Lielā ceļā sākumā. Kā sagribēt un sākt darīt.

kuģis8

Man ir pieredze. Es palīdzu cilvekiem izkustēties no sastinguma punkta, uzsākt sava dzīvē kaut ko svarīgu. Un katru dienu es pati eju šo ceļu. Ar saviem projektiem.

Neskatoties uz to, ka eksistē klasiskie viedokļi par to, kas apstādina cilvēkus ceļā uz mērķi (jēdziens no geštaltterapijas), starp visiem šiem “paskaidrojošajiem iemesliem” katrs cilvēks atrod savu unikālo āķi, kāds pat vairākus āķus, kas viņu stipri tur un, ja atlaiž uz brīdi, tad pēc laika noķer atkal. Tāpēc ceļš uz gaišzilo sapni nav viegls.

Tas ir ceļs caur ērkšķiem uz zvaigznēm. Vēl šo ceļu apgrūtina tas, ka vairums šo ērķšķu dur un dedzina no iekšpuses.

Lai uzietu savu āķi, atraktu šo durošo ērķšķaino zariņu, ir ļoti jāpacenšas. Taču sākumā ir svarīgi noskaidrot, kurā sava ceļa posmā tu atrodies.

Tev piedzimst ideja, tu to izauklē, lai atrādītu pasaulei, kaut vai pastāstītu par to tuviniekiem.

Tu jau esi uzdrošinājies, atzinies pats sev, ko vēlies, bet vēl neesi saņēmies drosmi, pastāstīt par to vēl kādam?

Tu pastāstīji, saskāries ar nesapratni, šķēršļiem vai, gluži otrādi, sajuti atbalstu, taču tagad pēkšņi apsēdies un aizmirsi par to, kas vēl nesen sildīja tavu Dvēseli?

Tu spēri pirmos soļus, “iedarbināji pārmaiņu mašīnu”, taču kaut kas tevi nobiedēja?

ideja

Katrs ceļš sākas ar ideju. Jā, pati par sevi ideja nav nekas. Taču bez idejas tu neko neizdarīsi. Tā ir tava ceļa galvenā sēkla.

dažkārt pat sev ir bail atzīties, ka tu par kaut ko sapņo.

Kur nu vēl citiem!
Iekšējie vagari un cenzori ir krietni spēcīgāki kā reālie.

“Es gribu…” – tevī ieskanas klusa balstiņa. “Kas? Kas? Tev ir par maz ar to, kas jau ir? Kam tev tas? Un kur tu liksi visus tos pienākumus, kuri tev jau ir? Kur esi tu un kur tavs sapnis?” Un klasiskais – “Sapņot nav kaitīgi! Aizej labāk traukus nomazgā!”

Tāpat kā pieaugušie bieži nedzird bērnus, tā arī mēs bieži vien nepievēršam uzmanību šiem “muļķīgajiem, bērnišķīgajiem sapņiem”. Bet patiesībā var izrādīties, ka cilvēks jau sen zināja, ko vinš vēlas, taču baidījās sev atzīties. Slēpa pats no sevis, no šīm izsmējīgajām, neticīgajām balstiņām, to, ka bija un ir iemīļotas lietas, ko patīk darīt, vietas, kur gribas nokļūt, dzīves stils, kādu gribas dzīvot. Taču atļaut sev to ievērot, nozīmē atzīties pašam sev, ka es vēlos ko citu, nekā man ir šobrīd. Un, nevis vienkārši kaut ko citu, bet tieši ŠO.

 «mani sen vairs nepriecē mana dzīve, bet es nezinu, ko gribu».

Pie manis bieži nāk cilvēki pilnīgā iztukšotības stāvoklī, kuri saka: “Mani sen vairs nepriecē mana dzīve. Bet es nezinu, ko gribu”.

Tas bērnišķīgais “gribulītis”, kas klusā balstiņā čīkstēja: “Mammu, mammu, nopērc man saldējumu!” jau sen ir apklusis. “Tu nedrīksti ēst saldējumu, kakls sāpēs!”, “Mums nav naudas visādiem niekiem!”, “Normāli bērni uzvedas klusi un nedīc!”
Lai atļautu sev atkal gribēt, ir atkal jāsatiekas ar šiem bērnišķīgajiem, aizliedzošajiem uzstādījumiem, jāmetas ar tiem nevienlīdzīgā kaujā, un jāatkaro sev tiesības gribēt, vēlēties, sasniegt. Bet gadās, ka sākumā nākas atgriezt sev jutīgumu pret parastām lietām – man ir silti vai auksti, es gribu ēst vai gulēt, es gribu dzert vai uz tualeti? Kā man vispār šobrīd ir?… Ko es šobrīd jūtu? (skumjas, prieku, aizkaitinājumu, apjukumu, nepacietību, emocionālo uzbudinājumu, bailes, šaubas, vilšanos u.t.t.) Un ko man šobrīd gribētos? Vai  vēl tiešāk drosmīgajiem: “Ko es tieši tagad gribu?”. Un ko es vispār gribu?

Gadās, ka, pirms iet uz kaut ko – uz savu vēlmju realizāciju, saviem nospraustajiem mērķiem, ir jāpārbauda – vai es vispar esmu dzīva? Var izradīties, ka tam, ko tu šobrīd no sevis prasi, nav nekā kopīga ar tevi – dzīvo!

***

«es nezinu, ko gribu, bet es neko nedaru.»

«Es neko nedaru…

 Es esmu kā sasalusi…

Mani paralizē bailes, kā tikko par to iedomājos…

Es esmu gatava darīt visu, tikai ne to, ko es no sevis gaidu…»

«Apstājos, nekustos, nekur neeju, nedaru to, kas man ir svarīgi» –  tādi jautājumi izskan koučingā un terapijā.

«Es aizmirstu, ko gribēju. Es izlaižu svarīgas tikšanās, zvanus… Man pēkšņi zūd atmiņa. Es vienkārši palieku akla un stulba. Mulstu…. pārvēršos par mazu pārbiedētu bērnu….”

«Es baidos…»

No kā?

Un te nu sākas pats interesantākais.
Taču sāksim ar bailēm. Bailes bremzē smadzeņu darbību un bloķē to. Kamēr cilvēks baidās, ir trīs funkcijas – cīnīties, bēgt un izlikties par beigtu. Bailēs darīt sakarīgas lietas, domāt par projektiem, plānot, radīt nav iespējams. tas ir tas pats, kas braukt ar velosipēdu, visu laiku bremzējot. Pretestība būs milzīga.
Bailes ir jānomierina.

Sākumā ir jāsaprot, no kā es baidos.

Grūti tikt galā ar iracionālajām bailēm ” baidos, bet nezinu, no kā”. Kā var uzvarēt naidnieku, ja tu nezini, kas viņš ir? Tikai paslēpties un drebēt, vai arī nogalināt visus, kas pagadās pa rokai. Tā nevar. Ir jātiek ar to skaidrībā!

kad jau ir skaidrs, ko es gribu, nākamais jautājums – “paziņot par to pasaulei”

Pastāstīt par to kādam no tuvajiem cilvēkiem, kolēģiem, draugiem. Ļoti reti projekti tiek veikti vienatnē. Pat tad, ja esi nolēmis šķirties, tev nāksies par to paziņot savam partnerim.
Kad galvā iešaujas ģeniālas domas, tās vajag ar kādu apspriest.
Ha, un te uzreiz parādas bailes piedzīvot kaunu.

Tad vispirms ir jāizlien no savas aliņas un savu dārgumu kādam jāparāda….

Noskaudīs.
Apsmies.
Noskaitīs n-tos spēcīgos argumentus, kapēc man tas neizdosies.
Un, ja nu pēkšņi viņi man notic, bet es – gala rezultātā ciešu sakāvi?

Ārprāc, cik briesmīgi!

Un, ja nu tie cilvēki, no kuriem atkarīga mana veiksme, meni neatbalstīs? Un, ja nu es sākšu, bet viņi man atteiks? Un, ja nu es pati nepavilkšu, nevarēšu, nobīšos, man nepietieks spēka? Un, ko tad?

Kamēr projekts tiek sevī iznēsāts kā bērniņš, šķiet, ka tam nekas nedraud. Viņš ir paslēpts no ļaužu acīm, sliktiem vārdiem un domām. Par viņu neviens neko nezin.

***

Bet pēc kada laiciņa viņa dzīvība ir briesmās, jo arī parāk ieilgusi grūtneicība tam var kaitēt.

Ļoti bieži, atskatoties pagātnēļ, mes brīnāmies, kāpēc neizdarījām to agrāk? No ka baidījāmies? Un savas bailes atceramies tikai ar grūtībām.

***

Mūsu tuvinieki šos jaunumus, mūsu sapņus var uztvert dažādi. Var atbalstīt: “Malacis! Uz priekšu! Sen bija laiks!”

Viņi var nopietni šaubīties par mūsu spējām, var sadot miljoniem padomu no savas kanceles, kas atsitīs mūsos jebkuru vēlmi rīkoties.

Bet, ja projekta realizācija kaut kādā veidā skar viņus pašus (finansiāli, vai arī viņiem šķiet, ka tā var mūs pazaudēt), tad viņi var sākt mūs atrunāt, vai pat uzstādīt ultimātus. Un te nu, protams, ir izvēles jautājums. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki atsakās no sava mērķa realizēšanas, jo vēlas saglabāt attiecības.

atrast domubiedrus, partnerus. savākt komandu.

Ir projekti, kurus var darīt viens. Piemēram, tu esi nolēmusi iestāties teātra skolā, jo tavs sapnis ir kļūt par aktrisi, vai arī tu esi grafiskais dizaineris, un tev ir svarīgi par sevi paziņot, atrast pasūtītājus un darīt savu darbu. Tas ir tas gadījums, kad arī viens ir karotājs.

Bet ir projekti, kuros bez komandas iztikt nevar. Piemēram, ja tu vēlies atvērt svešvalodu skolu vai palaist tirgū jaunu produktu, izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk neesi darījis.

Kad izvēlies savus komandas biedrus, ļoti svarīgs ir jutīgums, spēja vienoties, atļaut sev pamēģināt – pamēģināt strādāt kopā. Gadās, ka tas izdodas lieliski. Bet gadās, ka cilvēki ir brīnišķīgi un profesionāli, taču nevar sastrādāties.

***

Kad esi sev atzinies savā sapnī, paziņojis par to pasaulei, skaidri redzi, ko tu gribi un esi savācis komandu, laiks doties ceļā. Pirmie soļi ir sperti, kuģis nolaists ūdenī, un te nu ir svarīgi stingri turēt kuģa stūri un nepārstāt aizrēt (iedomāsimies, ka to var darīt vienlaicīgi).

Tu esi kapteinis.

Neviens peldējums neiztiks bez vētrām, bez kļūmēm, bez sarežģījumiem. Dažkārt nākas mainīt komandas biedrus, koriģēt kursu.

Kad atskatāmies atpakaļ, ir grūti iedomāties – kāds brīnums! Es jau tik daudz ko esmu paveikusi. Esmu atklātā jūrā un jau nogājusi tik lielu ceļu, es esmu aizpeldējusi tur, kur agrāk pat iedomaties nevarēju būt!

jēga.

Lai sāktu kaut ko darīt apzināti un ilglaicīgi, lai apzināti piliktu pūles, ir jāzin – kāpēc? Kāpēc, kā dēļ es to visu daru. Kāpēc man tas ir svarīgi?
Tieši jēgas izpratne dod cilvēkam spēku pārvarēt grūtības, kustēties uz priekšu, un darīt lielas lietas, tādas, ko agrāk nekad neesi darījis!
Autors: Irina Davidova
Avots: http://dybova.ru/blog/
Tilkoja: Ginta FS

Advertisements