Dāvana

coconut-390056_1920

Darba vietā bija korporatīvais pasākums – tā tos tagad sauc. Visiem dāvināja dāvanas; ar to nodarbojās enerģisku darbinieču bariņš. Katram tika pa dāvanai no kolektīva.

Salavecis vilka dāvanas ārā no maisa un dāvināja. Visi saņēma normālas, pat labas dāvanas: skaistu tējkannu, telefona maciņu ar spīguļiem, austiņas…. Bet šai sievietei, Verai, tika kokosrieksts. Speciāli.
Vera bija tieviņa, nedaudz uzkumpusi četrdesmit trīs gadus veca meita. Nedaudz entuziaste un nedaudz romantiķe. Ļoti labestīga, atsaucīga un klusa. Par viņu mēdza pasmieties. Bet tagad nolēma kārtīgi izsmieties; uzdāvināja kokosriekstu. Tādu muļkīgu, tadu matainu, gaužām nevērtīgu. Un visi smējās vēderus turēdami, kad Vera šo dāvanu piespieda pie krūtīm kā tādu giljotinētu galvu. Protams, ļaudis bija iedzēruši un tāpēc arī smējās līdz asarām.
Bet pati enerģiskākā darbiniece, smejoties teica, ka Verai tagad būs par ko rūpēties…

Vera devās mājās ar savu dīvaino dāvanu. Kakls bija aizžņaudzies. Nez kāpēc viņa sāka rūgti raudāt – kā bērnībā. Viņa aizgāja no ballītes; bet mājas viņu neviens negaidīja. No svētku galda viņa nebija apēdusi ne kumosiņa, lai arī pati bija gan kūku atnesusi, gan pīrāgus izcepusi, gan salātus pagatavojusi; bet nepalika un nepaēda. Viņa gāja pa tumšo ielu ar kokosriekstu rokās un rūgti raudāja par savu muļķīgo dzīvi.

Bet pie viņas mājas ārdurvīm klāt pienāca kaimiņš. Pasveicināja un jautāja, kas Verai rokās? Un ko viņa tik stipri spiež pie krūtīm?

Vera skumji teica, ka tas ir kokosrieksts. Droši vien viņas vakariņas. Tikai viņa nezin, kā to pārsist. Ar durvīm nav nekādas jēgas; bērnībā tā viņi valriekstus dauzīja, bet šo, visticamākais, ar durvīm nesasist.

Kaimiņš teica, ka ar dzelzs durvīm varētu mēģināt. Tās ir ļoti stipras. Bet var sadauzīt arī ar ķieģeli; blakus taču atrodas būvlaukums! Iesim, pamēģinasim ar ķieģeli!

Un viņi devās uz būvlaukumu – no garlaicības un bezizejas. Viņi sāka mest ar ķieģeļiem pa kokosriekstu.

Tumšā vakarā, ziemā, būvlaukumā divi pieauguši cilvēki mētāja ķieģeļus. Mja.
Bet rieksts nepadevās. Kaut gan viņi stipri meta, kamēr Vera trāpīja ar ķieģeli kaimiņam pa kāju.
Starp citu, viņa vārds bija Vitālijs.

Vitālijs iekliedzās: “Au, kā sāp!” – gluži kā bērnībā. Un pēc tam viņš pateica, ka darbā viņam ir ierocis un rīt viņš to riekstu nošaus. Ņems un tam iešaus. Tad arī paskatīsies, cik tad tas patiesībā stiprs! Ne ar tādiem riekstiem vien ticis galā! Tāds darbs!
Vienu vārdu sakot, pēc tam viņi devās pie Vitālija, viņš stipri kliboja. Un tur viņi sāka zāģēt riekstu ar robaino nazi. Tas bija aizraujoši, viņi pat viens uz otru rājās, gluži ka bernībā. Un pēc tam dauzīja riekstu ar āmuru. Ļoti interesanti pavadīja laiku.
Pēc tam Vera uzvārīja makaronus, kamēr Vitālijs turpināja nogalināt riekstu. Apkaisīja makaronus ar sieru. Viņi paēda un turpināja cīnīties ap riekstu. Un uzjautrinājās, smējās, bārās, stāstīja stāstus no bērnības dienām…

Kamēr saprata, ka ir radīti viens otram. Un viņiem divatā bija ļoti labi un jauki. Superīgi – kā bērnībā mēdza teikt.

Un kopā viņi sagaidīja Jauno gadu. Un arī nākamos Jaunos gadus. Un vienmēr pirka kokosriekstu. Pateicībā par iepazīšanos.
Vera aizgāja no darba. Atrada citu, labāku, viņa sāka vadīt kāzas, izmācījas par kāzu rīkotāju un vadītāju. Un dažādus korporatīvos pasākumus, kuros viņa ļoti uzmanīgi seko tam, lai neviens nejustos aizvainots. Lai neviens nepaliktu bez dāvanas, un lai nevienu neaizvainotu ar kokosriekstu…..
Kaut gan, svarīgi taču ir tas, kas iekšā tajā riekstā, vai ne? Bet tur var būt arī laime, mīlestība un particība..
Lūk, tā.
Autors: Anna Kirjanova
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis