Tava paša klātbūtne

Tā ir tik liela dāvana un svētība, pamosties no rīta, un sajust, ka tev nekas nesāp. Mēs to tik bieži nenovērtējam.

Dažkārt mums vienkārši nav ar ko salīdzināt (dod, Dievs, lai arī nebūtu).
Dažkārt es domāju par to, ka mēs esam ļoti nepateicīgi un visu pieņemam kā pašu par sevi saprotamu.
Dzīves pieredze šīs zemes ķermenī ir arī mācība par to rūpēties, rūpīga un pārdomāta attieksme un apzinātība.
Mēs mūždien esam ar sevi neapmierināti – nerunājot pat par apkārtējiem.
Mēs neprotam ne sevī klausīties, ne dzirdēt sevi.
Mīlēt neprotam…
Smieklīgi ļautiņi.
Un tā mēs varam visu dzīvi censties krāt labu attieksmi pret sevi un sev apsolīto laimi.
Un nodzīvot to knapi tai pieskaroties…
Tāpēc dažkārt vajag vienkārši apstāties un atskatīties.
Un tad izrādīsies, ka viss tev jau ir.
Tieši šeit un tieši tagad.
Tikai pietrūka pavisam mazliet – tavas paša klātbūtnes.

© Jeļena Kasjan
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestības Piedzīvojumi

Artem Chebokha

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās.

Mēs alkstam, lai mūs ievērotu tikpat ļoti, kā baidāmies no tā, ka mūs ievēros.

Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam – nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam – nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asas izjūtas un risku dzīvē.
Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot, ieelpa-izelpa.

Neapzināti mūs pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā ar mums, izturās tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums daudz sliktāk. Mēs domājam, ka iemīlamies cilvekā, bet dažkārt iemīlamies savā paša “otra” tēlā, kuram ar to vispār nav nekā kopīga.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un mūsu sirdis sašķīst miljons gabaliņos. Mēs tiecamies pēc drošības un atklājam tās neesamību un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība lai neko nedarītu, šodien. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet.

Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti tu esi laimīgs.

Dažkārt tu sper soli, nezinot, kāpēc un viss kļūst skaidrs tikai skatoties atpakaļ.

Tu vienalga nevari kļūdīties.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, kā varam paņemt, izmocot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, izmocot sevi bēgot no “mīlestības”.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…”

Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Mēs sākam redzēt savus neapzinātos paternus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Mūsu bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Mēs jūtam skumjas. Naidu. Atsvešinātību, pamestību. Mēs velamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām. Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus un pārstājam pārak daudz domāt.

Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlamo, kurš arī esam. Mēs arī esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”,  kad domājam “jā”. Un “nē”, kad domājam “nē”. Un, ja kādam tas ir sāpīgi, atgādinām viņam par atbildību dziedināšanā.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tā ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai dažkārt varētu nezināt, kāds būs nākamais solis. Un pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts.

Tā ir neparasta Gaisma, kas staro no iekšienes.

Un tieši šī starojošā Zināšana nekad mūs nepamet.

Tas ir Prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē.

Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst.

Mēs varam palīdzēt atklāt šo trigeri. Mēs varam padarīt šo darbu vai nepadarīt.

Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā.

Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un šīs dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu.

Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt.

Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā.

Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad.

Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs.

Mācies meklēt to Klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā.

Tie arī ir Mīlestības Piedzīvjumi.
Džeffs Fosters

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ilustracija: Artem Chebokha

Tu mani redzi?

šeit un tagad 01

Saikne nav balstīta uz to, cik daudz laika mēs pavadām kopā ar kādu, vai uz to, ko darām. Saikne vienmēr balstās uz klātbūtnes kvalitāti.

Lūk, kāpēc mēs iemīlamies cilvēkos, kuri liek mums justies dzīviem: kaut kādā zināmā līmenī mēs visi izmisīgi vēlamies būt klātesoši šeit un tagad.

Klātbūtne šeit un tagad neprasa ieslīgšanu meditācijā, dziļu elpošanu un ko tamlīdzīgu. Tas ir tikai viens gluži vienkāršs lēmums: “Ok. Tagad es būšu klātesošs – šeit un tagad”. 

Tas nav tas lēmums, kuru tu vari pieņemt no rīta un vairs par to neatcerēties. Tas ir lēmums, kuru tu pieņem atkal un atkal visas dienas garumā. Upss, atkal esmu projām no esošā momenta? Nav problēmu, lidojums atpakaļ aizņem vien sekundi.


Maija Endželo uzskata, ka eksistē vien četri jautājumi, kurus mēs neapzināti pastāvīgi uzdodam viens otram.
Kad balsī neizteikta atbilde uz katru no četriem jautājumiem ir viennozīmīgs JĀ, mīlestība (vai – citos gadījumos – vispārēja cilvēcība) attiecībās izpaužas daudz redzamāk un tas sajūtams tai pašā sekundē.

Vēl plašākā kontekstā, cilvēki, kuri nesaņem atbildes uz šiem jautājumiem (vai tie, kuri dzird NĒ), izjūt arvien pieaugošu atrautību no sabiedrības.

Lūk, šie 4 jautājumi:

– Tu mani redzi?

– Vai tev ir svarīgi, ka es esmu šeit?
– Vai tev manis pietiek vai arī man ir jākļūst labākam?
– Vai es varu pateikt, ka esmu īpašs, pēc tā, kā tu skaties uz mani?
Vai tie ir tavi bērni, kolēģi, partneris vai jebkurš cilvēks no taviem paziņām – viņš jūt, ka tu viņu no sirds pieņem, ja tu pastāvīgi apstiprinoši atbildi uz katru no šiem jautājumiem, ja, skatoties uz viņiem, tu atlicini laiku tam, lai viņus ieraudzītu. Ja tu kādu redzi, liec viņam saprast, ka tu viņu redzi.

Piebremzē un (kaut gan ir nedaudz jocīgi rakstīt par šo, kas ir tik vienkārši, tomēr) kaut uz sekundi patiesi paskaties uz otru cilvēku.

Burtiski tikai vienu papildus sekundi.

Un, protams, ja tu mīli kādu, parādi viņam savu mīlestību. Atļauj mīlestībai, kuru tu jūti, izpausties tavā sejā, tavās acīs un tavas klātesamības kvalitātē.

Ketrina Šaflere “Kā sekundes laikā izmainīt savu dzīvi”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vienkārši būt, un ar to pietiek

evgenij-yulkin1

Man dzīvē ir bijuši dažādi skolotāji. Slaveni profesori, pazīstami psihoterapeiti. Taču mēdz notikt tā, ka tikšanās ar kādu, kuram nav nekādu regāliju un nosaukumu, bet varbūt pavisam pamestu, var dot vairāk kā simtiem stundu, pavadītu auditorijās.
Tā bija arī toreiz. Es biju praksē bērnu klīniskajā slimnīcā. Tas notika pirms Jaunā gada, un mūsu nodaļā visus mazos pacientus vecāki jau bija paņēmuši uz mājām. Slimnīcā palika tikai bērni, kurus nebija kam “paņemt”.
Pie mums vērsās sieviete-voluntieris no citas nodaļas, kura kopa puisīti no bērnu nama. Un mēs devāmies strādāt. Mana kolēģe – pie sievietes, bet es – pie bērna. Mani iepazīstināja ar viņa dzīves stāstu. Tas bija ļoti bēdīgs. Puisītim bija tikai seši gadi, un viņa dzīvē bija jau neskaitāmas drāmas un traģēdijas.
Es līdzi biju paņēmusi papīru un zīmuļus. Nedaudz zināšanu par bērnu psiholoģiju. Bailes un izlēmību.
Jau palātā es uzzināju, ka viņu tikai pirms dažām stundām atveduši no reanimācijas nodaļas. Vinam bija temperatūra un trubiņa kaklā.
Es apsēdos blakus, kaut ko teicu, pajautāju, kā viņš jūtas. Viņš gulēja ar muguru pret mani, smagi elpoja un neatbildēja.
Es sēdēju un sapratu, ka te ar savu psiholoģiju es esmu vienkārši nevietā. Aiz sienas kolēģe jau sarunājas ar sievieti. Man bija atvēlēta stunda, un tā man bija kaut kā jāizdzīvo blakus šim mazajam cilvēciņam.
Es nezināju, ko darīt. Intuitīvi mana roka pastiepās pie viņa, un es atcerējos par to, ko šobrīd rakstu šeit.
Es uzliku savu roku viņam uz muguras, tādas maziņas, ka mana plauksta gandrīz pilnībā to nosedza. Viņš nekustējās. Tikai ar grūtībām elpoja.
Es nesūtīju vinam “enerģiju”. Es nenovēlēju ātrāku izveseļošanos. Es nežēloju viņu. Nedomāju par viņa grūto likteni. Es VIENKĀRŠI BIJU BLAKUS. PILNĪBĀ. Es ne par ko nedomāju un neko negribēju. Es dzirdēju viņa smago elpu. Un turēju roku uz viņa muguras.
Tā es nosēdēju minūtes divdesmit, pajautāju, vai viņš vēlas, lai es noņemu roku. Viņš teica: “Nē!”. Tas bija viņa pirmais vārds.
Tā es nosēdēju vēl kadu laiku, kamēr sajutu, ka roka ir notirpusi. Atcerējos papīru un zīmuli. Es teicu, ka varu viņam kaut ko uzzīmēt atmiņai par mūsu tikšanos. Viņš teica: “Helikopteri”. Tas bija viņa otrais vārds. Es centos atcerēties, ka izskatās helikopters, un uzzīmēju kaut ko līdzīgu. Un noliku zīmējumu viņam blakus.
Es atkal noliku roku uz viņa muguras.
Kad vizītes laiks bija beidzies, es teicu, ka man laiks iet. Viņš pagriezās ar seju pret mani un teica: “Paldies!”.
Tas bija viņa trešais vārds.
Es devos prom ar dīvainu sajūtu. It kā pirmo reizi dzīvē būtu bijusi patiesi noderīga. Neizdarījusi neko no tā, kas “bija jādara”. Es izdarīju Visu.
Kopš tās dienas ir pagājuši daudzi gadi. Pa šo laiku man bijušas ļoti daudz mācībstundas un atklājumu. Bet šo tikšanos es atceros vienmēr.
Šis puisēns man uzdāvināja iespēju saprast, ko tas nozīmē: Būt Blakus. Vienkārši BŪT BLAKUS.
Pateicoties vinam, es beidzot sajutu, ko tas nozīmē. Un sapratu, ka dažkārt tas ir pats vērtīgākais no visa, ko mēs varam dot. Savu klātbūšanu.
Mēs ne vienmēr varam kaut ko izdarīt. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes. Ir tādi momenti dzīvē, kad vajadzīgs vienkārši izdzīvot. Un tad mūsu palīdzība viņam var būt tikai traucēklis. Bet mēs vienmēr varam vienkārši BŪT. Būt blakus. Dalot ar viņu šo dzīves mirkli. Droši vien šī tikšanās toreiz bija vērtīga mums abiem. Viņš nebija viens. Savās sāpēs. Un es nebiju viena. Savā apjukumā. Mēs bijām Kopā.
Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
Autors: psiholoģe Anna Ļevčenko
Foto: Jevgeņijs Juļkins
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS