Prasme priecāties par citu panākumiem

48367243_1226502390820840_3847081161411002368_n

Viena no dzīves prasmēm, kuru šobrīd es mācos, tā ir prasme priecāties par citu panākumiem. Un priecāties par to, ka kāds savā dzīvē realizē manus sapņus. Priecāties par to, ka tajās lietās, kuras es esmu uzsākusi, atnāk jauni cilvēki un turpina iesākto, ieliekot tajā kaut ko jaunu.
Tu jautāsi: kā tad tā? Pie mums ir pieņemts salīdzināt sevi ar citiem un nolemt, kurš aktīvāks, kurš labāks. Ir pieņemts dusmoties par to, ka kāds ir realizējis tieši tavu sapni, bet tas neesi bijis tu. Vai pat “nozadzis” tev tavu sapni. Noteikti vajag kontrolēt visu, lai tikai kāds nepārņemtu savās rokās varu pār tavām lietām.

Ak, Dievs, cik daudz enerģijas tiek patērēts uz naidu, skaudību un kontroli. Radošās enerģijas. Diemžēl to saprast var tikai tad, kad pats esi izgājis tam cauri. Tikai pats savā pieredzē izbaudot drāmā iesaistīšanās procesu. Var līdz nelabumam dusmoties par to, ka cilvēki tev apkārt ir ne tādi, kā tev gribētos. Tu vari būt neprātīgi greizsirdīgs par to, ka kādam patīk kāds cits, nevis tu.
Var negulēt daudzas naktis, cenšoties kontrolēt pieaugošo svarīgo lietu daudzumu. Uztraukties par to, ka citi cilvēki tavu darbu padarīs ne gluži tā, kā tu esi radis.

Pārguris dusmoties par to, ka esi uzņēmies pārāk lielu, pat nepanesamu nastu un nespēj to atlaist, kontroles dēļ.
Bet var arī savādāk…
Tā vietā, lai dusmotos par to, ka cits cilvēks nepiepilda tavas cerības, vari ievērot, kas ir tās lietas, kurās jūs atšķiraties. Var atzīmēt otra vērtību kaut vai tāpēc, ka viņš atšķiras no tevis un tāpēc padara pasauli daudzveidīgāku. Var ievērot to daudzveidību, kas pievelk arvien vairak un vairāk cilvēkus.

Var dusmoties, ka citi turpina tavas lietas, bet var priecāties, ka cilvēkiem ir svarīgs tas, ko tu esi uzsācis un tas viss kopā aug. Tas taču nozīmē to, ka tu patiešām dari pa īstam svarīgu darbu.
Var redzēt savos kolēģos konkurentus, bet var saprast, ka mēs visi kopā veidojam vidi, kura pēc tam varēs pabarot visus. Un aizsūtīt cilvēkus pie saviem kolēģiem, kuri iespējams labāk tiks galā. Var apzināties, ka, ja kāds ir piepildījis tavu sapni, tad arī tu to varēsi. Un no tā šis sapnis nekļūs mazāk vērtīgs. Tas vienalga būs tavs.
Var atlaist kontroli un ļaut citiem cilvēkiem uzņemties šo funkciju, pašam viņus atbalstot un piedaloties.
Var dzirdēt un pieņemt svešu viedokli, pat tad, ja tas stipri atšķiras no tavējā. Pat tad, ja tu to nevari saprast. Var apzināties sava viedokļa subjektivitāti un citus cilvēkus uztvert nevis kā pretiniekus, bet tos, kas var atvērt tev jaunu skatu.
Var iedvesmot citus izaugsmei un iedvesmoties no citu izaugsmes.
Kad uzvar visi, iegūst visa pasaule un reizē ar to arī tu. Šajā priekš manis šobrīd arī ir gudrība, atlaišana un ceļš uz pārpilnību. Un kā ir ar tevi?

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pieklauvē, pirms ieej sava bērna istabā…

dzive11

“Kāpēc tu nepiezvanīji?”, “Kad būsi majās?”, “Kur biji, ko nopirki?”, “Ar ko kopā tu biji?”, “Kāpēc bez atlaujas?”, “Parādi čeku!”, “Parādi zvanu izdruku”, “Pierādi, ka es tavā dzīvē esmu galvenā”, “Tu nedrīksti tikties ar saviem bijušajiem!”, “Kas tas bija, kurš blakus tev stāvēja?”, “Ar ko kopā tu biji mašīnā?” – ak, mēs tik ļoti “mīlam” savus tuvos cilvēkus, ka dažkārt viņiem vispār neatstājam nekādu personīgo brīvo telpu. Tā izturas vecāki pret bērniem, tā izturas bērni pret vecākiem, tā dara brāļi un māsas viens otram, tā bieži vien notiek attiecībās starp vīrieti un sievieti. Par priekšnieku attiecībām ar padotajiem es vispār labāk klusēju.

Kāpēc tā notiek?

Vai tiešām cilvēki patiesi nesaprot, ka attiecībās svarīga ir uzticēsanās un atvērtība?

Protams, ka saprot!

Vārdos!

Bet darbībā viss ir daudz sarezgītāk.

Kad cilvēkam sāp, kad viņam ir bail vai viņu ir pārņēmusi trauksme, viņš cenšas to remdēt ar kontroles palīdzību. Mums šķiet, ka, ja mēs pārbaudīsim e-pastu, sms, personīgo saraksti sociālajos tīklos vai ielīdīsim bērna somā, aiz durvīm noklausīsimies vecāku sarunas, vai katras piecas minūtes zvanīsim cilvēkam un jautāsim, kur un ar ko viņš ir, ja katru stundu pārbaudīsim, kā cilvēks tiek galā ar saviem darbiem, tad kaut kādā veidā mēs ietekmēsim tā otra cilvēka uzvedību.

Iespējams, uzvedību mēs ietekmēsim, bet būtība jau no tā nemainīsies.

Ja mēs pastāvīgi pārkāpjam otra cilvēka personīgās robežas, gala rezultātā viņš vai nu attālināsies, vai sāks mūs mānīt vai spēlēt vēl kaut kādu, daudz nepatīkamāku lomu.

Kamēr spēlēs, mums šķitīs, ka viss ir labi, bet tiklīdz būs piekusis un vairs nespēlēs, tā, uzreiz: “ai, kas ar viņu notika, varbūt kāds noskaudis?”

Var cik uziet šausmināties par tēmu personīgo robežu pārkāpšana, taču jēga tam maza.

Ir svarīgi saprast, ka, pirmkārt audzināšana pārsvarā gadījumu šajā jautājumā mums ir “nekāda” – nedziedinātie audzina nedziedinātos, tā nav pati veselīgākā tēma un ar bērnības traumām mēs ejam pa dzīvi pietiekami ilgi.

Bet, otrkārt, ja tāda situācija rodas, tad to nevajag ignorēt, labāk tikt ar to skaidrībā. Neaiziet, nešķirties, nekliegt vienam uz otru kā ārpratīgiem, bet pacensties saprast gan vienu gan otru pusi, un pamēģināt atrast kompromisu. Uzdot sev jautājumus – kāpēc es vēlos viņu kontrolēt? No kā es baidos? Kāpēc es neuzticos tuvam cilvēkam? Utt.

Tuvs cilvēks sāk lauzties mūsu teritorijā tad, kad viņam blakus mums nav īpaši mierīgi, viņš nejūtas drošībā un tam var būt vēl daudzi un dažādi iemesli.

Padomā par to.

Varbūt ir vērts biežāk dalīties ar to, kas tevī notiek, pastāstīt, kur gāji, ko darīji, ar ko satikies. Vairāk uzmanības pievērst tam, kurš cenšas mūs kontrolēt, pieņemt to faktu, ka vairums cilvēku patiesībā ir dziļi ievainoti bērni, kuri vairāk par visu baidās tikt pamesti un tāpēc cenšas nodrošināties.

Vecāki baidās, ka tikai bērns nenokļūtu sliktā kompānijā, bet, tā kā personīgā spēka, ietekmes un zināšanu trūkst, lai izveidotu uzticēšanās pilnas attiecības, tad nākas kaut šādā veidā censties tuvāk iepazīt savu bērnu.

Bērni pretendē uz visu savu vecāku uzmanību un laiku tāpēc, ka viņos nav ieaudzināta prasme atrast savus iekšējos resursus.

Vecāki sākumā cieši, cieši piesien bērnu sev klāt, neļaujot viņiem izaugt un būt autonomiem, bet pēc tam sāk atgrūst, sakot, nu jau esi gana pieaudzis, domā un dzīvo pats, kā proti.

Sieviete cenšas kontrolēt savu vīru tāpēc, ka nejūtas pietiekoši iekārota, mīlēta un vajadzīga (droši vien arī pašvērtējums nav tas augstākais). Un, ja vīrs ne īpaši vēlas stāstīt par savu darbu, par sevi un, ja nav īsti saprotams, vai viņš priecājas, vai ir noguris vai skumst, vienīgais, ko tādā situācijā darīt – kontrolēt.

Te nu ir svarīgi saprast, ka mēs esam piedzimuši dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos. Dažās ģimenēs cilvēki apspriež savus pārdzīvojumus, dalās tajos ļoti atklāti, citās – dzīvo katrs par sevi. Tāpēc pašā attiecību sākumā labāk ir noskaidrot, kā tad ir, lai pēc tam nebūtu lieki pārpratumi.

Protams, ir labi, ja cilvēki šīs lietas izprot un ir sagatavoti. Ir svarīgi, ka vīrietis saprot, ka sievietes pēc savas dabas ir intuitīvas. Ja viņš atļausies parāk tuvu un no sirds komunicēt ar citam sievietēm savas sievas klātbūtnē, nejautās viņai par to, kā viņa jūtas, kāds ir garastāvoklis un kas notiek viņas dzīvē un nestastīs par sevi un saviem pārdzīvojumiem, tad tas sievietei būs smags pārdzīvojums. Jo mēs jūtam visu, bet ne vienmēr par to stāstam.

Šo pašu iemeslu dēļ vīrietis cenšas kontrolēt sievieti – droši vien viņš nejūtas pietiekami labs, pats labakais, vienīgais. Iespējams, arī sievietei ir vērts paskatīties, kā viņa uzvedas attiecībā pret citiem vīriešiem? Vai nav tā, ka pašai ir kāds “labākais draugs”, ar kuru apspriest savu vīru, viņa trūkumus. Vai nav tā, ka pašas pavelkam savus vīrus uz zoba savu radinieku un draugu klatbūtnē?

Attiecībām jābūt ētiskām un pieaugušiem cilvekiem ir jāsaprot, ka tajā mums katram pašam sevi ir jākontrolē. Un būs daudz vienkāršāk, ja mēs katrs  labākajā veidā paudīsim savu dabu – vīrietis savu vīrišķo un sieviete savu sievišķo. Kāda jēga kontrolēt partneri un likt viņam mainīties, ja skaidrs, ka jāmainās pašam un jāpārskata sava loma šajās attiecībās.

Galu galā, vai tad mums katram nav jārūpējas par uzticības pilnām attiecībām? Kāpēc pārmest šo atbildību uz otra pleciem? Ja vīrs vai sieva flirtē vai ir neuzticīgs – tas ir viņa vai tavs stāsts? Jā, tas attiecas uz tevi, taču katrs cilvēks pats ir atbildīgs par savu briedumu.

Vai gan mēs varam kontrolēt un piespiest kaut vienam cilvēkam pasaulē būt mums blakus ar varu?

Kamēr tu savu bērnu piespied sev klausīt caur bailēm, finansiālo kontroli vai pārmērīgām rūpēm, viņš ir blakus, bet, kā tikko viņš paaugsies un pats spēs nopelnīt, nebūs nekāds brīnums, ka vinš mukšus aizmuks tālāk no tavām rūpēm un kontroles.

Daudzi vecāki nemēdz pieklauvēt, pirms ieet sava bērna istabā, ņem bez atļaujas viņa mantas, naudu, pārbauda somas saturu, telefonu un visādām citādām metodēm cenšas nodemonstrēt savu spēku.Ja vecākajiem nav cieņas pret jaunākajiem, no kurienes tā radīsies jaunākajiem? No kā viņi to lai mācās?

Pēc tam vecāki sāk pastāvīgi jaukties savu pieaugušo bērnu un pat mazbērnu dzīvēs, norādot, kā jādara un kā jādzīvo, un dusmojas, ja bērni attālinās.

Jā, bērniem ir jāmācas cienīt savus vecākus, jo tā ir viņu mācībstunda, taču arī vecākiem būtu no savas puses vērtīgi tikt skaidrībā ar sevi un savu dzīvi.

Man patīk frāze par to, ka mēs neaudzinām savas meitas un dēlus sev, bet savu vīru citai sievietei vai savu sievu citam vīrietim. Šajā pasaulē neviens nav kāda cita īpašums.

Un vienkārši vairāk sapratnes un cieņas pret otra cilvēka iekšējo pasauli, vairāk iecietības, mīlestības, ja kāds grib būt mums pārāk tuvu. Nevajag atgrūst, bet pacensties saprast, kas mūsos ir tāds, bez kā tas otrs “nevar dzīvot”. Iespējams, ka ar laiku mūsu tuvie cilveki iemācīsies  šo vajadzību piepildīt pateicoties saviem iekšējiem resursiem, kurus mes nemaz neredzam. Ir vērts palīdzēt viens otram dzīvot laimīgi lielākā autonomijā. Un, protams, saprast to, ka ikvienās attiecībās ir noteikti noteikumi, kurus vajadzētu censties ieverot.

Ir svarīgi tiekties pēc tīrības, patiesuma, atvērtības un uzticēsanās iekvienās attiecībās, pretējā gadījumā, kāpēc gan mums tās ir dotas? Izaugsme un attīstība it visā.

Autors: Dina Ričardsa
Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta FS

Vēl daži apzinātības principi

dzive34

Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.

Vai tu kādreiz kaut ko esi dzirdējis par apzinātu dzīvi? Pēdējos gados šī prakse ir kļuvusi ārkartīgi populāra, un daudzie zinātniskie pētījumi ir pierādījuši tās efektivitāti. Patiesībā  tā bija zināma jau senatnē, pateicoties garīgajam skolotājam Gautama Buda.

Apzinātības būtība ir notiekošā pieņemšana šeit un tagad bez jebkādas vērtēšanas un domāšanas par to, kā tu vēlētos, lai viss notiktu. Patiesībā tas ir dzīvesveids.

1. Vienīgā realitāte, kura tev ir, ir šis moments, tikai šeit un tagad.

Šo principu lieliski izskaidro pazīstamais Budas citāts:

«Neaizkavēties pagātnē, nesapņot par nākotni, koncentrēt savu prātu pilnībā uz šo momentu».

Pagātne ir ilūzija, tās vairs nav. Nākotne vēl nav pienākusi, tātad tas nozīmē, ka tās vēl nav. Un vienīgais, kas reāli ir, tā ir tagadne – tas, kas ar tevi notiek šeit un tagad.

2. Negatīvā doma ir absolūti nekaitīga līdz brīdim, kad tu tai notici.

Domas lidinās tavā galvā kā bites. Tās nāk un iet, un tas ir normāls process. Bet ciest tu sāc tad, kad kļūsti ar tām par vienu veselu, kas nozīmē “sāc lidināties kopā ar savām bitēm”.
Ja uz mirkli apstāsies un pavērosi savas domas no malas, sapratīsi vienu ļoti svarīgu lietu. Tu vari tās vērot no malas – tātad tās nevar būt TU!

Ekharts Tolle saka:

«Kāds atvieglojums ir uzzināt, ka tā balss manā galvā nepavisam nav es. Kas tad es esmu? Vērotājs, kas visu vēro no malas».

3. Tev nekas nebūs par tavu naidu. Tavs sods ir pats naids.

Laiku pa laikam mēs visi uzvelkamies un dusmojamies, taču reti kad tas palīdz atrisināt mums mūsu problēmas. Ir ļoti viegli sadusmoties – kā sērkociņu aizdedzināt, bet patiesa drosme – tas patiešām nozīmē izdarīt kaut ko vērtīgu.
Kad mēs beidzot saprotam, ka šeit un tagad ir vienīgais, kas mums ir, mēs saprotam, ka dzīve ir parāk īsa, lai raizētos un dusmotos.

Lao-Czi teica:

«Pats labākais kareivis nekad nedusmojas».

4. Iekšējā harmonija ir būt pašam, neizjūtot nekādu vajadzību pēc citu vērtējuma.

Daudzus cilvēkus uztrauc tas, ko citi par viņiem padomās. Taču mums absolūti nav vajadzīgi citi, lai atrastu sevi – patieso. Tu esi tas, kas esi un tas, ko citi domā par tevi, nekādīgi nevar tevi ietekmēt.
Par to skaisti runā Ošo:

«Neviens neko nevar par tevi runāt. Viss, ko par tevi saka citi cilvēki ir tas, ko viņi paši saka par sevi. Taču tu tomēr sāc par to šaubīties, jo nez kāpēc ķeries pie kāda viltus centra. Šis viltus centrs vienmēr ir atkarīgs no citiem, tāpēc tev ir tik svarīgi, ko citi par tevi domā un runā. Tu skaties uz viņiem, tu centies nopelnīt viņu atzinību. Tu gribi izskatīties respektabls. Tu vēlies paspilgtināt savu ego. Tā taču ir pati īstākā pašnāvība!
Tā vietā, lai skatītos un klausītos, ko kāds cits par tevi ir pateicis, labāk ieskatīties sevī…
Katru reizi, kad jūties neērti, tu radi, ka patiesībā kaunies par sevi, tāpēc, ka nezini, kas esi. Ja zinātu, tev nekad nebūtu tādu problēmu – tev nav vajadzīgi sveši viedokļi par to, kā tu izskaties citu acīs,  atceries, ka tam vispār nav nekādas nozīmes.

Tas fakts, ka tu kautrējies pats no sevis, liecina par to, ka tu vēl sevi neesi iepazinis. Tu vēl neesi «mājās».»

5. Viss šaja pasaulē tiek radīts divreiz, sākumā – tavā prātā, bet pēc tam – reālajā dzīvē.

Mūsu smadzenes ir neticami varens instruments, kas rada pasauli mums apkārt. Un patiesība ir tā, ka tu nerīkosies līdz brīdim, kamēr tavas smadzenes nesapratīs, ko tu dari. Tā kā sākumā ir jābūt plānam un mērķim un tikai pēc tam – darbībām.

«Nākotne ir atkarīga no tā, ko tu dari šodien», — Mahatma Gandijs.

6. Mums pašiem jānoiet šis ceļš.

Dzīve ir pilna problēmu un nepatikšanu. Un nevienam nav izdevies iztikt bez tām. Taču ir viena lieta, kuru mēs vienmēr kontrolējam – tas ir tas, cik daudz spēka un piepūles mēs ieliekam tajā, lai to pārvarētu. Tava laime vai veiksme nevar būt atkarīga no tā, kas notiek apkārt. Viss tavai laimei ir tevī.

«Neviens, izņemot mūs pašus, mūs neglābs. To neviens neizdarīs un nevarēs izdarīt – pat tad, ja sagribēs. Mums pašiem jānoiet šis ceļš», — Buda.

7. Ja tu kaut kam ļoti stipri tici, bet nedzīvo ar to, tas nav godīgi.

Nezemojies šīs pasaules priekšā. Nezemojies sabiedrības priekšā, piepildot tās vēlmes. Nenodod sevi tikai tāpec, lai cilvēki tevi pieņemtu. Pats svarīgākais dzīvē ir būt sev pašam un sekot savai sirdsbalsij. Lai par tevi runā tavi darbi un tev nebūs nekādas daļas par to, ko par tevi teiks citi.

«Šodien tu esi TU. Un tā ir pati lielākā patiesība pasaulē. Pat vairāk kā patiesība. Neviens nevar būt lielāks par TEVI, kā TU PATS», — doktors Sjūzs.

8. Pareizais un vieglākais ceļš ļoti reti  ir viens un tas pats ceļš.

Galu galā reiz tu tomēr sapratīsi, ka augt mums liek tikai viena lieta pasaulē – cīņa. Un tas ir tā vērts. Neviens nesolīja, ka būs viegli: katrs solis būs nevienkāršs. Taču galu galā, tas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies nonākt. Ja kaut kas tev šķiet pārāk grūts un neiespējams, tas nebūt nenozīmē, ka tu nevarēsi to izdarīt. Gluži otrādi, tas ir vēl viens iemesls sasniegt savus mērķus.

«Tas, kurš necenšas iepazīt patiesību, tā arī nesapratīs, kāpec mēs dzīvojam», — Buda.

9. Ja kaut ko dzīvē vēlies iegūt, tev jāsaprot, ka par visu ir jāmaksā.

Daudzi cilvēki uzdod sev jautājumu «Kas mani pa īstam saista un interesē», cenšoties atrast savu mērķi dzīvē. Un tas pašā saknē ir aplam. Vairāk vietā ir jautājums: «Dēļ kā es esmu gatavs ciest?»

Kad atbildēsi uz šo jautājumu, sapratīsi, ko tad patiesībā tu vēlies, un tava dzīve kļūs patiešām pilnvērtīga un apzināta.

«Dzīve tev dos tieši to pieredzi, kas nepieciešama tavas apziņas evolūcijai. Kā tu uzzināsi, ka tā ir tieši tā pieredze, kas tev vajadzīga? Tāpēc, ka tā ir tā pieredze, kuru tu saņem šeit un tagad – tieši šajā brīdī», — Ekharts Tolle.

10. Supersasniegumi ir tiešs pretmets mierīgai un apzinātai dzīvei.

Cik daudziem no mums plānotājā ir milzīgi gari uzdevumu saraksti, kurus fiziski nav iespējams paveikt dienas garumā. Mēs nezin kāpēc esam ieņēmuši galvā, ka ir svarīgi visu laiku būt aizņemtiem. Tomēr daudz racionālāk, ir koncentrēties vienam uzdevumam un pakāpeniski to izpildīt. Un atceries, ka mums ir nepieciešams laiks atpūtai un galu galā – arī dzīves baudīšanai.

«Tev jāiemācās atlaist. Pārstāj nemitīgi pārdzīvot. Tu tāpat nekad neesi kontrolējis situāciju», — Stīvs Maraboli

11. Kad tu centies visu kontrolēt, tu zaudē spēju priecāties par dzīvi.

Ir diezgan vilinoši, kontrolēt visu dzīvē. Katrs no mums vēlas stabilitāti un komfortu!
Bet ironija slēpjas tajā, ka nav tādas lietas kā komforts.
Mēs absolūti neko nevaram kontrolēt. Vispar neko.
Jo agrāk mēs to apzināsimies un iemācīsimies dzīvot viegli – jo labāk mums pašiem.

«Spriedze ir tas, par ko tu sevi uzskati. Atslābums ir tas, kas tu esi.», — ķīniešu sakāmvārds.

Avots: vkontakte
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Būt laimīgai ir izdevīgi

laime2

Būt laimīgai ir izdevīgi. Jo vairāk tevī ir enerģijas, jo vairāk naudas, jo vairāk laimes, jo vairāk enerģijas.
Plus pie tā visa, laime visu laiku ģenerē arvien priecīgākus un patīkamākus emocionālos stāvokļus.
Tā pievelk tādus pašus priecīgus un laimīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar savu interesanto dzīvi, kuri vēlas ar tevi padalīties savā laimē, tāpat kā tu – tad, kad esi laimīga.

Laimes stavoklī visas lietas un darbi notiek gaismas ātrumā, sapņi piepildās ātrāk un attiecības dzīvē kļūst daudz vieglākas.
Laimes stāvoklī cilvēkam paaugstinās gan pašvērtējums gan savas vērtības apziņa.
Laimīgi cilvēki grib radīt un rada, viņu iztēle darbojas ar visu tās spēku, un zemapziņa ir spējīga “noķert” no kopējā informatīvā lauka visdažādākās oriģinālas idejas un šīs idejas dzīvē realizējas viegli un nepiespiesti.

Kad sieviete ir laimīga, viņai nav vēlēšanās kontrolēt vīrieti vai attiecības, viņa mīl visu un visus ap sevi un tāpec uzlabojas gan attiecības ar vīrieti, gan ar visiem apkārt esošajiem cilvēkiem.

Laimes stāvoklī ir komfortabli dzīvot.

Tāpēc nākošreiz, pirms pievērsties negatīviem pārdzīvojumiem vai domām, padomā, ko tu atņem sev un pasaulei. Vai tas ir tā vērts? Izdzīvot emocijas, protams, ir svarīgi, taču mēdz būt ieciklēšanās situācijas un stratēģija, kad priekšroka tiek dota negatīvajam (ieradums domāt par slikto).
Un tā vietā, lai ieciklētos uz “kāpēc viņš nezvana” vai “kāpēc man tas neizdodas”, liec akcentu uz to, lai TIEŠI TAGAD kļūtu kaut nedaudz laimīgāka – jebkurā tev pieejamā un zināmajā veidā!
Avots: facebook @arhisomatika
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Tukšās ligzdas sindroms: ko darīt, kad bērns izaudzis un devies pasaulē

ligzda17

Pārbaudīt dienasgrāmatu, izgludināt drēbes, pagatavot pirmo un otro ēdienu, saplānot brīvlaiku – noteikti pabūt pie jūras, jo tas nepieciešams bērna  veselībai. Gaidi un nevari sagaidīt, kad tas viss beigsies un varēsi dzīvot sev. Taču, izrādās, ka tad, kad bērni izaug un aiziet no mājām, tu vairs neatceries, kā tas ir – dzīvot sev. Psihologs Katerina Djomina izskaidro, kāpec ir ļoti svarīgi laikā atlaist no sevis bērnu un dot viņam kaut nedaudz brīvības.

Vēstule psihologam.

“Es neprotu gatavot tikai diviem. Mēs apprecējāmies, kad es biju grūtniecības sestajā mēnesī, pēc pāris gadiem piedzima otrais bērns, pēc septiņiem – trešais. Divdesmit piecus gadus es biju lielas ģimenes māte. Es ne reizi viena pati neizbaudīju atvaļinājumu, produktus pirku tikai lielos iepakojumos, katli man ir pieclitrīgie. Rudenī mūsu jaunākā meita dodas mācīties uz ārzemēm, vecākais dēls jau sen dzīvo atsevišķi un vidējā meita apprecējās pirms gada.
Es nezinu, kā man dzīvot tālāk. Es neprotu dzīvot sev. Sajūta ir tāda, it kā manai dvēselei atņemta visa dzīvošanas jēga. Palīdziet man, lūdzu, esmu izmisumā!”

Šim dramatiskajam periodam ģimenes dzīvē ir speciāls nosaukums, droši vien esat dzirdējuši – “tukšās ligzdas sindroms”. Pieaugušie bērni atstāj vecāku mājas, lai sāktu būvēt savu personīgo dzīvi. Un it kā skaitās, ka vecākiem ar prieku un atvieglojuma sajūtu jādod bērniem sava svētība, jāizdala gabaliņš kopīpašuma, lai pirmajā laikā tiem būtu vieglāk, jāpamāj ar lakatiņu un…

Ko tālāk?
Nevienā pasakā nestāsta par to, kā viņiem, palikušiem tukšā, mājā dzīvot tālāk. Ar ko aizpildīt savu dienu, kuras agrāk nepietika visam, kas jāizdara, bet tagad tu nezini, kā aizpildīt vakara stundas.

Kā plānot gadu, ja visu mūžu esi bijis “piesiets” brīvlaiku grafikam, bet tagad vari ņemt atvaļinājumu, kad vien vēlies un doties, uz kurieni vien vēlies. Tikai, uz kurieni un kāpec? Izrādās, senās pilsdrupas mūs interesēja tikai dēļ vēstures programmas skolā, jūra – tāpēc, ka bērniem tas ir veselīgi, bet ģimenes tēvs labprāt vispār neatietu no datora, ja būtu viņa griba.
Runājot par ģimenes tēviem. Sanāk, ka tagad mēs atkal paliksim divi vien? Kā jaunībā? Kā tas ir? Labi, ja attiecības ir saglabājušās, kā minimums, draudzīgas. Bet godīgi atzīsimies, ka visbiežāk notiek tā: 25 gadu laikā no kaislīga mīlētāju pāra mēs esam kļuvuši par “šo bērnu vecākiem”. Pat saucam viens otru “tētis” un “mamma”.

Un, ja no šīs mūsu mijiedarbības izraut visu šo milzīgo bērnu tēmu, kas atliks? Ne intereses, ne kaisles. Sadzīve, māja, kopīgi radinieki, varbūt mājdzīvnieki. Un, lūk, ar to visu jādzīvo tālāk visus nākamos 50 gadus? Ir no kā būt šokā.
Nodrebot no visām šīm, ne īpaši spožajām perspektīvām, gribas ātri kaut ko izdomāt, lai viss būtu kā agrāk. Mazie, no mums atkarīgie bērni, skaidrs un saprotams plāns (līdz augšai aizpildīts, toties nerodas jautājums “kam es esmu vajadzīga”), bet, galvenais – skaidri veiksmes kritēriji.
Lūk, bērna dienasgrāmata par 4. klasi: tajā ir gandrīz tikai teicamas atzīmes (“es esmu laba māte”).
Lūk, izgludināta veļa, kārtība mājās, pusdienas no pieciem ēdieniem (“es esmu lieliska saimniece”).
Bet tagad nav vairs nekādu kritēriju. Pēc kādiem parametriem sevi vērtēt – nav skaidrs. Izskatās, ka nāksies sākt visu no gala, bet gadi vairs nav tie.

Dažas mammas ļoti aktīvi ir gatavas iesaistīties savu, jau pieaugušo bērnu dzīvēs: pieprasa regulāras atskaites: kur tu biji, ko darīji, ar ko satikies. Kautrīgs vai kategorisks atteikums pakļauties kontrolei, izraisa niknumu: “Es tev veltīju visu savu dzīvi, no savējās atteicos, bet tu nevēlies man stāstīt, kā noritēja tavs randiņš ar meiteni?!” Vai arī, jau pieaugusi meita netīšām piemin, ka īrētajā dzīvoklī pil krāns un jau nākamajā rītā pie durvīm zvana māte kopā ar tēvu un santehniķi: “Mēs atrisināsim visas tavas problēmas!”

Taču meitene nemaz nevēlējās, lai viņas problemas kāds risinātu, vienkārši pateica. Lūk, arī pirmais uzdevums jaunajā plānā: “Kā pārdzīvot bērnu attālināšanos”. Uzmanīgi klausieties, ko jums saka un centieties reaģēt adekvāti.
Mūsu kultūrā jūtas, domas un darbības ir salipušas vienā neatšķetināmā kamolā. Mēs raujamies skriet un darīt tajos brīžos, kad vajadzētu vien vērot, līdzi pajust, dusmojamies un nosodām par domām, apbalvojam ar vārdiem par darbiem… Tajā pat laikā, reakcijai būtu jābūt adekvātai iemeslam. Bērns dalās ar saviem pārdzīvojumiem? Paspoguļo, pajūti līdzi (“Jā, tas patiešām bija sāpīgi!”, “Es ļoti priecājos par tevi!”, “Man arī būtu skumji, ja draudzene tā rīkotos!”), taču nemetieties mierināt vai dot padomus. Piemērā ar pilošo krānu varēja teikt: “Jā, tas patiešām tracina, ka visu laiku pil” un painteresēties, vai varu kaut kā palīdzēt. Ja varu, tad kā?

Vispār tā ir diezgan vērtīga māka: interesēties, kāda palīdzība no manis var būt vajadzīga, pirms mesties palīgā un izziņot trauksmi. Iespējams, tur vispār nekādas problēmas nav (un tieši tā parasti arī ir).

Ja vecāki pastāvīgi uzbāzīsies ar savu palīdzību un savu trauksmi, gluži dabiska būs pieaugušā bērna reakcija – vēlme attālināties vai vispār norobežoties.

Galu galā, ja mamma regulāri sarīko histēriju katru reizi, kad dēls nav nokārtojis ieskaiti, labāk vispār viņai par to neko neteikt. Tas būs sakarīgāk un vērtīgāk.
Otra galējība, kurā bieži krīt vecāki, ir kļūt par pieaugušo bernu “labākajiem draugiem”. Dalīties savas trakulīgās jaunības atmiņās, stundām ilgi sūdzēties par savu veselību. Jā, protams, dažkārt jau pieaugusī meita ir vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru var padalīties savas aizdomas par, piemēram, onkoloģiju. Taču, nedaudz velāk, lūdzu. Dodiet viņiem iespēju pabūt atklātā kosmosā bez jūsu problemām un trauksmes, viņiem jau tā nav viegli.

Bet draudzība ir iespējama tikai starp  līdzīgiem cilvēkiem, savādāk tā nav nekada draudzība, bet izmantošana.

Patiesībā šobrīd notiek trešais, pedējais un visizšķirošākais bērna atdalīšanās no jums etaps.

No pašas dzimšanas bērnībai ir tikai viens attīstības virziens: no ideālās komfortablās, ērtās, pieņemošās vecaku ģimenes – uz ārējo pasauli, kas ir diezgan skarba. Taču šī ir kustība no atkarības uz patstāvību. Un tā notiek trīs etapos.

1. Dzimšana. Dzemde, tiešā nozīmē, kļūst par šauru, nav vairs kur augt, nav ko elpot. Nākas pārvarēt nāves bailes un izspraukties cauri šaurajiem dzemdību ceļiem, kas šķiet neiespējami un mokoši. Mūs sagaida mīloši apskāvieni un dāsnās mātes krūtis – kā balva par varoņdarbu.

2. Divgadnieka krīze. Mazulis cenšas pierādīt savu gribu, skandalē un pieprasa, lai ar viņu rēķinās. Tā arī ir separācija, un caur  rūgtām asarām bērns saprot, ka nav visu varens, un vecāku aizliegumi ir spēcīgaki par viņa vēlmēm. Bet tad, kad veiksmīgi ir pārvarēts šis etaps, bērns mācās sevi apliecināt, radīt, sadarboties, mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

3. Pusaudža vecums. Pats vētrainākais, ilgākais un sarežgītākais etaps. Caur protestiem, izaicinājumiem, konfliktiem un visa noliegšanu (pirmkārt jau vecaku noliegšanu), jaunajam cilvēkam jāiemācas pamest vecāku mājas un doties plašajā pasaulē patstāvīgi – vienam. Atlaist drošās rokas, kuras dažkārt tomēr pietur, bet dažkārt attur no pardrošiem soļiem. “Es pats!” – galvenais jaunā cilvēka vēstījums tad, kad tas pārdzīvo separācijas krīzi. Ja šaja brīdī ļausiet ņemt virsorku savai vecāku trauksmei, visur un vienmēr centīsieties paklāt sedziņu, jūsu pusaudzis var tā arī nenostāties uz savām kājām.
Man ir klienti, kuriem ir 30+, 40+ gadi, un kuri vēl joprojām risina savas pusaudžu gadu problēmas: par ko es vēlos ķļūt, kāda ir mana seksuālā orientācija, kā atrast darbu, kas par mani parūpēsies. Dažkārt viņiem jau ir savi bērni, taču tas nemaina to, kā viņi jūtas.

“Es vēl neesmu izlēmis”. Dziļāk izanalizējot situāciju, es uzzinu, ka tad, kad vajadzēja izdarīt spēcīgu izrāvienu uz patstāvību, kāds nobremzēja šo procesu. Vecāki uzsāka šķiršanās procesu. Mamma saslima. Tēvs pazaudēja darbu vai biznesu. Jūs taču saprotiet, par ko es runāju?

Lai bērns augstu lidotu, viņam pret kaut ko ir jāatsperas. Jums, vecākiem, būtu jābūt šim atspēriena punktam un atbalstam.

Ja jūs savam bērnam visu laiku translēsiet: “es bez tevis būšu pagalam”, tad, visticamākais, viņš neko nesasniegs, jo ļoti stipri jūs mīl.

Tā kā, ja jūtiet, ka jūs pārņem panika un ir parādījušās psihosomatiskas depresijas pazīmes (sirdsklauves, pastāvīgs vājums, bezmiegs, un visu laiku gribās raudāt) – laipni aicināti pie psihoterapeita pēc kvalificētas palīdzības. Teikšu, ka tas nav tāpēc, ka “vecums” vai “klimakss tuvojas”. Tas lieliski var tikt izdziedināts pie eksistenciālā terapeita. Pats galvenais, tikt skaidrībā ar savu dveselisko diskomfortu un nenovelt atbildību uz saviem bērniem. Sakārtojiet savas attiecības ar savu partneri, jo tieši šobrīd tam ir īstais laiks. Bērnus esat izaudzinājuši.

Autors: Katerina Djomina
Avots: mel.fm
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Manuprāt, ļoti svarīgi ir  būt nodarbinātam, atrast to lietu, darbu, hobiju, kas tevi iedvesmo, pilnveido. Atrast cilvēkus, draugus, domubiedrus, ar kuriem ir līdzīgas intereses, ar kuriem ir interesanti. Šodien ir tik daudz interesantu piedāvājumu, pulciņu, semināru, nodarbību, prakšu. Un ļoti svarīgi ir “iet dziļumā”, lai saprastu sevi, izprastu savu Dvēseli un to, kāpec esam nākuši šajā pasaulē. Bērni ir tikai viens no mūsu uzdevumiem. (GFS)

Atvērtība

vecaki

Pasaule sastāv no atklāsmēm tiem, kuri spēj tās atklāt.
A. Tjurins

Atvērtība kā personības īpašība ir gatavība apzināties sevi bez bailēm par to, kā tu uztversi jaunu vai dažkārt ne īpaši patīkamu informāciju par sevi.
Reiz mazmeitiņa jautāja vecmāmiņai:
– Vecmāmiņ, es nezinu, vai ir vērts viņam visu stāstīt. It kā jau nekas briesmīgs nav noticis, taču, ja nu viņš pēkšņi uzzin? Un nav jau nekā tāda briesmīga, kurā būtu jāatzīstas, taču arī to, kas ir, pastāstīt nevaru. Un kā gan es varu prasīt, lai viņš pret mani ir godīgs, ja es pati sāku kaut ko slēpt un nepateikt līdz galam?
– Mazmeitiņ, atceries trīs vienkāršus noteikumus.
Pirmais: nekad un nekādā gadījumā nemāni viņu.
Otrais: nekad un nekādos apstākļos nekrāp viņu.
Un trešais: ja arī piemānīji un krāpi, nekad un nekādos apstākļos viņam par to nestāsti. Tikai atceries, mazmeitiņ, lai kā tev tas arī nepatiktu, pēdējais noteikums seko aiz pirmajiem diviem.

Atvērtība ir ielūgums ciemos savā iekšējā pasaulē, bez jebkādām bailēm kļūt ievainojamam. Tā ir atvērtība jaunai pieredzei un iekšējiem pārdzīvojumiem, bez apdraudējuma sajūtas no ārpasaules.
Tā ir sevis paša apzināšanās, kas apvienota ar sirsnību, kurā realizējas pašatvēršanās.

Atvērtības pretiniekiem, kuri baidās no tā, ka apkārtējie var viņus apdraudēt, Māte Terēze ir atstājusi  šādu novēlējumu:
«Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja tu darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja tu esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir».
Atvērtība ir gatavība sarīkot cilvēkiem nevis atvērto durvju dienu, bet pastāvīgi turēt atvērtas savas Dvēseles durvis. Tomēr iekšējā pasaulē ir vairākas durvis. Cik no tām ir atvērtas, tāda arī atvērtība.
Piemēram, atvērt sociālās durvis nozīmē gatavību iepazīties, komunicēt, dot cilvēkam savas koordinātes un kontaktinformāciju.
Atvērt Dvēseles durvis nozīmē uzaicināt cilvēku savā iekšējā pasaulē, patiesi paust savu viedokli, domas, vērtējumu un personīgo attieksmi pret notiekošo.

Un, beigu beigās, kā pasakā, katram cilvēkam ir aizliegtās durvis, aiz kurām paslēpta viņa jūtu un apslēpto vēlmju pasaule. Ja viņš ir gatavs atvērt šīs durvis – mūsu priekšā ir pilnīga atvērtība visā savā krāšņumā.

Citiem vārdiem sakot, pirmās durvis ir komunikabilitāte, otrās – sirsnība, bet trešās – atklātība.
Ņemot vērā to, ka trešās durvis tomēr ir aizliegtās, ikdienišķajā sarunu valodā ar vārdu atvērtība mēs apzīmējam dvēselisko atvērtību. Atvērts cilvēks ir tas, kuram nav pieņemama noslēgtība, tas ir tas, kurš tic un uzticas sev, dabiski un brīvi runā par savām vēlmēm, brīvi izrāda savas jūtas un emocijas, un ir gatavs apzināties sevi, un ar saprātu uztvert jaunas zināšanas un dalīties tajās ar cilvēkiem.
Atvērts cilvēks ir pateicīgs, labestīgs un augstsirdīgs, viņam nav iemeslu slēpt savus darbus un domas, viņa vienkāršība ir vērsta uz labiem darbiem un labvēlīgā Dvēsele – uz nesavtīgu dalīšanos ar savu sirds siltumu ar citiem cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar aizvērtiem, noslēgtiem cilvēkiem, atvērts cilvēks uzticās cilvēkiem, viņš ir komunikablāks, efektīvāks komunikācijā, gatavs citus atbalstīt un dažādos citos veidos pozitīvi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

Viņam piemīt visas godīga cilvēka priekšrocības attiecībā pret liekuļiem, meļiem un krāpniekiem.
Kad mēs sakām “atvērts cilvēks”, zemapziņā saprotam, ka tas NAV EGOISTS. Cilvēks, kura apziņa piesātināta ar egoismu, nevar būt atvērts. Ja tā būtu, Ego satrakotos, saceltos un sarīkotu tādu skandālu, ka maz neliktos.
Atvērtam cilvekam ir tīra apziņa, viņa prāts, jūtas un saprāts nav sasūkušies egoisma indi, viņš ar savu Ego runā pavēles formā. Atvērtībai Ego ieņem Pelnrušķītes stāvokli.
Egoists, kad vēlas atbrīvoties no sava Ego kontroles un represijām, lai kļūtu atvērts un “atvērtu savu dvēseli”, dodas uz bāru vai veikalu pēc alkohola. Iedzēris, tas vienlaicīgi kļūst atklāts. Ne velti tautā saka: “Kas skaidrā prātā, tas dzērājam mēles galā”. Egoistam sava Ego aizsardzības funkcija ir viņa psihiskās veselības radītājs. Atvērts egoists skaidrā prātā ir trauksmes signāls psihiatram – varbūt viņš jau atrodas uz plānprātibas vai šizofrēnijas sliekšņa, vai arī “sēž uz adatas”.
Amerikāņu antropologs Džareds Daimonds savā grāmatā “Pasaule līdz vakardienai: ko mēs varētu iemācīties no tradicionālās sabiedrības” pēta iezemiešu rakstura īpašības. Pirmais, kas viņu šokēja bija tas, cik ļoti atvērti ir šie cilvēki.

Par šīs sabiedrības daļas brīnumaino atvērtību runāja arī Žans Ledoffs, kurš pavadīja gandrīz trīs gadus Latīņamerikas džungļos ekuanas indiāņu ciltī. Piemēram, kā stāsta Ledoffs, “paraudāt uz pleca” šiem indiāņiem nepavisam nav metafora. Pat pieaudzis cilvēks tad, kad ir apjucis, iet pie sev tuvas sievietes: mātes, tantes vai sievas, un raud viņas apskāvienos. Ja pieaugušas sievietes vai neprecēta vīrieša māte ir mirusi, cilts “nozīmē” viņam pieņemto māti, kura uzņemas mirušās mātes funkcijas. Sieviete pie kuras nāk izraudāties, saglabā mieru, dažkārt pat vienaldzību. Viņa vienkārši “pieņem” skumstošā jūtas, neko nekomentējot, un neapstādinot asaru plūdus, kamēr cilvēks pats nenomierinās.

Bez atvērtības nav iedomājamas stipras laulības saites. Harmoniskas attiecības ģimenē valda tad, kad sieva ir atvērta vīram, brīvi atklāj viņam savas emocijas, dalās ar viņu savās bažās, vienu vārdu sakot, brīvi pauž savas emocijas.

Saprātīga emocionalitāte rotā sievieti, aizvērtība, gluži otrādi, izraisa agresivitāti, netaktiskumu, rupjību un aukstumu no vīrieša puses. Viņš sāk šaubīties par viņas tīrību, godīgumu, uzticību, un aizdomīgais, greizsirdīgais prāts momentā  uzkonstruē ziloni pat no maznozīmīga nieka. Tā ģimenē ienāk spriedze, aizdomas, neapmierinātība, skandāli un neuzticēšanās.

Vienkāršiem vārdiem runājot, sievietes atvērtības trūkums noved pie attiecību sabrukuma.

Ir kāda bēdīga pritča par to, kā atvērtības trūkums noved pie bezjēdzīgiem upuriem.
Vecs vīrs uz nāves gultas atzīstas sievai: “Tikai tevis dēļ es vienmēr pacietīgi esmu ēdis to pretīgo zirņu zupu, kuru tu tā mīlēji, un es pat atradu sevī spēkus to slavēt”. Un sieva viņam atbild: “Man pašai tā zupa  vienmēr ir riebusies, bet tu ar tādu sajūsmu to slavēji, ka man nācās to vārīt gandrīz katru dienu”.

Avots: https://podskazki.info/
© подсказки.инфо
Tulkoja: Ginta FS

Nav vērts būt pārāk piesardzīgam…

piesardzigs

Būt klātesošam nozīmē dzīvot, nekontrolējot realitāti un vienmēr priecāties par to, kas ir.
Cilvēkiem, kuri noguruši no sāpēm nav nekā sliktāka par cenšanos kontrolēt to, kas nav kontrolējams.
Ja tu vēlies patiesu kontroli, tad atmet ilūziju par kontroli. Ļauj dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Jo patiesībā tā arī ir. Tu vienkārši stāsti stāstu par to, kā nav, un šis stāsts nekad nekļūs par realitāti. Tu neesi ne lietus, ne saules, ne mēness radītājs. Tu nespēj kontrolēt ne savas plaušas, ne sirdi ne elpu ne redzi.
Šobrīd tu esi vesels un dzīvespriecīgs, bet nākamajā brīdī situācija var pilnībā mainīties. Cenšoties pasargāties no nelaimes vai slimībām, tu kļūsti parāk piesardzīgs, un tā vari pilnībā palaist garām dzīvi. Ikviena pieredze mums ir noderīga. Es mīlu atkartot: “Nav vērts būt pārāk piesardzīgam, jo tā var sevi savainot.”

Autors: Bairona Keitija
Foto: Steven Barchus
Tulkoja: Ginta FS