AIZIET KLUSĒJOT

Dažkārt vajag aiziet klusējot.

Nav jēgas skaidroties. Cilvēks lieliski zin, ko ir izdarījis. Apmelojis, nodevis, apzadzis, uzmetis. Skaidroties vajag tad, ja ir kaut mazākā iespēja attiecības turpināt. Kad cilvēks ir tuvs un dārgs. Bet visos pārējos gadījumos labāk klusējot aiziet.
Un tad tev tēlotā izbrīnā jautās: kas noticis? Kas par lietu? Un piedāvās aprunāties. Un raustīs plecus un visiem stastīs, ka tu esi kaut kāds dīvains un nenormāls cilvēks. Kaut kā bez iemesla atteicies no sarunām! Aizgāji un pārstāji atbildēt uz telefona zvaniem, nobloķēji bez iemesla. Un pēc tam stāstīs visādas nepatīkamas lietas. Kad vairs nebūs jēgas taisnoties.
Tie nevar izturēt šādu klusējošu aiziešanu. Tāpēc, ka paliek vienatnē ar savu sirdsapziņu; bet to ne piemānīsi, ne apslāpēsi.

Arī Čehova apzagtais Dieva ceļinieks vienkārši aizgāja. Bet zaglis skrēja viņam pakaļ, centās ievilkt sarunās, meloja… Ceļinieks, debesīs veroties, tik vien pateica, kā: ne jau man tu nodarīji pāri. Ne man. Tu Dievu aizvainoji.
Un, kad klusējot aiziet – tas ir briesmīgs sods. Tāpēc, ka nelietis paliek vienatnē ar sevi. Un ar Debesīm. Un melot ir bezjēdzīgi; un nav kā priekšā izlikties. Un nav kam lūgt piedošanu – sākumā jau neviens to arī nelūgs. Bet pēc tam jau būs par vēlu.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Klusums – miers un bieds

Mēs zinām, ka ir kāda saikne starp lūgšanām un klusēšanu. Bet, ja aizdomāsimies par klusuma lomu mūsu dzīvē, tad izrādīsies, ka ne vienmēr tas ir stāsts par iekšējo mieru. Klusums var būt biedējošs.

Daudzus cilvēkus klusēšana biedē. Daudzi nezin, ko ar to darīt.
Ja viņi pamet pilsētas troksni un attopas vietā, kur nedzird mašīnu rūkoņu, vilcienu riteņu klaboņu, tur, kur ausis nesasniedz radio un televizora skaņas, kur neskan mūzika – viņi sajūt, kā spēcīga trauksme pārņem visu ķermeni. Viņi jūtas, kā zivis, kas izmestas liedagā. Tā, it kā visi orientieri būtu zuduši.

Daudzi cilvēki nespēj klusumā mācīties, viņiem vajag, lai visapkārt būtu milzīga mūzikas siena.

Ja viņus nosēdināsi istabā, kurā neiekļūst skaņas, tad ļoti ātri varēs redzēt kā pieaug viņu nervozitāte. 

Tādējādi daudziem no mums klusēšana ir bieds.
Bija laiki, kad klusums bija ierasta lieta un lieki trokšņi traucēja. Taču tagad troksnis ir tik ierasts, ka, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, bet klusums ir kļuvis par traucēkli.
Nav grūti saprast, kāpēc cilvēki ar šādu attieksmi pret klusēšanu izjūt grūtības lūgšanās.

Ikdienas dzīvē klusums ir kļuvis svešs. Pat dodoties uz pludmali vai uz mežu piknikā, gadās, ka austiņas ir mūsu labākie ceļa biedri. Izskatās, ka būt klusumā ir neciešami.

Taču klusums ir pilns skaņu: vējš čukst, lapas čab, putni vēcina spārnus, viļņi čalodami skrien uz krastu. Un pat tad, kad nekādu skaņu nav, mēs varam sadzirdēt savu elpu, savu roku kustības, noķert skaņas, kas rodas kaklā rīšanas procesā un savu soļu skaņas. Taču cilvēks ir kļuvis kurls pret šīm klusuma skaņām.

Kad mums piedāvā iziet no skaļās pasaules un doties skaņu pilnajā klusumā, mēs bieži vien bīstāmies. Mēs jūtamies kā bērni, kuru acu priekšā sagrūst pašu mājas sienas un pēkšņi viņi attopas klajā laukā. Vai arī jūtamies tā, it kā mums būtu atņemts apģērbs, vai arī kā putni, kuri izmesti no ligzdas.

Ausis sāk sāpēt, tāpēc, ka tām atņemts ierastais troksnis, un mūsu ķermeņi tik ļoti pie tā ir pieraduši – un jūtas kā siltā segā ietinušies. Mēs esam kļuvuši kā narkomāni, kuriem jāiet cauri sāpīgajam atteikšanās no narkotikām procesam.

Mums ir grūti atbrīvoties no šiem ārējiem trokšņiem, bet vēl grūtāk ir sasniegt iekšējo klusumu, sirds klusumu. Ir sajūta, ka cilvēks, atrazdamies visu šo trokšņu varā, absolūti ir zaudējis saikni ar savu iekšējo “es”. Visi neatrisinātie jautājumi palikuši bez atbildēm. Līdz galam neapzinātās jūtas palikušas neizskaidrotas, bet mulsinošās haotiskās emocijas vēl joprojām paliek nesaprastas.
Tas viss mūsos ir – kā haotisku jūtu mudžeklis, kuru līdz šim vēl nekad nav bijis iespēju sakārtot.

Henrijs Nouvens “Ar atvērtām plaukstām”
Foto: Eberhard Grossgasteiger
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemācīties paklusēt

baka

Dzejnieks Viljams Vērdsverts reiz teica: «Kad steidzīgā pasaule uz ilgu laiku atrauj mūs no labākā, kas mūsos ir, kad visas rūpes kļūst nepanesamas un visas baudas sāk apgrūtināt, – cik ļoti mīļa un patīkama kļūst vientulība!»

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru?
Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura spēj cilvēku atjaunot, pārveidot un atdzīvināt saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
Protams, tu esi ļoti aizņemts.

Taču, kā teica Toro: «Būt aizņemtam nav pietiekami: aizņemtas ir arī skudras. Jautājums, ar ko tu esi aizņemts».
Kad domāju par to, cik ļoti svarīgi kādreiz ir klusēt, es atceros stāstu par veco bākas uzraugu.
Viņam krājumā bija noteikts daudzums eļļas, ar kā palīdzību viņš uzturēja bākas lukturī uguni, lai garām braucošie kuģi varētu redzēt klinšaino krastu un to apbraukt. Reiz, naktī kāds netālu no bākas dzīvojošs cilvēks paprasīja uzraugam nedaudz eļļas, lai varētu iedegt gaismu savā mājā un tas labprāt neliedza palīdzību. Kad iestājās nākamā nakts, pie viņa ieradās kāds piekusis ceļinieks un izlūdzās eļļu savam lukturim, lai izgaismotu savu ceļu tumsā. Uzraugs nepalika vienaldzīgs un iedeva eļļu arī viņam.

Nākamajā naktī viņu pamodināja klauvējieni pie durvīm, ārā stāvēja sieviete, kas lūdzās, lai iedod viņai eļļu, ar ko apgaismot savu mitekli lai varetu pabarot savus bērnus. Arī šoreiz uzraugs nespēja atteikt. Pēc neilga laika viņam vairs nebija palicis ne pilītes eļļas un uguns bākā izdzisa. Un kuģi, kas peldēja garām, uzsēdās uz sēkļa un jūrnieki gāja bojā – un viss tikai tāpēc, ka uzraugs aizmirsa savu galveno uzdevumu.

Katru dienu, esot klusumā un vienatnē kaut neilgu brīdi, tu spēsi koncentrēties uz savām galvenajām dzīves prioritātēm. Daudzi no mums par tām aizmirst.

Bet runāt par to, ka tev nav laika, lai pabūtu vienatnē ar sevi ir apmēram tas pats, kas neieliet savā mašīnā benzīnu, aizbildinoties ar to, ka braukšana paņem visu tavu laiku. Neuzpildīsies – nebrauksi.

Robins Šarma “Kurš raudās pēc tavas nāves?”
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS