Ko DRĪKST sieviete?

briva sieviete

Es te no rīta aizdomājos par sievietes sarežģīto likteni, par to, kas viņai jādara un kas nav jādara. Viņa taču visu laiku visiem visapkārt ir kaut ko parādā, ne tā?

Bērnībā viņai bija jābūt labajai meitenītei, viņa nedrīkstēja būt puika – huligāns. Viņai bija jāiet studēt augstskolā, lai iegūtu izglītību. Viņa nedrīkstēja pati izlemt, ko darīs pēc skolas beigšanas.
Viņai bija ātrāk jāaprecas, lai nepaliktu vecmeitās. Viņai bija jāmīl savs vīrs, pat tad, ja tas bija pilnīgais m… un viņa nedrīkstēja šķirties (pat tad, ja viņš bija pilnīgais m…).

Nu, labi, sievietei apnika būt visā šajā, un viņa nolēma, ka ies uz turieni, kur viņai neteiks, ko viņa nedrīkst darīt, bet pateiks, ko darīt var un drīkst.

Un viņa devās pie “vēdistiem”, un tie viņai pateica: tev jābūt sievišķīgai, viedai, jāvalkā garas kleitas un jāpiepilda savs vīrs ar savu enerģiju, un tu nedrīksti strīdēties, valkāt bikses un strādāt vairāk kā 3-4 stundas dienā.

Pēc tam viņa aizgāja pie reliģiozajiem sludinātājiem, kuri teica: tev katru dienu ir jāskaita lūgšanas, jāseko visiem baušļiem, tu nedrīksti uzdot pārāk daudz jautājumus un rīkoties “nepareizi”, tas ir grēks un pār tevi nāks Dieva sods.

Pēc tam viņa aizgāja pie personības izaugsmes treneriem, kuri viņai pateica, ka ir jāiziet no savas komforta zonas un jāizmaina sevi, ka viņa nedrīkst būt pasīva un darīt tikai to, ko vēlas, jo tad tas vispār būs “gatavais bērnu dārzs”. Un, vispār, uz pasauli ir jāskatās pozitīvi, visu laiku jāsmaida, un ir nepieļaujami skumt, dusmoties un būt depresijā.

Pēc tam viņa devās pie feministēm, lai kaut vai tur viņai kāds pateiktu, ka viņa drīkst darīt to, ko vēlas. Bet ta vietā izdzirdēja: tev jābūt tādai, kādu daba tevi radījusi, tu nedrīksti krāsoties, tu nedrīksti darīt jebko, lai iepatiktos vīrietim. Savukārt “childfree” piemetināja, ka viņai jadzīvo vienai un jāpriecājas par savu dzīvi un esību, un nekādā gadījumā nevajag kļūt par sava bērna vergu, tā šķiroties no sava skaistuma un brīvības.

Un, lūk, stāv sieviete – viņas priekšā visas šīs izkārtnes ar absolūti pretrunīgiem baušļiem, un daudzi rādītājpirksti vienlaicīgi norāda un balsis noskalda: Tev jādara! Tu nedrīksti! Sieviete tā nerīkojas! Brīvai sievietei pienākas!… Un, iespējams, viņai ļoti, ļoti sagribās visus šos gudros ļaudis aizsūtīt tālu…, taču, kā dzīvot tālāk? Kur iet? Kas viņai vispār jādara, un kurš būs tas, kurš viņai to pateiks?

Mīļās Sievietes!

Jūs drīkstat būvēt karjeru, un drīkstat to nebūvēt, bet greznot māju un cept pīrādziņus.
Jūs drīkstat veidot ģimeni, bet drīkstat arī dzīvot vienas (un pat ar kaķiem, ja tā vēlaties).
Jūs drīkstat ticēt Dievam un iet baznīcā, bet drīkstat arī ticēt superstīgu teorijai.
Jūs drīkstat būt izlēmīgas un asas amazones, kuras brīvi medī mežos, bet drīkstat arī kamoliņā satinušās murrāt sava mīļotā cilvēka azotē.
Jūs drīkstat dzemdēt bērnus, censties būt labas mammas (kā to pašas esiet nolēmušas), vai arī nedzemdēt, jo šķiet, ka dzīvē ir citas prioritātes.
Jūs drīkstat iet personības izaugsmes ceļu un kļūt par “labāko savu versiju”, izejot no komforta zonas, vai arī neaiztikt savu personību vispār un iekārtot vēl labāk savu komforta zonu, lai tajā būtu vēl ērtāk.
Jūs drīkstat priecāties un dejot, bet drīkstat arī dusmoties, raudāt un būt depresijā.
Jūs pat drīkstat nebūt skaistas, mīlētas un laimīgas, ja vēlaties.

Un jūs drīkstat darīt to, ko vēlaties izdarīt, ja reiz tā esat nolēmušas.
Jūsu lēmumiem ir sava cena, kuru nāksies maksāt, un arī blaknes, kuras var jums nepatikt.
Ja esat savu izvēli veikušas apzināti, uzņemoties atbildību par tās sekām, un esat mierā ar šo cenu, tad tāds lēmums ir cieņas un apbrīnas vērts, pat tad, ja kādam tas nepatīk.

Un pat tad, ja izdarījāt izvēli, bet neizskaitļojāt visas iespējamās sekas, vai vispār sapratāt, ka tā bija kļūda…. jūs taču drīkstat kļūdīties!!! Vai ne?!

Jūs drīkstat ar savu dzīvi rīkoties tā, kā uzskatāt par vajadzīgu, jo tā ir jūsu dzīve. Jūs pat drīkstat to nolaist podā, jo tā ir jūsu dzīve. Vai arī jūs drīkstat dienu no dienas iet uz sev svarīgu mērķi, atmetot visu lieko – un arī tās ir jūsu tiesības.

Un vēl viena noslēdzoša doma: kad jums saka gudrus un viedus vārdus, un tajos izskan “tev jādara”, nomainiet tos uz “tu drīksti” un pārlasiet vēlreiz. Iespējams, tā šie vārdi dos atvieglojuma un brīvības sajūtu.

© Aleksandrs Davidovs
Avots: facebook @arhisomatika
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta FS
Pateicos Tev, Līga Šīrona, ka rūpējies par to, lai es varetu darīt to, ko vēlos 🙂

Advertisements

Par komforta zonu, ciešanām un ieradumiem

ciešanas3212

Kāpēc cilvēks pastāvīgi cieš? Atbilde ir vienkārša – viņš grib ciest.
Es, protams, runāju par ciešanām “uz līdzenas vietas”. Kurš meklē, tas vienmēr atradīs. Vēl jo vairāk, tāds cilvēks, kuram prasme ciest ir attīstīta jau no bērnības un ieslēdzas automātiski.
Ir ļoti svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc tāds cilvēks grib ciest?

Te ir vērts atgriezties pie jautājuma par komforta zonu.
Šis termins ir diezgan plaši izplatīts, taču daudzi to saprot nepareizi, un te vainojams ir vārdiņš “komforts”. Pēc idejas tas nozīmē ērtības, kaut ko labu un patīkamu.

Kaut gan patiesībā, vārdu salikums “komforta zona” apzīmē situāciju, kura tev ir ierasta un kurā tu zini, kā rīkoties. Un tas nenozīmē, ka komforta zonā noteikti ir ērti un patīkami, drīzāk – gluži pretēji.

Filmās par karu ļoti bieži ir redzama tāda epizode: cilvēki tik ļoti pierod pie kara trokšņa – šāvieniem un sprādzieniem, ka trauksmi izsauc ne tik daudz kara troksnis, cik brīži, kad iestājas klusums. Klusums ir tik neierasts un sola nezināmas nepatikšanas. Cilvēkiem šajos apstākļos kauja ir ierastāk un komfortablāk par klusumu.

Ja cilvēks ir audzis smagos apstākļos, saskāries ar presingu no vecāku puses, ir bijusi agresīva vide, viņš ir juties nevienam nevajadzīgs, nemīlēts un pārdzīvojis vēl dažādus nepatīkamus momentus, tad ar laiku viņam šie pārdzīvojumi un ciešanas kļūst par normu. Viņš ir pieradis pārdzīvot. Viņam ir “labi” brīžos, kad ir “slikti”, un ne jau tāpēc, ka viņam patiešām ir labi, bet tāpēc, ka tā ir pierasti. Tā ir viņa komforta zona.

Ikviens cilvēks tiecas uz to, kas viņam ir ierasts un saprotams, uz savu “komforta zonu”. Ja komforta zona ir ciešanas, tad viņš noteikti atradīs veidu kā ciest. Un viņš meklē dažādus veidus kā nonākt ierastajā vidē.

Līdztekus viņš izvairās no situācijām, kurās viņam varētu būt patiesi labi, komfortabli un patīkami. Kāpēc?

Tāpēc, ka “īstais labi” atrodas ārpus komforta zonas.

Kad cilvēkam ir patiesi labi, vinš nezin, ko ar šo “labi” iesākt, viņš vienkārši pie tā nav pieradis. Tas izraisa trauksmi un spriedzi, kas pakāpeniski pieaug. Reāli komfortabls stāvoklis ir tik neierasts, tik nesaprotams, un nav skaidrs, ko ar to iesākt. Trauksme rada domas par to, ka tas viss nenotiek tāpat vien, ka reiz tas tomēr beigsies, un atkal viņu piemeklēs kada liksta.

Un kā izvairīties no kaut kā nezināma slikta? Gluži vienkārša formula: lai nenotiktu nekas nezināmi slikts, vajag lai notiktu kaut kas ierasti slikts – tas, pie kā tu esi pieradis, zini, kā tādā situācijā rīkoties, kā justies – tas ir lieliski atstrādāts un labi ieeļļots mehānisms.

Tālāk jau ieslēdzas individuālie iestatījumi, kas palīdz atgriezties savā ierastajā komforta zonā:
1. Var atcerēties bērnības aizvainojumus.
Kāpēc cilvēks nevēlas atlaist pagātni? Tāpēc, ka vienmēr ir iespēja to atcerēties un “aizripināties” savās ierastajās ciešanās. Viņš jautās: kā man atlaist pagātni, taču patiesībā viņš to nemaz nevēlas atlaist, jo viņam tas ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj atrasties tur, kur ir ērti – savā komforta zonā.

2. Var organizēt savu dzīvi tā, lai pastāvīgi izjustu ciešanas.
Piemēram: piespiest bērnam darīt to, ko viņš nevēlas, lai izpilda vienmuļu neinteresantu darbu. Viņš pārdzīvoja, sajutās nelaimīgs un šis stāvoklis kļuva par tik neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu, ka tad, kad viņš ir jau pieaudzis, viņš pats atrod sev monotonu, neinteresantu, zemi apmaksātu rutīnas darbu. Šis darbs nenes ne garīgu, ne morālu, ne materiālu labmu, taču ļauj uzturēt ierasto emocionālo stāvokli. Protams, periodiski cilvēks meklēs izeju no šīs situācijas, taču vienalga atgriezīsies tur, kur viņam ir ērti, savā komforta zonā. Kaut gan objektīvi skatoties – iespējas izmainīt situāciju ir katram.

3. Var atrast partneri, kurš uzņemsies “ciešanu ģeneratora” lomu – tas ļaus ilgstoši atrasties savā komforta zonā. Šajā gadījumā tie partneri, kuri nav gatavi uzņemties sadista lomu, ir absolūti neinteresanti. Nav skaidrs, ko ar tādiem darīt.

4. Ir vēl viens lielisks variants – nodarboties ar paššaustīšanu.
Pieķerties kādam maznozīmīgam sīkumam, pēc tam iegremdēties atmiņās un – lūk, viņa – tava mīļā komforta zona – pārdzīvojumi un ciešanas!

Cilvēki atrod milzum daudz veidu, kā ciest. Ir svarīgi saprast šo mehānismu un iemācīties to kontrolēt. Te lieti noder tāds instruments, kā dienasgrāmata retrospektīvajai analīzei. Bet “cietējiem” (ja viņi vēlas ko mainīt) ir jasaprot, ka viss, uz ko viņi tiecas savā apziņā – tuvas attiecības, interesants, radošs darbs, patīkama komunikācija, iekšējais miers – tas viss atrodas ārpus komforta zonas. Savukārt zemapziņa cenšas ievilkt atpakaļ ierastajās ciešanās.
Tāpēc, to saprotot, ir ļoti svarīgi pārstāt gūt baudu no ciešanām un iemācīties gūt labsajūtu no intereses, prieka un tuvības.
Objektīvi – vairumam cilvēku nav iemeslu ciešanām.
Subjektīvi – nevajag meklēt šos iemeslus.

Autors: digitall-angell
Avots: https://rodoswet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi tur, kur vēlies būt

upuris2

Parasti tad, kad cilvēks slikti dara savu darbu, viņš ir sašutis: “Vai jūs vispar ziniet, cik man par to maksā?!” Zinu, un nesaprotu, ko tu tur dari!? Man šķiet, ka viss ir vienkārši: nepatīk – nedari.
Un tā ir it visā.
Tev slikti dzīvot kopā ar cilvēku – nedzīvo! Tavi biznesa partneri pret tevi izturās slikti – maini. Kostīms izskatās slikti – atdod tam, kuram tas izskatīsies labi. Slikti guli – sāc nodarboties ar savu dvēseles stāvokli. Slikti jūties – ārstējies. Tu jūties slikti, dzīvojot šajā zemē – brauc prom. Dari, nevis čīksti.
Bet, ja tu neko nedari, nemaini, tātad tev ir labi. Esi godīgs pret sevi – tev ir labi. Labi čīkstet. Labi žēloties. Labi ciest. Labi būt upurim. Labi saņemt līdzjūtības vārdus. Labi, ja tavā vietā visu nolemj un palīdz. Labi neko nedarīt ar savu dzīvi. Mierīgi. Prognozējami. Tā ir tava komforta zona.
Būt mēslos ir tava komforta zona.
Te nu arī ir visa jēga. Pati lielākā dzīves jēga. Ja tu neesi upuris, tad – kas vēl? Ja tu nežēlosies, tad, ko citu tu darīsi? Jo nāksies taču darīt.
Ja atņemt šo jēgu “Man ir neiespējami grūti nest savu krustu”, tad kas atliek? Kur tu iesi bez krusta? Kā tu vispār bez tā dzīvosi?

Nelemt – arī tas ir lēmums. Nemainīt – arī tā ir izvēle. Ja tu izdari tādu izvēli, esi ar to mierā, atzīsti to, saņem savus bonusus, baudi tos. Taču “nezāģē” citiem smadzenes. Nevienam nav jāspēlē tavas spēles.
Atzīsti, ka tu atrodies tur, kur vēlies būt. Un tā arī ir visa patiesība.
Autors: Lilija Ahremčuka
Avots: sobiratelzvezd.ru
​​​​​​​Tulkoja: Ginta FS

10 vietas, kur nelaimīgi cilvēki cenšas atrast laimi, bet tās tur nav!

laime1111
Vai nekad neesi iedomājies, ka, iespējams, vēl neesi atradis savu laimi tikai tāpēc, ka meklē to tur, kur to meklēt ir bezjēdzīgi! Ikviens cilvēks var būt laimīgs, bet daudzi tādi nav, jo meklē nepareizajās vietās.
Tad kuras ir tās VIETAS?

 

1. Fantāzijās par vieglu dzīvi

Dzīve nav vienkārša, bet arī cilvēks nav radīts vājš. Sāpes un pārbaudījumi padara mūs stiprākus, izturīgākus. Esot aci pret aci ar savām bailēm, mēs kļūstam drosmīgāki un bezbailīgāki. Kļūdas dara mūs gudrākus, viedākus. Dažkārt visam ir jāsabrūk, pirms notiks tas, ko esam ieplānojuši. Dažkārt jāiziet cauri sliktākajam, lai aizietu pie labākā!
Dzīvei nav jābūt vieglai un vienkāršai, taču tai noteikti jābūt katras nodzīvotās minūtes vērtai. Tas, kurš nekad nav cietis, diez vai var palepoties ar dižu personības izaugsmi. Nav svarīgi, kas notika vai ko izdarījāt, svarīgi ir tikai tas, ko iemācījāties no pagātnes kļūdām. Pieņemiet jebkurus apstākļus, mācieties no tiem un virzieties uz priekšu. Iemācieties “atlaist” – tas bieži ir ļoti liels solis uz priekšu. Dažkārt ir “jānogriežas” no ceļa, kuru ejat un kurš šķiet pareizs, lai atrastu to, ko patiešām esiet pelnījuši un kas Jums ir vajadzīgs.

2. Pagātnē, kuras jau sen vairs nav

Mēs maināmies. pasaule apkārt mainās. tas, kas agrak darīja mūs laimīgus, negarantē laimi šodien. Atteikties no kaut kā ne vienmēr nozīmē – būt vājam. Tas var nozīmēt arī to, ka Jums pietiek prāta un spēka, lai atlaistu pagātni, atklājot sev ko jaunu. Jaunas durvis atveras ik minūti un Jūs tās ieraudzīsiet, ja turpināsiet kustību uz priekšu.

3. Nākotnē, kuru neviens nevar garantēt

Ļoti bieži mēs tērējam savu dzīvības enerģiju fantāzijām, iestrēguši dzīves labirintā, domājot par to, ka tad nu gan dzīvosim skaisti, kad tiksim no tā ārā. Un šie sapņi un nākotnes konstrukcijas liek mums kustēties vai arī imitēt kustību. Taču, izrādās, ka mēs bieži šīs nākotnes vīzijas izmantojam kā iespēju aizbēgt no tagadnes. Mēs to darām vēl un vēl, līdz dzīve nonāk pie sava loģiskā noslēguma. Un tā mēs esam sev atņēmuši iespēju dzīvot un būt šeit un tagad.
Mahatma Gandijs reiz teica: “Mūsu nākotne ir atkarīga no tā, ko mēs daram šobrīd.” Izdariet ko labu šodien! Tieši tagad! Mēs nevaram novērst nākotni. Tāpat, kā mēs nevaram atgriezties pagātnē. Mēs varam dzīvot tikai šeit un tagad. Sāciet beidzot dzīvot TAGAD!

4. Sava lēnīguma un neizlēmības attaisnošanā

Pats labākais, ko sev varat izdarīt – pārstāt runāt “es to gribu”. Ta vietā sakiet: “es to izdarīšu”. Un sāciet darīt! Lai cik Jūs atkārtotu dažādas afermācijas un tekstus, ja nedarīsiet, nekas arī nenotiks. Ar velēšanos vien ir par maz. Sāciet mainīt ar kaut ko vienu, ar pirmo mazo solīti. Visas lielās lietas ir sākušās ar pirmo domu, ideju, soli.
Visās dzīves sfērās veiksme parādās tad, kad sagatavošanās atbilst iespējām. Bet iespējas, kā likums, atveras tiem, kuri gatavi tās izmantot. Kaut ko darīt ir daudz produktīvāk, nekā neko nedarīt!

5. Savā superkomfortablajā zonā

Jūs varat justies samērā komfortabli, peroties savā mazajā dīķītī, kuru jūs zināt un pie kura esat pieraduši. Taču nepaplašinot šo zonu, neiepazīstot citus ūdeņus, jūs riskējat nekad neiepazīt okeāna plašumus un skaistumu. Cieši turoties pie pazīstamā, Jūs riskējat palaist garām pašu dzīvi. Atcerieties, pametot savu silto vietiņu, Jums noteikti tas nav jādara uz visiem laikiem, varbūt vēlēsieties atgriezties, taču pat nemēģināt kaut ko mainīt un izkustēties no vietas ir diezgan muļķīgi.

6. Materiālajās lietās, kuras nav vajadzīgas

Nav nekā slikta tajā, ka ir nauda un ir lietas, ko par to var nopirkt. Slikti, ja tās jūs atvirza no tām svarīgajām lietām, kuras nevar nopirkt par naudu. Īsti bagātus mūs dara ne jau nauda – dažkārt tikai viens apskāviens brīdī, kad tas tik ļoti svarīgs var izrādīties vērtīgāks par visu pasaulē.
Tas, ka jūs kaut ko vēlaties, nenozīmē to, ka tas jums patiešām vajadzīgs. Atbrīvojiet sevi no liekās bagāžas. Atbrīvojoties no daudzām nevajadzīgajām materiālajām lietām, jūsu dzīvē vairāk vietas paliks citām vērtībām – piemēram Brīvībai!

7. Pārlieku lielajā Labā daudzumā

Viss ir labi ar mēru. Pārlieks rijīgums noved pie liekajiem kilogramiem. Pārlieka naudas tērēšana – pie bankrota. Pārlieks darbaholisms noved pie sabrukušas ģimenes un tā var turpināt bezgalīgi. Tas pats ir ar labajiem notikumiem un emocijām jūsu dzīvē. Laimes atslēga ir pareizā sabalansētībā: pozitīvie resursi atbilstoši “deficītam” Jūsu dzīvē.

8. Nepareizajās attiecībās

Arī attiecību jautājumos vietā ir princips: “Svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte”. Pavadiet laiku ar cilvēkiem, kuri dara jūs labākus. Esiet ar tiem, kuri palīdzēs Jums pacelties augstāk visos jūsu dzīves aspektos. Tas jau nav noslēpums, ka cilvēku formē vide ap viņu. Tapēc jābūt drosmīgam, lai sarautu attiecības ar tiem, kuri velk jūs atpakaļ. Atrodiet cilvēkus, kuri Jūs cienīs tāpat, kā jūs cienāt viņus. Kas leposies un jutīsies laimīgi, ka atrodas blakus Jums un Jūs – viņiem.

 

9. Apkārtējo atbalstā

Jebkurā situācijā palieciet uzticīgi sev un saviem patiesajiem dzīves principiem un vērtībām. Vienmēr būs cilvēki, kuriem nebūs pa prātam tas, ko darāt, kā izskatieties, ko domājat un runājat. Būs cilvēki, kuri nosodīs Jūsu aizraušanās un dzīves uzskatus. Taču padomājiet, vai šo cilvēku viedokļiem ir būtiska nozīme Jūsu dzīvē, vai Jūs vēlaties būt plastilīns viņu rokās? Pat necentieties būt labi visiem – tāds taču nav Jūsu dzīves mērķis? Novertējiet sevi un pareizie cilvēki Jūs atradīs.

 

10. Vainīgo meklējumos

Vēl Freids savā laikā pareizi atzīmēja, ka vairums cilvēku nemaz negrib Brīvību, par cik Brīvība vienmēr nozīmē – atbildību. Savukart no atbildības vairums cilvēku baidās par visu vairāk. Vainojot citus savās kļūdās un neveiksmēs, cilvēks noveļ no sevis visu atbildību un uzgāž to citiem cilvekiem. Taču, tai pat laikā, vainojot citus, mēs atdodam varu par savu dzīvi citu cilvēku rokās. Tad, lūk, LAIMES CENA IR ATBILDĪBA. Viss ir tikai Jūsu rokās. Protams, var vainot visus – vecākus, skolu, valdību, radiniekus, draugus, bet, kas no tā mainīsies? Nekas!
Tāpēc, ka, ja Jūs patiešām velaties būt laimīgi, Jums pašiem savi lēmumi būs jāpieņem. Un cita ceļa nav!

 

Veiksmi Jums un izdošanos!
Tulkoja: Ginta FS

Par komforta zonu

woman-1185805_1920-680x350

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā jānonāk

Vai ziniet, šodien apkārt man tik daudz cilvēki grib iziet no komforta zonas. Un tie ir ne tikai klienti – draugi, radinieki, paziņas. No skata solīdi cilvēki!

Bāli, hroniski noguruši cilvēki saka: “Vajag vienkārši iziet no komforta zonas, aizdzīt sevi uz sporta zāli.” Cilvēki, būdami panikā no dzīves saka: “Vajag iziet no komforta zonas un pārstāt sevi žēlot”. Grūtas un mocību pilnas dzīves nospiestie saka: “Laiks iziet no komforta zonas un pārstāt rīt saldumus”. Tas vēl nav sliktākais scenārijs. Daži vienkārši saka: “Pietiek pārēsties!”. Un tā viņi redz savas problēmas kardinālu risinājumu

Man no tādām runām sāk raustīties acs muskulis. Paskaidrošu.

Lai izietu no komforta zonas, sākumā tajā ir jānonāk.

Kas tas ir “komforta zona”? Tā ir vieta, kur ir silti, brīvi, garšīgi, priecīgi un droši. Tur, kur tevi mīl un ciena. Kur par tevi rūpējas un tu rūpējies.

Un daudziem no mums tādas zonas vienkārši nav – kur par mums rūpējas. Labākajā gadījumā ir zona, kur atgulēties un izauroties. Tas ir vairāk kā nekas, bet galīgi – ne tas. Tas ir kā alkohols sala laikā – principā palīdz, bet – ne uz ilgu laiku.

Kad nokļūsti komforta zonā, tur nedaudz ir jāpabūt. Jāatpūtina dvēsele un tikai pēc tam – jāiziet.

Šo sajūtu ne ar ko nesajauksi – kad pietiek spēka visam, un tu esi gatavs vēl kaut ko iemācīties, pamosties no rīta tā agrāk, aizskriet uz jogu, padomāt par nopietno projektu, kas pusgadu stāv nepabeigts.

Un tad ļoti svarīgi ir tas, lai impulss darbībai rastos agrāk par pašu domu. Sākumā sāc darīt – pēc tam – domā. Ne vienmēr tas notiek ar dziesmu, dažkārt tas ir mokošs pārvarēšanas prieks un tu domā: kāda velna pēc es piesēdos pie šī putekļusūcēja stūres – taču – ne ar pēdējiem spēkiem. Piesēdos tāpēc, ka bija interesanti.

Cilvēki, kuri runā par “iziet no komforta zonas”, parasti ar to nedomā kaut ko interesantu. Ja pārvēršam šo frāzi vienkāršā cilvēku valodā, tas varētu nozīmēt apmēram šo: man šobrīd jau tā ir tik slikti, taču, ja es vēl nedaudz sevi pamocīšu, varbūt kļūs labāk?

Nu, nezinu! Ja ar gripu slimu cilvēku vēl pie visa kārtīgi noper, iespējams, pēc laika viņš atveseļosies, bet diez vai tas būs no pēršanas.

Bieži vien tas skan pēc sevis vainošanas: “Man vienkārši ir slinkums, es vienkārši nevēlos iziet no komforta zonas.”

Un tad šiem vārdiem ir mokoša kauna piegarša (” es neesmu pietiekami labs, es neesmu normāls”), vai arī vainas sajūtas piegarša (” es nepietiekami cenšos, es neesmu malacis, mani neviens nemīlēs”) Bet kauns un vaina ir kā dadzis, vienmēr atradīs, kur pielipt, lai arī kādus reālus panākumus tu gūtu. Pat tad, ja beigsi sevi žēlot un pat beigsi pārēsties (kaut arī tā nav nekāda veiksme).

Taču, esot uz tās robežas, kur spēki beidzas, neviens normāls cilvēks ilgi “neizvilks”.

Gala rezultātā – vai nu aizrāpot atpakaļ “komforta zonā” vai arī nokrist klīniskā depresijā (kad tas nav vienkārši slikts garastāvoklis, bet gan – diagnoze), vai arī smagā psihosomatikā.

Kāds variants jums labāk patīk? Man – pirmais.

Vēl jo vairāk, ja ārā ir ne tie vieglākie laiki, informācijas presings, finansu krīze, ziema, saules nav. Un, ja nu gadījumā jūs ziniet, kā aizrāpot līdz komforta zonai, piedāvāju uzkavēties tajā. Nu – kaut vai līdz pavasarim.

Autors: psiholoģe un psihoanalītiķe Anastasija Rubcova

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Šodien aiz loga spoži spīd saule un gaisā jūtams pavasaris. Man šķiet, ka ir īstais laiks padomāt par sevi, par labām lietiņām sevis palutināšanai – pirtiņa, kāda masāža, silta, skaista vanna, kaut kas garšīgs vakariņās, pastaiga pavasarīgajā mežā un tā, pamazām iestāsies komforta sajūta dvēselē. Ko no visas sirds jums un arī sev novēlu!