Kā dzīvot vienkāršāk un vieglāk

Man ir ļoti daudz lietu. Kā jau daudziem amerikāņiem. Bet patiesībā, jo nabagāks cilvēks, jo vairāk lietu viņš krāj. Reti kurš ir tik nabags, ka nevar atļauties piedzīt pilnu pagalmu ar vecām automašīnām.

Ne vienmēr tā ir bijis – agrāk lietas bija retas un vērtīgas. Piemēri tam nav tālu jāmeklē.
Manā bērnības dienu mājā Kembridžā, kura celta 1876. gadā, guļamistabās nebija iebūvēto skapju – visas drēbes varēja salikt kumodēs. Pat pirms dažām desmitgadēm lietu bija daudz mazāk.
Kad skatos 70to gadu fotogrāfijas, varu vien brīnīties, cik tukša šķiet māja. 
Bērnībā es sapņoju par milzīgu rotaļu automašīnu parku, taču tagad tas šķiet nieks, salīdzinot ar to mantu skaitu, kas ir maniem brāļa un māsas bērniem. Visas manas mašīnītes aizņemtu vien trešo daļu gultas. Bet viņu istabās gulta ir vienīgā no rotaļlietām brīvā vieta.

Lietas ir kļuvušas daudz lētākas, bet mūsu attieksme pret tām nav mainījusies – mēs tās stipri  pārvērtējam.
Kad man nebija naudas, tā bija problēma. Es uzskatīju sevi par nabagu, bet lietas šķita vērtīgas un es instinktīvi tās uzkrāju. Vai nu tās palika no draugiem, kuri pārvācās uz jaunu dzīves vietu, vai nopirku tās izpārdošanā par desmito daļu no sākotnējās cenas.
Un, bāc, atkal mājā viena lieta!

Patiesībā šīs bezmaksas vai gandrīz bezmaksas lietas nebija nekāds izdevīgais ieguvums – to vērtība bija vēl mazāka par to cenu. Vairums šo lietu izrādījās absolūti nevajadzīgas, jo man tās nebija pat vajadzīgas.
Tolaik es nesapratu, ka jauna pirkuma vērtība nav izsakāma starpībā starp cenu un to, cik es samaksāju par to. Vērtību nosaka tas labums, ko es no šīs lietas gūstu. Lietas ir ļoti nelikvīds aktīvs. Ja vien tev nav kāds īpašs plāns tās pārdot, tad vienīgais veids, kā lietu padarīt vērtīgu, ir to lietot (lieta – lietot). Bet, ja šobrīd to nelieto, tad diez vai to lietosi kaut kad nākotnē.

Kompānijas, kas ražo un pārdod lietas, tērē milzīgas summas, cenšoties mums piespiest domāt, ka lietām vēl joprojām ir vērtība. Tomēr tuvāk patiesībai ir uzskatīt tās par bezjēdzīgām, jo tikko tu esi uzkrājis lielāku daudzumu, tās sāk valdīt par tevi.

Es pazīstu kādu laulātu pāri, kuri nevarēja pārvākties dzīvot uz savu iecerēto pilsētu tikai tāpēc, ka nevarēja tur atļauties nopirkt tik lielu īpašumu, kurā ievietotos visas viņu mantas. Ne jau viņiem piederēja viņu īpašums, bet gan viņu mantai.

Ja vien tu neesi īpaši organizēts cilvēks, lietām piekrāmēta māja rada skumjas. Tās atņem enerģiju. Pirmais iemesls ir redzams, ar lietām piekramētā mājā nepaliek vietas pašam cilvēkam.
Bet, ir vēl kaut kas.
Es redzu, ka cilvēki pastāvīgi ar skatienu skenē telpu ap sevi, domās būvējot visa redzamā modeli. Un, jo sarežģītāka ir vietas analīze, jo mazāk paliek enerģijas, ko veltīt apzinātām darbībām.

Piekrāmētas telpas iztukšo cilvēku (tas izskaidro to, kāpēc nekārtība bērnus neuztrauc tik ļoti kā viņu vecākus – bērni detaļas neuztver tik krasi. Viņi būvē mazāk precīzu apkārtnes modeli un tērē tam daudz mazāk enerģijas).

Pirmo reizi es lietu bezjēdzību apzinājos tad, kad gadu dzīvoju Itālijā. Līdzi biju paņēmis tikai vienu mugursomu, viss pārējais palika ASV mājas saimnieces bēniņos. Un, kas? Man pietrūka tikai pāris grāmatu. Un pēc gada es vairs nespēju atcerēties, kas vēl bija tajos bēniņos. Taču, atgriezies, es nesteidzos atbrīvoties no šīm lietām. Izmest senu telefonu ar ciparu ripu? Tas taču kādreiz var vēl noderēt!

Īpaši nepatīkama kļuva atskārsme par to, ka es tik ilgi biju vācis visas šīs lietas, kuras man vispār nebija vajadzīgas. Bet, kāpēc? Tāpēc, ka ļaudis, kuru darbs ir pārdot, lieliski tiek ar to galā. Parasts 25gadīgs cilvēks nespēj noturēties pretī kompānijām, kuras daudzu gadu garumā ir domājušas par to, kā piespiest cilvēku tērēt savu naudu, pērkot viņu saražotās lietas. Viņi padara iepirkšanās procesu tik patīkamu, ka “šopings” kļūst par izklaidi.

Kā sevi pasargāt? Tas nebūt nav vienkārši – es esmu pietiekami skeptisks, taču viņu spēja manipulēt uz mani atstājusi iespaidu līdz pat 30 gadu vecumam. Taču man ir viens paņēmiens – pirms kaut ko pērku, pajautāju sev: “Vai šī lieta padarīs manu dzīvi labāku?”
Mana draudzene izārstējās no ieraduma bieži pirkt jaunu apģērbu, vienmēr sev pajautājot: “Vai es tiešām šo valkāšu regulāri?” Un, ja nespēja sevi pārliecināt, ka šī lieta būs viena no tām, kuru valkā regulāri, viņa to nepirka. Es domāju, ka tas darbojas pie jebkuriem pirkumiem. Pirms pērc, pajautā sev: “Vai es šo lietu izmantošu pastāvīgi? Vai arī tā ir tikai skaista mantiņa? Vai, vēl ļaunāk, lēts krāms?”
Sliktākais krāma variants – tā ir lieta, kuru tu izmanto tāpēc, ka tā ir pārāk laba. Nekas nevalda par tevi labāk kā smalkas lietas. Piemēram “ķīniešu porcelāns” kurš ir tik daudzās mājās un asociējas nevis ar labsajūtu lietojot, bet ar lielu piesardzību to nesaplēst.

Vēl viens veids, kā izvairīties no lietu pirkšanas – novērtēt kopējo vērtību to lietojot.
Pikuma cena ir tikai sākums. Tev nāksies par to domāt daudzu gadu garumā – iespējams, pat līdz mūža beigām. Katra lieta paņem tavu enerģiju. Dažas lietas dod vairāk, kā paņem – un tikai tās ir vērts glabāt. Un es pārtraucu vākt un krāt lietas. Izņemot grāmatas – tas ir pavisam kas cits. Grāmatas vairāk līdzinās skrienošajai rindai, nevis atsevišķiem priekšmetiem. Ja tev ir vairāki tūkstoši grāmatu – tās neradīs neērtības, atsķirībā no vairākiem tūkstošiem lietu, kuras, iespējams, tevi padarītu par vietēja mēroga slavenību. Izņemot grāmatas, es izvairos no lietu pirkšanas. Ja vēlos tērēt naudu, labāk maksāju par pakalpojumiem.

Par to es nerunāju tāpēc, ka būt sasniedzis kādu īpašu dzengudrību nepieķerties lietām. Stāsts ir par ko daudz piezemētāku: notika vēsturiskas pārmaiņas un tagad es to sapratu. Agrak lietām bija vērtība, tagad tās vairs nav.

Attīstītajās valstīs pagājušā gadsimta vidū tas pats notika ar ēdienu. Kad ēdiens kļuva lētāks (vai arī mēs kļuvam bagātāki), pārēšanās kļuva par daudz bīstamāku problēmu kā bads.
Tagad tas pats notiek ar lietām. Daudziem cilvēkiem, kā bagātajiem, ta arī nabagajiem, lietas ir kļuvušas par nastu.

Labā ziņa ir tā, ka, ja tu stiep nastu, pats to nenojaušot, tava dzīve var kļūt labāka, kā tu domāji. Iedomājies, ka daudzus gadus tev pie kājām ir bijušas piesietas pieckilogramīgas hanteles un pēkšņi tās kāds noņem.

Autors: Paul Graham
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs pieliekamais

pieliekamais

Vai tev mājās ir pieliekamais vai kāds plaukts, kurā tu mēdz iebāzt ne īpaši vajadzīgas lietas brīžos, kad tūliņ durvīs jāparādās viesiem? Daudziem no mums ir sava iemīļotā vietiņa, kur var ātri noslēpt to, ko it kā žēl izmest, tomēr nav arī kur pielietot. Tur mēs nobāžam visādus krāmus, līdz brīdim, kad vairs nevaram aizvērt pieliekamā durvis.

Tāpat notiek arī emocionālajā sferā. Ja cilvēks gadu aiz gada “nobāž” sevī visas smagās sajūtas un emocijas, tad neizbēgami pienāks diena, kad tām tur vairs nebūs vietas, un tas viss izlauzīsies uz āru.
© Dons Kolberts
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

“Ejiet pie velna! Tam es esmu par vecu!”

11219678_1678492042379996_5678984897115145598_n

Šis nebūs aicinājums – nerūpēties par sevi un droši vien kādam tas nepatiks – dēļ frāzēm, kuras, iespējams, skan ne visai tīkami mūsu ausīm. Taču es esmu par to, lai cilvēki dzīvotu savu dzīvi un katrs aizdomātos par savām vērtībām. Nekas nav jāpieņem kā galējā patiesība un ne viss ir jāpiemēro sev, taču man šis raksts lika padomāt par to, kas man svarīgs. Varbūt arī jums? Kas to lai zin. Katram vecumam savi tikumi un savas vajadzības.

Populārā amerikāņu blogere Mišela Kombsa runā par to, kā ierastie stereotipi bojā mums dzīvi un par tiem bonusiem, ko dod mums “vecums” (возраст – un atkal latviešu valodā nav atbilstoša vārda). Un viņai taisnība!

Pirms 25 gadiem es lasīju glancētos žurnālus, uzmanīgi sekoju visam, kas saistīts ar modi, skaistumu, studēju padomus no rubrikas “sekss” un “kā apmierināt mīļoto 125 veidos”. Šodien, pēc inerces, es pārskatu rakstus par tēmu “Kā nenovecot”, “kā pareizi novecot” un un līdzīga satura muļķības un, lūk, ko vēlos jums teikt: tiem, kuriem tagad 25-30 gadi. Netērējiet laiku!

Novecot – tas ir lieliski.

Es pusi savas dzīves cīnījos pret novecošanu un tā uzvarēja. Kāpēc gan tik nevērīga biju pret savu laiku? Kāpēc ne uzreiz atzinu savu sakāvi un necentos vienkārši dzīvot? Es nezinu. Es visu dzīvi, izrādās, biju tēlojusi to, kas patiesībā neesmu: atvērtāku, seksuālāku, jaunāku, stilīgāku. Es iztērēju desmitiem tūkstoši stundu, lai aizkrāsotu sirmos matus un sekotu savam svaram. Un beidzot es sev teicu – man pietiek!

Gadu atpakaļ es pārstāju krāsot matus. Es pametu visas diētas un tagad sekoju tikai tam, lai mans uzturs būtu pilnvērtīgs – tas ir viens un garšīgs – tas ir otrs. Es sveru par 10 kilogramiem vairāk, nekā svēru, bet man nospļauties uz to. Es nepagarināju kontraktu ar fitnesa klubu, jo patiesībā no visām fiziskajām aktivitātēm man patīk tikai skriet parkā tad, kad izvedu pastaigā suni. Es pārstāju tērēt ārprātīgas naudas summas kosmētikas iegādei, tāpēc, ka ikdienas meikapam man vajadzīgs tikai tonālais krēms, acu zīmulis un acu tuša.

Man ir 52 gadi un es jūtos kā 30 gadīga. Nē, es neesmu jukusi prātā, es redzu krunciņas, nedaudz nokārušos sānus un pigmentācijas pleķus uz savas ādas. Es runāju ne par to, bet gan par dvēseles stāvokli, kas atbilstošs manai pašsajūtai. Es izskatos kā 50 gados, bet dvēselē man ir 30. Punkts!

Par tādām, kā es, runā – “tā nav cīnītāja”. Un es nesaprotu, kas tur slikts? Jā, es izvēlējos mazāko pretestības ceļu, būt laimīgai vienkārši tāpat, ne “par spīti tam”.

Jā, daudz kam es esmu par vecu. Es esmu par vecu:

1. Lai klusētu

Ja man ir ko teikt – es saku un nebaidos par to, ka kāds mani varētu nepareizi saprast, nepareizi sadzirdēt un nedomāju par to, ko par mani, iespējams, varbūt, noteikti padomās citi. Tās ir viņu problēmas, ne – manas. Un, ja pret mani kāds izturas slikti: aizvaino, aizskar, atļaujas ko rupju pateikt, es nepaklusēju un saku: “Tu esi rupeklis un pateici pretīgas lietas. Es nevēlos ar tevi kontaktēties.” Un es necenšos domāt par to, ar ko esmu izpelnījusies tādu rupjību. To vispār nav iespējams nopelnīt. Vienkārši pasaulē ir rupekļi un viņus jānoliek pie vietas.

2. Lai pārdzīvotu par to, kā es izskatos.

Mans vīrs (jā, es esmu precējusies) piedāvāja man pabrokastot kafejnīcā. Es gāju saposties un atklāju, ka beidzies šampūns. Un džinsenes jau divas reizes ir vilktas. Pāris gadus atpakaļ es viņam noteikti būtu pateikusi, ka neesmu gatava tādā paskatā kaut kur iet ārpus mājas. Bet tagad es padomāju, velns parāvis, mans mīļotais vīrietis aicina mani pabrokastot kopā. Kāda starpība, vai es esmu mazgājusi matus, vai neesmu? Viņš taču redzēja mani šorīt un grib ar mani aiziet uz kafejnīcu. Vai man nav nospļauties, ko padomās cilvēki pie blakus galdiņa? Jā, un es nesāku gludināt krekliņu. Es vispār vairs negludinu kreklus. Tie ir tīri un tas ir pilnībā pietiekami.

3. Lai man būtu vājības

Tās nav vājības. Tās ir manas vēlmes un es tās realizēju. Man nav kauns lasīt lubenes, klausīties Lady Gaga, piedejojot, ēst siera kūku 2 naktī un skatīties «Staigājošos miroņus» jau piekto reizi. Tāpēc, ka tur ir Derils.

4. Lai nēsātu neērtus apavus

Apavi domāti tāpēc, lai būtu ērti staigāt. Tiem jābūt mīkstiem, komforabliem, jāatbilst sezonai un manam kājas izmēram. Jā, un es uzvilkšu zeķītes zandelēs, ja man šķitīs, ka ilgi staigājot, tās var noberzt kājas. Mana kāja ir svarīgāka, kā tā neciešamā psiholoģiska trauma, ko gūs kāda cita estētiskās jūtas.

5. Lai atvainotos par nekārtību

Piedodiet, vai jūs mani noalgojāt, lai es māju turētu kārtībā? Nekas, ka tā ir mana māja? Man nebija atbilstošā noskaņojuma un es to nesakopu – kāda jums gar to daļa?

6. Lai savāktu draugu baru.

Jo nevar taču uzaicināt Mēriju, neuzaicinot Džeku, bet Džonu – neatminoties par Lauru. Ja gribu redzēt Mēriju, es aicinu Mēriju. Un normāli uztveru viņas atteikumu, ja ar Džeku viņai jautrāk.

7. Lai krātu krāmus.

Es izmetu no sava vārdu krājuma frāzi: “un, ja nu noder”. Ja tieši tagad es nezinu, kāpēc man vajadzīga tieši šī lieta, tā dodas uz miskasti.

8. Lai būtu optimiste.

Nē, ne visos cilvēkos ir kaut kas labs. Ir daži cilvēki, kuri ir mēsli no matu galiņiem līdz papēžiem. Burtiski mēslu maisi. Un es netērēšu ne minūti sava dārgā laika, lai šajos mēslu maisos meklētu kaut ko labu.

Es esmu daudz par vecu daudz kam. Un es esmu laimīga, ka paspēju to saprast un apzināties līdz brīdim, kad man pāri klāsies akmens plāksne ar uzrakstu: “Šeit guļ Mišela, viņa visu mūžu dzīvoja ne tā kā gribēja un nomira nelaimīga.”

Avots: http://top.thepo.st/

Tulkoja: Ginta FS