Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi veselas Dzīves stāsts

12345

Padari dzīvi ap sevi skaistu.
Un, lai katrs cilvēks sajūt, ka tikšanās ar tevi ir dāvana.
— Ошо

Daudzi uzdod sev jautājumu: kāda ir manas dzīves jēga, kam es esmu vajadzīgs, ar ko varu būt noderīgs… Man šie jautājumi šķiet nejēdzīgi: cilvēks nav lieta, lai būtu kādam noderīgs, ne instruments, pie kura vērsties tikai tad, kad ir ļoti liela nepieciešamība. Taču, ja Tev ir sajūta, ka Tu dzīvo bezjēdzīgi un neko nedod šai pasaulei, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Tikšanāš ar Tevi, lai kas arī Tu būtu, ir vērtīga ikvienam, ko satiec savā ceļā un ikvienam, kurš atrodas Tev blakus. Jo:
Tu esi veselas dzīves stāsts

Nav svarīgi, kā rit Tava dzīve, vai piepildās Tavas cerības, plāni un sapņi, vai esi bagāts, vai arī dzīvo mazā, īrētā vienistabas dzīvoklītī… taču Tava dzīve ir veselas dzīves stāsts. Un tā ir interesanta! Jā, jā! Tu esi izbrīnīts, bet tā ir interesanta tiem, kuri ir Tev līdzīgi un, tāpat kā Tu, meklē savas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem.

Un tā ir interesanta tiem, kuri it nemaz nav Tev līdzīgi, tāpēc, ka viņi vai nu baidās no tāda likteņa  kā Tavējais, vai arī vēlās dzīvot tā, kā dzīvo Tu.

Vieniem ir interesanti, kā līdz kaut kam tādam var nonākt, citiem  – kā ar to tikt galā un iziet no tā. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs statuss: kompānijas finansu direktors vai nestrādājošs invalīds, esi bankrotējis, vai gluži otrādi – kļuvis bagāts.

Sveša vēsture vienmēr ir interesanta, vai nu ar savu līdzību, vai atšķirību.

Tas, kā veidojas Tava dzīve, citiem ir vērtīgi, jo cilvēkus vienmēr nomāc jautājums: vai viņu dzīve ir unikāla un vai unikālas ir viņu bēdas, un, vai kāds līdzīgā situācijā var padalīties savā pieredzē, vai arī atbilžu nav.

Tu esi kāda cita Fantoms no pagātnes

Visi mēs dzīvojam vienā sociālajā sistēmā un izejam vienus un tos pašus etapus noteiktos savas pieaugšanas periodos sabiedrībā. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti satikties ar tiem, kuru dzīve ir līdzīga viņējai. Apstākļi var sakrist, taču viņi tos var pārdzīvot ļoti atšķirīgi, atšķirīgi tikt ar tiem galā, un izkļūt no tiem. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti, vai savā situācijā ir rīkojušies pareizi, vai bija iespējams rīkoties savādāk, vai var vēl kaut ko tajā tagad mainīt.

Un šīs atbildes var būt Tavā dzīvē, un Tavā dzīvē viņi var atrast līdzjūtību un spēku samierināties ar kaut ko, kas notiek.

Tu esi kāda nākotnes Tēls

Un cilvēkiem vienmēr ir interesanti, kā citi sasniedz to, kas viņiem ir, vai nesasniedz tajā etapā, kurš viņiem vēl priekšā. Cilvēkiem ir interesanti, kā “pieredzes bagātie” pārdzīvoja vienu vai citu zaudējumu un vilšanos. Cilvēki vienmēr baidās par to, kas viņus sagaida, jo tas ir neparedzami un viņi nezin, kā būs jauzvedās.

Viņi vēlas uzzināt Tavus “veiksmes noslēpumus” un uzzināt ko vairāk par “zemūdens akmeņiem”, kas traucēja Tev. Tādiem cilvēkiem Tu vari kļūt par “pareģi” un Tava pieredze būs pieprasīta “nepieredzējušo” vidū.

Tu esi Tēls, kam līdzināties

Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēki, viņi dzīvē sastopas ar vienām un tām pašām parādībām. Un tas, kā Tu izturējies līdzīgā situācijā, viņiem var būt labs piemērs tam, kā vajag izturēties, vai, gluži otrādi – ko darīt nevajag.

Iespējams, Tavs piemērs ļaus kādam nepapildināt “traumēto” rindas. Tu būsi tā palīdzība, kas Tev pašam bija nepieciešama agrāk.

Tu esi sāpju un prieka spogulis

Attiecības starp cilvēkiem veidojas dažādi un ļoti bieži vieni nenojauš vai nevēlas nojaust to, kā patiesībā jūtās otri, vai kāds patiesībā ir to otru rīcības motīvs.

Un, ja Tu pārdzīvo ko līdzīgu un padalies šajos pārdzīvojumos ar citiem, iespējams, kādam tas palīdzēs “atvērt acis” un, iespējams, tieši ar savu stāstu Tu kādam cilvēkam palīdzēsi izdarīt veselu atklājumu par citu cilvēku pasauli.

Tu esi domubiedrs un atbalsts

Lai kas Tu arī būtu, Tev ir savs pasaules redzējums, pārliecības un pieredze, un Tu noteikti kādam esi domubiedrs un tikai ar savu klātbūtni vien kliedēsi viņa vientulības sajūtu, dāvāsi cerību un atvieglojumu.

Nekas tā neiedvesmo cilvēku, kā apziņa par to, ka viņa situācija nav unikāla, un Visumā ir vēl cilvēki, kas ar to dzīvo, un pat ir spējīgi tikt galā ar līdzīgām situācijām.

Tu esi alternatīva viedokļa avots

Ir teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu”. Un reiz kādam tieši Tavs viedoklis ar savu alternatīvismu palīdzēs mainīt kādu pārliecību, paplašinās viņa redzesloku, “atvērs acis” vai dos atbildi uz kādu jautājumu, kas to mocījis jau ilgu laiku.

Ar savu viedokli Tu vari neatbalstīt kaut ko nepareizu un pagriezt pareizā virzienā kādu situāciju.

Tu esi vēl nesaņemtās pieredzes avots

Kāpēc cilvēkiem ir interesantas grāmatas, intervijas, svešas vēstures? Tāpēc, ka viņiem ir interesanti, kā mēdz notikt dzīvē, kā tas notiek un kā ar to dzīvot. Dažādās vietās, dazādos laikos, dažādi cilvēki saņem dažādu pieredzi tipiskās situācijās un unikālās situācijās. Bet saņemt visu šo pieredzi vienam cilvēkam ir nereāli! Un tāpēc cilvēki bagātinās ar citu cilvēku pieredzi.

Un pat tava, pirmajā acumirklī it kā nevērtīgā pieredze, kādam var kļūt par atklāsmi, kaut gan Tu pats tajā neko īpašu nesaskati. Iespējams, Tu pats tās uzskati par muļķībām, bet kādam citam tas var būt glābiņš.

Kopsavilkums

Tāpēc nekautrējies dalīties savā dzīvē ar pasauli. nekautrējies atstāt komentārus, rakstīt memuārus, aprakstus par savu dzīvi, publicēt tos sociālajos tīklos. Jo Tu un Tava dzīve esi vertība! Un kāda cita cilveka dzīvē vari nospēlēt glābēja lomu.

Autors: Irina Poļenkova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kļūdas, kuras NAV jālabo

navaho-paklajs2
Šis ir pavisam īss un iedvesmojošs stāsts par to, kāpēc daudzas kļūdas nav domātas labošanai.
“Pirms vairākiem gadiem es nokļuvu ļoti interesantā galerijā un uzturējos tur vairākas stundas. Tajā pārdeva paklājus, kurus bija darinājuši navaho cilts indiāņi. Patiesībā šie paklāji izrādījās vairāk kā neparasti. Īpašnieks-kolekcionārs, brīnumains un interesants cilvēks Džeimss Ross kolekcionēja navaho paklājus, kuru zīmējumos bija ieausti vārdi, burti un veseli teikumi angļu valodā.
Manu uzmanību piesaistīja vairāki paraugi un es palūdzu kolekcionāram pastastīt par tiem. Džeimss ir viens no tiem cilvēkiem, kurš prot uz virspusēju jautājumu dot pārdomātu, nesteidzīgu atbildi vismaz desmit minūšu garumā. Es nekur nesteidzos, tāpēc ar prieku klausījos.
Viņš izstāstīja un paskaidroja daudzas ļoti svarīgas un interesantas lietas. Taču visvairāk mani pārsteidza viena viņa atbilde.
Es ievēroju, ka daudzos paklājos bija redzami mazi brāķīši, tāpēc jautāju, kāpēc meistari tos atstājuši? Tie bija acīm redzami pārrāvumi zīmējumos, nejaušas līnijas un raksti, kas nedaudz bojāja kopējo skatu.
Ross atbildēja, ka tam ir daudz skaidrojumu. Viens no izplatītākajiem – navaho speciāli ieauž paklājos šos kļūdainos rakstus, lai paši sev atgādinātu par cilveka dabas nepilnību. Šo pašu tendenci mēs varam novērot japāņu vabi-sabi mākslā.
Bet pats viņš piedāvāja citu skaidrojumu.
Te nerunājam par to, ka navaho speciāli pieļauj kļūdas aušanas procesā.
Apzināta ir viņu vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas. Navaho kļūdas uztver kā mirkļus laikā. Ja reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir ieausta laika audeklā. Ir vērtīgi to atcerēties tad, kad atskaties atpakaļ.

Viņš turpināja attīstīt savu domu, un kā piemēru minēja kāpšanu kalnos.
Kad mēs vēlamies sasniegt kalna virsotni, ceļā tiek sperti daudzi nepareizi soļi un sanāk paklupt. Taču mēs turpinām kāpt. Mēs neapstājamies un neatgriežamies atpakaļ sākuma punktā. Mēs turpinam iet.

Nav iespējams izdzēst nepareizu soli. Tas jau ir noticis un tas ir daļa no mūsu kāpiena… Ja tev izdevās sasniegt virsotni, tu neuzskati šo kāpienu par neveiksmi ar visām tajā pieļautajām kļūdām. Tieši tāpat navaho neuzskata paklāju ar vairākām kļūdām par brāķi.
Ja paklājs ir pabeigts – tātad tas ir izdevies. Un kas vēl svarīgāk, paklājs ar vairākiem kļūdainiem rakstiem ir patiess, īsts un oriģināls paklājs”.
©Džeisons Frīds
Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS

Ārkārtīgi svarīgi likumi

10929565_709360759178536_3203057843752603358_n

Kāds tos izdomāja – nav zināms, kurš. Bet tie cilvēki, kuri šos likumus izlasa un ievēro ir ieguvēji. Tie pat nav likumi, bet psihoterapeitiska tehnika. Nav viegli pārskatīt un mainīt savus uzskatus un attieksmi pret lietām un dzīvi. Tas ir sarežģīts un ilgs process, taču ļoti vērtīgs. Es noteikti tos pārrakstīšu un piekāršu pie sienas, lai ikdienā tie vienmēr būtu acu priekšā.

Izdari to arī tu un pēc laika būsi izbrīnīts par to, ka dzīvot kļuvis vieglāk.

  1. Sākums visam ir tukšums, bet tam jābūt piepildītam.
  2. Lai sasniegtu to, ko vēlies, vienas vēlmes vien ir par maz – ir jāpieņem lēmums. Tikai tādā gadījumā parādīsies iespējas!
  3. Lai izmainītu savu ceļu, sākumā ir jāapstājas un tikai pēc tam jāsāk kustība pretējā virzienā.
  4. Dzīvē nākas maksāt par visu. Bet dārgāk par visu maksā bezdarbība. Dažkārt tas kļūst redzams tikai dzīves ceļa beigās.
  5. Ja cilvēks visu laiku baidās izdarīt kaut ko ne tā, pieļaut kļūdas, tad viņš, pat nenojaušot, izdara lielāko kļūdu savā dzīvē.
  6. Līdzīgs vienmēr pievelkas tikai līdzīgam. Dzīvē nav nekā nejauša. Mēs pievelkam ne tos cilvēkus, kurus vēlētos redzēt sev blakus, bet tos, kas pilnībā līdzinās mums.
  7. Ja redzi, ka uzstādītais mērķis nav sasniedzams, koncentrējies uz citiem mērķiem. Sasniedzis tos, tu varēsi atgriezties pie pirmā realizēšanas.
  8. Ja dzīvei neko neprasīsi, tad tā tev neko arī nedos. Ja prasīsi ko nekonkrētu, tad dāvana būs līdzīga. Vienmēr vajag konkrēti noformulēt savas vēlmes.
  9. Dzīvē nemēdz būt absolūtas labsajūtas. To vienmēr ierobežo mūsu pasaules uztvere.
  10. Tu tiecies pēc pārmaiņām? Tad aizmirsti par pasivitāti. Tieši pateicoties tai, tiek zaudētas tās iespējas, ko piedāvā liktenis. Nospraud maršrutu un galapunktu. Bet, lai to sasniegtu, ir jādodas ceļā.
  11. Dzīve vienmēr piespiež risināt tos uzdevumus, kurus cilvēks izvairās risināt. No tiem nav iespējams izvairīties, tā kā, neatrisinot kādu uzdevumu tagad, to nāksies risināt citā dzīves posmā. Bet tad samaksāt par risinājumu, nāksies daudz dārgāk.
  12. Izvēle dzīvē ir vienmēr. Dažkārt tā slēpjas izvēles neesamībā. Pasaulē ir daudz iespēju. Taču vienmēr, kaut ko vienu iegūstot, tu zaudē ko citu. Tāpēc zaudējumi ir neizbēgami. Taču tos vienmēr var uzskatīt par jauniem ieguvumiem.
  13. Jaunais vienmēr nozīmē vecā nojaukšanu. Taču nepieciešams ne tikai nojaukt, bet arī attīrīt vietu. Tam nepieciešams spēks, laiks un zināšanas. Ir taču jāzin, ko celt un kā celt. Ja tādu zināšanu nav, tad labāk nenojaukt. Savādāk var uzcelt kaut ko briesmīgu.
  14. Cilvēks cenšas mainīt savu dzīvi, bet viņam traucē vecie ieradumi un stereotipi. Tie nemitīgi cenšas atgriezt to vecajās sliedēs. Tāpēc vienmēr pārmaiņas notiek lēni un prasa lielus garīgos ieguldījumus.
  15. Ikviens no mums pievelk sev tieši to, ko viņš visvairāk mīl, gaida vai, no kā baidās, tāpēc, ka tieši uz to fokusējas apziņa. Liktenis nekad nedod neko lieku. Tas ir dāsns, bet tikai vēlamā robežās. Paplašini robežas un saņemsi vairāk!
  16. Visa dzīve ir vieni vienīgi pretstati. Kādu mēs mīlam, kādu – ienīstam. Ar kādu draudzējamies, ar kādu sacenšamies. Iegūstam un zaudējam, satiekamies un šķiramies. Cilvēks tiecas pēc stabilitātes un tajā pat laikā izjūt neapmierinātību par rāmu dzīves plūdumu. Nav iespējams kaut ko saprast, ja nezini tā pretstatu.
  17. Cilvēki tiecas pēc harmonijas. Bet, lai to sasniegtu, ir vajadzīga iekšējā harmonija. Tas nozīmē – pieņemt savas labās īpašības un trūkumus, apzināties savas nepilnības un iekšējo mieru. Ir nepieciešams, lai prāts, darbības un sajūtas būtu līdzsvarā.
  18. Ir jāsaprot, ka pasaule nebūt nav radīta vienai vienīgai labsajūtai. Ļoti bieži tā neatbilst mūsu gaidām un uzskatiem par to. Taču vienmēr ir jācenšās darīt labu. Tas, kurš nav spējīgs to darīt, nekad nespēs novērtēt labo, ko saņem no citiem.
  19. Cilvēku citos cilvēkos vienmēr kaitina tas, kas “sēž” viņā pašā. Citi cilvēki var kļūt par mūsu spoguli. vajag tik uzmanīgāk ieskatīties tajos. Tad mēs spēsim labāk iepazīt sevi.
  20. Ja tevi pārņem spēcīga vēlme kaut ko iegūt, tas nozīmē to, ka tu neatzīsti savas spējas un labās īpašības. Ieskaties sevī labāk, iespējams, tev pašam ir kas vairāk par to, ko tu vēlies iegūt.
  21. Ļoti grūti ir pretoties sliktām domām. Tās liek mums mocīties, ciest, uztraukties. Paņem no šī negatīvā bara vienu domu un nospied to. Tā tu pārrausi šo negatīvo ķēdi un tā vairs tik ļoti tevi nemocīs.
  22. PIEŅEM SEVI tādu, kāds tu esi. Tad trauksme, bailes, kompleksi pazudīs un tu varēsi sākt pilnvērtīgu dzīvi.
  23. Pasaule, kurā mēs dzīvojam ir absolūti neitrāla. Mēs paši to padarām sliktu vai labu. Centies realitāti uztvert pozitīvi un tā kļūs laimīga un priecīga.
  24. Nekad apkārtējo cilvēku viedokļus neuztver kā patiesību pēdējā instancē. Jo nekad tu nevarēsi būt labs visiem. Vienmēr atradīsies nelabvēļi. Neļauj viņiem gūt virsroku pār tevi!
  25. Visi mēs atnākam šajā pasaulē no nekurienes un aizejam nekurienē. Tad varbūt mūsu dzīves jēga arī ir pati dzīve – visās tās izpausmēs?

Vienkārši noteikumi, vai ne? Taču, neskatoties uz vienkāršību, tie ļoti labvēlīgi ietekmē mūsu pasaules uztveri. Tos ievērot nav grūti, bet gūtais labums ir nenovērtējams.

Avots: psi-technology.net

Tulkoja: Ginta FS

Spēcīga personība

laiva6

Pazīmes, kas liecina, ka esi spēcīga personība

Ļaudis no tevis baidās? Iespējams, esi spēcīga personība.

Kad cilvēki sastop spēcīgu personību, viņi ne vienmēr saprot, ar kādu cilvēku viņiem darīšana. Kāds uzskata tevi par varaskāru un augstpratīgu. Kāds domā, ka esi vienkārši rupeklis. Taču, kā vieni tā otri kļūdās.

Spēcīgs cilvēks nedzenas pēc uzvarām, viņš vienkārši neļauj pret sevi kājas slaucīt. Gadās, ka cilvēki pret tevi ir piesardzīgi. Tas tāpēc, ka viņi nesaprot to, kā gan tev izdodas izskatīties tik pašpārliecinātam, kāpēc tu nemeklē savas rīcības apstiprinājumu citos cilvēkos.

Tu nemīli taisnošanos.

Spēcīgi cilvēki nemīl taisnošanos. Tevi neinteresē uzklausīt ņaudēšanu par to, ka kaut kas nav sanācis, kaut kas izgājis ne tā. Tu koncentrējies uz savām iespējām, uz to, kā saniegt ko vairāk un to, ko esi nolēmis. Protams, atrastos ļoti daudz iemeslu, kāpēc nevari kaut ko sasniegt, bet iemeslu, kāpēc tev to vajag, ir miljoniem reižu vairāk.

Tu ļoti uzmanīgi izvērtē cilvēkus, kurus ielaid savā dzīvē.

Spēcīgs cilvēks nepaļaujas uz citu viedokļiem un spriedumiem par to, uz ko viņš ir spējīgs un ko viņš var. Tu apzinies to, ka daudziem gribās tevi pamācīt, tāpēc, lai paši sajustos svarīgi. No citas puses, tu ļoti labi apzinies, ka ir cilvēki, kuriem svarīgi dzirdēt citu viedokli par sevi. Pat tad, ja tu vēl nezini savu spēku, tev vienalga nav vajadzīgs cilvēks – draugs, draudzene, priekšnieks vai pat tuvs radinieks, kurš stāstīs tev par to, ko tu vari. Tev pašam ir spēks to noskaidrot.

Tu neciet tukšas runas.

Ja esi stiprs cilvēks, tava galva ir pilna ar dažādām idejām. Tu nevēlies tērēt savu laiku tukšām sarunām un tenkām par kaimiņiem, valdību un dažādām nebūšanām.  Tu saproti, ka savu laiku vari izmantot savai izaugsmei un tam, lai ko labu izdarītu pasaulei. Dažkārt tev šķiet, ka tu vienkārši neproti pļāpāt ne par ko. Un tu lieliski zini, ka tukšas runas un pļāpas nosit laiku, atņem enerģiju un nogalina smadzeņu šūnas.

Tu nemīli nejūtību, idiotismu un nekaunību.

Dominējošas personības balstas uz zināšanu un audzināšanas nepietiekamību. Turpretīm spēcīgas personības ir uzmanīgi un erudīti cilvēki. Te arī ir lielākā atšķirība. Tu daudz sava laika velti tam, lai iemācītos izmantot pilnvērtīgi savu prātu. Tāpēc neciet, ka cilvēki izdara secinājumus tā – vienkārši, bez iedziļināšanās par to, par ko absolūti neko nezin. Spēcīgs cilvēks neizmantos savas zināšanas lai manipulētu ar citiem. Taču tieši viņš var pamudināt citus domāt, pirms runā.

Tu proti klausīties un dzirdēt.

Spēcīgi cilvēki prot klausīties. Šķiet, ka visi to novērtē. Taču bieži vien cilvēkus, kuri pieraduši pie tā, ka viņos klausās, tāda uzmanīga attieksme var nobiedēt.

Tev nav vajadzīga uzmanība.

Spēcīgs cilvēks nealkst atrasties uzmanības centrā. Taču tava personība pievelk citus cilvēkus. Un, lai ari tu nekad necenties patikt un sadraudzēties, vairums sociālo kontaktu, kurus tu uzturi, nav radušies pēc tavas vēlēšanas un iniciatīvas. tas tāpēc, ka cilvēki alkst, lai viņiem apkārt būtu tādi spēcīgi cilvēki, kā tu.

Taču atceries, ka dažkārt tev vajadzīga pārstartēšanās. Nebaidies ieturēt pauzi. tas ir normāli, rūpēties par savām sajūtām, lai arī kā tu rūpētos par citiem cilvēkiem. padomā par sevi – stiprais!

Tu esi bezbailīgs.

Iespējams, šis punkts nav par tevi. Varbūt tas ir vienīgais, no kā tu baidies. Taču atsķirība starp tevi un citiem ir tā, ka tu nedod iespēju šīm bailēm ņemt virsroku un traucēt tev dzīvot tā, kā tu to vēlies.

Savu ievainojamību tu uztver kā vēl vienu jaunu iespēju.

Ievainojamība liek tev pastavīgi pilnveidoties. Tu zini, ka neesi pilnība, taču tu nebaidies kļūdīties, atzīt savas kļūdas un mācies no tām. Jo, ja tu to nedari, tad nedzīvo, bet vienkārši eksistē.

Protams, daudzi uzskata, ka atrasties tev blakus ir sarežģīti. Taču viņiem tā ir tikai tāpēc, ka tu vēlies lai tie augtu kopā ar tevi. Un pat, ja tā ir lielākā problēma, tu tomēr dod priekšroku palikt tev pašam.

Avots: http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Par skaistāko vecumu

Filisa

Reiz Vladimirs Pozners saņēma vēstuli no savas amerikāņu paziņas Fillisas Šlossbergas.
Viņa rakstīja: “Mana sena draudzene uzrakstīja man vēstuli par savu vecumu un es aizdomājos, vai tiešām esmu veca? Mans ķermenis šad tad saka: jā, veca… bet sirds nepiekrīt. Es negribētu atgriezties savās jaunības dienās”.
Pēc manām domām šī vēstule ļoti precīzi apkopo dzīves rezultātus. 

Lūk, šī vēstule:

“Šajās dienās kāds jauns radījums man jautāja, kā ir būt vecai. Es nedaudz samulsu, par cik neuzskatu sevi par vecu. Ieraudzījis manu reakciju, radījums traki samulsa, taču es teicu, ka jautājums, protams, ir ļoti interesants un es apdomāšu to un paziņošu savus secinājumus.

Vecums ir dāvana, es nolēmu. Šodien es esmu kļuvusi par to cilvēku, par kādu vienmēr esmu vēlējusies kļūt.
Protams, runa nav par manu ķermeni!

Dažkārt mans ķermenis dara mani skumju – krunkas, maisiņi zem acīm, pleķi uz ādas un nokāries dibens.
Bieži mani šokē veča, ko redzu spogulī, taču tas nav uz ilgu laiku.

Es nekad nebūtu ar mieru mainīt savus brīnišķīgos draugus, manu brīnišķīgo dzīvi, manu lielisko ģimeni uz mazāku skaitu sirmu matu un plakanu, stingru vēderu.

Laikā, kad novecoju, es esmu kļuvusi mazāk kritiska pret sevi un labestīgāka.
Es esmu kļuvusi sev draugs!

Es sevi nesodu par to, ka apēdu kādu lieku cepumu, par to, ka nenoklāju gultu, par to, ka nopirku sev pastulbu cementa ķirzaku, kura man galīgi nebija vajadzīga, bet kura manam dārzam piešķir tādu – avangardiskāku izskatu.
Man ir tiesības pārēsties, nenovākt aiz sevis, būt ekstravagantai.

Es biju lieciniece tam, kā pārak daudzi mani labi un tuvi draugi pamet šo pasauli pāragri, vēl neizdzīvojuši un nesapratuši to brīnišķīgo brīvības sajūtu, ko dāvā vecums.

***
Kuram kāda daļa, ka es lasu grāmatu līdz četriem rītā un guļu līdz pusdienai?
Es pati ar sevi dejoju, klausoties brīnišķīgas melodijas un, ja kādreiz gribas sentimentāli paraudāt par aizgājušo mīlestību, es to daru brīvi, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Es staigāju pa pludmali peldkostīmā, kas knapi satur manu apresnējušo ķermeni un, ja sagribēšu, metīšos peldus okeāna viļņos, neskatoties uz žēluma pilnajiem skatieniem no jauniem radījumiem ar plakaniem vēderiem un apģērbtiem bikini.
Arī viņi reiz novecos.
***

Tiesa, dažkārt es esmu aizmāršīga.
Starp citu, ne viss dzīvē ir atcerēšanās vērts, bet svarīgo es atceros.
Protams, manas dzīves laikā mana sirds ir bijusi saluzta ne reizi vien.
Kā tā var nelūzt, ja tu pazaudē mīļoto cilvēku, vai kad cieš Tavs bērns, vai arī kad mīļo suni nobrauc mašīna?

Taču salauztas sirdis ir mūsu spēka avots, avots mūsu dzīves izpratnei un līdzcietībai.
Sirds, kas ne reizi nav bijusi salauzta, ir sterila un tīra, tā nekad nesapratīs nepilnības prieku.
***

Liktenis mani ir svētījis, atļaudams dzīvot līdz sirmam vecumam, līdz brīdim, kad mani jaunības dienu smiekli atstājuši savas pēdas manā sejā.

Iedomājieties, cik daudz ļaužu nodzīvojuši nesmējušies un nesagaidījuši pirmo sarmu savos matos?
Es varu godīgi teikt “nē”. Es varu godīgi teikt “jā”.

Gadiem ejot, arvien vieglāk ir būt patiesam un godīgam. Tu arvien retāk domā par to, ko par Tevi padomās citi.

Es vairs par sevi nešaubos.
Es pat esmu nopelnījusi tiesības kļūdīties.
***

Un tā, atbildot uz Tavu jautājumu, varu teikt: man patīk būt vecai. Vecums mani ir atbrīvojis.
Man patīk tas cilvēks, par kuru esmu kļuvusi.

Es nedzīvošu mūžīgi, taču kamēr vien esmu šeit, es nezaudēšu laiku un netērēšu to, domājot par to, kas varēja notikt, bet nenotika, par to, kas vēl varētu notikt.
Un es ēdīšu saldumus, kad vien man sagribēsies.”
No vēstules, kuru rakstīja V.Pozneram sena paziņa Fillisa Šlossberga no Amerikas.

Tulkoja: Ginta FS