tā vajag, iemesls – mēs taču esam radinieki, iemesls – infantilisms un nespēja uzņemties atbildību, iemesls – ko cilvēki teiks…
Viss ir skaidrs, taču vienlaikus skaidrs ir tas, ka tam nav nekāda sakara ar ģimeni.

Ģimene – tas vienmēr ir stāsts par godīgumu un vienmēr par cilvēkiem, kuriem nav jāskaidro, kam vajadzīgs godīgums. Tāpēc, ka, ja melosi tuvākajā teritorijā, tad bruņas nebūs iespējams novilkt. Bet dzīve bruņās nav dzīve, bet karš, kurā visi ir nelaimīgi.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuriem uzticība nav sen no modes izgājis morāls relikts vai saspringta instinktu ierobežošana, bet gan tas pats godīgums, bez kura ģimenei nav jēgas.

Ģimene – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri var konfliktēt, var strīdēties, var nonākt krīzes situācijās, taču nevar viens otru pazemot… nepavisam nevar. Nevar būt vardarbīgi – ne fiziski, ne emocionāli. Nevar apzināti un sistemātiski nodarīt viens otram sāpes. Nevar cietsirdīgi izsmiet vājības un trūkumus. Nevar nodot.
Ne tāpēc, ka tas ir slikti, bet tāpēc, ka atkal – tas nav godīgi.
Tur, kur ir viss augstāk pieminētais, tur ģimene pazūd. Pazūd pat tad, ja cilvēki turpina dzīvot kopā.

Es uzskatu, ka tieši godīgums, kā nepieciešamība un kā jebkuras cilvēciskas mijiedarbības pamats, ir pa īstam pieaugušu un attīstītu cilvēku pazīme.

Daudzie prakses gadi mani ir pārliecinājuši par to, ka pats pretīgākais un nepanesamākais starp cilvēkiem notiek tieši tad, kad viņi nespēj būt godīgi viens pret otru.
– Kad nevar viens otram pateikt, kas viņus patiesi nomāc.
– Kad kautrējas skaļi izteikt savas vēlmes.
– Kad ārēji piekrīt tam, kam nepiekrīt iekšēji.
– Kad viņi mīl vārdus: nevienam nav vajadzīga patiesība, tikai tāpēc, ka viņi nenormāli baidās to atklāt un atzīt.
– Kad tuvību saprot tikai kā mehānisku laulāto pienākumu pildīšanu, nevis kā iespēju būt godīgam ar saviem mīļotajiem cilvēkiem.
– Kad nodot viņiem ir vieglāk, kā aprunāties, noskaidrot un izlabot.

Visparastākie attaisnojumi gandrīz katrai krāpšanai pāru terapijā ir: “Man sen jau tas viss bija apnicis…. mani nesaprata…. man nedeva to, ko es gribēju…. pret mani ne tā izturējās… viss bija uzkrauts tikai uz maniem pleciem”. Taču uz jautājumu: “Vai jūs centāties runāt par šīm problēmām un risināt tās?”, atbilde bija vai nu vilcināšanās un beigās izspiests “nē”, vai arī attaisnošanās, ka tādas sarunas ir bezjēdzīgas.

Godīgums.
Ģimene ir spējīga mums palīdzēt atkopties pēc vissāpīgākajiem kritieniem, ja mums godīgi pašiem gribas tajā būt, atgriezties tajā pēc visa un no visurienes, un dalīties visā, kas mums ir.
Un, jā, dažkārt ģimene, kurā, piemēram, esi tikai tu un tavs suns, izrādās daudz vairāk ģimene, kā vesela gvarde cilvēku, kuri ar mokām pacieš viens otru, bet baidās godīgi to atzīt.

© Ļiļa Grad
Foto: Arthur Goulart
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš uz lielām pārmaiņām

Zini, kamēr tu nenonāksi mīlas trijstūrī kā mīļākā-mīļākais, piekrāptā sieva-piekrāptais vīrs, krāpnieks-krāpniece, ir viegli! Ir pilnīgi skaidrs, kā tu būtu rīkojusies! Vai rīkojies!

Ir skaidrs viedoklis par to – kā būtu bijis jādara! Bet tad, kad tu attopies šajā situacijā, nav svarīgi, kurā no lomām, tavs iepriekšējais spriedums par to, ka “jādara tā”, nezin kāpēc galīgi neder. Tāpēc, ka tur, šajos mīlas trijstūros nebūt viss nav tik skaidrs, kā no malas šķiet.

Vēl viena godīga, nesen notikusi saruna. Man ar kādu no jums. Ar jūsu atļauju.

TU SAKI:
“Kam gan vajadzīga krāpšana, konkrēti vīrieša krāpšana? Ko darīt, ja vīrietis krāpj? Kā uzvesties, ko teikt, ko darīt, uz ko globāli tiekties?

Un, pats galvenais, kas man ir ļoti svarīgi – ko darīt tad, kad esi pārliecināta, ka viņš krāpj, vai, kā minimums, nekaunīgi melo, bet pierādījumu nav? Meklēt tos? 

Ja tu redzi un zini, ka cilvēks nav kopā ar tevi?

Ja tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Ja redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Ja viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji  lamāta un apsaukāta?

Ja uz taviem nevainīgajiem jautājumiem, piemēram “kur šobrīd esi?”, tu atkal saņem apvainojošus lamuvārdus?

Ja simtiem sīkumu, kā telefons, kuru viņš slēpj utt., viennozīmīgi liecina par krāpšanu, bet, kad tu centies noskaidrot patiesību, atkal sākas kārtējais skandāls.

Kā tādās situācijās uzvesties? Tu esi pārliecināta, bet tevi nosauc par muļķi. Un tu skaidri zini, ka uzvedies tāpat, kā vienmēr esi uzvedusies, tomēr viss kļuvis pavisam citādāks un tu nevari saprast, kas ir citādāk.

Kā būt, ja es negribu samierināties ar to, kas ir? Nevaru to pieņemt kā pašu par sevi saprotamu. Nevaru mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi? Nevaru būt viņam pateicīga un cienīt viņu. Es gribu tikt ārā no šī trijstūra. Vai šādos gadījumos jāmeklē pierādījumi, vai arī pašai jāiet prom?”

MANA ATBILDE:

«Sākšu ar to, ka tu savam vīram uzdod nepareizos jautājumus. Un te ir ļoti daudz neatbilstību.
Skaties:

“Tu redzi, ka cilvēks pret tevi ir vienaldzīgs? Tu redzi, ka viņam ir tikai niknums un aizkaitinājums pret visu, ko tu dari: pret tavām darbībām, vienalga, vai tās labas, sliktas vai neitrālas?

Tu redzi, ka viņa garastāvoklis dienas laikā vairākas reizes mainās un tu tiec rupji lamāta un apsaukāta?”…
Un tu to visu redzi, bet tajā pat laikā viņam jautā: “kur šobrīd esi”?

Un vēl man tev jautājums: “Kā var redzēt otra cilvēka jūtas?” Es lasu to, ko tu esi uzrakstījusi, meklēju kaut ko, kas liecinātu par tavām jūtām, bet neatrodu. Tu neko neraksti par savām jūtām. Vispār, nevienu vārdu. Bet tā taču nevar būt, ka tev nav nekādu emociju un nekādu jūtu? Tās noteikti ir! Un tu tās neredzi! Tu neredzi savas jūtas, nespēj tās apjaust, bet lieliski redzi otra cilvēka jūtas?

Vai tad tā mēdz būt? Es nemocīšu tevi, negaidīšu tavu atbildi, bet teikšu:

“NĒ! TĀ NEMĒDZ BŪT!”

Lūk, visu to, ko tu redzi, tu piedēvē otram cilvēkam. Un, visticamāk, tas niknums, aizkaitinājums, tās garastāvokļa maiņas, par kurām tu raksti, attiecinot tās uz viņu, patiesībās tas viss ir tavs.

Tas, ko tu sevī nevēlies redzēt. Tas, uz ko tu nevēlies skatīties. Tas, kas tevī it kā nevarētu būt. Viss, ko tu stāsti par sevi, ka tu “uzvedies ne labāk un ne sliktāk kā parasti”, tātad tu uzvedies labi, mierīgi, bet viņš… Bet par jūtām nepasaki neko.

Par savām. Bloks. Aizliegums. Vēl jo vairāk – tieši uz tādām jūtām! 

Nejūti un nepaud. Taču tās ir! Ir tavs aizkaitinājums uz viņu! Ir tavas dusmas! Ir tavs trakums! Ir tavas gaidas, kā viņam pret tevi ir jāizturas un tava vilšanās par to, ka viņš uzvedas ne tā, kā tu to sagaidi.

Un vēl, pievērs uzmanību tam, kā tu raksti – tu neraksti “ES”. Par sevi tu raksti “TU”, tātad sanāk, ka tu vispār neuzņemies atbildību par to, kas ar tevi notiek. Un nepieņem to, ka tev ir sava emocionālā dzīve.

Tās it kā nemaz nav. Tevis, tava ES vispār nav!

Un viņu tu dēvē par “cilvēku”! Arī viņa it kā nav. Ir kaut kāds tur cilvēks. Tu viņu nesauc par vīru, manu vīrieti vai vārdā, vienkārši “cilvēks”.

Kad tu raksti par sevi – “Tu esi pārliecināta”, liekot saprast, ka tā esi tu, ka tu esi pārliecināta par to, ka viņš uz tevi dusmojas, ir aizkaitināts un vēl kaut ko, bet, kad viņš tev saka, ka tā nav, tu netici!

Tāpat kā netici arī tam, ka tās var būt tavas pašas jūtas, kuras tu ignorē.Tu netici tam, ka viņam var būt kaut kādas savas jūtas, ka tu vari kļūdīties, nosaucot tās par viņējām, un pilnībā ignorē savējās, un tās vispār nekā nenodēvē.

Tu tici tikai kontrolei, tu tici izsekošanai, tu tici tam, ka vajag tikai izsekot otru cilvēku un būs tev laime! Visticamākais, tu to esi noskatījusies savā vecāku ģimenes modelī. Kā daudzi no mums. Bet tagad ir cits laiks. Un tagad pašai ir jāuzbūvē savs ģimenes un attiecību modelis. Un to VAR iemācīties.

Vai tu ievēroji to, ka es ignorēju tavus jautājumus attiecībā uz krāpšanu? Es to darīju apzināti. Tāpēc, ka vienam un tam pašam vārdam “krāpšana”, ir tik daudzas nianses.

Kad mēs sakām “krāpšana”, ar to parasti domājam, ka ir upuris un ir agresors. Tas, kuru krāpj un zemiskais krāpnieks.

Bet dzīvē nebūt viss nav tik viennozīmīgi. Viss nav tik rupji un vienkārši.

Dzīvē gadās tā, ka nav nekādas krāpšanas, tai nozīmē, kā esam raduši saprast “viņš maita, bet viņa – balta un pūkaina”, bet sievai ir ļoti spēcīga bērnības trauma. Piemēram, viņas tēvs stipri dzēra, vai krāpa māti un mazā meitene to redzēja, vai arī tētis daudz strādāja, viņa praktiski nekad nebija mājās, vai arī tētis nebija precējies ar māti, un vēl ļoti daudz iespējamo scenāriju. Un šī trauma prasās pēc turpinājuma.

Ne vienkārši prasās, tā “kliedz un uzstāj”, ja tā varētu tekt par traumu. Un pat tad, ja vīrs pat negrasījās krāpt, dienu no dienas viņa provocēja viņu to izdarīt. Sieva provocē. Ar kontroli, aizdomām, apvainojumiem, pārmetumiem un pašas jūtu trūkumu.

Jūtu vietā zem deguna tiek pastumts ļoti daudz kontroles. Kontroles, kura bieži vien tiek nosaukta par “rūpēm”! 

Agri vai vēlu vīrietis dara to, uz ko viņu mudina. Jā, un galu galā arī viņam bija kaut kāds ģimenes modelis, ko viņš bērnībā redzēja. Kāds? Kas tur notika? Arī tas vēl jaskatās. Uz ko viņa mamma provocēja viņa tēvu? Ko viņš redzēja, kad bija mazs? No kā viņš baidījās? Kāda ir viņa trauma? Un kas viņā pieprasa turpinājumu?

Bet tu saki: krāpšana! Kā gan var no tas izvairīties?

Kaut gan, lai notiek, es tev pastāstīšu, kā izvairīties.

PIRMAIS.

Saprast ka vārds “krāpšana” ir gala rezultāts. Tas nav iemesls tam, kas starp jums notiek. Tās ir jūsu attecību sekas. Un tās ir jūsu bērnības traumu rezultāts. “Mēs visi nākam no bērnības” – tas ir pirmais, kas iešāvās prātā. Visi par tām kaut ko esam dzirdējuši, bet visbiežāk neviens tās neizzin, kur nu vēl izdziedināt! Priekš kam? Bet tas ir tikai laika jautājums. Līdz brīdim, kad kaut kas notiek pieaugušo dzīvē.

Bet, kad notiek, tad, ja pavisam atklāti, cilvēki ne īpaši vēlas to darīt. Viņš un es. Viņa un es. Ne parāk ticami izklausās tas, ka tas var būt saistīts ar vecākiem.

To visbiežāk uzzin no speciālistiem, kuri mēģina palīdzēt tikt skaidrībā, kas notika un kas noveda pie tā, kas šobrīd notiek jūsu ģimenē. Tā kā ir jāielāgo, ka “krāpšana” tiešā tās izpratnē, tā vienkārši – bāc! krāpšana! – tā nenotiek. Tas ir ilgs ceļš! Līdz krāpšanai! No divām pusēm! Un no sievas puses – kas meklē, tas atrod! Kam tā ir vajadzīga – tam vienmēr tā būs! Savadāk nemēz būt! Un arī no vīra puses – nē!

OTRAIS.

Ja nevēlies, lai tevi krāpj, ir jāizstudē savas ģimenes vēsture. To, kas notika starp tēti un mammu, vectētiņu un vecmāmiņu. Ne tad, kad esi jau piekrāpta. Par to vajag interesēties. Kaut nedaudz.

Ja tavā dzimtā vīrieši slikti izturējās pret sievietēm. Pieņemsim, pameta, sita, krāpa, neapprecēja, neatzina savus bērnus, tad ko darīsi tu? Atriebsies! Savam vīram! Neapzināti! Neko nesaprotot! Bet tu atriebsies par viņiem visiem! Tu izprovocēsi, un pēc tam visiem izstāstīsi, kāds viņš ir – izstāstīsi gan bērniem, gan citiem cilvēkiem. Un tu šajā jautajumā būsi nežēlīga, kā reiz vīrieši bija nežēlīgi pret tavām vecmāmiņām un mammu un arī dzimtas sievietēm. Saprast šīs lietas tu sāc tikai tad, kad iedziļinies tajā, ko nozīmē dzimtas scenāriji, kā tie strādā, un kā tie mūs ietekmē. Kad tu uzzini ļoti daudzus stāstus, kad sāc nedaudz distancēties no notiekošā, un it kā no malas plašāk redzēt to, kas vispār notiek.

TREŠAIS

Ir jāattīsta sava jūtu pasaule. Ir jāsasildās! Ir jāmācās sevī ieklausīties. Ir jāiemācās atsekot savas jūtas. Apzināties tās. Nosaukt tās vārdā. Redzēt atšķirību. Cik daudz var būt dažādu jūtu. Redzēt to, cik daudzkrāsainas tās ir. Nedalīt savas jūtas labajās un sliktajās. Prast tās nosaukt tajā brīdī, kad tu saproti, kas ar tevi notiek. Bez cenzūras nosaukt savas jūtas. Aizkaitināta? Pasaki to! Aizvainota? Pasaki! Vīlusies? Pasaki! Priecājies? Pasaki! Runā par sevi! Savā vārdā un par sevi!

Nevajag pārliecinātā tonī runāt par otru cilvēku. Tas nav iespējams!!!! Nav iespējams būt pārliecinātai par to, ko tajā vai cita brīdī izjūt cilvēks, ja pat viņš pats līdz galam nespēj to saprast?

Kas tu esi, lai saprastu viņa vietā? Dievs? Dieva aizstājēja? Gaišreģe?

No sākuma tiec galā ar sevi! Iemācies atšķirt savas jūtas! Runā jūtu valodā! Tas ir ļoti grūti un ļoti svarīgi! Tāpēc, ka līdz kamēr tu neredzi savas jūtas, kamēr tu tas nenosauc, tu nevari pat nevis vienkārši redzēt tās, bet tu nevari  otram cilvēkam pajautāt kaut ko par viņu. Bet pat tad, ja pajautāsi, tu neticēsi tam, ko viņš saka. Jo tu netici savām jūtām. Tu arī viņam neticēsi. Kamēr tu nejutīsi sevi, tu turpināsi viņam piedēvēt savējās. Un jebkurš cilvēks, ne tikai tavs vīrs, nebūs ar to apmierināts!

Tā ir normāla reakcija, kad tev nejautājot, cilvēki apgalvo to, kas ar tevi notiek – dusmojas! Tāpēc, ka tu vispār neredzi to, kas ir tavā priekšā un kāpēc. Tu šajā brīdī ar cilvēku neesi kontaktā. Tu esi kontaktā ar savām fantāzijām par viņu. Tu esi kontaktā ar savu bērnības negatīvo pieredzi.

CETURTAIS.

Ej pie viņa. Ne tāpēc, lai pārbaudītu viņa telefonu. Ne tāpēc, lai viņu kaut kā pieķertu. Ne tāpēc, lai vērtētu viņu un nosauktu viņa jūtas ārpus viņa paša. Ne tāpēc, lai tūkstošo reizi viņam pajautātu: “Kur tu biji?” un atrastu jau neapgažamus pieradījumus. Ne tāpēc, lai beidzot piespiestu viņu pie sienas.

Apsēdies viņam blakus un saki: “Man ar tevi jāparunā. Par sevi. Velti man, lūdzu, dažas minūtes sava laika. Es gribu tev pastāstīt, ka manā vecāku ģimenē nebija ideālas attiecības. Kad biju maziņa, es redzēju un zināju ļoti daudz kā tāda, kas pēc tam mani ļoti spēcīgi ietekmēja. Droši vien man nevajadzēja zināt, ka vīrieša un sievietes attiecības var būt tādas, kādas es redzēju. Man nebija ar ko par to parunāt. Man bija bail, sāpīgi un vientulīgi. Un lai izdzīvotu tādās vecāku attiecībās, es noslēdzos. No visiem. Protams, es augu, es mācījos, gāju uz pulciņiem, pabeidzu skolu, augstskolu – tu jau zini.

Taču bija tik sāpīgi, ka es nespēju par to ne kaut ko just, kur nu vēl par to kādam stāstīt, un patiesībā jau manā bērnībā tas maz kuru interesēja. Es noslēdzos sevī. Es nelaidu nevienu tuvāk savai dvēselei. Tad es satiku tevi. Uz kādu mirkli man “atlaida”, ja tā var teikt par dvēseli. Un ar tevi kopā es kļuvu par to, kas iepriekš biju bijusi. Bet pēc laika tā senā bērnības sajūta atgriezās. Un es atkal sasalu. Ja tā paskatās, par ko es ar tevi runāju? Par visu ko, tikai ne to, ko es patiesībā jūtu. Es vispār tev neatklāju to, ko jūtu. Es tev stāstu par bērniem, par sadzīvi, bet ne par sevi. Es apvainoju un pārmetu. Es šodien vēlos to mainīt. Un pateikt, kā ir. Man ir ļoti bail. Man bail, kad iedomājos par to, ka tu varētu mani krāpt. Un pateikt, kā ir. Man ļoti sāp, kad to iedomājos. Ar šīm domām es sevi novedu līdz neprātam. Un tad sastopos ar tevi un mani viss tevī tracina! Es dusmojos par to, ka nevaru tev to pateikt, jo es pat nesaprotu, ka esmu dusmīga un satracināta. Un es sāku to piedēvet tev. Tā vietā, lai iemācītos sevi dzirdēt un runāt ar tevi nevis par to, kas ar tevi, bet to – kas ar mani. Es esmu atradinājusies just. Man patiešam ir ļoti bail. Un es tik ļoti baidos no jaunām sāpēm. Un man šobrīd ir tik ļoti grūti pēc tik ilgiem gadiem nejūtības tev atvērties. Man ļoti ir vajadzīga tava palīdzība. Man vajadzīgs ir tavs atbalsts un labvēlība. Un man vajadzīgs ir tavs laiks. Lai atsiltu. Lai es atkal varētu saprast, kas ar mani notiek un runāt par to. Lai es varētu tev to pastāstīt. Par sevi.”

Šie vārdi šķiet kaut kādi nereāli. Pēc visa tā, ko tu jau esi viņam pateikusi. Un pēc visa tā, ko viņš ir pateicis tev. Taču tu tomēr pamēģini. Pateikt ko līdzīgu. Un tev paliks vieglāk. Visiem paliks vieglāk, kad tu skaļi pateiksi to, kas ar tevi patiesībā notiek. Nevis “cilvēkam”, kā tu viņu sauc, bet savam vīram, savam vīrietim. Visiem paliks vieglāk, kad agresijas vietā tu paudīsi kaut ko citu.

Ikviena krāpšana ir vēlme pēc parmaiņām.

Taču, lūk, cik nepatīkami var izskatīties šī vēlme. Un tāpēc vīrieti vairs neapmierina tās attiecības, kuras izveidojušās ģimenē, un patiesībā jau tajās neviens sevi nav ieguldījis.

Sadzīve un ģimenes apkalpošana tā ir atsevišķa tēma. Un ar attiecībām starp tevi un vīru, un to, kā tu viņu redzi, gadās, ka tam vispār nav nekada sakara.

Ikviena krāpšana ir iespēja atkal atgriezties tur, kur tu pārstāji jel ko just, tikt skaidrībā par šo laika posmu, atļaut sev just un runāt par savām jūtām.

Jautāt otram par to, ko viņš jūt. Par komfortu un diskomfortu. Patīkami. Nepatīkami. Patīk. Nepatīk. Bet vispār jau mēdz būt ne tikai mīlestība un naids. Un interesanti ir ne tikai nospiest un kontrolēt. Ļoti daudz kas cits mēdz būt. Brīnišķīgs. Starp sievieti un vīrieti.

Bet kamēr tu nejūti neko, tu neko arī neuzzināsi. Nevienā no aspektiem. Ne morālajā, ne fiziskajā.

Ikviena krāpšana ir iespēja pārskatīt to, kas tevī ir un līdz nepazīsanai pārmainīties kā iekšēji tā ārēji.

Ikviena krāpšana ir iespēja dzīvot labāk kā iepriekš! Ar šo pašu cilvēku! Sāc runāt!

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Foto: Jonathan Borba
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ak, nabadzīte…

103131635_1483129888557838_321526151704649598_n

Visi domāja: ak, tu, nabadzīte! Vīrietis viņu pameta un aizgāja pie citas! Kā to pārciest? Bet viņa nopirka jaunas tapetes, brīnišķīgus aizkarus un uztaisīja dzīvoklī remontu. Tapetes bija ar tumši zaļu rakstu, bet aizkari nogatavojušos ķiršu krāsā. Un tas bija tik skaisti!

Kaut nu nepadarītu sev galu, sprieda viņas tantes. Bet viņa agri no rīta gāja uz tirgu un pirka smaržīgus ābolus, cepa maigu šarloti, gatavoja sev stipru kafiju ar putukrējumu, pusdienās lazanju ar sēnēm un baklažāniem, bet vakariņās dārzeņus ar provansas garšvielām.

Cik tagad viņai vientulīgi, uztraucās vecāki un aicināja ciemos uz vasarnīcu. Viņa nopirka suni un vakaros lasīja Sofijas de Vilnuazī grāmatas. Suns viņu izveda pastaigāties, sakot: paskaties, cik smuka vāverīte un ķerstīja vardes, ko tai uzdāvināt. Sofija piedāvāja mainīt plānus dzīvei un ticēt laimīgai nākotnei.

Viņai droši vien ir ļoti slikti, vienkārši izliekas, ka tā nav, nolēma viņas draudzenes. Bet viņa nopirka divus sarafānus, garu kleitu, salmu cepuri, pārīti baltas sandales un matus nokrāsoja rūgtās šokolādes krasā.

Droši vien pa naktīm raud spilvenā, nelaimīgā, tenkoja kaimiņi. Bet viņa uzvārīja sev zaļo tēju ar citronu, atvēra logus, ar tējas tasīti rokās apsēdās uz palodzes un priecājās par brīnumlielo pilnmēnesi. Bet pēc tam iemiga, klausoties naksnīgajās pilsētas skaņās. Viņa sapņoja par jūru, raibiem gliemežvākiem un draudzīgiem delfīniem.

Kāda neveiksminiece, sprieda kolēģi. Bet viņa pieteicās autovadīšanas kursos, teicami nokārtoja eksāmenus un nopirka maziņu, nedārgu auto un dārgu ceļojumu somu.

Tas taču ir tāds trieciens, kad vīrietis pamet, sačukstējās paziņas, kaut nu neiekristu depresijā.

Viņa iemeta jaunajā somā sarafānus, sandales un ar suni aizbrauca uz jūru atvaļinājumā. No kādas tantiņas noīrēja istabiņu, pirka vārītu kukurūzu un ceptu zivi, brokastīs ēda karstus plācenīšus, persikus un vīnogas, nira sāļajos un siltajos viļņos, un baudīja neticami skaistos saulrietus. Nosauļojās, notievēja.

Atvaļinājums beidzās, viņa atgriezās mājās, bet tur – viņš. Teica, ka ir kļūdījies, lūdzās sākt visu no jauna. Bet vina nomainīja telefona numuru, nopirka jaunu durvju slēdzeni un izsauca atslēdznieku.

Izrādījās, ka atslēdznieks arī mīl stipru kafiju, ābolu pīrāgu, mēnesi, dievina suņus un lasa grāmatas. Viņš nomainīja slēdzeni, nomainīja veco ūdens krānu virtuvē, iemācīja viņai gatavot gaļu franču gaumē, kafiju vīnes gaumē un bildināja viņu. Sunim nebija iebildumu. Viņai arī – ne.

Pēc gada izrādījās, ka viņa ļoti skaisti dzied šūpuļdziesmas, viegli un nepiespiesti vada divvietīgos bērnu ratiņus un brīnišķīgi prot pārmainīt autiņus mazmazītiņām meitenītēm. Turklāt – vienlaicīgi abām.

Un vēl pēc gada viņi, tā, kā bija sapņojuši, nopirka mājiņu ārpus pilsētas. Sakopa novārtā atstāto dārzu, dīķītī ielaida asarīšus, logiem piekāra skaistus aizkarus, nopirka skaistus traukus. Viņa gatavo dārzeņus un zivi, cep gaisīgas strūdeles un vāra plūmju ievārījumu. Pa atvērto logu ielido tauriņi, gaiss smaržo pec āboliem un kumelītēm, un dzirdami laimīgi bērnu smiekli un suņa rejas.

Vēlu vakarā, kad meitiņas saldi gulēs, bet suns saritinājies kamolā pie siltā kamīna, viņi, kā vienmēr, apskāvušies sēdēs uz sliekšņa, klausīsies naksnīgajās dārza skaņās un teiks viens otram “Mīlu”.

Bet mēness klusītiņām pasmaidīs, ietīsies mākoņu sedzinā un līdz rītam adīs siltas zeķītes un šallītes ziemai.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

“Starp mums viss bija”! KAS TIEŠI BIJA?

laulats paris

Attiecībās ar cilvēku nodzīvotajam gadu skaitam patiesībā nav nekādas nozīmes…

Es pazinu cilvēkus, kuri man atzinās, ka “zelta kāzas” patiesībā nav nekas vairāk kā ilgtermiņa “ieslodzījuma” fakts, izbēgt no kura viņi tā arī nav uzdrīkstējušies, bet “amnestija” nav notikusi.

Daudzi dzīvojuši un turpina dzīvot kopā ar jau sen noriebušos partneri aiz bailēm un šķietamas bezizejas vai kauna atzīt savu izgāšanos…
Dzīvoja kopā, baidoties pievilt vecākus un draugus…
Dzīvoja kopā iebiedēti, aizmirsti un pazemoti…
Dzīvoja kopā, neticot savai spējai izturēt pārmaiņas…
Dzīvoja kopā, nezinādami, kurp iet…
Dzīvoja kopā aiz pienākuma vai vainas sajūtas…
Dzīvoja kopā, ieslēgti zemas pašapziņas čaulā, un tā cilvēka nenovērtēti, kurš katru dienu atgādināja par to, ka viņi nevienam nebūs vajadzīgi…
Dzīvoja kopā, tāpēc, ka ticēja tam, ka tā dzīvo visi…
Dzīvoja kopā, pakļaujoties sabiedrības masveida liekulībai, kas centīgi cenšas apslēpt tradicionālo laulību sāpīgās tēmas, jau kopš bērnības māca neiznest no mājas strīdus, un iekļauties tikai ārējā rāmītī – visu var, tikai lai ne čiku ne grabu…

Kad dzirdu daudzus gadus kopā nodzīvojošu cilvēku frāzi par to, ka starp viņiem “viss bija”, tad vienmēr vēlos, lai viņi paskaidro KAS tieši bija…
Tāpēc, ka ne visi pārbaudījumi ir cienījami, un nepavisam ne viss pa īstam satuvina divus cilvēkus, radot unikālu emocionālo tuvību…
Es no sirds apbrīnoju tās savienības, kur abi kopā pārdzīvojuši nabadzību, mētāšanos pa pažobelēm, dzīves grūtumus, smagas nelaimes, zaudējumus un šķiršanās…
Pārdzīvojuši viens otru atbalstot, nemeklējot svaigus aizstājējus, nenododot, neiekārdinoties no salda kumosiņa otra sētā…
Es zinu tādus pārus…
Viņu patiesībā ir ļoti daudz…
Un viņi ir dzīvs pierādījums tam, ka jūtas var iznest cauri gadiem, saglabājot to vērtību, cieņu vienam pret otru, un nepārvēršot tās par smagu ieradumu….

Bet tur, kur šis “viss” ir sistemātiska pazemošana, kura notiek nevis nejauši, bet apzināti, piešķirot uz to sev pilnas tiesības…
Tur, kur visu dzīvi skraida pa svešām gultām, bet mājās pārnes vien aizkaitinājumu, netīrību un sāpes…. bet pretī pieprasa pilnu apkalpošanas servisu un vēl klusēšanu…
Tur, kur valda emocionālā un fiziskā vardarbība…
Tur, kur otru neuzskata par vērtību un asi kritizē par visu un piekasās it visam….
Tur, kur lauž un liek mainīties vienpusējā kārtībā…
Tur, kur parazitē uz otra spējas visu piedot, pieņemt, līdziciest…
Tur, kur viens ir tikai donors, bet otrs patērētājs…
Tur, kur neviena saruna nav mierpilna, bet viss tiek risināts bļaujot, lamājoties un lejot viens otram uz galvas samazgas……
Tur, kur sen vairs nav ne cieņas, ne mīlestības…

TĀ IR KROPĻOJOŠA KOPDZĪVES PRAKSE…

Prakse, kura nevienam nav vajadzīga un salīdzinājumā ar kuru vientulība kopā ar kaķiem, ar ko daudzus tik šaušalīgi biedē – ir dzīve paradīzē bez pēdiņām…
Dzīvi nevar nodzīvot bez pārbaudījumiem… ne esot vienam, ne kopā ar kādu…
Taču nodzīvot to bez pazemojumiem – ne tikai var, bet arī vajag – ja esam cilvēki….

Un šeit, Mīļie, es esmu principiāla…

Jā, mēs neviens neesam svētie, un esam spējīgi maldīties, kļūdīties, nožēlot grēkus… taču es te nedomāju vienkāršas cilvēciskas vājības, kuras ir vērts viens otram piedot….

Es rakstu par to, ka laiks atcelt to liekulību, kas neļauj cilvēkiem skaļi pateikt par to, ka viņi nav ar mieru vairs izlikties, ka “kopā ir laimīgi”, ja patiesībā, realitātē ir nelaimīgi….

Atzīt, ka ne vienmēr ģimeniskās vērtības izdodas realizēt savā konkrētajā ģimenes pieredzē…
Atzīt, ka dažkārt cilvēki pat pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem tā arī ir un paliek sveši, nepietuvojoties viens otram ne par soli…
Un ir stulbi vainot viņus par to, vai arī apkarināt ar birkām par to, ka viņi “nav strādājuši pie savām attiecībām”…
Ticiet man, ļoti daudzi ir strādājuši un ne pa jokam!
Neslinkoja, nepadevās, gāja uz visu banku …. bet neizdevās…
Vienkarši neizdevās un viss…
Tāpēc, ka cilvēka dzīve nav biznesa plāns ar jau iepriekš paredzamu rezultātu…
Tā vienkārši ir dzīve, kurā ir iespējams viss…

Un beidzamais…

Daudzus gadus nodarbojoties ar palliatīvo psiholoģiju, nevaru neatzīmēt, ka viena no visvairāk paustajām nožēlām mūža beigās ir nožēla par to, ka cilvēks tā arī nespēja laikus atvadīties no briesmīgām attiecībām, tērējot tām visus savus dzīvības resursus….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Melis sākumā melo pats sev

melis

Cilvēks, kurš tev melo, nejauši vai apzināti, vienmēr kaut kādā līmenī melo pats sev. Tāpēc, ka nav iespējams, nemaldoties, nolemt sev šo veģetātīvo neatbilstību, kas rodas ķermenī melošanas laikā.
Un nolemt par labu disonansei cilvēciskajā būtnē, kad vārdi nesakrīt ar domām, un domas ar sajūtām.

Kad konfliktējot cilvēki pārliecināti runā par to, kam tu nepiekrīti. Vai arī par to, kas neatbilst veselajam saprātam, norunām vai acīmredzamiem faktiem, vari ilgi un dikti ar viņiem strīdēties. Mēģināt pierādīt to, ka viņiem nav taisnība. Aizstāvēt to, ka divi reiz divi ir četri. Taču var arī pārtraukt šos veltos pūliņus, apzinoties to, ka viņi melo nevis tev, bet paši sev. Apmāna paši sevi.
Apmāna, domājot, ka patiesība nav redzama. Vai arī uzskatot, ka realitātes sagrozīšana neķers viņus kā pātagas cirtiens.
Dzīve pati parūpēsies par to, lai katrs saņemtu savas macību stundas, pats tās radot. Tā kā vari mierīgi gulēt, un savus spēkus tērēt kaut ka vērtīgāk.
Aglaja Datešidze

Dateshidze.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj

sieviete virietis9

Katrs vīrietis rīkojas tā, kā sieviete viņam atļauj. Ja viņš melo, krāpj un nodod, tātad ir sajutis sievietes iekšējo gatavību gan meliem gan krāpšanai, gan nodevībai.

Viņš ir pārliecināts, ka viss tiks norīts un aizskalots ar ūdeni, kā folskābes tabletīte. Vīrietis vienmēr atbild uz sievietes pieļautajām domām: viņš dara tieši to, par ko viņa domā vai no kā baidās, taču turpina griezt šo domu, kā gaļmašīnas rokturi.

Viņš dara visu, ko viņa prasa, tāpat kā Visums izpilda visu līdz pat mazākajam sīkumam, nedodot nekādas atlaides priedēklim “ne”. Ja viņa domā par viņa iespējamiem sānsoļiem, vinš tos sper. Ja viņa ir piepildīta ar beznosacījumu mīlestību – viņš atbild ar mīlestību. Ja viņa domā par viņa neuzticību – viņš nodod. Ja viņa tic viņa izaugsmei – viņš aug. Ja viņa tic viņa nepārliecinātībai un bailēm – viņš nolaiž rokas un baidās.

Sieviete formē vīrieša atbildes soļus uz ik katru savu saucienu. Ja nespēja atmest slikto – viņš to sadzirdēja un rīkojās, kā viņam lika. Ja viņa par viņu padomāja kā par spēcīgu, veiksmīgu personību, viņš atbildēja ar Herakla spēku un Bila Geitsa veiksmi.

Bet, ja viņa iedomājās, kā viņas vīrietis flirtē ar kādu citu – tātad ne tikai palūdza, bet pat pavēlēja viņam flirtēt.

Mēs “palaižam” savu vēlmi un viņš to piepilda, kā koka marionete, atrodoties ar mums vienā enerģētiskajā laukā.

Visums atsaucas uz mūsu lūgumiem un tas ir sinhrons ar ikvienu stāvokli. Tas it kā mums suflē: “Vēlies uzticību – tici uzticībai. Vēlies Mīlestību – vienkārši mīli. Vēlies mūziku – dziedi! Vēlies klusumu – runā klusiņām. Vēlies debesis – skaties gaisā. Vēlies sieru – vāri pienu. Vēlies gaisu – atver logus. Vēlies sauli – noņem saules brilles. Vēlies atklātību – atver savu sirdi un turi to atvērtu.”

Mūsu pasaule ir mūsu galvās. Mūsu dzīve ir mūsu domu un vēlmju rezultāts. Bet mēs, nezin kāpēc baidoties sniega, izmisīgi meklējam skapī savu ūdeļādas kažoku. Sapņojam par pastaigu mežā, bet gaidām to pašā dzīvākajā krustojumā. Baidāmies no sastrēgumiem, bet laicīgi neiztīrām savu dzīvokli no vecajiem krāmiem. Gribam, lai mūsu ziedi aug, taču nemitīgi tos apgraizām, aizmirstot, ka mūsu dzīve ir tikai mūsu rokās, un tikai mēs esam tās scenārija autori.
Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāpēc es nepieprasu uzticību no vīriešiem un sevis

3613305-R3L8T8D-650-0046

Šis, iespējams, nav pats populārākais viedoklis par to, kāpēc neuzticība tā ievaino, un kā sevi aizsargāt no šīm sāpēm un ciešanām, ja zinām, ka neuzticīgi ir praktiski visi.

Mans tēvs manu māti briesmīgi krāpa. Es zināju par visiem viņa romāniem, redzēju viņa sievietes – tas bija pretīgi. Mūsu attiecības daļēji glāba tikai tas, ka viņš turpināja neticami stipri mīlēt manu māti – tas bija redzams katrā viņa kustībā, katru dienu. Es atceros, kā viņš, smejot, man stāstīja, ka mana māte ir labāka par visām. Bet, lai to saprastu, viņam bija jāpaprovē citas, nu, tā teikt, kā gan viņš savādāk varētu saprast, ka viņa ir labākā.

Kad es izugu, man iešāvās prāta doma, pajautāt viņam: vai viņš ir domājis par to, kas notiktu, ja viņš atrastu kādu labāku un interesantāku? Vai viņš ir domājis par to, kāda tad izveidotos mūsu dzīve? Tajā brīdī vecāki jau sķīrās un tēvs, drūmi klusējot, sēdēja virtuvē.

Tajā brīdī es kārtējo reizi ļoti asi pārdzīvoju kārtējo krāpšanu. Man ļoti gribējās saprast, kas dzen vīrieti tajā brīdī, kad viņš nolemj daļu savas uzmanības un laika veltīt kādai mazpazīstamai vai pat pazīstamai meičai. Kas notiek? Kas tā ir par salīdzināšanas spēli? Es noteikti esmu labāka – interesantāka, jautrāka.

Es atceros, ka tētis pēkšņi teica:
— Es sevi vainoju tikai par to, ka neslēpu savus sānsoļus. Es domāju, ka godīgums ir svarīgāks par visu. Bet patiesībā, svarīgāka ir prasme saudzēt otru un cienīt viņa jūtas.

Pagāja vairāki gadi, līdz es sapratu, ko tētis bija domājis, to sakot. Tas viss formulējās ļoti vienkāršos noteikumos ar paskaidrojumiem.

Katra no mums kādreiz ir bijusi blakus tai, kuru ir nācies mierināt: «Kāds āzis! Kā viņš tā varēja! Kur pazuda godīgums mūsu attiecībās un tīrība! Es aizeju no viņa!». Dažām no mums ir palaimējies atrasties blakus tai, kura kautrīgi un nedaudz pārdzīvojot, dalās ar mums savā nejaušā romānā, kas sabangojis laimīgo laulības dzīvi, vai arī ne tik laimīgo.

Neskatoties uz to, ka psihoterapeiti, atbildot uz jautājumu par to, kāpēc notiek krāpšana, min tādus iemeslus, kā seksuālā neapmierinātība, finansiālā nestabilitāte, krāpšana kā atbilde uz laulātā drauga rupjību, alkohola reibums (tātad vienkārši jautra ballīte), es esmu absolūti pārliecināta, ka vienmēr neuzticības, tāpat kā laulības pamatā ir Buņina skaisti noformulētā doma, ka «mīlestība ir kas līdzīgs saules dūrienam».

Tā gadījās.

Tāpēc, ka bija skumji vai jautri, vai interesanti. Vai vēl kaut kā tamlīdzīgi.

Un šajā ziņā mēs, sievietes, ar neko neatšķiramies no vīriešiem. Iespējams, daļēji mūs attur tikai tūkstošiem gadu garumā ieprogrammētā doma, ka sievietes neuzticība ir kas briesmīgāks, nekā vīrieša. Tas arī it kā skaidrs, neviens jau nevēlēsies nodot savu mantojumu sazin no kurienes radušamies bērnam.

Taču, skaidrs, ka ar savu neuzticību ir vieglāk tikt skaidrībā, kā ar partnera.
Un tieši tāpēc es saku: lai netiktu traumēti, lai varētu dzīvot patīkami un mierīgi, nekad nevienojieties par mūžīgu mīlestību un uzticību. Vienojieties par cieņu. 

Ko tas nozīmē?

Starp miljoniem dažādu jūtu, kuras raksturīgas cilvēkiem, ir dažas absolūti nevajadzīgas un graujošas. Un viena no tām – greizsirdība. Tās iemesls vienmēr ir neapmierinātība ar sevi, un nevis vēlme pēc tīrības un bezgalīgas mīlestības. Ne skopums, lai mīļotais netiktu kādai citai, bet bailes no zaudējuma un vēlme salīdzināt sevi ar citiem.

Var jau pieprasīt mīlestību, ja tevi moka nepārliecinātības sajūta. taču ir svarīgi atcerēties, ka labi būtu aiziet pie psihoterapeita, atrast sev kādu interesantu nodarbošanos, jaunu profesiju, kurā vari realizēties, hobiju, kas saistīts tikai ar tevi un nevis kadu citu cilvēku. Pretējā gadījumā, agri vai vēlu, piezagsies greizsirdība, vai arī briesmīga līdzatkarība.

Pirmais un svarīgākais – vienojieties par uzticēšanos un atbildību.
Es uzticu tev sevi un savu veselību. Es ticu tam, ka tu neatnesīsi man mājās slimības, un es varēšu gulēt vienā gultā ar saviem bērniem, man nebūs jākasās un daudzus gadus jālieto zāles. Lai kas arī tavā dzīvē notiktu, izmanto prezervatīvus un atceries par mani.

Es nekad neuzzināšu, ka tev ir romāns ar kādu citu. Un tu nekad ko tādu neuzzināsi par mani. Tu neiesi ar viņu uz tām vietām, kur mēs ejam kopā. Tu nevedīsi viņu uz mūsu kopīgajām mājām. Tu netērēsi viņai mūsu ģimenes budžetam paredzētos līdzekļus.

Mūsu laulība un mūsu attiecības stāv augstāk par intrigām. Mēs viens ar otru kopā esam ne jau tikai seksa dēļ, bet vēl tāpēc, ka mums ir kopīgas intereses un līdzīgas dzīves prioritātes, tāpēc mēs dzīvē esam partneri, kuri viens otru atbalsta un mīl. Mēs kopā esam ne tikai tāpec, ka nav neviena cita ar ko parunāt, bet tāpēc, lai augtu savās attiecībās.

Un tas nozīmē, ka ar mani nevar apspriest savas aizraušanās un romānus. NEKAD. Pat tad, ja kaut kas ir noticis un es to pamanīšu (bet tu taču būsi ļoti piesardzīgs), noliedz to līdz pēdējam.

Tāpat tas nozīmē, ka es ticu tikai tev, ne “draugiem” vai “labvēļiem”, kuri man var kaut ko izstāstīt savas līdzjūtības vai nepareizās izpratnes par godīgumu dēļ. Jebkurš, kurš man stāstīs par tavu neuzticību, par to, ka tev ir cita, tiks izsvītrots no manas dzīves uz visiem laikiem.

Vienkārši tāpēc, ka tāds “draugs” neatnesīs man vairāk neko – ne jaunas runas, ne pārdomas, ne jaunas jūtas – es vienmēr atcerēšos šo mūsu sāpīgo sarunu, kuras laikā man bija kauns, mokoši un sāpīgi. Un vienmēr es atcerēšos, ka šis “draugs” domā par manu, nevis savu dzīvi. Man tadi “draugi” nav interesanti.

Cieni manas jūtas, manus ieradumus, manu māju, manu gultu, manu ķermeni, manus bērnus. Es nekad neizsekošu tevi. Nelasīšu īsziņas tavā telefonā, nerakāšos pa tavām kabatām. Un tam ir trīs iemesli:

Pirmais. Es cienu sevi.
Otrais. Es cienu tevi un nekad nenolaidīšos šādu pazemojošu parbaužu līmenī.
Trešais. Man ir pietiekami daudz darāmā, man ir superinteresanta dzīve visās tās nozīmēs. Svešas intrigas mani neinteresē. Mani interesē tikai savējās.

Mēs satikāmies tāpēc, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Mēs esam līdzvērtīgi partneri.
Un pat gadījumā, ja mēs izšķirsimies, es nekad neaizmirsīšu, kāpēc tevi iemīlēju. Es atcerēšos to laimīgo laiku, ko pavadījām kopā un runāšu par tevi vienmēr ar cieņu.

Mēs ne vienmēr mīlēsim viens otru, mēs niknosimies, dusmosimies, skaidrosim attiecības, piekasīsimies.
Mums būs brīži, kad sekss būs briesmīgs, sarunas nogurdinošas, bērni briesmīgi un nepaklausīgi, kino garlaicīgs. Tas viss dzīves laikā ir gluži likumsakarīgs un saprotami. Mēs centīsimies pārvarēt tādus brīžus, atradīsim ko jaunu un interesantu viens otrā, atbalstīsim viens otru mūsu centienos, mierināsim viens otru, kad tas būs vajadzīgs. Mēs esam līdzvērtīgi partneri un tas ir pats svarīgākais.

Lai arī šis nav pats izplatītākais viedoklis par laulības dzīvi, taču mēs šodien vairs nedzīvojam laikā, kad dzīvoja mūsu vecaki, vai vecvecāki. Baudīsim savu dzīvi pēc pilnas programmas, jo tā ir mūsējā nevis kāda sveša!

Autors: Ksenija Čudinova
Avots https://liwli.ru
Tulkoja: Ginta FS