Mēs izaugam…

Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.

Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.

Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.

Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.

Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.

Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam. 

Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.

Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizmirsi apmaksāt!

šuvējs44

Ir cilvēki, kuri domā, ka zin visu labāk par citiem. Daudzi neprot novērtēt otra cilvēka darbu, tikai uzskata, ka viņiem kāds ir parādā. Tā nemēdz būt un par visu ir jāmaksā: vai tā būtu parasta kleita vai neparasti liela laime.

Reiz kāda jaunkundze nolēma, ka viņai būs kleita, ko šuvis kāds pilsētā pazīstams un iecienīts šuvējs. Viņš vienmēr tērpus darināja ļoti elegantus, pēc labākās sirdsapziņas un tāpēc bija pieprasīts. Viņa gan uzskatīja, ka šuvējs par tērpiem prasa pārāk dārgi un tāpēc nolēma, ka vispirms vienosies par cenu.

— Jūs ļoti dārgi prasāt par savām kleitām, — viņa teica.

— Vai tiešām? Es gan tā neuzskatu! — iebilda meistars.

— Dārgi gan! Pat ļoti dārgi! Spriediet pats — lai uzšūtu kleitu, man būs vajadzīgi ne mazāk kā divi metri auduma. Pareizi?

— Pareizi!, — meistars piekrita.

— Nu, lūk, ja pie materiāla cenas pieskaitam diegu, adatu un pat šķēru cenu, ar kurām jūs audumu griezīsiet, vienalga kopsumma sanāks divas reizes lētāka. Tā kā man jums arī jāmaksā atbilstoši – divas reizes mazāk.

Meistars kādu brīdi klusēja un pēc tam atbildēja:

— Nu, ko, jaunkundz, jūs mani gandrīz pārliecinājāt – tik ļoti, ka esmu gatavs pieņemt no jums pusi no tās summas, kuru prasīju sākumā. Ja nu jūs tik ļoti uzstājat?

— Protams, uzstāju! — nopriecājās sieviete.

— Norunāts. Tagad es nomērīšu jūs un pēc nedēļas izsūtāmais nogādās pasūtījumu tieši pie jūsu namdurvīm.

Visu nedēļu jaunkundze lielījās draudzenēm, cik lēti viņa saņems kleitu, ko šuvis slavens meistars. Tās īsti negribēja ticēt un tāpēc pašas vēlējās pārliecināties par to, ka tā ir taisnība. Norunātajā laikā visas sapulcējās jaunkundzes mājā un gaidīja izsūtāmo. Tas ieradās ar skaisti iesaiņotu kasti. Jaunkundze svinīgi noņēma kastes vāku un izcēla no tās…. divus metrus auduma, pāris diega spolītes, adatas un šķēres.

Pārskaitusies, dusmās piesarkusi viņa metās pie šuvēja.

— Kā jūs varējāt mani tā apmānīt?!— viņa kliedza, knapi pārkāpusi darbnīcas slieksnim.

— Par kādu apmānu jūs runājat? — rāmi, mierīgi jautāja meistars. — Es ieliku kastē visu, ko jūs uzskaitījāt un par ko samaksājāt. Ja gadījumā tur kaut kā vēl trūka, tas nozīmē, ka to jūs esat aizmirsusi apmaksāt.

Autors: Anželika Šinkarj (Ukraina)

Tulkoja: Ginta FS