Nonākt klusumā

Ka atrast klusumu ilgstošās ciešanās?
– Ir skaidrs, ka mierīgā vidē ir vieglāk ieiet klusuma stāvoklī. Bet ko darīt tam cilvēkam, kurš pārdzīvo ilgstošas psiholoģiskas vai fiziskas sāpes? Vai ir kāds veids, kā šajos apstākļos atrast iekšējo klusumu?

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki vispār nav dzirdējuši par to, ka ir iespēja pieņemt to, kas ir. Vairums cilvēku pasaulē neapzinās, ka eksistē tāda iespēja: pieņemt situāciju, kuru mēs uzskatām par nepieņemamu.
Dažkārt kas tāds notiek spontāni, kad vairs nav spēka paciest sāpes (kurām vairumā gadījumu ir psiholoģisks raksturs un kuras ir tikai un vienīgi pretošanās tam, kas ir). Un tas ir briesmīgi!

Pēdējos trīs savus dzīves gadus mana mamma ļoti mocījās. Dažkārt man izdevās viņu uzskaņot uz iekšējo klusumu, taču ļoti ātri viņa atkal atgriezās prātā. 90% no viņas sāpēm bija psiholoģisks raksturs. Jā, ķermenis bija  pārstājis klausīt, arvien grūtāk palika staigāt, nācās izmantot dažādas palīgierīces. Redze kļuva arvien sliktāka. Taču mokošu fizisko sāpju nebija, drīzāk diskomforts, kas saistīts ar spējas patstāvīgi staigāt zaudēšanu.
Tas viss nav patīkami, taču ar to var sadzīvot. Taču tas, ar ko nevarēja sadzīvot, bija nenormāli lielās psiholoģiskās sāpes, kas viņā reproducējās neapzināti. Mana mamma žēlojās: kas būs, ja es palikšu galīgi akla? Šausmās no šīs domas viņa pavadīja garas stundas. Un vēl no otras: kas būs, ja es vispār nevarēšu staigāt un visu laiku būšu spiesta gulēt gultā, pati nevarēšu iet vannā? 

Kas būs, ja kaut kas tāds notiks? Šķiet, ka viss uz to arī iet! Nežēlīgas ciešanas. Es viņai visu laiku atkārtoju, ka tas tā nav, ka tas, kas ir, ir tikai šis brīdis, tagad.
Uz kādu mirkli viņa to it kā saprata un bija brīva no domāšanas par nākotni un to, kas būs, ja pašsajūtas pasliktināšanas turpināsies.
Cits viņas ciešanu avots bija viņas ārējais izskats, viņa sevi ļoti identificēja ar to, kā viņa izskatās.
Ko teiks cilvēki, kad ieraudzīs mani uz kruķiem!? Un tas bija briesmīgi cilvēkam, kurš visu dzīvi ir bijis atkarīgs no citu viedokļiem. Psiholoģiskās ciešanas burtiski viņu aprija. 

Visbiežāk ciešanas sastāv no emocionālajām sāpēm (psiholoģiskajām, ko producē prāta neapzinātā darbība); un arī realitātē nomācošajām fiziskajām sāpēm, kas izpaužas kā ekstremāls diskomforts un nespēks.

Mana vēstījuma būtība ir tāda, ka eksistē veids, kā iziet ārpus nevajadzīgām ciešanām. Pareizāk sakot: ir iespējams iziet no ciešanām vispār, jo ciešanas ir radījis prāts, balstoties uz to, kas JAU IR. Kāpēc gan neatbrīvoties no šīs liekās nastas?
Taču ne katrs ir gatavs to sadzirdēt. Tie, kuri dzird, iekļūst šī vēstījuma būtībā, bet ne visi tam ir atvērti. Bet dažiem tas pat nav vajadzīgs. Viņiem atmošanās var notikt spontāni, kā reiz tas notika ar mani.

Manas psiholoģiskās ciešanas bija tik spēcīgas, ka man bija no tām jāizlec, pretējā gadījumā es būtu sevi nogalinājis. Manī bija nobriedusi ļoti spēcīga nepieciešamība iziet no tā visa, un milzīga dziļa Apjausma, ārpus manas saprašanas to ar mani izdarīja. Tajā naktī es neapzināti izgāju. Es nevarēju dzīvot pats ar sevi, bet tas, ar ko es biju nelaimīgs, – bija šis prāta uzkonstruētais uzstādījums.

Nabadzīgajās valstīs var sastapt daudzus cilvēkus, kuri nav apmeklējuši nekādus seminārus, nekad nav lasījuši garīgās grāmatas, nekad nav sastapušies ar garīgajiem skolotājiem (ja nu vienīgi tikušies ar kādiem tā reģiona tradicionālo kultu kalpotājiem, kas parasti ir tīri formāla lieta), taču, neskatoties uz to, dažkārt var satikt cilvēkus (iespējams, pat ubagus), kuri izgājuši ārpus ciešanām. Tu redzi gaismu, kas staro viņu acīs. Ķermenis var justies slikti, bet viņi ir iemācījušies iekšēji pieņemt tādu esību.
Ne katrs tam ir gatavs, bet ar to, kurš gatavs (spontāni vai ar kādu garīgo skolotāju palīdzību, tam nav nozīmes), ar to tas notiek.
Ja tu esi gatavs – ar tevi tas notiek, pēkšņi tu redzi (kā teica Buda) ciešanu beigas.
Budas mācības mērķis ir aizvest cilvēku pie tā, ka ciešanas beidzas.

Bet arī tad ne katrs ir spējīgs sadzirdēt. Miljoniem cilvēku nekad nav dzirdējuši par iespēju pārtraukt ciešanas un nekad nav domājuši par šo tēmu.
Cilvēki paņem garīgo grāmatu (nav svarīgi, kādu, piemēram “Tagadnes spēks”, vai kādu citu) – kāds to viņam atnesis, sakot: tev tā obligāti jāizlasa! Tev tas ir vajadzīgs! Draugs, radinieks (vecāki bērniem, bērni vecākiem). Saņēmējs atver grāmatu: kas par niekiem! Viņam tai nav jēgas. Labākajā gadījumā viņš to noliks plauktā; dažkārt gadās, ka ne pa jokam sadusmojas, ja viņa ego ir gana spēcīgs. Jo viņš nekad savas ciešanas neasociēs ar savu ego. Viņš būs dusmīgs, ja uz to norādīsi.

Mūsu birojā notika kāds atgadījums. Es pats to neredzēju, bet kolēģi stāstīja. Reiz atnāca sūtījums, kurā kopā ar grāmatu “Jaunā zeme” bija iepakots šrēders (papīra smalcinātājs). Kāds bija atsūtījs grāmatu atpakaļ. Nu, lūk! Cilvēks, izrādījās, nebija gatavs. Nevienu nevar piespiest. Ja ābols nav nogatavojies, nekas nenotiks. Kad gatavība sasniedz noteiktu līmeni, atmošanas notiek spontāni, vai ar kādas prakses vai mācības palīdzību. Garīgie skolotāji netērē laiku tāpat vien.
Grāmatā A Course In Miracles ir vārdi: “No Mūžības viedokļa kavēšanās neko nenozīmē, taču laika kontekstā tā var būt traģēdija”.
Garīgās mācības ietaupa laiku un samazina nepieciešamo ciešanu daudzumu jo, ja to nav – Vienīgais Skolotājs un Galvenā Mācība visiem būs Ciešanas.
Ja tev nekad nav bijis garīgā skolotāja, tad tavs skolotājs ir bijis ciešanas. Un gala rezultātā tas piespiež atmosties. Agri vai vēlu. Taču būs vajadzīgs laiks, kaut gan, lai atmostos un sastaptu pašam sevi, laiks nav vajadzīgs. Atmostas vienmēr šeit un tagad, tagadnē. Laiks vajadzīgs tam, lai visu pilnībā sarežģītu, bet nav vajadzīgs, lai kļūtu par to, kas tu esi.

No Ekharta Tolles lekcijām
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes…

Bet es redzu visu dzīvo, Dzīvo, bet ievainoto. Katrā cilvēkā.
Tikai katrai sāpei ir savi vārdi, sava rīcība, savas izpausmes, savas reaģēšanas nianses.
Un mēs ļoti asi saduramies tur, kur sāp, pat ja sāp dažādi.

Protams, slikti ir tas, ka kaut kad pavisam neredzami mums ir iemācījuši mērīties sāpēm, ciešanām, rūgtiem apstākļiem un tātad arī līdzcietība izskan klusāk kā vēlme pierādīt, ka tavējais ir sāpīgāks… taču vai gan tajā ir galvenā jēga?
Es katrā sāpē redzu to jēgu, kuru nevar tā vienkārši atcelt.
Galu galā tas ir tikai signāls par notikušu traumu, un tāpēc to neapšaubāmi ir iespējams anestēzēt, izlikties, it kā tā neeksistē, vai pat vienkārši pierast pie tās: sāp, nu, labi … bet sāpju cēlonis paliks, līdz tas tiks novērsts.

Arvien biežāk šobrīd es runāju ar savu pacietību, kas ieaudzināta ne tāpēc, lai nāktos sevi nodot un lauzt, bet izdzīvot brīžos, kad dzīve mums sūta savus cietsirdīgos neatgriezeniskos notikumus, no kuriem atteikties nebija iespējams.

Es runāju un lūdzu atkal nākt palīgā.

Manuprāt, pieņemšanas pieredze, kas viedi atmodina iekšējos noturības spēkus, ir gandrīz vienīgais, kas neļauj kļūt naidpilnam un nelauj zaudēt dziļako pilnvērtīgas dzīvošanas jēgu.
Un vēl, izvēlēties to tīrību, uz kuras neturēsies neviens netīrums.
Dziedināties ar klusumu un maigumu.
Atgādināt savām rokām par tām zināmo darbu.
Sveikt pavasari dvēselē, neaizmirst plaši atvērt logus, lai ielaistu to nogurušajā no ziemas mājoklī.
Mīlēt.
Un palikt nesalauztam, neskatoties uz svešo vēlmi salauzt.

Lai izdodas mums katram…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izejas punkts

«Ko darīt tad, kad ir pavisam slikti. Izejas punkts.»
Galva ir kļuvusi smaga, domas iestigušas pelēkā vatē, kaklā kamols, acīs sastingušas asaras. Nav spēka ne runāt, ne raudāt. Vēl jo vairāk, nav spēka kādam lūgt padomu vai piezvanīt.
Lūk, šis stāvoklis – “pavisam slikti”.

– Ko tu šobrīd gribi?
– Neko negribu. Gribu, lai mani liek mierā. Bet labāk, lai manis vispār nekad nebūtu bijis. Lai nebūtu šī sākuma atskaites punkta…
– Tas ir globāli. Bet, ko, pavisam mazu, tu vēlies tieši šobrīd priekš sevis?
–… lai apkārt nebūtu troksnis,… lai viss apklustu, un es paliktu pavisam viena…
– Ko tu tagad vari izdarīt savā labā?

Atbildes meklēšana uz jautājumu “Ko es tagad varu izdarīt savā labā?” startē programmu izejai no depresijas, izmisuma un spēku izsīkuma.

Es – nevis kāds cits. Paša spēku mobilizācija, resursu atrašana.

Es varu – viennozīmīgi varu. Es varu meklēt risinājumu un atrast tās darbības, kuras man ir pa spēkam.

Izdarīt – nevis tikai padomāt, izdarīt. Kustības pie konkrētām darbībām, lai izmainītu situāciju.
Tagad, šajā mirklī, ne nākotnē kaut kad, bet jau tagad. Lēmuma pieņemšana un tūlītējas darbības.
Šī darbība parasti ir pavisam maza un izved cilvēku ārā no sarežģītās situācijas, un iestartē pašsaglabāšanās mehānismu.
Ko, pašu mazāko es šobrīd gribu priekš sevis, un ko es varu izdarīt tieši šobrīd?

– Gribu neredzēt šīs sienas, lai neviens mani neaiztiek.
Es varu tūlīt iziet no šejienes un izslēgt telefonu.
– Gribu klusumu, lai es varētu būt viena.
Es varu savākt atlikušos spēkus un palūgt visiem atstāt mani vienu uz stundu, divām.

Kā tikko notiek darbības, kas atbilst aktuālajai vajadzībai – viss, mehānisms ir palaists.
Šajā posmā nav vērts censties analizēt situāciju. Tā ir bezjēdzīga resursu tērēšana. Tev šobrīd nav iespēju objektīvi un adekvāti uztvert notiekošo.
Kamēr tu esi problēmas iekšienē, tev neizdosies paskatīties uz to no ārpuses.
Pacenties “izslēgt galvu”. Izmet jebkuras ienākošās domas un pacenties palikt pilnīgā tukšumā.
Nav vienkārši apgūt “neko nedomāšanas” tehniku, prasmi apstādināt pašam savas domas, taču tas ir iespējams.
Tā atļauj tev atpūsties no nogurdinošās “krīzes lēmumu” pieņemšanas un vainīgo meklēšanas.
Paliec šajā stāvoklī un šajā posmā tik ilgi, cik tev vajag, lai atjaunotu spēkus un saktu elpot.
Pirmā iespēja analizēt iestāsies nākamajā dienā. Un pat tad necenties pieņemt tālejošus lēmumus.
Saprast to, kas patiešām noticis un kā nākamreiz izdarīt savādāk, tu varēsi ne ātrāk, kā pēc vairākām dienām, turklāt, jo vairāk laika paies, jo objektīvāks būs tavs skats.

“Lielās lietas var redzēt pa gabalu”.

Tāpēc nav vērts “esot zem vāka” pieņemt izsķirīgus lēmumus. “Viss, šķiros!” vai rakstīt atlūgumu. Iespējams, ir vērts šķirties un, iespējams, šo darbu tu patiešām esi paraugusi, taču to darīt vajag “ar skaidru galvu”. Un aiziet labāk nevis “no”, bet “uz”.

Kad lec ar izpletni, svarīgākais ir atcerēties paraut gredzenu.
Atceries to, iespējams, reiz tas izglābs tavu dzīvi.

Irina Dibova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVĀ KLUSUMĀ

Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir nedaudz laika pabūt klusumā, pabūt ar klusumu, sajust klusumu sevī…

Ir nedaudz laika dziedināties ar klusumu. Tas nesacenšas ar skaļumu un tieši ar to ir brīnišķīgs.
Tas neliek tevi klusēt, vien parāda to, cik daudz ko var dzirdēt, kad kaut vai mirkli sastingsti un neieslēdz to vārdu straumi, ar kuriem tikai aizsargājas no tukšuma un nesapratnes.
Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir viegli saredzēt, ar ko tā ir piepildīta tieši tavā dzīvē.
Kā pazušanu tu pat nepamanīji, vai arī pamanīji, bet tas tevi neaizskāra un nesašūpoja. Tātad, tas notika īstajā laikā.
Kā klātbūtni tu pārvērtēji. Un te nu apskaidrība prot pārsteigt.
Un ar ko tava mazā planēta maksā par visu to, kas atnāk nelūgts, bet sit sāpīgi un nežēlīgi…
Ar klusumu viss ir godīgi. Un arī klusums ir zāles. Vienas no tām zālēm, kuras norij saviebjoties, bet pēc tam priecājas, ka tās palīdzējušas.
Kamēr vēl pasaule ir klusa, ir iespēja iekļūt tās daudzbalsībā jau nedaudz savādākam… un tā, soli pa solim.

Mani mīļie, ja nezinat, kam uzticēties, uzticieties klusumam.
Tas ir brīnišķīgs sarunu biedrs…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Iemācīties paklusēt

baka

Dzejnieks Viljams Vērdsverts reiz teica: «Kad steidzīgā pasaule uz ilgu laiku atrauj mūs no labākā, kas mūsos ir, kad visas rūpes kļūst nepanesamas un visas baudas sāk apgrūtināt, – cik ļoti mīļa un patīkama kļūst vientulība!»

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru?
Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura spēj cilvēku atjaunot, pārveidot un atdzīvināt saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
Protams, tu esi ļoti aizņemts.

Taču, kā teica Toro: «Būt aizņemtam nav pietiekami: aizņemtas ir arī skudras. Jautājums, ar ko tu esi aizņemts».
Kad domāju par to, cik ļoti svarīgi kādreiz ir klusēt, es atceros stāstu par veco bākas uzraugu.
Viņam krājumā bija noteikts daudzums eļļas, ar kā palīdzību viņš uzturēja bākas lukturī uguni, lai garām braucošie kuģi varētu redzēt klinšaino krastu un to apbraukt. Reiz, naktī kāds netālu no bākas dzīvojošs cilvēks paprasīja uzraugam nedaudz eļļas, lai varētu iedegt gaismu savā mājā un tas labprāt neliedza palīdzību. Kad iestājās nākamā nakts, pie viņa ieradās kāds piekusis ceļinieks un izlūdzās eļļu savam lukturim, lai izgaismotu savu ceļu tumsā. Uzraugs nepalika vienaldzīgs un iedeva eļļu arī viņam.

Nākamajā naktī viņu pamodināja klauvējieni pie durvīm, ārā stāvēja sieviete, kas lūdzās, lai iedod viņai eļļu, ar ko apgaismot savu mitekli lai varetu pabarot savus bērnus. Arī šoreiz uzraugs nespēja atteikt. Pēc neilga laika viņam vairs nebija palicis ne pilītes eļļas un uguns bākā izdzisa. Un kuģi, kas peldēja garām, uzsēdās uz sēkļa un jūrnieki gāja bojā – un viss tikai tāpēc, ka uzraugs aizmirsa savu galveno uzdevumu.

Katru dienu, esot klusumā un vienatnē kaut neilgu brīdi, tu spēsi koncentrēties uz savām galvenajām dzīves prioritātēm. Daudzi no mums par tām aizmirst.

Bet runāt par to, ka tev nav laika, lai pabūtu vienatnē ar sevi ir apmēram tas pats, kas neieliet savā mašīnā benzīnu, aizbildinoties ar to, ka braukšana paņem visu tavu laiku. Neuzpildīsies – nebrauksi.

Robins Šarma “Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS