Par kļūdām

piesardzigs

Kļūdas – tā ir tā dzīves pieredze, no kuras mēs vēl pagaidām neesam varējuši iegūt neko vērtīgu. Nekādus resursus vai personības izaugsmi. Neko, izņemot zaudējumu, sāpes, kaunu un vilšanos. Tie ir tie mūsu biogrāfijas fakti, kuri pagaidām nav kļuvuši par tramplīnu jaunajā dzīvē. Tie ir tie lēmumi, kuru stratēģisko vērtību mēs vēl joprojām neesam izjutuši. Taču pieaugot un personībai nobriestot kļūdas pārstāj tikt izjustas kā neveiksmes. Tās aizņem savu vietu ceļā uz mūsu mērķi. Kļūst par mūsu attīstības pakāpieniem. Un, lai arī sāpīgu, tomēr – ļoti vērtīgu pieredzi.

Atnāk saprašana par to, ka tu šobrīd neatrastos tur, kur tu esi, ja nebūtu pieļāvis šīs kļūdas, kuras iekustināja noteiktu notikumu virkni. Kļūst skaidrs, ka tas viss kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs.

Nobrieduši un laimīgi cilvēki parasti nevar atcerēties savā dzīvē fatālas kļūdas un būtu gatavi vēlreiz atkārtot to, kas notika, no sākuma līdz beigām, pat tad, ja ne viss bija ļoti patīkami. Viņi zin, ka viss dzīvē ieņem savu vietu taču ir svarīgi dot tam laiku. Un paši galvu reibinošākie kritieni izrādīsies visvērtīgākas likteņa dāvanas, kas gaida savu stundu un to mirkli, kad mēs tos apzināsimies.
Vai tavā dzīvē ir fatālas kļūdas, kuras tu vēl neesi gatavs sev piedot?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi veselas Dzīves stāsts

12345

Padari dzīvi ap sevi skaistu.
Un, lai katrs cilvēks sajūt, ka tikšanās ar tevi ir dāvana.
— Ошо

Daudzi uzdod sev jautājumu: kāda ir manas dzīves jēga, kam es esmu vajadzīgs, ar ko varu būt noderīgs… Man šie jautājumi šķiet nejēdzīgi: cilvēks nav lieta, lai būtu kādam noderīgs, ne instruments, pie kura vērsties tikai tad, kad ir ļoti liela nepieciešamība. Taču, ja Tev ir sajūta, ka Tu dzīvo bezjēdzīgi un neko nedod šai pasaulei, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Tikšanāš ar Tevi, lai kas arī Tu būtu, ir vērtīga ikvienam, ko satiec savā ceļā un ikvienam, kurš atrodas Tev blakus. Jo:
Tu esi veselas dzīves stāsts

Nav svarīgi, kā rit Tava dzīve, vai piepildās Tavas cerības, plāni un sapņi, vai esi bagāts, vai arī dzīvo mazā, īrētā vienistabas dzīvoklītī… taču Tava dzīve ir veselas dzīves stāsts. Un tā ir interesanta! Jā, jā! Tu esi izbrīnīts, bet tā ir interesanta tiem, kuri ir Tev līdzīgi un, tāpat kā Tu, meklē savas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem.

Un tā ir interesanta tiem, kuri it nemaz nav Tev līdzīgi, tāpēc, ka viņi vai nu baidās no tāda likteņa  kā Tavējais, vai arī vēlās dzīvot tā, kā dzīvo Tu.

Vieniem ir interesanti, kā līdz kaut kam tādam var nonākt, citiem  – kā ar to tikt galā un iziet no tā. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs statuss: kompānijas finansu direktors vai nestrādājošs invalīds, esi bankrotējis, vai gluži otrādi – kļuvis bagāts.

Sveša vēsture vienmēr ir interesanta, vai nu ar savu līdzību, vai atšķirību.

Tas, kā veidojas Tava dzīve, citiem ir vērtīgi, jo cilvēkus vienmēr nomāc jautājums: vai viņu dzīve ir unikāla un vai unikālas ir viņu bēdas, un, vai kāds līdzīgā situācijā var padalīties savā pieredzē, vai arī atbilžu nav.

Tu esi kāda cita Fantoms no pagātnes

Visi mēs dzīvojam vienā sociālajā sistēmā un izejam vienus un tos pašus etapus noteiktos savas pieaugšanas periodos sabiedrībā. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti satikties ar tiem, kuru dzīve ir līdzīga viņējai. Apstākļi var sakrist, taču viņi tos var pārdzīvot ļoti atšķirīgi, atšķirīgi tikt ar tiem galā, un izkļūt no tiem. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti, vai savā situācijā ir rīkojušies pareizi, vai bija iespējams rīkoties savādāk, vai var vēl kaut ko tajā tagad mainīt.

Un šīs atbildes var būt Tavā dzīvē, un Tavā dzīvē viņi var atrast līdzjūtību un spēku samierināties ar kaut ko, kas notiek.

Tu esi kāda nākotnes Tēls

Un cilvēkiem vienmēr ir interesanti, kā citi sasniedz to, kas viņiem ir, vai nesasniedz tajā etapā, kurš viņiem vēl priekšā. Cilvēkiem ir interesanti, kā “pieredzes bagātie” pārdzīvoja vienu vai citu zaudējumu un vilšanos. Cilvēki vienmēr baidās par to, kas viņus sagaida, jo tas ir neparedzami un viņi nezin, kā būs jauzvedās.

Viņi vēlas uzzināt Tavus “veiksmes noslēpumus” un uzzināt ko vairāk par “zemūdens akmeņiem”, kas traucēja Tev. Tādiem cilvēkiem Tu vari kļūt par “pareģi” un Tava pieredze būs pieprasīta “nepieredzējušo” vidū.

Tu esi Tēls, kam līdzināties

Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēki, viņi dzīvē sastopas ar vienām un tām pašām parādībām. Un tas, kā Tu izturējies līdzīgā situācijā, viņiem var būt labs piemērs tam, kā vajag izturēties, vai, gluži otrādi – ko darīt nevajag.

Iespējams, Tavs piemērs ļaus kādam nepapildināt “traumēto” rindas. Tu būsi tā palīdzība, kas Tev pašam bija nepieciešama agrāk.

Tu esi sāpju un prieka spogulis

Attiecības starp cilvēkiem veidojas dažādi un ļoti bieži vieni nenojauš vai nevēlas nojaust to, kā patiesībā jūtās otri, vai kāds patiesībā ir to otru rīcības motīvs.

Un, ja Tu pārdzīvo ko līdzīgu un padalies šajos pārdzīvojumos ar citiem, iespējams, kādam tas palīdzēs “atvērt acis” un, iespējams, tieši ar savu stāstu Tu kādam cilvēkam palīdzēsi izdarīt veselu atklājumu par citu cilvēku pasauli.

Tu esi domubiedrs un atbalsts

Lai kas Tu arī būtu, Tev ir savs pasaules redzējums, pārliecības un pieredze, un Tu noteikti kādam esi domubiedrs un tikai ar savu klātbūtni vien kliedēsi viņa vientulības sajūtu, dāvāsi cerību un atvieglojumu.

Nekas tā neiedvesmo cilvēku, kā apziņa par to, ka viņa situācija nav unikāla, un Visumā ir vēl cilvēki, kas ar to dzīvo, un pat ir spējīgi tikt galā ar līdzīgām situācijām.

Tu esi alternatīva viedokļa avots

Ir teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu”. Un reiz kādam tieši Tavs viedoklis ar savu alternatīvismu palīdzēs mainīt kādu pārliecību, paplašinās viņa redzesloku, “atvērs acis” vai dos atbildi uz kādu jautājumu, kas to mocījis jau ilgu laiku.

Ar savu viedokli Tu vari neatbalstīt kaut ko nepareizu un pagriezt pareizā virzienā kādu situāciju.

Tu esi vēl nesaņemtās pieredzes avots

Kāpēc cilvēkiem ir interesantas grāmatas, intervijas, svešas vēstures? Tāpēc, ka viņiem ir interesanti, kā mēdz notikt dzīvē, kā tas notiek un kā ar to dzīvot. Dažādās vietās, dazādos laikos, dažādi cilvēki saņem dažādu pieredzi tipiskās situācijās un unikālās situācijās. Bet saņemt visu šo pieredzi vienam cilvēkam ir nereāli! Un tāpēc cilvēki bagātinās ar citu cilvēku pieredzi.

Un pat tava, pirmajā acumirklī it kā nevērtīgā pieredze, kādam var kļūt par atklāsmi, kaut gan Tu pats tajā neko īpašu nesaskati. Iespējams, Tu pats tās uzskati par muļķībām, bet kādam citam tas var būt glābiņš.

Kopsavilkums

Tāpēc nekautrējies dalīties savā dzīvē ar pasauli. nekautrējies atstāt komentārus, rakstīt memuārus, aprakstus par savu dzīvi, publicēt tos sociālajos tīklos. Jo Tu un Tava dzīve esi vertība! Un kāda cita cilveka dzīvē vari nospēlēt glābēja lomu.

Autors: Irina Poļenkova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kļūdas, kuras NAV jālabo

navaho-paklajs2
Šis ir pavisam īss un iedvesmojošs stāsts par to, kāpēc daudzas kļūdas nav domātas labošanai.
“Pirms vairākiem gadiem es nokļuvu ļoti interesantā galerijā un uzturējos tur vairākas stundas. Tajā pārdeva paklājus, kurus bija darinājuši navaho cilts indiāņi. Patiesībā šie paklāji izrādījās vairāk kā neparasti. Īpašnieks-kolekcionārs, brīnumains un interesants cilvēks Džeimss Ross kolekcionēja navaho paklājus, kuru zīmējumos bija ieausti vārdi, burti un veseli teikumi angļu valodā.
Manu uzmanību piesaistīja vairāki paraugi un es palūdzu kolekcionāram pastastīt par tiem. Džeimss ir viens no tiem cilvēkiem, kurš prot uz virspusēju jautājumu dot pārdomātu, nesteidzīgu atbildi vismaz desmit minūšu garumā. Es nekur nesteidzos, tāpēc ar prieku klausījos.
Viņš izstāstīja un paskaidroja daudzas ļoti svarīgas un interesantas lietas. Taču visvairāk mani pārsteidza viena viņa atbilde.
Es ievēroju, ka daudzos paklājos bija redzami mazi brāķīši, tāpēc jautāju, kāpēc meistari tos atstājuši? Tie bija acīm redzami pārrāvumi zīmējumos, nejaušas līnijas un raksti, kas nedaudz bojāja kopējo skatu.
Ross atbildēja, ka tam ir daudz skaidrojumu. Viens no izplatītākajiem – navaho speciāli ieauž paklājos šos kļūdainos rakstus, lai paši sev atgādinātu par cilveka dabas nepilnību. Šo pašu tendenci mēs varam novērot japāņu vabi-sabi mākslā.
Bet pats viņš piedāvāja citu skaidrojumu.
Te nerunājam par to, ka navaho speciāli pieļauj kļūdas aušanas procesā.
Apzināta ir viņu vēlme neatgriezties atpakaļ pagātnē un nelabot šīs kļūdas. Navaho kļūdas uztver kā mirkļus laikā. Ja reiz mūsu spēkos nav mainīt laiku, tad kādēļ gan censties labot kļūdu, kas jau ir notikusi? Kļūda jau ir ieausta laika audeklā. Ir vērtīgi to atcerēties tad, kad atskaties atpakaļ.

Viņš turpināja attīstīt savu domu, un kā piemēru minēja kāpšanu kalnos.
Kad mēs vēlamies sasniegt kalna virsotni, ceļā tiek sperti daudzi nepareizi soļi un sanāk paklupt. Taču mēs turpinām kāpt. Mēs neapstājamies un neatgriežamies atpakaļ sākuma punktā. Mēs turpinam iet.

Nav iespējams izdzēst nepareizu soli. Tas jau ir noticis un tas ir daļa no mūsu kāpiena… Ja tev izdevās sasniegt virsotni, tu neuzskati šo kāpienu par neveiksmi ar visām tajā pieļautajām kļūdām. Tieši tāpat navaho neuzskata paklāju ar vairākām kļūdām par brāķi.
Ja paklājs ir pabeigts – tātad tas ir izdevies. Un kas vēl svarīgāk, paklājs ar vairākiem kļūdainiem rakstiem ir patiess, īsts un oriģināls paklājs”.
©Džeisons Frīds
Tulkoja: Ginta FS

Svētie pa šo Zemi nestaigā

lugsana7

Man bija kāda paziņa, kura gaidīja pensiju, lai beidzot sāktu dzīvot.
Viņa sapņoja, ka mitināsies vasarnīcā, kops savu dārzu, uzpasēs vistas, lutinās sevi ar pirtiņu, svaigiem augļiem un dārzeņiem un svaigu gaisu.

Viss, ko viņa darīja savā dzīvē, pavisam gludi veda viņu tuvāk šim sapnim. Mēs iepazināmies, kad viņai bija trīsdesmit septiņi gadi un man viņa šķita ļoti nobriedusi sieviete. Es vēroju, kā viņa uzkrāj materiālos labumus, attiesā bijušajam vīram mašīnu, it kā dēla interesēs, bet patiesībā, lai brauktu uz savu vasarnīcu. Metodiski un plānveidīgi “izdzīvo” no šīs vasarnīcas brāli, lai vecāku mantojumam būtu viens īpašnieks – viņa. Strādā nemīlamā darbā, lai ātrāk no tā varētu aizmukt un kaut ko vērtīgu padarīt savā piepilsētas saimniecībā.

Ar laiku man sāka šķist, ka trešo reizi viņa apprecējās ar vienu vienīgu mērķi – lai būtu vīrietis, kurš strādās viņas vasarnīcā. Uzbūvēs garāžu, pirti un siltumnīcu, skārtos elektroinstalācijas, ūdens padevi – un jāteic, ka vīrs vinai patiesi bija ar zelta rokām.

Kad ar maigumu, kad – ēdienu, kad – komfortu, viņa piesēja šo vīrieti sev cieši, cieši. Viņai šķita, ka viņas rokās ir visi pavedieni, un viņa pati vada savu dzīvi.
Noliedzot savu pagātni, sakot visu, ko domā par savām draudzenēm, pamazām visas tas pazaudēja. Noliedzot visus gaišos brīžus, kas bija pavadīti kopā ar radiniekiem, viņa arī tos visus pazaudēja. Kolēģi viņu nemīlēja dēļ viņas merkantilās dabas un attieksmes pret cilvēkiem.

Taču, neskatoties uz to, viņu vadīja ideja – viņa redzēja sevi kā sava īpašuma saimnieci. Zīmēja sev ilgu mūžu pensijā, kurā esot, beidzot varēs dzīvot tā – pa īstam. Visi iepriekšējie dzīves gadi bija tikai sagatavošanās šim laimīgajam periodam, kuru viņa pati sev radīja.

Un pēc tam viņa nomira. Piecdesmit četros gados. No galvas smadzeņu audzēja. Likteņa ironija – līdz pensijai bija atlicis viens gads..

Viena no viņas māsīcām, tā, kura jūt un saprot vairāk kā vairums cilvēku, palūdza, lai šī sieviete apdomā savu dzīvi, lai palūdz piedošanu cilvēkiem, kuriem darījusi pāri, lai attīrās, jo, iespējams, tā varētu slimību apstādināt. Smadzenes, tās pirmkārt ir domas. Ar apziņas palīdzību var mainīt situāciju, pat izdziedināties, tikai jāatrod tā vieta, kurā sākusies kļūda.

Bet viņa to negribēja… Nedzirdēja…. Aizgāja, tā arī netzinusi un nepieņēmusi…

Vīrs atrada citu sievieti un pameta manu paziņu, pat nesagaidījis beigas, izdzina viņas bērnus un iemitinājās tajā pat vasarnīcā kopā ar jauno sievu.

Kāpēc es to stāstu?

Nezinu… Dažkārt es ļoti asi izjūtu šo momentu “šeit un tagad”. Zinu, ka rītdiena var arī nepienākt. Pārdzīvoju par cēloņu-seku esamību attiecībās ar citiem cilvēkiem. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju kļūdas. Nožēloju, ka neesmu bijusi pietiekami akurāta attiecībās ar cilvēkiem. Dusmojos uz sevi, ja esmu nodarījusi kādam pāri, pat tad, ja esmu bijusi pārliecināta par savu viedokli.

Nedomāju, ka tās ir sliktas īpašības. Dzīvs cilvēks nav Dievs. Un ir briesmīgi, ja viņš sevi par tādu uzskata.

Un arī profesionāļi, kas stradā ar dvēselēm, kļūdās. Ko tad vēl runāt par citiem – vienkāršajiem cilvēkiem. Viss, ko mēs varam izdarīt, ir atzīt, ka neesam pilnīgi. Visi. Bez izņēmuma. Visi kļūdās. Svētie un bezgrēcīgie pa šo Zemi nestaigā.

Katrs no mums aiz sevis atstāj salauztu siržu kapsētu. Es vēlētos, lai manējā būtu mazāka. Un es rūgti pārdzīvoju, ja tā palielinās. Līdz brīdim, kad viss būs beidzies, es vēlētos, lai man ir mirkliss, kad visu pardomāt un palūgt piedošanu.

Autors: Lilija Ahremčika

Tulkoja: Ginta FS