Tas darbs, par kuru tu sapņo

darbs6

Pavisam nesen es pati personīgi sajutu, ko nozīmē sirds vilkme uz patiešām savu darāmo lietu. Un kā gluži dabiskā veidā notiek graudu atdalīšana no pelavām, bet savējā – no sveša, vai vienkārši no tā, kas sevi sen kā izsmēlis.

Izrādās, dažkārt ir svarīgi uz kādu mirkli palikt bez iespējas nodarboties ar to, ar ko esi nodarbojies vienmēr, lai saprastu:

– lūk, šī nodarbošanās mani vairs nedabūs – tā ir nolobījusies no manis kā veca āda, un es izjūtu tikai un vienīgi atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka esmu brīva no tās!

– bet bez šīs nodarbošanās rokas šķiet tukšas, sirds liesmo rudām uguns mēlēm – pietiek vien padomāt par pamesto-mīļoto, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.

Dažkārt tas var atnāk ne uzreiz – ja esam ļoti noguruši vai arī ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram.

Mūs var mocīt bailes, šaubas un bažas, kas saistītas ar to amatu, kas mūsu dzīvē ienes pareizības un laimes sajūtu. Arī tas ir normāli, to var saudzīgi izdziedināt.

Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izlauzīsies caur sasalušo neizlēmības un šaubu garozu un izstiepsies pret debesīm kā pulsējošs dzīvs asns.

Tas atgādinās par sevi.

Mīļotā nodarbe – tā, par kuru tu sapņo.

Gribi saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē!

Kādu mirkli esi bezdarbībā.
Paklausies caurspīdīgi pērļaino klusumu sevī.
Un izšķir tajā balsis, kas pirmās atsauksies.

Sauks atpakaļ.

Sauks mājās.
Aleksandra Sņeg
Tulkoja: Ginta Filia Solis