Cits cilvēks ir cita valsts…

11008564_968925179795641_7616640967053589320_n

Mani Mīļie, augstprātīga vēlme mainīt citus cilvēkus, vai pieprasīt no viņiem lai tie atbilstu mūsu vēlmēm ir izārdījusi miljoniem attiecību…

Vai arī atstājusi dzīvot zem viena jumta vienā ķermeņu līmenī, bet dažadās emocionālajās telpās mītošus cilvēkus, kuri satuvinās tikai tāpēc, lai izlietu viens otram uz galvas kārtējo pretenziju, aizvainojumu un arī naida samazgu spaini…
Man žēl, ka tā dzīvo tik daudzi…
Un vēl vairāk man žēl, ka vēl līdz šai dienai pirmajā ābeces lapā nav frāzes: “Vienīgais cilvēks, kuru tu vari mainīt, esi tu pats!”
Daudziem tā palīdzētu… visiem…

Gadiem ilgi mēs smagi strādājam pie tā lai salauztu savus tuvos, svinot uzvaras, aiz kurām stāv ne jau izmainījušies, bet padevušies cilvēki, kuri noguruši no mūžīgās piekasīšanās…
cilvēki, kuri uz brīdi nostājušies uz pirkstgaliem…
cilvēki, kuri imitē mums vajadzīgo… lai izvairītos no dzīves verdošā ūdenī…
Un paši mēs kādam kļūstam par tādiem cilvēkiem…
Viss atkārtojas…

Bet strādāt ir vērts ar savām reakcijām…
Un ar savām robežām…. savu robežu novilkšanu, un citu robežu NEpārkāpšanu…

Mīlestības, draudzības, radniecības tuvība – tā nav difūzija, Mīļie…

Un tā nenozīmē, ka citi cilvēki fiziskajā un emocionālajā līmenī ir nonākuši mūsu rīcībā… pat ne tie, kurus paši esam dzemdējuši… vai saprotiet?

Tā nav totāla kontrole…
Tā nav bezlimita caurlaides izsniegšana iekļūšanai jebkurā teritorijā…
Tā nav dresēšana…
Nav scenārijs, kuru mēs rakstām savā galvā, bet iestādīt cenšamies kādā citā….

Cits cilvēks ir cita valsts…

Un kad mēs cenšamies savu iekšējo konstitūciju likumā paredzētajā kārtībā nostiprināt un aktivizēt tur – būs karš…
Vai nu Lielais, vai partizāņu karš…

Bet karš nozīmē upurus un drupas…

Šodien nogalini tu, rīt nogalina tevi…
Vai arī visi dzīvi, bet kontuzēti, iebiedēti un saspringti gaida nākamo uzbrukumu…

Dzīvot kopā, bet dzīvot kara apstākļos ir bezjēdzīgi…
Turēt aizdomās, apvainot, novērot, paverdzināt… tie ir riebīgi darbības vārdi…
Cienīt, atbalstīt, iedrošināt, uzticēties – dziedinoši…
Un vēl, dzirdēt, redzēt, just…

Mīlestība – tas nav tad, kad viens cilvēks dara to, ko grib otrs…
Mīestība – tas ir tad, kad neviens otram neuzspiež to, ko vinš grib…

Lūk, tieši uz šīs sapratnes balstās viss labais, kas vispār var būt starp mums…

Ir tik viegli paieties pretī, kad ar tevi nemanipulē, necenšas tevī iedēstīt vainas sajūtu, nepavēl tev…

Tik viegli ir atvērties, kad nevajag aizsargāties…

Tik viegli ir uzticēt pašu svētāko, kad no tevis to necenšas izvilkt, un necenšas uzzināt aiz tavas muguras…

Tik viegli ir sākt sarunu, kad tā ir tieši saruna nevis nopratināšana, rāšana vai savu aizvainojumu translācija…

Tik viegli ir palīdzēt un atbalstīt, tad, kad nepavēl to darīt…

Tik viegli ir būt uzticīgam, kad tevi neiespiež savās paša greizsirdības spīlēs un neizseko, kā taksometru aplikācijā….

Tik viegli ir atsaukties uz visu, kas atnāk no sirds, dvēseles, delikāti…

Tik viegli ir ielaist, kad nelaužas iekšā ar varu un neizseko…

Un tik viegli ir mīlēt, kad tevi pieņem…

Mīļie, es te uzskaitu visu, ko mēs varam saņemt bez kara…
Vienkārši, nepārkāpjot citu robežas, un nepaužot diktatora totalitārās reakcijas…

Cilvēkiem nevajag diktatorus…
Cilvēkiem vajag cilvēkus…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis