Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis

Agrāk es nesapratu, kam man vajadzīgs ķermenis. Man vienmēr ar to ir bijusi ļoti laba saikne. Es nekad neesmu noliegusi to prieku, ko man tas spējīgs dāvāt, nekad neesmu augstprātīgi noniecinājusi tā vajadzības, taču es sapratu, ka es – tas ir ne tikai ķermenis un ne tik daudz ķermenis.

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka ķermenis tiem vajadzīgs, lai to labi pabarotu, lai to pārvietotu no vienas interesantas vietas uz citu, lai ar tā palīdzību nodarbotos ar sportu, ar seksu, un tā viņi to pārvieto – no vienas vietas uz otru. Protams, kādu laiku man šķita, ka arī tajā ir sava daļa patiesības. Un vēl tas ik dienas cilvēkiem atgādina par to, ka viņi ir mirstīgi, un šī apjausma iedveš viņiem bailes.

Bet to, kāpēc ķermenis mums patiesībā vajadzīgs, es sapratu tikai nesen.

Tu esi tur, kur ir tavs ķermenis. Lūk, kāpēc tas mums ir. Viss, kā parasti izradījās tik vienkārši un bija tepat deguna galā. Tikai es pati biju nezinoša. Gadījās, ka mans ķermenis pastaigājās pa ielām, bet es nebiju kopā ar to, jo mans prāts mani vadāja tik tālu, cik vien iespējams. Prāts klīda pa citām vietām, viņš skrēja kā neprātīgs rītdienā un dažādu iemeslu dēļ uzvilkās. Tas uztraucās par nākotni un rēķināja, kā un ko darīt vislabākajā veidā (pēc viņa saprātīgajiem spriedumiem). Tas kaut ko plānoja, it kā iedomājies, ka ķermenis man kalpos mūžīgi! Vai arī ņēmās sapņot un aizsapņoties, kamēr mans ķermenis staigāja pa ielām. Bet es nebiju kopā ar to.

Es nebiju ar to, kad pastaigājos, kad gulēju siltā vannā, kad braucu mašīnā, kad runājos ar draugiem, manis tik bieži nebija tur, kur bija mans ķermenis.

Manis nebija. Es domāju.
Es nevis dzīvoju, bet domāju.
Domāju, kā būtu, ja būtu.
Domāju, un ja nu man būtu.
Domāju, kā būs, kad būs.
Domāju, ka, lūk, šobrīd es nekādā veidā nevaru būt apmierināta ar VISU, tāpēc, ka man vēl vajag kaut ko, pavisam nedaudz. Ko tur liegties, pavisam nedaudz, vai tad es par daudz vēlos? Tikai to, šo un šito.

Un, tad vēl mazliet.

Bet tad vienalga nekas nemainītos. Vienkārši rastos jaunas vēlmes. Un pēc tam vēl un vēl. Un vēl. Šī alkatība taču nezin robežu. Tai vienmēr būs par maz. Tā ir tik dumja un negausīga, un tā nogalina tevi diendienā. Tā padara tevi tukšu un neapmierinātu. bet vajadzēja vien atrasties tur, kur bija mans ķermenis. Gan ar prātu, gan sirdi, gan dvēseli. Mans ķermenis man rādīja, kur es esmu. Kas man jāredz un jādzird, un jāpieskaras un jāelpo.

Dažkārt man tas izdevās. Kad es redzēju jūru vai okeānu, es vienmēr biju tur, kur biju. Kad esi sarijies sāļo ūdeni un spiedz no prieka, tad, kur gan tu vēl vari būt? Un mans prāts klusēja. Klusēja arī tad, kad mīlējos. Klusēja tad, kad biju patiesa un darīju tieši to, ko lika man sirds. Taču šie mirkļi bija tik īsi. Ļoti īsi. Salīdzinot ar milzīgajiem domāšanas periodiem.

Jā, tikai ķermenis nekad nemelo. Nekad. Viņš neprot to darīt. Atšķirībā no prāta tam piemīt patiesums, tas neprot izlocīties un melot. Un, ja tu melo, tas tas sāk slimot. Ko gan vēl tam darīt? Lai atgrieztu tevi realitātē? Neko. Jo ir jābūt tur, kur ir tavs ķermenis.

Bet, ja tu uzskati, ka tavs ķermenis ir svarīgāks par visu, ka bez visa, kas ar to saistīts, tu būsi nelaimīgs un tava dzīve būs nelaimīga, tad tavs ķermenis tev atteiks tieši tajā, kas tev ir tik svarīgs. Un notiks tā, ka tu nevarēsi darīt tieši to. To, kas tev ir tik ļoti svarīgi. Jā, un tas dažkārt šķiet tik ļoti cietsirdīgi. Ļoti cietsirdīgi un netaisnīgi. Taču tā tas nav. Droši vien nav nekā tik svarīga, kas būtu svarīgāks par kaut ko citu. Absolūti nekā. Viss ir viens un viss ir svarīgs. Vai arī otrādi, viss nav tik ļoti svarīgs, jo tu vari to pārspēlēt jebkurā brīdī. Un sākt visu no sākuma.

Un, lūk, kad mans ķermenis pastaigājās pa ielām, tas arī bija pats svarīgākais tieši tajā brīdī. Un pats brīnišķīgi nesvarīgākais. Un man vajadzēja vien izbaudīt šo pastaigu. Tam bija viss, kas vajadzīgs. Rokas, kājas, gaiss un gaisma. Un es pat varēju uzsvilpot. Bet deguns varēja ieelpot visas smaržas. Un vairāk nekā man nebija. Taču TAS BIJA TIK DAUDZ. Tad es to vēl nesapratu. Bet tagad es sev ik brīdi atgādinu. Es esmu tur, kur ir mans ķermenis

Jekaterina Andrejeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis