Pasaka par SPĀRNIEM

Apsēdies ērtāk, manu mazu draudziņ; es pastāstīšu tev pasaku par spārniem, lidojumiem un skaistumu.
Tas bija sen. Tik sen, ka cilvēki par to ir aizmirsuši. Taču kosmosā dzīvo mūzika. Tā atceras visu, kas notiek.
Sensenos laikos dzīvoja spārnoti cilvēki. No sliktiem laikapstākļiem viņi patvērās caurspīdīgās mājās, kas līdzinājās ligzdām. Šīs ligzdas kā puduri karājās koku lapotnēs. Kokos dzīvot bija ērti – tur auga garšīgi augļi un visi bija paēduši. Augļu sulīgais mīkstums remdēja gan izsalkumu gan slāpes.
Spārnotā tauta priekšroku deva krāsainam apģērbam. Un tad, kad cilvēki pacēlās debesīs, gaiss piepildījās spilgtām krāsām un melodiskām skaņām – atbalsi no sidraboto spārnu vēzieniem.
Cilvēki lidoja; un viņi maz laika pavadīja uz zemes. Un lidoja viņi ne tikai debesīs. Spēcīgie spārni viņus pacēla augstāk. Spārnotās rases viedie zināja noslēpumu, kā lidot tur, kur nav gaisa.
Viņi mācīja: “Sirds Dziesma paceļ tevi augšup un tu varēsi ieraudzīt Tālās Pasaules”.
Tā viņi teica, apmācot jaunos dzirdēt savu Sirds Dziesmu. Un aizlidoja tālu kalnos sidrabspārnu cilvēku bari, kad iestājās sevis iepazīšanas laiks.
“Pasaule ir vienota un mēs visi esam tās daļas” – mācīja vecākie.
“Pasaule ir radīta ar Mīlestību, kas izpaužas kā lielajā tā mazajā” – viņi turpināja.
“Pasaule eksistē ar Mīlestību un bez tās tā aizies bojā” – un viņi izpleta savus varenos spārnus.
Tā savus jaunos mācīja viņu spārnotie skolotāji. 

Vispirms viena, tad vēl viena grupa pacēlās no akmeņainajām klintīm un uzlidoja tumši purpursarkanajās debesīs. Galvenais spārnoto cilvēku noslēpums bija tas, ka tie mīlēja lidot starp zvaigznēm.
“Tavai Sirds Dziesmai jāskan unisonā ar zvaigznēm. Un tad viss tev apkārt kļūs par Mīlestības liesmu” – mācīja viedie.
Spārnoto cilvēku pasaule bija milzīga un tajā bija ļoti daudz tālu lidojumu. Spārnotā rase redzēja daudzas planētas. Ieklausies mūsdienu zvaigžņu nosaukumos: Aldebarana, Arktura, Kapellas, Oriona un Gulbja Planetārās sistēmas. Lielais Lācis un Ērgļa zvaigznājs. Spikas un Denebola saprātīgā dzīve. Gemmas un Altairus sudrabotā dziesma.
Spārnotā rase zināja kā skan sirds un nodeva tālāk šo zināšanu citiem. Un Sirds Dziesma skanēja kosmosā un pasaulēs…
Leģenda par spārnotajiem cilvēkiem ir saglabājusies tūkstošiem gadu garumā, bet mūsdienu cilvēki to uzskata par dīvainu pasaku. Taču, neskatoties uz to, pasaulēs dzīvo radoša Mīlestība, un Sirds Dziesma skan vēl joprojām.
Ieklausies savā Sirdī, mans draugs, tur skan sena mūzika. Atļauj tai brīvi skanēt un saskanēt kopā ar Tālo Pasauļu dziesmām.
Valentīna Mironova
Avots: https://proza.ru/avtor/eridanus
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Par galveno

dzivot

Atlaid savu kontrolējošo tvērienu – pats Visums ar tevi spēlē esības spēli.

Uzaicini savā dzīvē brīnumu, pieļauj to savā saprātā un katra tava dzīves sekunde kļūs par brīnumu.

Paplašini savu uztveri līdz pat tam, ka spēj līdzradīt Veselajam un tu saņemsi tās zināšanas, pēc kurām tu tiecies.

Tava dzīve kļūs pilnasinīga, garšīga, skaista, spontāna, viegla un tajā uzradīsies spēles elementi, bērna azarts, laimīga cilvēka smiekli.

Tu busi izbrīnīts par to notikumu lielajiem mērogiem, kuros tu būsi iesaistīts, tu sajutīsies piederīgs visam Universam.
Tu atmodīsies.

Ieklausies, viss runā ar tevi un viss eksistējošais ir domāts tev.

Apkārt nav nekā nejauša – saules stari, rāpojoša skudra, garāmgājēju aprautas frāzes, redzeslokā nokļuvusi grāmata, reklāmas plakāts, mākoņi, lietus, laimests, zaudējums, kredīts, salauztas lietas, aizmirstas lietas, nogurums, tavs prieks, peļķes, netīrumi uz zābakiem, iesnas, īres maksas paaugstināšana, aizmirsti vārdi, gaisa skūpsts, apskāviens, smaids. Tas viss runā ar tevi, tas viss alkst tavas uzmanības, tavas pieslēgšanās.

Tu esi aizmirsis, ka dzīvē svarīga ir pati dzīve.

Tu esi sev izdomājis mērķus, vadoties no uzskatiem par savu terminēto dzīvi, par to, ka esi tikai mirstīgs ķermenis, kuram pamestas vien drupačas no dzīves galda.

Tavi mērķi pievelk tevi pie tā, kas tev vispār nav vajadzīgs, kas tikai aizvirza tevi prom no dzīves spēles.

Taču tu esi daudz grandiozāks, varenāks un pilnīgāks par visiem tiem mērķiem, kurus var izdomāt tavs Ego. Tu vēlies atzinību, naudu, varu, finansiālo brīvību, taču tu esi aizmirsis, ka esi šīs realitātes Radītājs, tu esi tās Avots, tās Veidotājs, tās Kosmiskais Arhitekts.

Uzmanīgi paskaties uz pasauli sev apkārt. Paskaties uz cilvēkiem, kas steidzas uz darbu vai neapmierināti ar grūstīšanos sabiedriskajā transportā. Vai tad tu domā, ka viņi ir tik sveši un tāli tev? Tu taču viņus zini jau sen, katru no viņiem, no neatminamiem laikiem. Tu katru jūti kā pats sevi, saproti bez vārdiem, sajūti katru viņu domu kustību, emociju, vēlmes. Saplūsti ar pūli kā ar dzimto mitekli un izšķīsti tajā, sajūties kā daļa kaut kā grandioza Radītāja lielajā plānā, kļūsti par dzirksteli sildošajā kolektīvajā saprātā, pārvērties par veselas cilvēces Gara daļu, lauj sev piepildīties ar mūžīgo dvēseļu radniecību.

Vēro formas un krāsas, esi izbrīnīts par dabas parādību krāšņumu, mācies no mākoņiem viedumu, dzīves gudrību no akmeņiem. Skaties uz Sauli, ieraugi tajā sevi.

Tu tāpat kā Saule, esi savas sistēmas daļiņa, ap tevi griežas tava paša pasaule, jo tu esi Gaisma, visur esošā, visu caurspīdošā un izgaismojošā. No tavu staru spēka un spožuma dzimst tīras sirdis, no tavu vētru intensitātes atkarīgi ir likteņi.

Tavs nolūks, tava griba, tavs viedums, tava Mīlestība rada šo pasauli un tai nav cita Radītāja, izņemot tevi.
Savieno visu kopā, neļauj sadzīvistiskajai loģikai sagraut Visuma principu “Kas augšā, tas apakšā” .

Savieno sevi ar visu cilvēci, Zemi ar Kosmosu, savu apziņu ar Visumu.

Neļauj sev samierināties ar mazumiņu, meklē saistību tur, kur šķietami tās nav. Tu skumsti, esi bēdīgs – skaties, kā transformējas tavas lietas un apkārtējo noskaņojums. Tu esi iemīlējies, iedvesmots, sajūsmināts – vēro dabu, putnus, zinātniskos atklājumus, senās zināšanas, jaunos cilvēkus, kuri ienāk tavā dzīvē.

Tu izdzīvo savu vienotību ar Augstāko spēku – ievēro kā realitāte atspoguļo tavas atklāsmes kā brīnumainu notikumu kaskādi.

Neļauj nekam būt nejaušam, vēl jo vairāk sev.

Atklāj dzīves vērotāju, atklāj sapņu vērotāju. Ieskaties pagātnes gleznās, esi uzmanīgāks pret domām un konkrētāks savās vēlmēs.

Noskaidro, kur slēpjas tavs “Es” un ļauj tam izplesties līdz pat Visuma apmēriem.

Sajūties kā daļiņa no visa, jūties kā Vesels, savieno savus slāņus, ar katru savas butības šūnu sajūti savu plašumu.

Atrodi Avotu un savienojies ar to. Iepazīsti to, kas caurauž visu telpu un pārvar laiku – ej dziļāk Mīlestībā un mācies no tās, kamēr savienosies ar to vienā veselā, kamēr būsi pārliecināts, bez bailēm pazaudēt sevi, ka tu esi absolūts savā pilnībā un nav spēka, kas apdraud tavu bezgalību.

Apstājies un ļauj sev būt. Sajūti šīs esības garšu, krāsu, smaržu, faktūru, iemācies būt tā, lai katrā sekundē atklātos mūžība.

Bet tagad uzmanīgi skaties, kā pati esība atgriež tev tavu pazaudēto dievišķumu.

Oksana Borcova
Tulkoja: Ginta Filia Solis