Vienoti Mīlestībā

– Būt kopā var dažādi.
Lūk, āboli grozā. Un, lūk, āboli ābelē. Pirmajā mirklī šķiet, ka tie ir vieni un tie paši āboli.
Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču grozā tiem nav nekādas vienotības, izņemot pašu grozu.

Un cik daudz kopīga ir āboliem, kad tie aug viena koka zaros!
Viena sula, viena dzīve uz visiem!

– Es tev jautāju par Mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.

– Tāpēc, ka Mīlestība starp cilvēkiem ir kā ābele ar āboliem, kuri nogatavojas tās zaros – tur un tur.
Sajūties, ka kopā ar visiem dzīvojošiem esi Mīlestības kokā. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, tāpēc, ka vienotība arī ir dzīve.
Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā, vai tas, kurš grozā?

– Bet ābolam nav iespēju izvēlēties, kur viņam būt!

– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga

milestiba nemoff

– Mīlestība pati atrod tos, kam tā patiesi ir vajadzīga. Ir tūkstošiem ceļu kā viena mīloša sirds neizbēgami atrod otru. Visi ceļi ved pie Mīlestības to, kurš tai radīts. Mīlestības – vienīgās, īstās un patiesās… Tā ir vienādu vibrāciju rezonanse, likteņa kvantu sajaukums – nav zināms, kad radīts, bet vēl ilgi pirms visiem taviem ķermeniskajiem iemiesojumiem.

Nebaidies neatrast savu Mīlestību. Tā ir vienots tava šeit un tagad lauks, kuram nav svarīgs ne laiks ne attālums. Un tās likums ir viens: Ja tu meklē un gaidi, tad tevi meklē un gaida. Ja, nē, tad – nē. Mīlestība pati vēlas būt atrasta un tikt atklāta. Divi savā Mīlestībā iepazīst vienotību. Sākumā – savējo, bet pēc tam visa vienotību. Tikai divi, kļūstot kā viens Mīlestības viedumā ir cienīgi iepazīt Dievu. Nav un nevar būt cita Viņa iepazīšanas ceļa. Šī Dieva iepazīšana caur Mīlestību un caur vienotību neizbēgami kā šeit tā tur rada eņģeļus.

Vai tad tu nezināji, ka eņģeļus rada viens otru mīlošas divu pavisam parastu cilvēku sirdis?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir…

sieviete virietis8

Mīlestība nav “caurlaide nokļūšanai paradīzē”, tas nav “sastapt savu ideālu”, tas nav “liktenis”. Mīlestība ir izvēle būt ar vienu cilvēku, lai kas arī notiktu. Atkārtoju: lai kas arī notiktu. Tu vari izvēlēties mīlēt, vai cerēt uz likteni un pastāvīgi vilties.

Tāpēc, ka liktenis – ir tikai koncepcija. Ērts termins, kas atbrīvo mūs no atbildības.

Mīlestība… Īsta mīlestība atnāk pēc daudziem kopā ar kādu pavadītiem gadiem. Daudzi saka: “mīlestība pāriet”. Ticiet, ja jūs tā domājat, tad mīlestība nav vēl sākusies. Mīlestība ir darbs, tas nozīmē katru dienu nomierināt savu ego, tas ir viedums un mācība, un tās ir sāpes egoismam. Atkārtoju: mīlestība ir izvēle. Tu nevari “nesaderēt ar kādu raksturiem” vai “gribēt no dzīves daudzveidību”. Tu vienkārši nevēlies izvēlēties dzīvot mīlestības dēļ.

Mīlestība nozīmē “mīlēt priekos un bēdās, bagātībā un nabadzībā, slimībā un veselībā, kamēr nāve mūs šķirs”.

Un kad abi to saprot un pieņem to… Un dzīvo viens otram – tā ir Mīlestība.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis