Dzīve bez grima

Pēdējās dienas tik ļoti gribējās lietu… un, lūk, tas atnāca – tik skaists, cik vien lietus var būt.Vēlīgais pavasaris atsūtīja puisēnu-kurjeru, skaļu un vējainu, kurš nezvanīja pie durvīm, bet visu nakti klauvēja pa palodzi.
Un vēl joprojām klauvē.
Es neatveru, sēžu, klausos un smaidu…

Reiz pamosties ar domu, ka tu sevi šodienējo vispār nepazīsti.
Un ir sajūta, ka atrodies mazā, šaurā istabiņā kopā ar nepazīstamu cilvēku, un jūties neomulīgi, jo nav skaidrs… par ko runāt, kā uzvesties, ko vispār darīt…
Tu viņā neatpazīsti to sevi, kuru, šķiet, zināji, un pie kura esi pieradis.
Kas ir šis cilvēks, kurš pavisam nemanāmi ir piesavinājies tavas reakcijas un tavus ieradumus?
Kāpēc tu vairs negribi to, kas agrāk nemainīgi atradās tavu vēlmju saraksta augšpusē?
Kāpēc tev vairs nav svarīgs tas, kas ilgu laiku tev bija svarīgākais?
Kāpēc tevi vairs nevelk turp, uz kurieni tu agrāk tik ļoti tiecies?
Kāpēc tu vairs nezvani tiem, ar kuriem stundām ilgi runāji pa telefonu pat necenšoties iepauzēt?
Kāpēc klusums ir kļuvis par tavu mīļāko mūziku?
Kāpēc par tavām mīļākajām ir kļuvušas pavisam citas grāmatas?
Kāpēc, atverot skapi, tu pēkšņi saproti, ka vari pilnībā visu izmest… jaunu, dārgu, nevalkātu un vairs ne tavu…
Kāpēc matus griez arvien īsākus un īsākus?
Un kāpēc tik skaļi smejies par tādām nožēlojamām, tomēr pārāk augstu noliktām mūsdienu it kā vērtībām?
STOP!Kāpēc tev tik ļoti patīk šis stāvoklis, kurā nav ne kripatiņas sociālā grima, ar kuru parasti aizsmērē realitāti, lai pārliecinātu pasauli par savu ekskluzivitāti?Šodien vienkāršs, trausls, ar saviem trūkumiem cilvēks ir liels retums, gluži vai muzeja eksponāts.Visapkārt ir tik daudz īpašo, neiznīcināmo, nenovecojošo un it kā zaudējumus neiepazinušo, kuri nekad nekļūdās ar saviem selfijiem brīnišķīgā rakursā, pat no bērēm…Un tā gribas angļu stilā aizslīdēt… ko tu arī dari.Un tu dzīvo, iepazīdamies ar sevi, tādu nepazīstamu, saprotot, ka tas arvien vairāk sāk tev patikt, šis nedaudz asais, bet tik ļoti bezkompromisu cilvēks… kaut vai tikai ar to, ka ir patiesāks par tevi pašu, vakardienas, kurš baidījās kādam likt vilties vai pārstāt būt labs.

Kāpēc tas notika?

Tāpēc, ka tu esi izaudzis, vai iegājis krīzē, lai izaugtu.

Runā, ka lietus laikā arī cilvēks aug…

Un man tas patīk. Gan lietus, gan dzīve bez grima.

Ļiļa Grad
Foto: David Dubnitskiy
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mana ZIEMA

Man jaunā gada tuvošanās nenozīmē skriešanu pa veikaliem, ne arī Ziemassvētku korporatīvos pasākumus, ne arī salātu receptes vai vēlmi pa lēto aizceļot uz siltajām zemēm….

Man tā ir maza omulīga iekšējā ziema, kas negaida nekādus svētkus, bet pati tos rada…
Tie nav notikumi, tās ir sajūtas…
Nevis darāmo lietu saraksts, bet noskaņojums…
Nevis mākslīga lapmpiņu burvība, bet garastāvoklis, kuru nevar aptaustīt, bet tikai klusiņām atvērt tajā durtiņas no bērnības….
Es negaidu ne Ziemassvētkus ne Jauno gadu…
Taču es katru rītu apstājos, lai ieraudzītu, kā mostas gaisma…
Un vakarā nozogu kaut divdesmit minūtes, lai vienkārši saelpotos neatkārtojamos mirkļus…

Mana mazā ziema ir tikai mans laiks…  es to nozogu visam, kas ir svarīgs, bet ko var atlikt uz vēlāku laiku…
Es uzkrāju spēkus…
Es atjaunojos…
Es klusēju…
Es vēroju, kā aizplūst pagājušais gads… neapkopoju rezultātus, nekaļu plānus un nestādu globālus mērķus…
Negribu…
Es neredzu nekādu jēgu šai modernajai grāmatvedībai, kas cenšas mūs no dzīviem cilvēkiem pārvērst par programmējamiem robotiem…. lai paši pārvēršas, ja ir tāda vēlme – klapēt ar dzelzs smadzenēm pa titāna plānotājiem…


Man patīk būt parastam cilvēkam, kurš izgaršo sniegu…
Un nezaudē dzīves garšu, neskatoties uz neizbēgamo…
Jo ilgāk dzīvo, jo asāk saproti, ka laime nav bezgalīgs prieka karnevāls…. tie ir pavisam īsi apziņas uzplaiksnījumi par to, ka esi dzīvs, neesi nocietinājis savu sirdi, neesi vīlies vai kļuvis naidpilns, bet vēlies turpinājumu, ja tā varetu teikt….
Es teikšu, var! –
Es turpinu vēlēties turpinājumu!
Es baudu savu iekšējo ziemu…

Mīļie, nepaejiet garām šai ziemai, ieciklējušies tikai uz sarkaniem datumiem kalendārā….

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paklusēt

klusums43

Daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē dažas klusēšanas minūtes sarunas laikā šķiet neērtas, nekomfortablas, pat apgrūtinošas.

Dažkārt mēs runājam nevis tāpēc, ka vēlamies pateikt ko svarīgu, patiesu vai sirsnīgu, ne tāpēc, ka vēlamies runāt, bet tāpēc, ka jūtamies nekomfortabli, nervozējam un esam nemierīgi, kad sarunas laikā iestājas pauze. Mēs runājam, lai izvairītos no vakuuma un novērstos no brīnumainā tukšuma dzīves sirdī.

Lai saruna elpo

Nav nekādas vajadzības tā izturēties.
Dažās Amerikas indiāņu cilšu kultūrās sarunas laikā ir pieņemts nogaidīt vairākas minūtes, pirms atbildēt uz jautājumu. Pārāk ātra atbilde tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Tas nozīmē, ka tu droši vien neesi uzmanīgi klausījies, ko saka otrs cilvēks.

Lēnāk, draugs. Izej no savas galvas un atgriezies ķermenī. Velti dažas minūtes tam, lai sarunas gaitā sajustu savas izjūtas. Ļauj sev klusumā justies nedaudz neērti, ja ir tāda nepieciešamība. Tātad, kā tu jūties? Tā ir tikai sajūta, tā tev nenodarīs neko ļaunu, klusēšana to vienalga “apēdīs”.

Noriskē, pat tad, ja otrs cilvēks sapratīs tavu neērtības sajūtu vai padomās, ka tu esi neinteresants sarunu biedrs, vai vienkārši dīvainis. Taču tu vismaz esi reāls. Tu vismaz neslēpies aiz vārdu sienas. Tu vismaz centies pieslēgties savam sarunu biedram kaut nedaudz dziļākā līmenī. Tev vismaz pietiek vīrišķības, lai sajustu un nenovērstos.

Jau šodien savās sarunās ienes vairāk gaisa, vairāk telpas. Klausies. Gaidi. Atbildi no klātesamības.
Lai saruna elpo. Atceries, ka mūsu dziļākās saiknes vienmēr realizējas klusumā. Pavēro māmiņu, kura šūpo savu bērnu, divus senus draugus vai mīlniekus, pavēro vienkāršu pastaigu dabā. Mums nav vajadzīgi vārdi, lai dziļi sajustu, zinātu, vai saprastu vienam otru.
Iespējams, ar visiem mūsu gudrajiem vārdiem mēs vienkārši cenšamies nokļūt līdz klusēšanai.

© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Iemācīties paklusēt

baka

Dzejnieks Viljams Vērdsverts reiz teica: «Kad steidzīgā pasaule uz ilgu laiku atrauj mūs no labākā, kas mūsos ir, kad visas rūpes kļūst nepanesamas un visas baudas sāk apgrūtināt, – cik ļoti mīļa un patīkama kļūst vientulība!»

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru?
Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura spēj cilvēku atjaunot, pārveidot un atdzīvināt saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
Protams, tu esi ļoti aizņemts.

Taču, kā teica Toro: «Būt aizņemtam nav pietiekami: aizņemtas ir arī skudras. Jautājums, ar ko tu esi aizņemts».
Kad domāju par to, cik ļoti svarīgi kādreiz ir klusēt, es atceros stāstu par veco bākas uzraugu.
Viņam krājumā bija noteikts daudzums eļļas, ar kā palīdzību viņš uzturēja bākas lukturī uguni, lai garām braucošie kuģi varētu redzēt klinšaino krastu un to apbraukt. Reiz, naktī kāds netālu no bākas dzīvojošs cilvēks paprasīja uzraugam nedaudz eļļas, lai varētu iedegt gaismu savā mājā un tas labprāt neliedza palīdzību. Kad iestājās nākamā nakts, pie viņa ieradās kāds piekusis ceļinieks un izlūdzās eļļu savam lukturim, lai izgaismotu savu ceļu tumsā. Uzraugs nepalika vienaldzīgs un iedeva eļļu arī viņam.

Nākamajā naktī viņu pamodināja klauvējieni pie durvīm, ārā stāvēja sieviete, kas lūdzās, lai iedod viņai eļļu, ar ko apgaismot savu mitekli lai varetu pabarot savus bērnus. Arī šoreiz uzraugs nespēja atteikt. Pēc neilga laika viņam vairs nebija palicis ne pilītes eļļas un uguns bākā izdzisa. Un kuģi, kas peldēja garām, uzsēdās uz sēkļa un jūrnieki gāja bojā – un viss tikai tāpēc, ka uzraugs aizmirsa savu galveno uzdevumu.

Katru dienu, esot klusumā un vienatnē kaut neilgu brīdi, tu spēsi koncentrēties uz savām galvenajām dzīves prioritātēm. Daudzi no mums par tām aizmirst.

Bet runāt par to, ka tev nav laika, lai pabūtu vienatnē ar sevi ir apmēram tas pats, kas neieliet savā mašīnā benzīnu, aizbildinoties ar to, ka braukšana paņem visu tavu laiku. Neuzpildīsies – nebrauksi.

Robins Šarma “Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Kā būt harmonijā ar sevi

harmonija4

1. Esiet kluss

Vismaz vienu reizi dienā apsēdieties. Katrā no mums ir avots, kas tiek saukts par dvēseli vai garu. Tas ir noziegums- traucēt iekšējo mieru. Šis miers ir spēks, ar kura palīdzību var radīt pozitīvas lietas mūsu dzīvē. Mēģiniet runāt maigāk un lēnāk nekā parasti. Runāšana šādā veidā ir daudz ietekmīgāka, jo rada mieru citos. Apzinieties savus vārdus. Izbaudiet to enerģiju un ritmu.

2. Ļaujiet aiziet

Nemēģiniet kaut ko noturēt ar rokām vai ar prātu. Daudzi domā, ka tā darīt nozīmē zaudēt. Ja jūs neatlaidīsiet veco, neiegūsiet neko jaunu. Lai iegūtu, ir jāatbrīvo.

Atlaist nozīmē samazināt pārliecīgu pieķeršanos materiālām lietām, emocijām, statusam, komfortam mūsu dzīvē.

3. Esiet

Mēs esam lieli citu cilvēku dzīves pazinēji. Mēs cenšamies uzrakstīt citu cilvēku dzīves scenāriju. Mēs nepiedalāmies paši savā dzīvē, jo esam aizņemti dzīvojot citu dzīves.

Citu cilvēku pieņemšana un apmierinātība ir pirmie soļi uz veselīgām attiecībām.

Kā piemērs tam var būt tas, kā mēs uztveram mēnesi, kas nemainās. Mēs nemaz nesapņojam mainīt vai ietekmēt to. Mums nav ne mazākās nožēlas, ka mēness rāda vienu un to pašu seju, mums nav nepieciešamības to ietekmēt vai redzēt tā tumšās puses. Pielietojiet šo dziļo attieksmi attiecībās ar citiem cilvēkiem.

4. Ieklausieties

Izmantojiet intuīciju, iekšējo gudrību un tās balsi. Mēs ilgi esam turējušies pie saviem maldīgiem priekšstatiem, mēs esam ignorējuši savu iekšējo balsi un likuši tai apklust.

Ceļš uz apskaidrību ir no jauna mācīties izdzirdēt un noticēt savai iekšējai balsij. Kā piemērs intuīcijas balsij ir sirdsapziņa. Kad mēs slikti izturamies, sirdsapziņas balss mūs brīdina par kļūdu. Lai attaisnotu kādu savu rīcību, mēs varam apklusināt šo balsi, kļūstot par sava Ego sabiedrotajiem. Dzirdot intuīcijas balsi, mēs varam to vai nu apslāpēt vai labot kļūdu.

5. Pamostieties

Mūsu ieradumi tiek ieprogrammēti ar mūsu ārējiem apstākļiem. Pierakstiet savus ieradumus un izlemiet, kurus vēlaties nomainīt pret citiem. Vizualizējiet īpašību, kuru gribat sev radīt un domās piešķiriet spēku vizualizētajai īpašībai. Piemēram, ja gribat attīstīt sevī pacietību, vizualizējiet sevi kā pacietīgu cilvēku. Vērojiet, sajūtiet, izrādiet pacietību katrā savā darbībā, dariet to tikmēr, kamēr tas kļūst par jūsu ieradumu. Pamosties nozīmē apzināti izvēlēties savu uzvedību un tādā veidā radīt tādu personību, kā vēlaties.

Nekad neticiet nevienam, kurš saka- jūs nekad nespēsiet mainīties.

6. Apzinieties sevi

Pārskatiet savu “Es gribu” attieksmi,- noskaidrojiet, kuras vēlēšanās liek izvēlēties lietas, kas nav nepieciešamas.

Patiesība ir tā, ka laime ir izvēle, ne apnicīgs darbs. Tas ir lēmums veidot to pašiem. Apstipriniet sev, ka jūs pats esat laime, ka jūs pats esat laimes avots.

7. Nododiet tālāk savu gudrību

Izvēlieties vienu domu no šī raksta un pastāstiet to otram. Tā jūs dodiet spēku sev un vēl kādam citam, jo jūs dalāties šajā patiesībā. Tāda rīcība dod arī vērtību tam laikam, ko jūs tērējat lasot.

Dzīve ir kā upe, ar noteiktu plūdumu. Upes galvenais uzdevums ir pabarot augus un cilvēkus, kas ir kļuvuši par sabiedrotajiem ceļojumā, ko sauc par dzīvi. Jūsu augstākais uzdevums ir dot citiem, līdzīgi kā upe to dara. Lielākā dāvana, ko var iedot citiem, ir gudrība. Ar šādu rīcību jūs bagātināsiet kā sevi, tā citus.

Om shanti