Atbalsti sevi vienmēr

Ja neatbalstīsi sevi – pazaudēsi otru cilvēku. Vai esi to ievērojis?

Neapmierinātība ar sevi, nesaudzīga attieksme pret sevi, nespēja likt sevi mierā neizbēgami atspoguļojas tajā, ar ko mēs izejam ārpasaulē. Pat tad, ja godīgi cenšamies neko neatklāt. Pat tad, ja esam ļoti pieklājīgi, tā cenšoties noslēpt savu iekšējo troksni. Pat tad, ja ļoti vēlamies dāvāt tikai gaismu. Ja nav priekš sevis, tad priekš citiem tā būs tikai imitācija, lai arī pati sirsnīgākā.

Pamēģini atcerēties un sapratīsi, ka visos labākajos savas dzīves brīžos, tu esi bijis vismazākajā konfliktā ar sevi. Tu sev patiki. Vai vismaz minimāli piekasījies saviem trūkumiem. Un tad taču tu sajuti vislielāko atsaucību no ārpasaules.

Un tas nav stāsts par citiem. Pilnvērtīga dzīve sākas no pilnvērtīgas sevis uztveršanas, nevis gaidām, kad kāds cits atzīs, novērtēs, paslavēs. Un spēt pastāvēt par sevi, atteikties no nežēlīgas kritikas un vispār būt laipnam pret sevi, lai kas arī notiktu, ir daudz prātīgāks lēmums, nekā kļūt par uzraugu, tiesnesi, vērtētāju, ne uz mirkli neatslābinot savu nežēlīgo kontroli.

Atbalsti sevi vienmēr. Jo tikai tad, kad tu zināsi, kā tas ir, tu kļūsi par labāko atbalstu visiem tuvajiem. Ne ātrāk. Un dodoties savas krāšņās dzīves jaunajā dienā, novēli sev tajā vienkārši noturēties. Un tas ir daudz svarīgāk, kā skaļi uzvarēt.

© Ļiļa Grad
FOTO: Dominika Roseclay
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spontanitāte un ieturētība

Jau kopš pašas bērnības mums māca būt ieturētiem un apvaldīt sevi. Sēdēt mierīgi, neklaigāt. Apspiest savas emocijas un spontanitāti. Mūsdienu eiropeiskā (tajā skaitā arī krieviskā) saskarsmes kultūra lielākoties balstīta tieši uz šo apspiešanu. Jūtu kontrole, atbrīvošanās no visa, kas nav pieņemts. Vēl ilgi, pirms bērns sevi iepazīt, viņam māca kontrolēt un apspiest savu spontanitāti. Kontrole pati par sevi nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja tā neļauj tikt skaidrībā ar sevi un apspiež radošās izpausmes.⠀

Tie, kuri iemācījušies sevi kontrolēt, var ļoti daudz ko sasniegt. Viņi var kļūt par lieliskiem vadītājiem, labiem menedžeriem, par cilvēkiem, kuriem darbam vajadzīga griba un kontrole. Kontrole dod varu, taču ir kaut kas, ko nevar sasniegt ar kontroles palīdzību. Un tā ir laime dzīvē. Īsta un dabiska seksuālā labsajūta. Radīšanas prieks. Cilvēku dzīvu padara tas viss, kam pamatā ir spontanitāte.⠀

Mūsu sabiedrības dziedināšanas process nozīmē atgriezt sev savu spontanitāti un vēlreiz ļaut sev izdzīvot bērnību, iepazīstot un atgūstot savas radošās spējas, lai pēc tam tiktu skaidrībā ar to, ko tad ir vērts kontrolēt, un ko vērts atlaist, – jau apzināti un ar skaidriem mērķiem.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez kontroliera

Es neko neplānoju, tikai jautāju sev, kam man noderēs šī diena un kam pietiks spēka tādai man, kādu es šodien sevi jūtu…

Man sen ir tuva intuitīva dzīve, kas nav saistīta ar mēģinājumiem no tās noslēpties. Varbūt tāpēc, ka bieži esmu redzējusi, kādās atkarībās cilvēki sevi iedzen, apkalpojot pat tos sapņus, kuri vairs nav svarīgi.
Tāda dzīve ir godīga.
Tā neieved autopilotā, jo nepaļaujas uz kaut ko gatavu.
Tā vienmēr uzvar ar dzīvu domu.
Tā necieš to iznīcību, kas ir neizbēgama tur, kur tu sev liec darīt to, uz ko vakar vēl biji spējīgs, bet šodien vairs nē.
Es ievēroju, ka arī citus cilvēkus nemanāmi sāc iznīcināt tikai tāpēc, ka esi sevi noslogojis ar pārāk daudz pienākumiem, kuri neatbilst realitātei, un tāpēc liec sev vilties un pēc tam vēl dodies vilties savos tuvākajos.
Mani mīļie, nav universālu matracīšu, kurus var palikt zem ikviena sitiena…
Rodas izpratne par mirkļa nenoteiktību, kur vienā brīdī viss var apgriezties kājām gaisā.
Un, lūk, paradokss: jo labāk to saproti, jo biežāk esi laimīgs.
Bet varbūt tas vispār nav paradokss, bet gan parasta pateicība dzīvei  par to, ka ir palicis par vienu kontrolieri mazāk, kurš dzīvo ilūzijā par to, ka kontrolē šo dzīvi…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties būt tajā, kas notiek

Oktobris šķiet apstājies…klusi izstiepis atlikušās dienas šaurā mitrā joslā, pa kuru vecmodīgos gumijas zābakos brien pati dzīve.
Nesteigties.
Tas mums atstāj arī laiku padomāt. Un ikvienam vajadzētu izvēlēties savu emocionālo autonomiju, nevis akli reaģēt uz to, kas nāk no visaktīvākajām masām.

Mani mīļie, tie ir maldi, ka pūlī ir drošāk. Vienkārši tajā grūti saskatīt, kurš tika samīdīts…
Un tāpēc pašos trauksmainākajos laikos visstabilākie nereti izrādās ne tie, kuri šķiet cīnītāji vai krīt ilūzijās par to, ka totāla kontrole garantē to, ka ar tevi nekas slikts nenotiks.
Panika, steiga, vēlme atbrīvoties no spriedzes, apmētājot ar naidīgām dusmu bumbām tos, kuri tās atpakaļ nemetīs – tas ir strupceļš, lai arī šķiet īsākais.
Izvēlēties šādu ceļu nozīmē neizvēlēties sevi un neko neieguldīt savā veselumā.
Arī gulēt totālā bezdarbībā, gaidīt labākus laikus, nozīmē ignorēt tagadni un atteikties no psihei ļoti vajadzīgās adaptācijas, kas var iedarbināt iepriekš nepieprasītus mehānismus.

Tāpēc ir jēgpilni izvēlēties iespējamo, to, kas nenoved pie regresa, iznīcības, atteikšanās veidot jaunu jēgu, lai turpinātu dzīvot, ticēt, cerēt, mīlēt, radīt, apdāvināt vienam otru ar rūpēm, siltumu, izlemt par labu pārmaiņām… un neuzskatīt bezspēcības sajūtu dzīves priekšā par to stāvokli, kurā nav iespējams neko darīt.
Var darīt. Tikai nāksies iemācīties būt tajā, kas notiek….

Ļiļa Grad
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs savas tuvības mūziku saceram paši

Cik skaisti, ja tu spēj nevēlēties no saviem mīļajiem neko citu, kā tikai to, ka viņi vienkārši IR.
Pat ne obligātā sasniedzamības attālumā, bet vienkārši IR.

Lai viņiem būtu savi prieki, savas intereses, savi sapņi, savs laiks un lai viņi būtu paši sev – nenomocījušies mūsu uzliktajos pienākumu un pieprasījumu žņaugos.

Ja pēdējais teikums tev burtiski sašāva smadzenes ar trauksmaino: kā tas ir, neko negribēt? Kā tas ir – nav neko parādā? Kā tas ir – savs nevis mūsu kopējais? – tad lūk, mani mīļie – tā ir viņa, mūsu līdzatkarība…

Tā, kura baidās zaudēt kontroli, pazaudēt savu svarīgumu, kaut ko nesaņemt.
Tā, kura netic, ka ir brīvprātīgas dāvanas – vēlmes nevis pienākumi.
Tā, kura nespēs mierīgi nosēdēt uz vietas, ja nebūs pārbaudījusi.
Tā, kura nespēs atturēties no pārmetumiem un neatgādinās par izdarīto.

Neko nevēlēties nenozīmē, ka nekas nav vajadzīgs un ka nekas netiks saņemts.
Tas nozīmē pārstāt uzskatīt tuvību ar otru cilvēku par iespēju iegūt to, ko tu vēlies, piesavināties to sev un nekavējoties iesaistīt otru savu dzīves uzdevumu izpildē.

Tā ir prasme novērtēt otrā tieši cilvēku, nevis to, ko ar viņa palīdzību vari iegūt…. ne ķermeni, kurš var mainīties, slimot, novīst…. ne atbildīgo par savu laimi CILVĒKU.

Un tikai šādā veidā var sanāk kaut kas vērtīgs, kas nepazūd līdz ar pirmās kaisles izbeigšanos, un kas neparvērš mūs par parastiem nabaga radiniekiem, kuri knapi pacieš viens otru un pastāvīgi atrod tikai tad, kad kaut kas ir vajadzīgs.

Un tikai tā mūsos rodas pateicības sajūta, kas pārvērš priekā tās lietas, kuras NEtuvi cilvēki mokoši pieprasa, izlūdzas un tā arī nespēj piepildīt savus sāpošos deficītus.

Mēs taču savas tuvības mūziku saceram paši… un lai mēs tajā vienkārši esam.
Vienkārši esam mīlēti.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks kā dāvana

laime44

Cilvēks kā dāvana…

Bet ar dāvanu ir tikai divi varianti – tu to pieņem vai nepieņem…
Tāpat arī cilvēku…
Es skaidri zinu, ka labāk uzreiz godīgi nepieņemt, nevis vispār nezināt, ko ar to darīt, vai ilgu laiku censties kaut kur nogriezt, kaut ko piešūt, kaut kur rozīti uzlipināt…

Tavs vai ne tavs, ir skaidrs uzreiz…

Vajadzīgs vai nav vajadzīgs – arī…
Patīk, vai gribētos labāku, bet cits netika piedāvāts – ja nebaidies no patiesības, tad noskaidrot to vari ļoti viegli un ātri…
Mīļie, izturēsimies viens pret otru, kā pret dāvanām…

Neņemsim tikai tāpēc, ka tā ir pieklājīgi.
Necentīsimies pārvērst lētu par dārgu… un otrādi…

Un būsim pateicīgi, nepiekasīsimies sīkumiem, ja reiz mūsējais…
Labākais, ko mēs varam dot mīļotajam cilvēkam ir pārliecība par to, ka mūsu mīlestība nav nākusi kādu pakļaut, salauzt, likt atteikties no savām vērtībām, izmantot kā lietu vai arī stingri kontrolēt…

Mīlestību vai nu mācās vai to pazaudē…

Un pēdējais…
Kāda cita mīlestība no malas var izskatīties kā kaut kas nepieņemams, taču tai ir tiesības būt, ja tas, kas notiek iekšpusē, apmierina abus tās dalībniekus.

Tas ir normāli.
Bet tur, kur viens sev ir izdomājis kaut kādu bildīti ar sterilām attiecībām, varbūt pat ļoti pareizām, un cenšas ievilkt tajās otru cilvēku, kurš pretojas, kam tās ir svešas, nekas nesanāks…

Tā ir patoloģija…
Lai jums mīlestības pilna un cieņpilna attieksme vienam pret otru.

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Prasme priecāties par citu panākumiem

48367243_1226502390820840_3847081161411002368_n

Viena no dzīves prasmēm, kuru šobrīd es mācos, tā ir prasme priecāties par citu panākumiem. Un priecāties par to, ka kāds savā dzīvē realizē manus sapņus. Priecāties par to, ka tajās lietās, kuras es esmu uzsākusi, atnāk jauni cilvēki un turpina iesākto, ieliekot tajā kaut ko jaunu.
Tu jautāsi: kā tad tā? Pie mums ir pieņemts salīdzināt sevi ar citiem un nolemt, kurš aktīvāks, kurš labāks. Ir pieņemts dusmoties par to, ka kāds ir realizējis tieši tavu sapni, bet tas neesi bijis tu. Vai pat “nozadzis” tev tavu sapni. Noteikti vajag kontrolēt visu, lai tikai kāds nepārņemtu savās rokās varu pār tavām lietām.

Ak, Dievs, cik daudz enerģijas tiek patērēts uz naidu, skaudību un kontroli. Radošās enerģijas. Diemžēl to saprast var tikai tad, kad pats esi izgājis tam cauri. Tikai pats savā pieredzē izbaudot drāmā iesaistīšanās procesu. Var līdz nelabumam dusmoties par to, ka cilvēki tev apkārt ir ne tādi, kā tev gribētos. Tu vari būt neprātīgi greizsirdīgs par to, ka kādam patīk kāds cits, nevis tu.
Var negulēt daudzas naktis, cenšoties kontrolēt pieaugošo svarīgo lietu daudzumu. Uztraukties par to, ka citi cilvēki tavu darbu padarīs ne gluži tā, kā tu esi radis.

Pārguris dusmoties par to, ka esi uzņēmies pārāk lielu, pat nepanesamu nastu un nespēj to atlaist, kontroles dēļ.
Bet var arī savādāk…
Tā vietā, lai dusmotos par to, ka cits cilvēks nepiepilda tavas cerības, vari ievērot, kas ir tās lietas, kurās jūs atšķiraties. Var atzīmēt otra vērtību kaut vai tāpēc, ka viņš atšķiras no tevis un tāpēc padara pasauli daudzveidīgāku. Var ievērot to daudzveidību, kas pievelk arvien vairak un vairāk cilvēkus.

Var dusmoties, ka citi turpina tavas lietas, bet var priecāties, ka cilvēkiem ir svarīgs tas, ko tu esi uzsācis un tas viss kopā aug. Tas taču nozīmē to, ka tu patiešām dari pa īstam svarīgu darbu.
Var redzēt savos kolēģos konkurentus, bet var saprast, ka mēs visi kopā veidojam vidi, kura pēc tam varēs pabarot visus. Un aizsūtīt cilvēkus pie saviem kolēģiem, kuri iespējams labāk tiks galā. Var apzināties, ka, ja kāds ir piepildījis tavu sapni, tad arī tu to varēsi. Un no tā šis sapnis nekļūs mazāk vērtīgs. Tas vienalga būs tavs.
Var atlaist kontroli un ļaut citiem cilvēkiem uzņemties šo funkciju, pašam viņus atbalstot un piedaloties.
Var dzirdēt un pieņemt svešu viedokli, pat tad, ja tas stipri atšķiras no tavējā. Pat tad, ja tu to nevari saprast. Var apzināties sava viedokļa subjektivitāti un citus cilvēkus uztvert nevis kā pretiniekus, bet tos, kas var atvērt tev jaunu skatu.
Var iedvesmot citus izaugsmei un iedvesmoties no citu izaugsmes.
Kad uzvar visi, iegūst visa pasaule un reizē ar to arī tu. Šajā priekš manis šobrīd arī ir gudrība, atlaišana un ceļš uz pārpilnību. Un kā ir ar tevi?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt laimīgai ir izdevīgi

laime2

Būt laimīgai ir izdevīgi. Jo vairāk tevī ir enerģijas, jo vairāk naudas, jo vairāk laimes, jo vairāk enerģijas.
Plus pie tā visa, laime visu laiku ģenerē arvien priecīgākus un patīkamākus emocionālos stāvokļus.
Tā pievelk tādus pašus priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu interesanto dzīvi, kuri vēlas ar tevi padalīties savā laimē, tāpat kā tu – tad, kad esi laimīga.

Laimes stavoklī visas lietas un darbi notiek gaismas ātrumā, sapņi piepildās ātrāk un attiecības dzīvē kļūst daudz vieglākas.
Laimes stāvoklī cilvēkam paaugstinās gan pašvērtējums gan savas vērtības apziņa.
Laimīgi cilvēki grib radīt un rada, viņu iztēle darbojas ar visu tās spēku, un zemapziņa ir spējīga “noķert” no kopējā informatīvā lauka visdažādākās oriģinālas idejas un šīs idejas dzīvē realizējas viegli un nepiespiesti.

Kad sieviete ir laimīga, viņai nav vēlēšanās kontrolēt vīrieti vai attiecības, viņa mīl visu un visus ap sevi un tāpec uzlabojas gan attiecības ar vīrieti, gan ar visiem apkārt esošajiem cilvēkiem.

Laimes stāvoklī ir komfortabli dzīvot.

Tāpēc nākošreiz, pirms pievērsties negatīviem pārdzīvojumiem vai domām, padomā, ko tu atņem sev un pasaulei. Vai tas ir tā vērts? Izdzīvot emocijas, protams, ir svarīgi, taču mēdz būt ieciklēšanās situācijas un stratēģija, kad priekšroka tiek dota negatīvajam (ieradums domāt par slikto).
Un tā vietā, lai ieciklētos uz “kāpēc viņš nezvana” vai “kāpēc man tas neizdodas”, liec akcentu uz to, lai TIEŠI TAGAD kļūtu kaut nedaudz laimīgāka – jebkurā tev pieejamā un zināmajā veidā!
Avots: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS