PAR ATTĪSTĪBU

Tu nevari izglābt cilvēkus no viņu likteņa, tāpat kā medicīnā tu nevari izārstēt pacientu, ja daba paredzējusi viņam nomirt. Dažkārt vispār ir liels jautājums, vai tu drīksti glābt cilvēku no tā, ko viņam lemts piedzīvot savas tālākās attīstības vārdā.

Tu nevari pasargāt dažus cilvēkus no tā, lai tie nepieļautu briesmīgi muļķīgas kļūdas, jo tās viņiem ir jau asinīs. Ja es tos apstādināšu, viņiem tajā nebūs nekādu nopelnu.

Savas pašcieņas vārdā, savas psiholoģiskās attīstības labā, mums ir vērts sevi pieņemt tādus, kādi esam un pilnā nopietnībā dzīvot mums uzticēto dzīvi. Mums ir nepieciešami mūsu grēki, mūsu kļūdas un mūsu maldi, pretējā gadījumā mums nebūs pietiekami nopietnu iemeslu, kas mudina mūs attīstīties.

Tie, kam lemts sadzirdet, sapratīs, tie, kam nav lemts saprast, nedzirdēs.

Karls Gustavs Jungs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevis atklāšanas ceļojums

Katrā brīdī tu izdarīji tieši tik, cik varēji. Izejot no tās iekšējās konfigurācijas, kurā atradies. Izvēles, lēmumi, darbības. Tieši tās un tieši tik, cik bija pa spēkam.

Uz to brīdi tas bija labākais. Savādāk nesanāca.

Patiesā cilvēka daba ir austa no mīlestības. Piedzimstot, cilvēks pēc noklusējuma kļūst par programmu un scenāriju ķīlnieku. Traumu, dzimtas stāstu un tās zemes sāpju, uz kuras piedzimis.

Balstoties uz to, sākas sevis visā tajā atklāšanas ceļojums. Slāni pa slānim atmetot visu melīgo, visas ilūzijas, novācot visus izkropļojumus.

Tas ir ilgs un grūts ceļš. Un šajā ceļā tiek maksātas ļoti augstas cenas. Miljoniem traucējumu un kārdinājumu, kas mūs māna prom no patiesā ceļa. Taču, jo tuvāk būtībai, jo skaļāka kļūst iekšējā balss, kuru vairs nav iespējams apklusināt.

Sācis šo ceļu, tu vairs nevari pa to neiet, tu nevari vairs apstāties.

Kad esi nokļuvis līdz būtībai, sākas tavs pārdzimšanas process. Lai sāktu skanēt kā tu pats. Kā tava patiesā būtība. Tu sāc radīt savu realitāti no savas patiesās būtības, no mīlestības. Pateicībā sev un savam ceļam. Pateicībā visam, kas bijis.Savas pieredzes pieņemšanā un atzīšanā – es tiku galā. Es izdarīju labāko, ko varēju. Katru mirkli, katrā ceļa posmā.

Pateicoties tam, kas bija, es esmu šeit.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sevi nedrīkst kritizēt!

Pesimisms ir cilvēka neticība savai nākotnei, neticība savām vēlmēm. Un tas nozīmē savas nākotnes iznīcināšanu.

Lūk, šobrīd mēs atrodamies tagadnē, taču mēs sastāvam no pagātnes un nākotnes. Ja mēs neticam sev nākotnē, mēs sagraujam sava “Es” struktūru un mūsu laicīgo ķermeni nākotnē.

Tāpēc grūtsirdība ir pašnāvība smalkajā plānā un savas nākotnes iznīcināšana.Tāpēc grūtsirdība ir nākotnes smalko struktūru iznīcināšana – bet tur taču atrodas mūsu pēcnācēji.

Ja cilvēku nomāc grūtsirdība, neticība sev, ja viņš slikti runā par savu nākotni, tad iznīcina ne tikai sevi, bet arī savus pēcnācējus.

Tāpēc es saku: nekādas kritikas attiecībā uz sevi nedrīkst būt.
Tev sevi ir jāmīl kā bērnu. Tu neesi pilnīgs, nepilnīgi ir tavs ķermenis, tavs cilvēciskais “Es”. Tev tie ir jāaudzina.

Ja bērns kļūdās, klūp un kaut ko nevar, mēs taču nesākam viņu apvainot un nosodīt. Mēs viņam palīdzam. Mēs viņu mācām un audzinām. Tāpat mums jāmāca arī sevi, savu dvēseli, jāaudzina tā.

Ja mēs pieļaujam smagas kļūdas, tātad mēs vienkārši esam nepilnīgi. Bet pilnība atnāk caur Mīlestību.

Tātad tieši tik, cik mēs saprotam šo nepilnību un strādājam pie tās, tieši tik lielā mērā mēs attīstāmies.

Tāpēc sevi NEDRĪKST kritizēt! Un vēl jo vairāk nedrīkst kritizēt savu likteni.
Tāpēc, ka mūsu liktenis ir mūsu vēlmes un mūsu dzīve tikai DAUDZ LIELĀKOS MĒROGOS kā viena dzīve.

Sergejs Lazarevs (nepublicētie teksti)
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Man vienkārši patīk dzīvot

Man vienkārši patīk dzīvot…

Un vienmēr tas ir paticis, pat tad, ja nepatika apstākļi, kuros es biju nokļuvusi…
Pat tad, ja sanāca ne tā, kā gribējās…
Pat tad, ja vispār nekas nesanāca…

Man patīk dzīvot…

Patīk zināt, kas esmu un, ka es kaut ko varu…
Varu pamosties un ieelpot pilnu krūti, pagaršot sniegu…
Varu ar mīlestību un varu bez tās…
Varu skaisti un – ne pārāk skaisti…
Varu lēnītēm un varu neatskatoties…

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas…
Es esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē…
Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani…
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas…
Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu….
Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību… nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru…

Man patīk dzīvot, neapgrūtinot sevi, un man patīk, ja neviens negrauž manu dvēseli ar savu neaizstājamo vēlmi iekļūt katrā tās kaktiņā…

Man patīk dzīvot…

Un pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zināju, ka dzīvi var sākt no jauna… jau rīt… jau tagad…

Un es nekad to nenodošu – savu dzīvi…

Es noiešu visu ceļu…
Es došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu sev uztiept to, kas man ir svešs…

Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu…

Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk…

Man patīk dzīvot!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis – man patīk dzīvot, tieši tāpat!

Un pienāk brieduma laiks…

briedums

Pienāk laiks, kad tu vairs nevari būt tāda naiva.
Un pat nedaudz apskaud tos, kuri var…

Vairs neliec pulksteni uz sešiem rītā ar cerību, ka pamodīsies. Nepamodīsies!
Pārstāj domāt, ka reiz pabeigsi visas savas lietas un atslābināsies. Atlicināsi tam atsevišķu laiku.

Un te nu atklājas, ka spriedze ir iekšpusē, nevis ārpusē.
Pārtrauc pieņemt pasīvu agresiju par izturētību vai dzīves gudrību.
Sit tur, kur jāsit.
Un, izrādās, ka iemeslu nemaz nav tik daudz.

Tu pareiz uztver klātesamību un nejauc to ar klātneesamību.
Jo klātesamība ir sarežģīti. Vairums ir klātneesošu cilvēku.

Sāc uzticēties savai intuīcijai.

Atpazīsti vilkus aitas ādā.
Pat ļoti dārgā ādā.
Pat tad, ja daudzi neatšķir.
Pat tad, ja visi vārdi ir pareizi un rekomendāciju vēstules kārtībā. Skaties uz smaidu un saproti, par ko tas stāsta. No viena smaida sažņaudzas kulaki un elpa apstājas, bet no cita – sirds atveras.

Pārstāj uztvert apbrīnu par mīlestību un aizsargājošu vilinājumu par patiesu interesi.
Redzi caur un cauri, dziļi.
Redzot skaisto, atceries par briesmīgo, un savieno to visu vienā cilveciskajā, daudzšķautņainajā.

Vairs netēlo labo feju vai slikto raganu, bet atzīsti sevī parasto brīnumdari, burvi atbilstoši noskaņojumam.

Pēc lidmašīnas nosēšanās pie izejas ļoti mierīgi palaid visus garām.
Jo zini, ka visi steidzīgie vienalga tevi sagaidīs autobusā. Saproti, ka pat revolūcija pagaidīs, kamēr tu nolakosi nagus un pabarosi savus mīļos. Un pagaidīs.

Sāc gribēt, lai ir abpusēji.
No tuvajiem un no sevis. Bet, pirmkārt, jau no sevis.

Pacel roku un atver muti, lai pēc ieraduma uzbļautu vai uzsistu, bet apstājies sekundes laikā, atrodot spēku jaunai izvēlei… Un saki: “Man šobrīd ir grūti to atzīt un pat redzēt tavu taisnību”.

Ej tur, kur nevis nav problēmu, bet tur, kur skaidrāk un dziļāk.

Ļauj sev dusmoties uz cilvēkiem, bet pārstāj viņiem atriebties, zinot, ka Visums ar to tiks labāk galā kā tu.

Runā no sirds, un pēkšņi tevi dzird.
Bet, ja sirds klusē, arī tu klusē.

Mazāk šaubies par savu taisnību, un paliec redzoša un dzirdoša. Atbildi par savu viedokli un zaudē interesi kādam kaut ko pierādīt. Pārstāj meklēt ārējo orientieri un absolūto patiesību. Sāc salīdzināt iekšējo un ārējo, noskaidrojot saskares punktu.

Pārstāj nenovertēt tos, kuri tev nepatīk.
Meklē veidus, kā viņiem blakus izaugt.
Bet, galvenais, pārstāj nenovertēt un kaunināt sevi.

Vari pieiet un izturēt. Pārjautāt, paskaidrot vēlreiz un atzīt to, ka tev nebija taisnība.

Pārstāj ciest un uztraukties par to, ka esi nokritusi, bet vienkārši piecelies un ej tālāk.

Zini, ka ikvienu sajūtu var pārciest laikam ejot un uzticoties savai dabai.

Sāc saprast, ka veiksme, radošums, un būt bērnu vecākam, ir kļūdu ceļš, kuras var pieļaut par vienu vai citu cenu, saņemt savu pieredzi un turpināt.

Kļūdas vairs nesit tik sāpīgi, jo tās nelido taisni sejā no tavas pašas stingri nospriegotās perfekcionisma “kaķenes”.

Tas viss kaut kad atnāk.
Labāk agrāk nekā vēlāk.
Labāk ar tādu pieredzi, kura pat tad, ja atstās rētas, vismaz nenogalinās. Liks vilties taču ne navējoši.
Paņems tavu jaunību, taču uzdāvinās prasmi uzturēt formu.
Un baudīt savu briedumu.

Aglaja Datešidze
Ilustrācija: Tertia du Toit
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gatavība dzīvei

virpulis1

Gatavojies, negatavojies. Tu nekad nebūsi gatavs dzīvei. Neviens nekad nav gatavs. Tu mūžīgi gaidīsi savu gatavību dzīvei.

Sagatavotība ir meli.

Tu nebiji gatavs arī piedzimšanai. Pēkšņi ierauts ūdens virpulī tu glābi savu dzīvību. Tu izjuti bailes, šausmas, apgrūtinātu elpošanu, bailes no gaismas, bet ne gatavību.

Tu nekad nebiji gatavs pirmajai skolas dienai. Tev bija bail, tev palika slikta dūša jaunās pasaules priekšā brīdī, kad mira vecā pasaule, un tu nekad neizjuti gatavību tam.

Un tava tēva nāve, iespējams, bija gaidāma, taču tu tai nebiji gatavs. Velns parāvis, kā gan var būt gatavs bēdu, vainas, prieka viļņiem? Diagnoze vēzis, darba zaudējums, negaidīta ziņa. Tu nebiji gatavs. Taču tu biji atvērts un turpināji iet. Tevis nebija, bet tu biji dzīvs un tu elpoji tur, kur tēvs nevarēja un tu visu to ieliki savā senajā sirdī.

Tu paklupi, nokriti, sasities. Saņēmis sevi rokās. Noklīdi no ceļa.

Taču tev nekad nebija gatavības. Kam? Sāpēm? Atbildēm? Vai tu esi gatavs tam, ka tev būs dzīves gids vai autoritatīva vadība?

Tu vienmēr esi zinājis, ka šāda nav dzīve.

Iemīlies kritienos, kļūdās, savās šaubās, tajā, ka tu runā ne to, ko vajadzētu. Iemīlies savas dzīves nekārtībā. Smejies, kad tavi sapņi sašķīst kā ziepju burbuļi.

Vienkārši sāc dzīvot šodien, pat tad, ja nezini, kā to izdarīt. Izšļaksti krāsas pa visurieni. Lai dzīve apmirdz tavu audeklu. Saproti visu nepareizi, un sajūties tik labi!

Tu vari nebūt gatavs dzīvei. Taču tu esi gatavs dzīvot, kļūdīties un atdoties dzīves ūdens virpulim.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par kļūdām

piesardzigs

Kļūdas – tā ir tā dzīves pieredze, no kuras mēs vēl pagaidām neesam varējuši iegūt neko vērtīgu. Nekādus resursus vai personības izaugsmi. Neko, izņemot zaudējumu, sāpes, kaunu un vilšanos. Tie ir tie mūsu biogrāfijas fakti, kuri pagaidām nav kļuvuši par tramplīnu jaunajā dzīvē. Tie ir tie lēmumi, kuru stratēģisko vērtību mēs vēl joprojām neesam izjutuši. Taču pieaugot un personībai nobriestot kļūdas pārstāj tikt izjustas kā neveiksmes. Tās aizņem savu vietu ceļā uz mūsu mērķi. Kļūst par mūsu attīstības pakāpieniem. Un, lai arī sāpīgu, tomēr – ļoti vērtīgu pieredzi.

Atnāk saprašana par to, ka tu šobrīd neatrastos tur, kur tu esi, ja nebūtu pieļāvis šīs kļūdas, kuras iekustināja noteiktu notikumu virkni. Kļūst skaidrs, ka tas viss kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs.

Nobrieduši un laimīgi cilvēki parasti nevar atcerēties savā dzīvē fatālas kļūdas un būtu gatavi vēlreiz atkārtot to, kas notika, no sākuma līdz beigām, pat tad, ja ne viss bija ļoti patīkami. Viņi zin, ka viss dzīvē ieņem savu vietu taču ir svarīgi dot tam laiku. Un paši galvu reibinošākie kritieni izrādīsies visvērtīgākas likteņa dāvanas, kas gaida savu stundu un to mirkli, kad mēs tos apzināsimies.
Vai tavā dzīvē ir fatālas kļūdas, kuras tu vēl neesi gatavs sev piedot?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS