Gatavība dzīvei

virpulis1

Gatavojies, negatavojies. Tu nekad nebūsi gatavs dzīvei. Neviens nekad nav gatavs. Tu mūžīgi gaidīsi savu gatavību dzīvei.

Sagatavotība ir meli.

Tu nebiji gatavs arī piedzimšanai. Pēkšņi ierauts ūdens virpulī tu glābi savu dzīvību. Tu izjuti bailes, šausmas, apgrūtinātu elpošanu, bailes no gaismas, bet ne gatavību.

Tu nekad nebiji gatavs pirmajai skolas dienai. Tev bija bail, tev palika slikta dūša jaunās pasaules priekšā brīdī, kad mira vecā pasaule, un tu nekad neizjuti gatavību tam.

Un tava tēva nāve, iespējams, bija gaidāma, taču tu tai nebiji gatavs. Velns parāvis, kā gan var būt gatavs bēdu, vainas, prieka viļņiem? Diagnoze vēzis, darba zaudējums, negaidīta ziņa. Tu nebiji gatavs. Taču tu biji atvērts un turpināji iet. Tevis nebija, bet tu biji dzīvs un tu elpoji tur, kur tēvs nevarēja un tu visu to ieliki savā senajā sirdī.

Tu paklupi, nokriti, sasities. Saņēmis sevi rokās. Noklīdi no ceļa.

Taču tev nekad nebija gatavības. Kam? Sāpēm? Atbildēm? Vai tu esi gatavs tam, ka tev būs dzīves gids vai autoritatīva vadība?

Tu vienmēr esi zinājis, ka šāda nav dzīve.

Iemīlies kritienos, kļūdās, savās šaubās, tajā, ka tu runā ne to, ko vajadzētu. Iemīlies savas dzīves nekārtībā. Smejies, kad tavi sapņi sašķīst kā ziepju burbuļi.

Vienkārši sāc dzīvot šodien, pat tad, ja nezini, kā to izdarīt. Izšļaksti krāsas pa visurieni. Lai dzīve apmirdz tavu audeklu. Saproti visu nepareizi, un sajūties tik labi!

Tu vari nebūt gatavs dzīvei. Taču tu esi gatavs dzīvot, kļūdīties un atdoties dzīves ūdens virpulim.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Labā meitene

meitene vilciens8

Reiz dzīvoja meitenīte Liza. Viņa bija ļoti jauka.
– Ak, tu mana mīļā, mans prieks, kāda tu man sapratīga un apdomīga, – mamma glaudīja viņai galvu un Liza priecājās, ka mammai ir labi.

– Kāda jums brīnišķīga un paklausīga meitenīte! – mammu slavēja kaimiņi un Lizai bija ļoti patīkami, ka viņu novērtēja.

– Cik laba skolniece! – brīnījās skolotāji, un Lizai ļoti patika, ka viņu slavē un novērtē.

– Cik spējīga studente! – teica augstskolas pasniedzēji un Liza centās vēl vairāk.

Vienu vārdu sakot, Liza bija ļoti laba meitene. Taču visas meitenes agri vai vēlu pieaug un pienāk brīdis, kad viņām jābūvē sava dzīve.

Un te nu sākās brīnumi. Ne ļoti labas un pat sliktas meitenes apprecējās, dzemdēja bērnus, šķīrās, veidoja savus biznesus, bankrotēja, aizbrauca uz citām pilsētām. Bet Liza, nezin kāpēc, neko tamlīdzīgu nedarīja. Viņa taču bija ļoti saprātīga un skaidri zināja, kā pienākas. Bet pienācās galīgi ne tā kā sapņojās!

Liza sapņoja par savu ģimeni par tālām valstīm un par interesantu darbu un vēl par ļoti daudz ko. Taču, pabeigusi institūtu, tika norīkota kādā klusā vietiņā, kur alga bija maza, toties darbs, stabils. Prieku nekādu tas nedeva, lielu naudu arī, taču nebija nekādu nepatikšanu.

Arī pret precēšanos Liza izturējās ļoti saprātīgi. Viņa piekasīgi izskatīja visas kandidatūras un izbrāķēja vienu pēc otra. Un pati brīnījās: kā gan tās citas spēj atrast savu otru pusīti? Kur viņas tās atrod?

Tā pagāja gadi, bet Lizas dzīvē joprojām nekas nenotika. Agrāk viņai šķita, ka dzīve būs krāsaina, kā karnevāla kostīms, taču dzīve nezin kāpēc kļuva arvien blāvāka un neinteresantāka, kā mājas linu halāts. Koši notikumi notiek parasti tad, ja mēs kaut ko neparastu darām, bet Liza ļoti baidījās pieļaut kļūdas – jo viņa taču bija laba meitene.

Saprātīgums ir ļoti laba lieta, taču bīstama arī. Tā mūs pasargā no kļūdainiem soļiem, bet tajā pat laikā neļauj uzpūst svaigam pārmaiņu vējam. Taču Liza jau kopš bērnības bija izslavēta ar to, ka ļoti klausījās savā saprāta balsī. Taču dažkārt, kad viņa laidās miegā, saprāts pamazām sāka atslēgties, tad sazin, no kurienes ieskanējās klusiņa klusiņa balstiņa, kas runāja dīvainas lietas.

– Tu neguli? Raudāji? Labi, raudi, raudi! Vēl laiciņu, gadiņu, divus papinkšķēsi… krunkas uzradīsies un tad jau arī vecums nav aiz kalniem.

– Kas tu esi? – satrūkās Liza.

– Tā esmu es, tava dvēsele, – čukstēja balss.

– Kas tās par muļķībām? Kad cilvēks domā dažādās balsīs, tā taču ir šizofrēnija, – teica pamodies saprāts. – Iedzersim māteru tēju un tad fiksi gulēt!

Un Liza paklusīgi iedzēra māteru tēju un centās aizmigt. Taču arvien biežāk miegs nenāca un viņai nācās pusnakti grozīties gultā. Tikai dvēsele nenomierinājās un atkal kādā brīdī sāka čukstēt:

– Paskaties uz sevi no malas! No rīta velcies uz savu nemīlamo darbu. Vakarā velcies mājās, kur viss ir tik ierasts un stabils, nekā jauna, nekā interesanta. Bet, starp citu, gadi iet! Draudzenīt, uz ko tu savu laiku tērē?

Liza pārbijās un atkal pārslēdzās uz domām par dzīvi savā galvā. Gadi patiešām skrēja ātri, ko tur daudz runāt… Ne nu gluži tā, ka viņa nekur negāja un neko neredzēja – gan uz galvaspilsētu aizbrauca, gan uz kino aizgāja. Bet tā, kopumā….

– Tā nedzīvo jaunas meitenes! Tā notiek pansionātā, – atkal ierunājas balss.

– Tā mierīgi, rāmi… Tikai tiem vecīšiem ir ko atcerēties. Bet ko tu atcerēsies?
Atgaiņāties no tādām domām bija ļoti grūti: patiešām, nebija pārāk daudz ko atcerēties. Un Liza nolēma: viss! No pirmdienas jauna dzīve! Un no pirmdienas sāka jaunu dzīvi: līmēja savu dārgumu karti, mācījās dažadas vizualizācijas tehnikas, skaitīja mantras… Pārkārtoja mēbeles pēc fen-šui, jo ļaudis runā, ka, ja gulta nestāv pa diagonāli un naudas varde no stūra nelūr, lai kā arī necenties, laimīga nebūsi.

Taču nezin kāpēc ne varde, ne mantras, ne pat dārgumu karte nelīdzēja. Dzīvē tā arī nekas nenotika.

Reiz Liza nolēma pamest visu un aizbraukt uz galvaspilsētu – laimi izmēģināt, bet mamma, protams,  nebija mierā ar tādu lēmumu, un Liza tūliņ pat izmeta šadu domu no galvas: protams, kārtīga meitene nevarēja tā sarūgtināt mammu. Un, protams, ka mammas argumenti bija ļoti saprātīgi! Dzīve galvaspilsētā ir ļoti dārga, vēl darbs jāatrod, nav ko tur mēgināt!

Tā Liza turpināja domāt drūmas domas un klusiņām raudāt spilvenā. Taču reiz kājas pašas viņu aiznesa dzelzceļa stacijā – vai nu uz vilcieniem paskatīties, vai zem vilciena mesties, ej nu sazini… Dievs vien zina, kāpēc. Un no savām drūmajām domām viņa attapās tikai uz vilciena perona un bija ļoti izbrīnīta: kas viņai te meklējams? Apsēdās uz soliņa un sāka vērot vilcienus. Lūk, šis – uz Vladivostoku, otrs uz Petrozavodsku. Kur, diez, atrodas tā Petrozavodska? Kas tur dzīvo? Droši vien – arī cilvēki.

– Vai te ir brīvs? – jautāja nez no kurienes uzradies vecs vīriņš. – Es apsēdīšos?

– Jā, nav aizņemts, sēdieties, lūdzu!

– Kādu gaidat vai pavadat? – viņš jautāja.

– Nē, es vienkārši tāpat, – viņa samulsa. – Kaut kā nejauši te gadījos, pati nezinu, kā.

– Nekā nejauša šajā dzīvē nav, – večuks iebilda. – Viss ir likumsakarīgi.

– Ja? – Liza atjautāja. – Tas nozīmē, ka, ja dzīve paskrien garām tāpat kā šie vilcieni, tas ir likumsakarīgi?

– Priekš jums, jā, likumsakarīgi, – apstiprināja večuks. – Jums taču arī savā vilcienā jābrauc!

– Kur jābrauc? – nesaprata Liza.

– No punkta A uz punktu B – paskaidroja večuks. – Vai arī no punkta D uz punktu E. Tad dzīve nepaskrien garām – ainava aiz loga mainās, pasažieri iekāpj, izkāpj, jaunas pilsētas, piedzīvojumi, notikumi un jūs tajā visā piedalaties.

– Bet jū pats piedalaties? – ieinteresējās Liza.

– Protams! – lepni iesaucās večuks. – Visu dzīvi! Knapi spēju apgriezties! Nekad nav garlaicīgi.

– Droši vien jūs esat bijis ļoti daudzās pilsētās? – Liza pieklājīgi jautāja.

– Nē, es visu mūžu dzīvoju šeit un ne reizi neesmu atstājis šo pilsētu.

– Kā, tā?… – Liza apmulsa.

– Par vilcienu es tēlaini runāju! Jo, lai kustētos, nav obligāti jābrauc! Kustība ir dvēselē un dzīvē. Sākumā dvēselē, tad – dzīvē.

– Dvēselē… – atkārtoja Liza. – Nesaprotu. neko nesaprotu! Kā tas ir? Es it kā zinu, ko vēlos. Sapņoju! Pierakstu visu burtnīcā. Visādas metodes izmēģinu. Visu esmu pārkārtojusi pēc fen-šui. Mantras skaitu. Dārgumu karti esmu salīmējusi. Taču nekādīgi nevaru no šī punkta izkustēties. Dažkārt man ļoti gribas nomirt! Tik ļoti pelēks ir viss…

– Ak, zaļā jaunība, – pasmaidīja večuks. – Mantras pēc fen-šui skaita…. Metodes pielieto. Tu man labāk pasaki: kad tev gribas ēst, ko tu dari?

– Eju uz virtuvi un kaut ko ieēdu, – izbrīnīta atbildēja Liza.

– Un, no kurienes tur ēdiens?

– No veikala… No tirgus…

– Tātad, sākumā ēdiens ir jānopērk? Un pēc tam jāpagatavo?

– Nu, ja, – Liza bija pavisam apmulsusi.

– Lūk, lūk! Tātad vajag kaut ko darīt! – azartiski ar roku pamāja večuks. – Aiziet, atnest, pagatavot. Bet, ja tu sēdēsi krēslā un lasīsi pavārgrāmatu – tu tikai apetīti sakacināsi, bet paēdusi nebūsi! Dārgumu karti salīmējusi…. Esmu dzirdējis, ir tāda mode! Taču, ja tu nekur nekusties, no tavas kartes nav nekādas jēgas. Tā arī karāsies tā pie sienas kā tapetes!

– Bet, kur tad man braukt? – vārgi pretojās Liza. – Te man ir mājas, darbs, mamma… Stabilitāte!

– Stabilitāte, – norūca večuks. – Viss, ko tu stāsti ir par nāvi. Nekas viņai nekustoties!… Tāpēc arī nekustās, ka tu krampjaini turies pie stabilitātes!

– Bet pie kā tad jāturas?

– Pie pārmaiņām! Vienreiz pamēģini nokāpt no tā ceļa, kuru ej, izdari kaut ko, ko neesi darījusi! Lai pati būtu izbrīnīta!

– Ko, piemēram?

– Nu, kaut vai tagad iesēdies vilcienā un brauc, kurp acis rāda! Nevari?!

– Kā, tā?!!! Visu pamest un vilcienā?! Tas taču nav saprātīgi! – Lizai acis izbīlī iepletās.

– Jā, jaunība nedrīkst būt saprātīga! Dari muļķības, nebaidies! Vecumdienās būs ko atcerēties! Savā dvēselē klausies! Ko tā grib? Dot taču tai brīvību!

– Es taču tā nevaru! Es taču esmu kārtīga meitene! – Liza mēģināja iebilst.

“Uz trešā ceļa pie pirmā perona pienāk vilciens…” – atskanēja skaļrunī.

– Nu, ar Dievu, kārtīgā meitene! Eju savējos sagaidīt. Mans mazmazdēls apprecējās, atbrauca savu jauno sievu atrādīt. Drīz varēšu mazmazmazbērnus auklēt! Eh, cik interesanti!

– Veiksmi jums, – novēlēja Liza.

– Bet tu neskaties savā dārgumu kartē! Tu peldi pa to! Kaut kur, bet peldi! Un večuks aizgāja pa peronu, bet Liza palika. Viņai galvā bija panika: domas kaut kur aizlidoja, bet saprāts izmisīgi centās savākt tās vienkopus. Droši vien tas bija pārāk aizņemts un tāpēc tad, kad pienāca starppilsētu vilciens, Liza skaidri izdzirdēja dvēseles balsi:

– Sēžamies vilcienā un braucam – līdz galam. Un pēc tam atpakaļ!

– Kāpēc? – brīnījās Liza.

– Vienkārsi tāpat! Tu taču gribēji ceļot – sāc tagad! Un viņa piecēlās un  skrēja uz kasēm, pa ceļam skaitot, vai sanāks nauda turp un atpakaļceļam. Pietika un vēl atlika saldējumam. Un jau pēc dažām minūtēm gar acīm skrēja dažādas ainavas un Liza pati neticēja, ka prātīgā meitene dara tādas neprātīgas lietas. Viņa baidījās, taču viņai ļoti patika tas, ko viņa tagad darīja!

Un kad kādā no pieturām uz pretējā soliņa apsēdās jauni, brūni iedeguši puiši ar mugursomām un ģitāru, viņa pat nebīnījās – viņai taču vajadzēja ceļabiedrus? Un viņi cienāja ar ķiršiem un kopā dziedāja dziesmas ģitāras pavadījumā un viņa nepretojās, kad tie piedāvāja samainīties telefonu numuriem. Ko pretoties! Viņa bija devusies savā dzīves ceļojumā un ceļabiedri bija vajadzīgi, un dārgumu karte acu priekšā atdzīvojās, un kopā ar to atdzīvojās arī kārtīgā meitene Liza.

– Nu, ko, izkustējies no sava sastinguma? – čukstēja dvēsele.

– Dzīvosim, redzēsim, – saprātīgi viņai atbildēja Liza un pati iesmējās.

– Tagad mēs ļoti daudz ko redzēsim! Varbūt kādreiz redzēsim sava mazmazmazdēla seju, – optimistiski apsolīja Dvēsele. – Tu, galvenais, manī klausies! Es tev apsolu, būs interesanti!

Elfika
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Par kļūdām

piesardzigs

Kļūdas – tā ir tā dzīves pieredze, no kuras mēs vēl pagaidām neesam varējuši iegūt neko vērtīgu. Nekādus resursus vai personības izaugsmi. Neko, izņemot zaudējumu, sāpes, kaunu un vilšanos. Tie ir tie mūsu biogrāfijas fakti, kuri pagaidām nav kļuvuši par tramplīnu jaunajā dzīvē. Tie ir tie lēmumi, kuru stratēģisko vērtību mēs vēl joprojām neesam izjutuši. Taču pieaugot un personībai nobriestot kļūdas pārstāj tikt izjustas kā neveiksmes. Tās aizņem savu vietu ceļā uz mūsu mērķi. Kļūst par mūsu attīstības pakāpieniem. Un, lai arī sāpīgu, tomēr – ļoti vērtīgu pieredzi.

Atnāk saprašana par to, ka tu šobrīd neatrastos tur, kur tu esi, ja nebūtu pieļāvis šīs kļūdas, kuras iekustināja noteiktu notikumu virkni. Kļūst skaidrs, ka tas viss kaut kāda iemesla dēļ bija vajadzīgs.

Nobrieduši un laimīgi cilvēki parasti nevar atcerēties savā dzīvē fatālas kļūdas un būtu gatavi vēlreiz atkārtot to, kas notika, no sākuma līdz beigām, pat tad, ja ne viss bija ļoti patīkami. Viņi zin, ka viss dzīvē ieņem savu vietu taču ir svarīgi dot tam laiku. Un paši galvu reibinošākie kritieni izrādīsies visvērtīgākas likteņa dāvanas, kas gaida savu stundu un to mirkli, kad mēs tos apzināsimies.
Vai tavā dzīvē ir fatālas kļūdas, kuras tu vēl neesi gatavs sev piedot?

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kļūdas un atrunas atklāj noslēpumus

sapes2

Kāpēc ir tik nepatīkami, ja cilvēks ir aizmirsis mūsu vārdu, vai sajaucis tēva vārdu (krieviem tas ir ļoti svarīgi)? Tas taču ir tads sīkums! Sīkums, jā. Tieši tā arī zemapziņā pret mums attiecas – kā pret sīkumu. Pat tad, ja cienīgi mūs uzrunā “Gaļina Gavrilovna” vietā ” Gavnila Gorillovna”

Sajaukts vārds nozīmē to, ka cilvēkam kaut ko no mums vajag. Taču mēs paši ļoti maz ko viņam nozīmējam. Un viņš pat nav pacenties atcerēties mūsu vārdu.
Ja tuvs cilvēks mūs nosauc svešā vārdā – personīgi vai sarakstē – tas ir trauksmes signāls. Tajā brīdī viņš par mums nedomāja. Viņa domas bija aizņemtas ar kaut ko citu – svarīgāku viņam. It kā kļūdas dēļ var nosūtīt vēstuli, adresētu citam cilvēkam. Tā atklājas daudzi meli. Patiesībā tas ir sauciens pēc palīdzības – cilvēks sapinies un zemapziņā meklē izeju no sarežģītas situācijas.Ļoti cer, ka mēs kaut kā visu izlabosim un vērsīsim par labu, ”kā bija”… Arī tas, ka cilvēks aizmirst par norunātu tikšanos vai mūsu dzimšanas dienu ir trauksmes signāls.
It kā pavisam nevainīga kļūme! Taču ne velti mēs jūtamies sāpināti – aizmirst to, kas nav svarīgi un kas ir maznozīmīgi. Vai par to, ko nevēlas atcerēties…

Arī atrunas norāda uz patieso attieksmi pret mums. Freidam kāda dāma izteica komplimentu otrai dāmai: “Cik skaisti jūs esat “aptaisījusi” savu cepuri!” vai arī jaunais cilvēks savai iecerētajai “es priecājos ar jums iepzīties “vietā pateica “es priecājos no jums atvadīties”. Protams, ka no šīm attiecības nekas nesanāca.

Un, ja mēs atrunājamies vai aizmirstam kaut ko, kas saistīts ar otru cilvēku – ir vērts izanalizēt mūsu attieksmi pret viņu. Un atrast iemeslu. Tad var pieņemt pareizu lēmumu; uzlabot attiecības, vai tomēr izšķirties….

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

 

Tava labestība

labestiba4

Tava iekšējā labestība gala rezultātā uzvarēs.
Es zinu, ka tu zini, cik labs cilvēks esi.
Jā, mēs visi kļūdāmies, taču tad, kad viss jau ir pateikts un izdarīts, patiesībā tu vienalga esi un paliec labs cilvēks…. un tu to zini.
Lūk, kas tev jāsadzird. Dievs arī to zin.
Uzticies, un, lai tava iekšējā labestība tevi tajā brīdī vada…
Nīls Donalds Volšs
Tulkoja: Ginta FS

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc

zen rosomahi

Pateicies Dzīvei par visu, kas tevi uztrauc, jo tas palīdz tev kļūt brīvākam.

Ir kāds nepatīkams darbs, kas jādara?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju būt brīvākam no savām vēlmēm.
Atrodies neērtos apstākļos?
Pateicies Dzīvei! Tev ir iespēja atbrīvoties no sava ieraduma atrasties komfortā.
Esi kļūdījies?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no melīgās sajūtas, ka esi perfekts.
Jūties aizvainots?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no sava svarīguma sajūtas.
Jūties piemānīts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespeju atbrīvoties no savām ilūzijām.
Jūties nenovērtēts?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no savas vilkmes pēc atzinības.
Jūties neveiksminieks?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no saviem priekšstatiem par to, kas ir veiksme.
Tevi apvainoja?
Pateicies Dzīvei! Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no vārdu ietekmes.
Tevi apzaga?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no pieķeršanās lietām.
Tev iesita?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi atbrīvojies no nepieciešamības atbildēt.
Tevi nemīl?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no atkarības no citu viedokļiem.
Tevi apmeloja?
Pateicies Dzīvei!  Tu esi ieguvis iespēju atbrīvoties no sava “melīgā” tēla.
Vairums nepatikšanu līdzinās viegliem Visuma kniebieniem, kas neļauj mums iemigt.
Daudzi vairāk līdzīgi adatas dūrieniem, kas atgriež mūsu uzmanību pie patiesajām mūsu vajadzībām. Un tikai dažas nepatikšanas ir līdzīgas ārsta šprices dūrieniem, kas atgriež mūs dzīvē.
Autors: Zen Rosomahi
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi veselas Dzīves stāsts

12345

Padari dzīvi ap sevi skaistu.
Un, lai katrs cilvēks sajūt, ka tikšanās ar tevi ir dāvana.
— Ошо

Daudzi uzdod sev jautājumu: kāda ir manas dzīves jēga, kam es esmu vajadzīgs, ar ko varu būt noderīgs… Man šie jautājumi šķiet nejēdzīgi: cilvēks nav lieta, lai būtu kādam noderīgs, ne instruments, pie kura vērsties tikai tad, kad ir ļoti liela nepieciešamība. Taču, ja Tev ir sajūta, ka Tu dzīvo bezjēdzīgi un neko nedod šai pasaulei, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Tikšanāš ar Tevi, lai kas arī Tu būtu, ir vērtīga ikvienam, ko satiec savā ceļā un ikvienam, kurš atrodas Tev blakus. Jo:
Tu esi veselas dzīves stāsts

Nav svarīgi, kā rit Tava dzīve, vai piepildās Tavas cerības, plāni un sapņi, vai esi bagāts, vai arī dzīvo mazā, īrētā vienistabas dzīvoklītī… taču Tava dzīve ir veselas dzīves stāsts. Un tā ir interesanta! Jā, jā! Tu esi izbrīnīts, bet tā ir interesanta tiem, kuri ir Tev līdzīgi un, tāpat kā Tu, meklē savas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem.

Un tā ir interesanta tiem, kuri it nemaz nav Tev līdzīgi, tāpēc, ka viņi vai nu baidās no tāda likteņa  kā Tavējais, vai arī vēlās dzīvot tā, kā dzīvo Tu.

Vieniem ir interesanti, kā līdz kaut kam tādam var nonākt, citiem  – kā ar to tikt galā un iziet no tā. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs statuss: kompānijas finansu direktors vai nestrādājošs invalīds, esi bankrotējis, vai gluži otrādi – kļuvis bagāts.

Sveša vēsture vienmēr ir interesanta, vai nu ar savu līdzību, vai atšķirību.

Tas, kā veidojas Tava dzīve, citiem ir vērtīgi, jo cilvēkus vienmēr nomāc jautājums: vai viņu dzīve ir unikāla un vai unikālas ir viņu bēdas, un, vai kāds līdzīgā situācijā var padalīties savā pieredzē, vai arī atbilžu nav.

Tu esi kāda cita Fantoms no pagātnes

Visi mēs dzīvojam vienā sociālajā sistēmā un izejam vienus un tos pašus etapus noteiktos savas pieaugšanas periodos sabiedrībā. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti satikties ar tiem, kuru dzīve ir līdzīga viņējai. Apstākļi var sakrist, taču viņi tos var pārdzīvot ļoti atšķirīgi, atšķirīgi tikt ar tiem galā, un izkļūt no tiem. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti, vai savā situācijā ir rīkojušies pareizi, vai bija iespējams rīkoties savādāk, vai var vēl kaut ko tajā tagad mainīt.

Un šīs atbildes var būt Tavā dzīvē, un Tavā dzīvē viņi var atrast līdzjūtību un spēku samierināties ar kaut ko, kas notiek.

Tu esi kāda nākotnes Tēls

Un cilvēkiem vienmēr ir interesanti, kā citi sasniedz to, kas viņiem ir, vai nesasniedz tajā etapā, kurš viņiem vēl priekšā. Cilvēkiem ir interesanti, kā “pieredzes bagātie” pārdzīvoja vienu vai citu zaudējumu un vilšanos. Cilvēki vienmēr baidās par to, kas viņus sagaida, jo tas ir neparedzami un viņi nezin, kā būs jauzvedās.

Viņi vēlas uzzināt Tavus “veiksmes noslēpumus” un uzzināt ko vairāk par “zemūdens akmeņiem”, kas traucēja Tev. Tādiem cilvēkiem Tu vari kļūt par “pareģi” un Tava pieredze būs pieprasīta “nepieredzējušo” vidū.

Tu esi Tēls, kam līdzināties

Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēki, viņi dzīvē sastopas ar vienām un tām pašām parādībām. Un tas, kā Tu izturējies līdzīgā situācijā, viņiem var būt labs piemērs tam, kā vajag izturēties, vai, gluži otrādi – ko darīt nevajag.

Iespējams, Tavs piemērs ļaus kādam nepapildināt “traumēto” rindas. Tu būsi tā palīdzība, kas Tev pašam bija nepieciešama agrāk.

Tu esi sāpju un prieka spogulis

Attiecības starp cilvēkiem veidojas dažādi un ļoti bieži vieni nenojauš vai nevēlas nojaust to, kā patiesībā jūtās otri, vai kāds patiesībā ir to otru rīcības motīvs.

Un, ja Tu pārdzīvo ko līdzīgu un padalies šajos pārdzīvojumos ar citiem, iespējams, kādam tas palīdzēs “atvērt acis” un, iespējams, tieši ar savu stāstu Tu kādam cilvēkam palīdzēsi izdarīt veselu atklājumu par citu cilvēku pasauli.

Tu esi domubiedrs un atbalsts

Lai kas Tu arī būtu, Tev ir savs pasaules redzējums, pārliecības un pieredze, un Tu noteikti kādam esi domubiedrs un tikai ar savu klātbūtni vien kliedēsi viņa vientulības sajūtu, dāvāsi cerību un atvieglojumu.

Nekas tā neiedvesmo cilvēku, kā apziņa par to, ka viņa situācija nav unikāla, un Visumā ir vēl cilvēki, kas ar to dzīvo, un pat ir spējīgi tikt galā ar līdzīgām situācijām.

Tu esi alternatīva viedokļa avots

Ir teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu”. Un reiz kādam tieši Tavs viedoklis ar savu alternatīvismu palīdzēs mainīt kādu pārliecību, paplašinās viņa redzesloku, “atvērs acis” vai dos atbildi uz kādu jautājumu, kas to mocījis jau ilgu laiku.

Ar savu viedokli Tu vari neatbalstīt kaut ko nepareizu un pagriezt pareizā virzienā kādu situāciju.

Tu esi vēl nesaņemtās pieredzes avots

Kāpēc cilvēkiem ir interesantas grāmatas, intervijas, svešas vēstures? Tāpēc, ka viņiem ir interesanti, kā mēdz notikt dzīvē, kā tas notiek un kā ar to dzīvot. Dažādās vietās, dazādos laikos, dažādi cilvēki saņem dažādu pieredzi tipiskās situācijās un unikālās situācijās. Bet saņemt visu šo pieredzi vienam cilvēkam ir nereāli! Un tāpēc cilvēki bagātinās ar citu cilvēku pieredzi.

Un pat tava, pirmajā acumirklī it kā nevērtīgā pieredze, kādam var kļūt par atklāsmi, kaut gan Tu pats tajā neko īpašu nesaskati. Iespējams, Tu pats tās uzskati par muļķībām, bet kādam citam tas var būt glābiņš.

Kopsavilkums

Tāpēc nekautrējies dalīties savā dzīvē ar pasauli. nekautrējies atstāt komentārus, rakstīt memuārus, aprakstus par savu dzīvi, publicēt tos sociālajos tīklos. Jo Tu un Tava dzīve esi vertība! Un kāda cita cilveka dzīvē vari nospēlēt glābēja lomu.

Autors: Irina Poļenkova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS