– Kas attiecas uz matēriju, mēs visu laiku esam kļūdījušies. Tas, ko mēs saucam par matēriju, ir enerģija, kuras vibrācija ir tik ļoti zema, ka tā kļuvusi uztverama ar jutekļiem. Matērija ir gars, kas reducējies līdz redzamības stadijai. Matērija neeksistē.
– Laiks un telpa nav apstākļi, kādos mēs dzīvojam, bet gan veidi, kā mēs domājam. – Fiziskās koncepcijas ir cilvēciskā saprāta brīvi radītas un, lai arī kā mums šķistu, tās nenosaka ārpasaule. – Laiks neeksistē – mēs to izdomājām. Laiks ir tas, ko rāda pulkstenis. Atšķirība starp pagātni, tagadni un nākotni ir tikai spītīgi atkārtota ilūzija. – Es domāju 99 reizes un neko neatrodu. Es pārtraucu domāt, es peldu klusumā, un patiesība nāk pie manis. – Intelekts maz ko var darīt ceļā uz atklājumu. Apziņā notiek lēciens, sauc to par intuīciju vai kā vien vēlies, un risinājums atnāk pie tevis, un tu nezini, kā un kāpēc. – Cilvēks sevi, savas domas un jūtas uztver kā kaut ko izolētu no visa pārējā, sava veida optisku apziņas ilūziju. Šī maldināšana mums ir sava veida cietums, ierobežojot mūs ar personīgām vēlmēm un pieķeršanos dažiem mums tuviem cilvēkiem. Mūsu uzdevums ir atbrīvot sevi no šī cietuma, paplašinot savu līdzjūtības loku, lai aptvertu visas dzīvās būtnes un visu dabu tās skaistumā. – Mūsu nošķirtība vienam no otra ir optiska ilūzija. – Kad kaut kas vibrē, visa Visuma elektroni rezonē ar to. Viss ir savstarpēji saistīts. Cilvēka eksistences lielākā traģēdija ir nošķirtības ilūzija. – Realitāte ir tikai ilūzija, kaut arī ļoti noturīga. – Mēs esam dvēseles, kas valkā svētas bioķīmiskas drēbes, un mūsu ķermeņi ir instrumenti, ar kuriem mūsu dvēsele spēlē savu mūziku. – Kad tu pēti pasaules ietekmīgāko cilvēku, kuri jebkad ir dzīvojuši, dzīves, tu ieraugi vienu pavedienu, kas vijas cauri visu viņu dzīvēm. Pirmkārt, visi viņi dzīvoja saskaņā ar savu garīgo būtību un tikai pēc tam ar savu fizisko “es”. – Senie cilvēki zināja kaut ko tādu, ko mēs, šķiet, esam aizmirsuši. – Jo vairāk es uzzinu par fiziku, jo vairāk mani piesaista metafizika. – Savā garajā mūžā esmu sapratis vienu lietu: visa mūsu zinātne, kas korelē ar realitāti, ir primitīva un bērnišķīga. Mēs joprojām nezinām pat tūkstošdaļu no tā, ko daba mums atklājusi. Pilnīgi iespējams, ka aiz mūsu maņu uztveres ir paslēptas pasaules, par kurām mēs pat nenojaušam. – Es neesmu ateists. Problēma ir pārāk liela mūsu ierobežotajiem prātiem. Mēs esam maza bērna stāvoklī, kurš ienāk milzīgā bibliotēkā, kas piepildīta ar grāmatām daudzās valodās. Bērns zina tikai to, ka kādam šīs grāmatas bija jāuzraksta. – Plaši izplatītais viedoklis par to, ka es esmu ateists, ir milzīga kļūda. Ikviens, kurš šādi interpretē manas zinātniskās teorijas, tās nav sapratis. – Visu, katru sākumu un beigas, nosaka spēki, pār kuriem mums nav kontroles. Tas ir iepriekš noteikts gan kukainim, gan zvaigznei. Cilvēki, dārzeņi vai kosmiskie putekļi – mēs visi dejojam noslēpumainas melodijas pavadījumā, kuru kaut kur tālumā atskaņo kāds neredzams dūdenieks. – Nākotnes reliģija būs kosmiska reliģija. Tā pārsniegs personīgo Dievu un iztiks bez dogmām un teoloģijas. – Enerģiju nevar radīt vai iznīcināt, to var tikai pārnest no vienas formas uz otru. – Viss ir enerģija, un tas ir viss. Saskaņo to realitātes frekvenci, kuru vēlies, un tu nevarēsi nepieņemt šo realitāti. Savādāk nevar būt. Tā nav filozofija. Tā ir fizika. – Es esmu laimīgs, jo man ne no viena neko nevajag. Man nerūp nauda. Rotaslietas, tituli vai atšķirības man neko nenozīmē. Es nealkstu uzslavas. Man neko nevajag. Laimīgs cilvēks ir tik apmierināts ar tagadni, ka viņš pārāk neuztraucas par nākotni. Alberts Einšteins Paldies: Indira Ma Foto: Steve Chai Tulkoja: Ginta Filia Solis
Daudzi no tiem, kuri radikāli sāk mainīt savu dzīvi un atbrīvojas no iepriekšējiem apziņas ierobežojumiem, pēc kāda laika sāk just transformācijas simptomus. Tās var būt dažādas alerģiskas reakcijas uz ādas, tā var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, galvassāpes, meteoatkarība… Bet nevajag baidīties un uztraukties, tas ir ļoti labs process, kas nozīmē tikai to, ka tu atbrīvojies no diskomfortablām un ar sevi nesavienojamām enerģijām.
Galvenā šo simptomu īpašība ir tā, ka tie ir viļņveidīgi: brīžiem ļoti sāp, brīžiem “atlaiž”, brīžiem “gāž no kājām”, brīžiem jūties kā “gurķītis”. Ja tie noris bez pārtraukuma, tātad tā jau ir slimība, tātad dziļa ieslīgšana negatīvajās emocijās (maldīšanās, kas atspoguļojas ķermenī).
Transformācijas sarežģītības pakāpe ir atkarīga no vairākiem faktoriem:
– no iekšējās uzbūves (jūtīgiem cilvēkiem tas notiek sarežģītāk); – no tā, cik ļoti esi apspiedis savu brīvību visas dzīves garumā (tas nozīmē, cik daudz ir uzkrāto emocionālo bloku); – no procesa ātruma – cik liels ir izmaiņu ātrums; – no kosmiskajiem procesiem.
Ko vajadzētu darīt, lai šos stāvokļus izdzīvotu pēc iespējas komfortablāk?
Ja diskomforts pēc kādām transformācijām ir ļoti liels, ir svarīgi saprast, ka tu neesi slims, bet ķermenis vienkārši cenšas panākt tavu apziņu un tāpēc nevajadzētu uzreiz skriet meklēt “burvju tableti”. Ir jāsāk regulāri nodarboties ar savu iekšējo resursu. Un ļoti svarīga tajā ir sazemēšanās un ticība tam, ka diskomforts pazudīs.
Regulāri pastaigājies, skaties debesīs. Ir vingrinājums “elpošana no debesīm”, arī tā palīdzēs.
Lielisks līdzeklis tam, lai atjaunotu ķermeņa elektromagnētisko līdzsvaru (tātad emocijas) ir sāls vanniņas kājām. Lai cik tas primitīvi neizklausītos, tas ir pats efektīvākais līdzeklis.
Noliec savā priekšā sveci, kājas iegremdē karstā ūdenī, kurā izšķīdināta sauja parastās akmens sāls un nedaudz eikalipta vai piparmētru ēteriskās eļļas. Blakus noliec trauku ar aukstu ūdeni un otru trauku ar karstu ūdeni, lai papildinātu vanniņas saturu.
Apsēdies taisnu muguru ar domu, ka viss saplūst kājās. Tu jūti, kā vienlaikus ar izelpu pa mugurkaulu plūst siltumstas plūst uz leju, sasildot gurnu apvidu, tā it kā tu sēdētu karstā traukā, pēc tam šī karstā enerģija aiztek caur ceļgaliem kājās. Un noteikti procedūras beigās aplej katru kāju ar aukstu ūdeni. Pēc tam uzvelc siltas zeķītes. Un tā vairākas dienas pec kārtas.
Ja tev ir pietiekami daudz fiziskā spēka, vari pilnībā iet siltā sāls vannā – tāpat ar parasto akmens sāli un nedaudz aromātiskās eļļas. Un, kad esi vannā, iedomājies, ka tu kā astoņkājis izlaid melnus dūmus. Zini, kad astoņkājim uzbrūk, viņš izlaiž melnu šķidruma mākoni. Tad, lūk, guļot vannā, iedomājies, kā viss nevajadzīgais, visa spriedze, viss, kas traucē mīlestībai, iziet kā melns mākonis. Paguli 10 minūtes, bet pēc tam dušā noskalojies. Un viss.
Šajā laikā uzturam jābūt pēc iespējas vieglam un porcijām ļoti nelielām. Ja jūti dedzināšanu, niezi, tātad par daudz ir uguns enerģijas un uzturā nevajadzētu būt pārāk kairinošiem ēdieniem – mazāk asu, skābu, sāļu. Ja jūties “izšķīdis”, tad gluži otrādi, var palīdzēt tase karstas šokolādes vai kāda biezzupa ar asāklu garšu.
Ir jādzer padaudz tīra ūdens, labi, ja tas ir strukturēts (strukturēt var gan ar sudrabu, gan sasaldējot un atlaidinot ūdeni parastā ledus kamerā)
Kopumā šādos periodos ir vajadzīgs saudzējošs režīms. Šajā laikā nevajadzētu komunicēt ar cilvēkiem, kuri tracina. Sev apkārt jārada maksimāli mierīga un harmoniska vide.Galvenais necelt paniku.
Tātad, tavs galvenais glābiņš ir elpošana, svaigs gaiss, sazemējums, rūpes par sevi un maksimāla neviena nenosodīšana, pirmkārt jau sevis.
***
Paralēli personīgajām transformācijām, šobrīd notiek masveida pārvērtības, fiziskas parvērtības jaunā kvalitātē.
Šobrīd pirmoreiz vēsturē mēs it kā atgriežamies Dievišķajā stāvoklī, mūs caurauž dievišķā apziņa un mūsu fiziskos ķermeņus caurauž svētā gara uguns. Zinātniskā valodā tas nozīmē, ka no galaktikas centra caur Sauli uz zemi pirmo reizi translējas principiāli jaunas enerģijas un kvantu fizikas likumi iedarbojas ne tikai uz mikropasauli, bet arī parasto ikdienas dzīvi: “vērotājs” ar savu attieksmi veido notikumus, ir pieaudzis domu spēks un tieši no garastāvokļa ir atkarīga dzīva bioloģiskā objekta stāvoklis.
Tūkstošiem gadu krājušās graujošo programmu smagās enerģijas (vīriešu naids pret sievietēm, sievietēm pret vīriešiem, rasu, klasu konflikti, nāves bailes, bailes no sāpēm, ciešanām un bada), kas tukstošiem gadu laikā formējušās uz Zemes un bijušas ierakstītas Zemes elektromagnētiskajā laukā, tātad arī mūsu ķermeņos. Ar katru uzliesmojumu uz Saules šīs enerģijas kļūst nesavienojamas ar dzīvību mūsu ķermeņos un tās aktīvi transformējas caur mūsu ķermeņiem. Tāpēc tie, kuri ir līdzsvarojuši personīgās problēmas var ļoti spēcīgi sajust pašas Planētas transformācijas.
Tās izpaužas kā čiekurveida dziedzera aktivācija – galvas reiboņi, uzbudinātības viļņi, alerģiskas reakcijas – iesnas, acu asarošana, sāpes dažādās ķermeņa vietās.
Apbrīnojamais cilvēka radīšanas brīnums matērijā ir tas, ka viņa fiziskais ķermenis vienlaikus ir arī kosmisks ķermenis, un visi mūsu endokrīnie orgāni, visas mūsu sistēmas, kas ir tieši saistītas ar hormoniem, ir portāli uz citām dimensijām. Tāpēc laikā, kad ķermenī aktivizējas kosmiskās strāvas, lielākais triecienvilnis nonāk orgānos, kas ir atbildīgi par hormonālo apgādi, proti: galvas centros (hipotalamusā, hipofīzē), virsnieru dziedzeros, olnīcās, liesā, aizkuņģa dziedzerī, aknās, nierēs. Tāpēc fiziski mēs piedzīvojam visdažādākos nepatīkamos simptomus. Bet tie vairs nav saistīti ar kādām mūsu personīgajām mācībām vai kļūdām, bet ar spēcīgu enerģiju kustību, kas ķermenim ir nepierasti.
Notiekošo transformāciju atbalsta arī augstā Saules aktivitāte. Tās enerģijas, kas šobrīd nāk no Saules ir mīlestības un harmonizācijas eneģijas. Tas nav savienojamas ar iepriekšējām, un ķermenim ir ļoti grūti tajās adaptēties.
Tu jautāsi, kapēc neslimo lielākā daļa cilvēku? Slimo visi, tikai ļoti atšķirīgi. Tie, kuri vēl nav atmodušies, vēl nespēj uztvert augstās vibrācijas un viņu slimības ir daudz “parastākas”. Bet, ja esi sācis darbu ar sevi, esi sācis lietot veselīgāku uzturu, atbrīvot savu apziņu no stereotipiem, labestīgāk skatīties uz cilvēkiem, ja esi iemācījies piedot, tad tavas šūnas izstaro pavisam citu enerģiju nekā tam cilvēkam, kurš priecīgi bauda tenkas par kaimiņiem. Un tava bioloģija kā magnēts pievelk augstās vibrācijas. Taču, ņemot verā to, ka visos ķermeņos ir uzkrāts ļoti daudz iepriekšējo bloku un emocionālo ciešanu, tad tev ir fiziski smagi.
Bet labā ziņa ir tā, ka pašprogrammēšanas spēks pieaug proporcionāli jauno ienerģiju ienākšanai, tāpēc saglabājot mieru un uzticēšanos Dzīvei tu ļoti atvieglosi savus pārveides procesus un ķermeņa šūnu pārveidi.
Pieredzes rezultātā es atklāju, ka visvieglākais veids, kā pārdzīvot diskomfortablus stāvokļus, ir pēc iespējas vairāk atpūsties un pateikt: “Lai viss notiek visvieglākajā un mierīgākajā man veidā. Es mierīgi atļauju visiem procesiem notikt ar visausgtāko labumu priekš visiem”
Vēl gribu atgādināt, ka tu neesi viens. Katram no mums ir milzīga atbalsta komanda – nefizisko spēku komanda, kas ir ieinteresēta tajā, lai ar mūsu fiziskajiem ķermeņiem nekas slikts nenotiktu, lai mēs būtu maksimālā līdzsvarā. Viņi nekad nepieļaus kaut ko graujošu tavam ķermenim.
Ja tu jūties ļoti slikti, palūdz palīdzību saviem Sargeģeļiem. Viņi ļoti gaida mūsu lūgumus, jo mēs visi esam vienoti. Ir ļoti daudz lūgšanu, vēlējumu. Kad mēs izmantojam izrunātu vārdu, mēs ietekmējam mūsu ķermeņa šūnas. Nevajag lūgt izdziedināšanos, bet gan mieru un ticību, jo mūsu emocionālais stāvoklis var krietni atvieglināt slimīgos simptomus.
Ir ļoti svarīgi šajā brīdī mīlēt savu ķermeni, pateikties tam. Un ir svarīgi saprast, ka arī ķermeņa šūnām ir stress tāpēc, ka tās pirmo reizi saņem tāda veida starojumu.
Līdz ar enerģijas plūsmas pastiprināšanos palielinās arī mūsu ķermeņa jutība ne tikai pret ārējām ietekmēm, bet arī mūsu domām. Ķermenis ir inteliģents, mazākās daļiņas ir inteliģentas, ar visu var sarunāties, arī ar ķermeņa šūnām. Šī informācija vēl nav pieejama masveidā, taču avangarda zinātnieki to jau saprot. Tāpēc vienkārši tici tam un runā ar savu ķermeni. Ietekme ir milzīga, ja saki: “Dārgais ķermeni, nomierinies, mēs kopā ar tevi tiksim galā ar visu, elposim dziļi.”
Tu vari pārliecināt sava ķermeņa šūnas uztvert pašreizējo procesu nevis kā šoka terapiju, bet gan kā intensīvu fizisko audzināšanu, izskaidrot tām, ka nav nekādas katastrofas, ka tev tikai jāpielāgojas jaunajām dievišķajām enerģijām.
Un vairāk atpūties – neplāno šādos stāvokļos neko, nekur nebrauc, ļauj pēcpusdienā sev pagulēt.
Ir grūti sniegt vispārīgus ieteikumus, jo katrs mēs esam ļoti individuāli. Katram pašam sevi jāvēro: kā tu jūties šajā laikā, kas ar tevi notiek …
Taču esam iegājuši laikmetā, kad viss ir daudz vieglāk, tikai jāizdara izvēle un jāuzticas savai dabai.
Vissvarīgākais ir saglabāt sajūtu, ka ar mums viss ir kārtībā, jo katra doma par satraukumu un bailēm rada nosprostojumu, kas neļauj jaunajai enerģijai viegli plūst cauri mums.
Svētī visu, kas ar tevi notiek, un zini, ka esi pasaules Radītāja vai Mātes maigajās rokās. Un tā kā katrs no mums sevī nes daļiņu Dieva, dziļi savā sirdī mēs to visu zinām.
Mīli sevi, mīli savus mīļos, mīliet viens otru, pasakies dzīvei, atrodi katru dienu mierīgas pieņemšanas sajūtu visam, kas notiek. Jo tikai mūsu virzītā uzmanība atvieglina jauno enerģiju plūšanu caur mums, tostarp visu veidu simptomu mazināšanu.
Un tici – tev jau ir tiesības dzīvot savādāk, vieglāk un maģiskāk, un dzīve tevi šajā noteikti atbalstīs!
Apsēdies ērtāk, manu mazu draudziņ; es pastāstīšu tev pasaku par spārniem, lidojumiem un skaistumu. Tas bija sen. Tik sen, ka cilvēki par to ir aizmirsuši. Taču kosmosā dzīvo mūzika. Tā atceras visu, kas notiek. Sensenos laikos dzīvoja spārnoti cilvēki. No sliktiem laikapstākļiem viņi patvērās caurspīdīgās mājās, kas līdzinājās ligzdām. Šīs ligzdas kā puduri karājās koku lapotnēs. Kokos dzīvot bija ērti – tur auga garšīgi augļi un visi bija paēduši. Augļu sulīgais mīkstums remdēja gan izsalkumu gan slāpes. Spārnotā tauta priekšroku deva krāsainam apģērbam. Un tad, kad cilvēki pacēlās debesīs, gaiss piepildījās spilgtām krāsām un melodiskām skaņām – atbalsi no sidraboto spārnu vēzieniem. Cilvēki lidoja; un viņi maz laika pavadīja uz zemes. Un lidoja viņi ne tikai debesīs. Spēcīgie spārni viņus pacēla augstāk. Spārnotās rases viedie zināja noslēpumu, kā lidot tur, kur nav gaisa. Viņi mācīja: “Sirds Dziesma paceļ tevi augšup un tu varēsi ieraudzīt Tālās Pasaules”. Tā viņi teica, apmācot jaunos dzirdēt savu Sirds Dziesmu. Un aizlidoja tālu kalnos sidrabspārnu cilvēku bari, kad iestājās sevis iepazīšanas laiks. “Pasaule ir vienota un mēs visi esam tās daļas” – mācīja vecākie. “Pasaule ir radīta ar Mīlestību, kas izpaužas kā lielajā tā mazajā” – viņi turpināja. “Pasaule eksistē ar Mīlestību un bez tās tā aizies bojā” – un viņi izpleta savus varenos spārnus. Tā savus jaunos mācīja viņu spārnotie skolotāji.
Vispirms viena, tad vēl viena grupa pacēlās no akmeņainajām klintīm un uzlidoja tumši purpursarkanajās debesīs. Galvenais spārnoto cilvēku noslēpums bija tas, ka tie mīlēja lidot starp zvaigznēm. “Tavai Sirds Dziesmai jāskan unisonā ar zvaigznēm. Un tad viss tev apkārt kļūs par Mīlestības liesmu” – mācīja viedie. Spārnoto cilvēku pasaule bija milzīga un tajā bija ļoti daudz tālu lidojumu. Spārnotā rase redzēja daudzas planētas. Ieklausies mūsdienu zvaigžņu nosaukumos: Aldebarana, Arktura, Kapellas, Oriona un Gulbja Planetārās sistēmas. Lielais Lācis un Ērgļa zvaigznājs. Spikas un Denebola saprātīgā dzīve. Gemmas un Altairus sudrabotā dziesma. Spārnotā rase zināja kā skan sirds un nodeva tālāk šo zināšanu citiem. Un Sirds Dziesma skanēja kosmosā un pasaulēs… Leģenda par spārnotajiem cilvēkiem ir saglabājusies tūkstošiem gadu garumā, bet mūsdienu cilvēki to uzskata par dīvainu pasaku. Taču, neskatoties uz to, pasaulēs dzīvo radoša Mīlestība, un Sirds Dziesma skan vēl joprojām. Ieklausies savā Sirdī, mans draugs, tur skan sena mūzika. Atļauj tai brīvi skanēt un saskanēt kopā ar Tālo Pasauļu dziesmām. Valentīna Mironova Avots: https://proza.ru/avtor/eridanus Tulkoja: Ginta Filia Solis
Dievs rada no sevis. Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība. Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.
Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.
Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva. No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.
Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos. Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.
Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā. Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu. Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.
Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi. Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt. Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.
Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.
Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.
Danils Andrejevs “Pasaules Roze”
* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.
Atlaid savu kontrolējošo tvērienu – pats Visums ar tevi spēlē esības spēli.
Uzaicini savā dzīvē brīnumu, pieļauj to savā saprātā un katra tava dzīves sekunde kļūs par brīnumu.
Paplašini savu uztveri līdz pat tam, ka spēj līdzradīt Veselajam un tu saņemsi tās zināšanas, pēc kurām tu tiecies.
Tava dzīve kļūs pilnasinīga, garšīga, skaista, spontāna, viegla un tajā uzradīsies spēles elementi, bērna azarts, laimīga cilvēka smiekli.
Tu busi izbrīnīts par to notikumu lielajiem mērogiem, kuros tu būsi iesaistīts, tu sajutīsies piederīgs visam Universam.
Tu atmodīsies.
Ieklausies, viss runā ar tevi un viss eksistējošais ir domāts tev.
Apkārt nav nekā nejauša – saules stari, rāpojoša skudra, garāmgājēju aprautas frāzes, redzeslokā nokļuvusi grāmata, reklāmas plakāts, mākoņi, lietus, laimests, zaudējums, kredīts, salauztas lietas, aizmirstas lietas, nogurums, tavs prieks, peļķes, netīrumi uz zābakiem, iesnas, īres maksas paaugstināšana, aizmirsti vārdi, gaisa skūpsts, apskāviens, smaids. Tas viss runā ar tevi, tas viss alkst tavas uzmanības, tavas pieslēgšanās.
Tu esi aizmirsis, ka dzīvē svarīga ir pati dzīve.
Tu esi sev izdomājis mērķus, vadoties no uzskatiem par savu terminēto dzīvi, par to, ka esi tikai mirstīgs ķermenis, kuram pamestas vien drupačas no dzīves galda.
Tavi mērķi pievelk tevi pie tā, kas tev vispār nav vajadzīgs, kas tikai aizvirza tevi prom no dzīves spēles.
Taču tu esi daudz grandiozāks, varenāks un pilnīgāks par visiem tiem mērķiem, kurus var izdomāt tavs Ego. Tu vēlies atzinību, naudu, varu, finansiālo brīvību, taču tu esi aizmirsis, ka esi šīs realitātes Radītājs, tu esi tās Avots, tās Veidotājs, tās Kosmiskais Arhitekts.
Uzmanīgi paskaties uz pasauli sev apkārt. Paskaties uz cilvēkiem, kas steidzas uz darbu vai neapmierināti ar grūstīšanos sabiedriskajā transportā. Vai tad tu domā, ka viņi ir tik sveši un tāli tev? Tu taču viņus zini jau sen, katru no viņiem, no neatminamiem laikiem. Tu katru jūti kā pats sevi, saproti bez vārdiem, sajūti katru viņu domu kustību, emociju, vēlmes. Saplūsti ar pūli kā ar dzimto mitekli un izšķīsti tajā, sajūties kā daļa kaut kā grandioza Radītāja lielajā plānā, kļūsti par dzirksteli sildošajā kolektīvajā saprātā, pārvērties par veselas cilvēces Gara daļu, lauj sev piepildīties ar mūžīgo dvēseļu radniecību.
Vēro formas un krāsas, esi izbrīnīts par dabas parādību krāšņumu, mācies no mākoņiem viedumu, dzīves gudrību no akmeņiem. Skaties uz Sauli, ieraugi tajā sevi.
Tu tāpat kā Saule, esi savas sistēmas daļiņa, ap tevi griežas tava paša pasaule, jo tu esi Gaisma, visur esošā, visu caurspīdošā un izgaismojošā. No tavu staru spēka un spožuma dzimst tīras sirdis, no tavu vētru intensitātes atkarīgi ir likteņi.
Tavs nolūks, tava griba, tavs viedums, tava Mīlestība rada šo pasauli un tai nav cita Radītāja, izņemot tevi.
Savieno visu kopā, neļauj sadzīvistiskajai loģikai sagraut Visuma principu “Kas augšā, tas apakšā” .
Savieno sevi ar visu cilvēci, Zemi ar Kosmosu, savu apziņu ar Visumu.
Neļauj sev samierināties ar mazumiņu, meklē saistību tur, kur šķietami tās nav. Tu skumsti, esi bēdīgs – skaties, kā transformējas tavas lietas un apkārtējo noskaņojums. Tu esi iemīlējies, iedvesmots, sajūsmināts – vēro dabu, putnus, zinātniskos atklājumus, senās zināšanas, jaunos cilvēkus, kuri ienāk tavā dzīvē.
Tu izdzīvo savu vienotību ar Augstāko spēku – ievēro kā realitāte atspoguļo tavas atklāsmes kā brīnumainu notikumu kaskādi.
Neļauj nekam būt nejaušam, vēl jo vairāk sev.
Atklāj dzīves vērotāju, atklāj sapņu vērotāju. Ieskaties pagātnes gleznās, esi uzmanīgāks pret domām un konkrētāks savās vēlmēs.
Noskaidro, kur slēpjas tavs “Es” un ļauj tam izplesties līdz pat Visuma apmēriem.
Sajūties kā daļiņa no visa, jūties kā Vesels, savieno savus slāņus, ar katru savas butības šūnu sajūti savu plašumu.
Atrodi Avotu un savienojies ar to. Iepazīsti to, kas caurauž visu telpu un pārvar laiku – ej dziļāk Mīlestībā un mācies no tās, kamēr savienosies ar to vienā veselā, kamēr būsi pārliecināts, bez bailēm pazaudēt sevi, ka tu esi absolūts savā pilnībā un nav spēka, kas apdraud tavu bezgalību.
Apstājies un ļauj sev būt. Sajūti šīs esības garšu, krāsu, smaržu, faktūru, iemācies būt tā, lai katrā sekundē atklātos mūžība.
Bet tagad uzmanīgi skaties, kā pati esība atgriež tev tavu pazaudēto dievišķumu.
Ginta Filia Solis 