kļūdas bērnu audzināšanā

Es esmu ES.
Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.

Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.

Man pieder viss, kas ir manī:
– mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara;
– mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus;
– manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz;
– manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks;
– mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi;
– mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes.
Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes.
Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.

Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.

Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu.
Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.

Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans.
Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.

Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu

Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.

Es piederu sev un tāpēc Es varu sevi veidot.

Es esmu Es, un Es – tas ir brīnišķīgi!

stingra mamma3

«Sasveicinies! Obligāti sasveicinies!», — atgādina mamma, pavadot savu bērnu grupiņā.
«Ieiesi grupiņā, noteikti sasveicinies ar visiem!», — tās iedvesmota, turpina cita.

Es aizdomājos. Dīvaini, kāpēc tieši šīs mammas ģerbtuvē pašas ne ar vienu nesasveicinājās… ? Nākamajā dienā, kā pēc pasūtījuma, mani gaida turpinājums.
«Tu esi vīrietis vai lupata? Īsts vecis vienmēr apģērbjas pats!», — zinātājas tonī apgalvo vēl kāda mamma. «Vecis» tajā pašā brīdī bezpalīdzīgi plikšķina acis. It kā jau viņam nav nekādas pretenzijas, lai parādītu savu patstāvību, taču mammas stingrie apskāvieni to neļauj darīt.
Iekšējais dialogs, kas norisinās manā galvā, noved pie pēkšņas atklāsmes. Cik gan daudz problēmu rodas no tādas vēlmes uzspiest darīt to, ko pats nedari. Ieteikt to, ko pats nekad neesi mēģinājis. Aicināt uz turieni, kur pats nekad neesi bijis.

Savulaik mūsu valstī apsolīja komunismu. Un, kaut arī dzīvē to neviens nebija redzējis, entuziasms, ar kādu visus gribēja aplaimot, vienkārši pārsteidza. Un, ja runājam par reliģisko fanātismu…
Nedaudz aizrāvos.

Nav grūti pārliecināties par to, ka bērnu audzināšanā pati bezjēdzīgākā lieta, ir izmantot dažāda veida norādījumus un lozungus. Savukārt personiskais piemērs ir pavisam cita lieta. Un, ja bērns uzvedas kaut kā “ne tā”, tad, visticamākais, šo “ne tā” viņš ir iemācījies no vecākiem, ģimenē. Un, pat tad, ja šķiet, ka no vienaudžiem, tātad vecaki ir labi sagatavojuši augsni.

Un es uzskatu, ka tad, kad šķiet, ka jāpakoriģē kaut kādi momenti bērna uzvedībā, pirmkārt, ir jēga pašiem vecākiem pastrādāt ar sevi.

Mēs prasām no bērniem cieņu pret vecākiem cilvēkiem, taču pievērsiet uzmanību, kā paši izturamies pret saviem vecākiem. Vai mēs izturamies pret viņiem ar cieņu, vai tomēr – vairāk kā patērētāji?
Bērns izmētā drēbes – iespējams, vecāki paši nav pieraduši pie kārtības mājās?
Zēns dara pāri meitenēm – varbūt viņa tēvam jāpārskata sava attieksme pret savu sievu?
Bērns ļoti bieži ir kaprīzs, stūrgalvīgs, bet varbūt jūs paši mīlat strīdēties? Kaut gan, drioši vien, ka nē. Droši vien tie ir citi, kas nezin kāpēc ar jums strīdās, jūs taču vienmēr runājat tikai pareizās lietas.
Ja pie mēģinājuma paskatīties uz sevi no malas, pirmā reakcija ir kaut kas līdzīgs “Ar mani taču viss kārtībā”, ir vērts padomāt. Visticamākais, tas nozīmē, ka jums vienkārši trūkst apzinātības, lai ieraudzītu sevi un savus trūkumus. Īpaši tad, ja daudzas lietas jau sen kļuvušas par ieradumu. Tātad, pirmkārt, jāsāk piestrādāt pie savas apzinātības. Un tas nav viegli. Pie tā jāstrādā regulāri – katru dienu.
Veiksmi jums darbā ar sevi!