Kad mēs sākam novecot …

novecot2
Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements

Kad nebaidies neko zaudēt

neko nedarit123

Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.

Vieglums, par kuru es runāju, tā nav vieglprātība, kad man uz visu nospļauties, un, arī ne cūciska atbrīvotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr visu dara pa savam, un tomēr, zinot to, turpini darboties.

Nākamajā dzīves mirklī var notikt jebkas.

Tīri cilvēciski – tās nav vienkāršas un viennozīmīgs matērijas. Un viss tikai tāpēc, ka dotajā brīdī sava dzīves scenārija pašreizējā etapā praktiski visi mēs esam līdz acīm ierakušies savos priekšstatos par to, kādai jābūt dzīvei.

Cerības un gaidas – tās ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā lielāko cilvēcisko ciešanu avotu. Un tāpēc esības vieglums, tā ir tāda, lūk, garīgā apgaismība.

Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi. To psiholoģijā sauc par melni-belto domāšanu.

Izklausās kā diagnoze? Taču ar šo slimību inficējies ir gandrīz vai katrs no mums.

Nekas nav viennozīmīgs. Izvēle, liktenis – tie visi ir centieni satvert netveramo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Tāpēc arī tik ļoti pieķeramies paši savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Tieši tās mums dod to pieredzi, kas ļaus mums tās arī apiet.

Dažkārt ir jāsalauž attiecības, jārada sev problēma, jāsadzemdē bērni un pēc tam jāizšķiras, bērnišķīgi jāuzmet lūpa, jāpieradina, lai pēc tam zaudētu uzticēšanos, ritīgi jāsamelojas, jāpiedzerās, jāatsitās ar degunu pret sienu, lai saprastu un ieraudzītu…saņemtu savu reālo pieredzi.

Nav muļķu. Neviens nevar un nedrīkst savādāk. Ir tikai pieredzējušie un nepieredzējušie – katrs savā dzīves plūdumā.

Reiz es nosapņoju spilgtu sapni, kurā es ar draugiem lidoju milzīgā pasažieru lidmašīnā cauri dzīvīgai pilsētai starp augstceltnēm. Lidojums šķita ļoti bīstams, lidmašīnas spārni, brīkšķot aiskāra māju sienas, es jutu trauksmi, bet tajā pat laikā – uzticēšanos realitātei un kādu neizsakāmu brīnuma sajūtu no trauksmainā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka nav jēgas uztraukties, jo, ja lidmašīna avarēs, es tur neko nevarēšu padarīt. Tāpēc liela daļa manas uzmanības bija piekalta garām slīdošajiem namiem, dzīvīgajām ielām, ceļojumam, kas bija brīnumu pilns.

Diemžēl dzīvē es pagaidām vēl neprotu visu notiekošo uztvert ar tādu vieglumu. Bet šis sapnis man kļuva kas līdzīgs bākai. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju, nav pasivitāte, bet gan rīcība, neskatoties uz visaptverošo nezināmo, no kura mēs bēgam sava prāta murgojumos.

Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne par to, ka ķermenis ir mirstīgs un dažkārt – negaidīti mirstīgs.

Man pašam grūti atzīt šo faktu – kaut kas manī tam pretojas. taču, jo dziļāka ir šis patiesības izpratne, jo lielāka personīgā brīvība, jo vairāk viegluma attiecībā pret dzīvi.

Atmiņā nāk Kastaņedas kareivis un zināšanu cilvēks, kura galvenais padomdevējs ir nāve aiz kreisā pleca. Kareivis cīnās, negaidot uzslavas, viņš meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi pārak nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.

Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.

Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo.

 

Autors: Igors Satorins
Tulkoja: Ginta FS

«BŪT» — tas pirmkārt ir stāsts par «NESTEIDZOTIES»

milestiba43

Mūs pavisam nemācīja «būt»… Pie manis nāk 37 gadīgas meitenes, kas nezin kā mīlēt un atdoties. Viņas vārdu «pieņemt» var uzrakstīt piecās valodās, bet nav spējīgas to sajust. 50 gadīgi puiši, kuri izveidojuši spīdošu karjeru, neprot apskaut, tā, lai tas būtu no visas sirds un dvēseles. Es ļoti mīlu un cienu tos, kas meklē sevi, kas pēkšņi saprot, ka kaut kas ir ne tā, un atnāk ar skaidru lēmumu to mainīt un izaudzēt to, kas nez kāpēc nav izaudzis. Atrast garšu tam, kas bija bērnībā, vai arī kaut kad sen, vai nesen. Bet tagad:…. «Nebaro, bet vēl neaprok». Esības krīze.

«Būt» — tas pirmkārt ir stāsts par «nesteidzoties», pat tad, ja tev laiks ir tikai pusstunda. Tas ir stāsts par katra malka garšu, par katras lapiņas krāsu un katras minūtes izdzīvošanu. Tas ir stāsts par labsajūtu un sāpēm, par vienotību un vientulību, par sevis apzināšanos caur emocijām un auksta vēja pūsmas pieskārienu vaigam. Par to, kas caurvij visu tavu mūžu un dara tevi pa īstam dzīvu. Gan mīlētu, mīlošu un seksuālu. Kad mīli kadu, ar viņu viss ir sekss. Un tas ir par  «būt».

Autors: Anna Zarembo

Tulkoja: Ginta FS

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

Nedaudz par Laimi

laime321

Ilūzijas ir kļūdaina un mānīga realitātes uztvere. Cilvēks pastavīgi būvē ilūzijas, atsakoties bezkaislīgi paskatīties uz lietām. Tāpēc ir gandrīz vai neiespējami nepieļaut kļūdas, kas sarežģī tā jau mūsu ne vienkāršo dzīvi. Ilūzijas ir iemesls tam, ka mēs strādājam ne tur, kur vēlētos, darām ne to, ko no sirds vēlētos, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mums nepatīk, piedalamies konfliktos, nemaz to nevēloties. Vainīgas ir ilūzijas, kuras rada mūsu pašu apziņa.

Visa mūsu dzīve ir piepildīta ilūzijām un vispopulārākā no tām ir Laimes ilūzija. Visi sapņo par laimi, taču formulēt, kas tad ir laime, patiesībā var tikai retais: katram šis formulējums ir savs, jo katrs savu laimi redz savādāku. Lai kļūtu laimīgāki, cilvēki cenšas nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, būt veiksmīgi, uzbūvēt karjeru. Taču visi šie ceļi ir iluzori, jo neviens nevar dot garantiju tam, ka to sasniedzot, cilvēks patiešām būs laimīgs.

Bērni domā, ka būs laimīgi tad, kad pieaugs un būs brīvi no pieaugušajiem. Pieaugušie bieži vien par laimīgāko laiku uzskata savu bērnību: jo tad taču nebija tik daudz pienākumu un problēmu.
Cilvēks sapņo par veiksmīgu karjeru un viņam šķiet, ka būs laimīgs tad, kad kļūs par priekšnieku. Kad mērķis sasniegts, izradās, ka būt priekšniekam ir milzīga atbildība un milzīga morālā un fiziskā slodze, un viņam neatliek ne laika, ne spēka baudīt savu laimi un būt laimīgam

Laime no bagātības tāpat ir ilūzija, jo arī bagātība ir jauni pienākumi un statusa maiņa bieži cilvēku attālina no agrāk tuvajiem cilvēkiem, tā ir atbildības uzņemšanās par savas bagātības pārvaldīšanu utt.

Laimes meklējumos mēs sekojam savām ilūzijām, kas patiesībā tikai aizēno mūsu īsto un patieso laimi.

Laime tas ir iekšējais dvēseles stāvoklis un to nevar izteikt materiālā formā, tāpēc dzīties pēc tas nav nekādas jēgas: vai nu tā ir šeit un tagad vai tas nav vispār.

Un ir interesanti: ja laimes nav šodien, tad KAD?

Savukārt šīs ilūzijas sakne ir tajā, ka cilvēks neprot novērtēt to, kas viņam ir – ar ko jau šajā brīdī viņš ir bagāts un laimīgs. Vairums ievēro tikai to, kas viņiem trūkst. “Tas, kas mums ir, to nesaudzējam. Kad pazaudējam – raudam.”

Autors: Ludmila Andrijevskaja

Un te, 7 kaitīgi ieradumi, kas atņem mums laimi:

1. Pesimisms, paššaustīšana un nosliece “pārāk daudz domāt”.

Kad kaut kas iet ne tā, tu sāc raizēties, domā, kāpēc tas tā notiek, kas vainīgs, kas notiks tālāk? Iespējams, vaino sevi vai citus? Kā var būt laimīgs, ja ir problēmas?
Atzīsti, ka dzīve nav ideāla un tajā viss nevar būt ideāli. Gadās, tā, kā mūsu angliski runājošie planētas kaimiņi saka: shit happens! Kāda jēga sisties ar galvu sienā, meklēt vainīgos un nolādēt savu likteni, ja TAS JAU IR NOTICIS? Izdari secinājumus, bet neuzvelc sevi un nevaino par to, kas JAU ir noticis.

2. Uzskats, ka mums kāds kaut ko ir parādā un tas, kas ir, vienkārši pienākas.

Neatkarīgi no tā, vai tev pieder daudz vai maz, vienmēr atradīsies lietas, par ko vari būt pateicīgs. Pieņemot to, ka visi tavi panākumi, lietas, kas tev pieder, ir pašsaprootami un tā arī pienākas, tu kļūsti ciniskāks un vienaldzīgāks. Materiālās lietas, attiecības ar apkārtējiem cilvekiem, veselība ir samērā trauslas matērijas, kuras tāpat kā ieguvis, vari arī pazaudēt. Tāpēc nevajadzētu aizmirst pateikties sev un Dievam par to, kas tev šobrīd ir.

3. Ieradums sevi salīdzināt ar citiem.

Ieradums sevi uzskatīt par sliktāku nekā citi, reāli saindē dzīvi. Tas bieži vien rodas jau bērnībā, kad vecāki mums saka: visi bērni kā bērni, bet tu….un norāda uz mūsu nepiedienīgo uzvedību. Bieži tas ir sākums zemam pašvērtējumam. Lai tā nenotiktu, ir jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, un pastavīgi atzīmēt sev savus plusus un neieciklēties uz sliktajām īpašībām. Ja cilvēks iet izaugsmes ceļu, nebūs nemaz tik grūti tikt ar to galā un pacelt savu pašapziņu.

4. Prokrastinācija.

Vienkārši runājot, tas ir ieradums “visu atlikt uz vēlāku laiku”. Ar laiku neizdarītās lietas “karājas” virs galvas kā Damokla zobens, un jo vairāk tas sakrājas, jo vairāk krītas mūsu produktivitāte. Lai tas nenotiktu, ir jāseko savai pašdisciplīnai, kas ar laiku parvēršas par labu ieradumu. Vari sastadīt svarīgo lietu plānu, galvenais, sākt darīt. Un apbalvot sevi par katru padarīto darbiņu. Ja kaut ko nevēlies darīt, tad labāk nedari vispār, nevis atliec uz vēlaku aliku.

5. Slinkums.

Daudziem laime asociējas ar gulēšanu pludmalē un nodarbošanos ar “neko nedarīšanu”. Protams, šis ir lielisks variants, kā atpūsties pēc labi padarīta darba. Taču interesanti, cik ilgi tu varētu tā vienkārši nogulēt un neko nedarīt?

Diez vai laime atnāk pie tiem, kuri vienkārši grib “neko nedarīt”, jo viena no tās svarīgākajām sastāvdaļām ir iespēja gūt prieku no savām nodarbēm.

6. Ieradums stādīt savu darbu augstāk par attiecībām

Tā ir, šodienas sabiedrībā mītošie stereotipi bieži liek cilvēkiem šādi rīkoties. Bieži vien, dzenoties pēc panākumiem, naudas un karjeras, mēs aizmirstam par savu ģimeni, kaut gan sakām, ka visu to darām viņu dēļ. Laimīgs ir cilvēks, kurš dzīvo līdzsvarā un harmonijā un nebūt neviens neliek izvēlēties: naudu vai ģimeni.

7. Ieradums asociēt laimi ar materiālām lietām.

Un nobeigumā pats graujošākais ieradums, no kura cieš vairums cilvēku Krievijā, Latvijā un citās valstīs un tas ir – cerēt, ka kļūsim laimīgi tad, kad tiks apmierinātas kadas mūsu materiālās vēlmes – jauns televizors, jauna mašīna, jauns telefons. Taču daudzi no mums ir parbaudījuši to, ka laime no jaunas “mantiņas” neilgst pārāk ilgi, katrā gadījumā daudz īsāku brīdi, kā bija ceļš līdz šim mērķim.
Bieži vien, tikai atrodoties grūtās un sarežģītas situācijās, mēs saprotam, ka daudz svarīgāk par visu augstāk minēto ir sava un līdzcilvēku veselība, attiecības ar saviem tuvajiem cilvēkiem, ģimene, draugi, vide. It visas bagātības ir pārejoša vērtība, bet to, kas atrodas mūsos – neviens nespēs atņemt. Mīlestību, prieku, iedvesmu….
Ja šajā brīdī nejūties īpaši laimīgs, paņem kaut vienu no šiem ieradumiem, un sāc strādāt pie tā, lai no tā atbrīvotos. Un redzēsi, Laimes sajūta pamazām tev pietuvosies.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Tev patīk noslēpumi?

sieviete21

20 sieviešu, kuras vienmēr saņem to, ko vēlas, noslēpumi!

1. Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, necenties tos izmainīt!

2. Esi sievišķīga, seko sev, ģērbies atbilstoši vietai un laikam!

3. Nepiedalies strīdos, neturi ļaunu prātu uz cilvēkiem, neapvainojies, visā meklē tikai labo!

4. Lai tev pašai ir savs finansiālais “spilvens” (naudas uzkrājums 3-6 mēnešiem)!

5. Dzīvo šodienā un izdzīvo to kā savas dzīves labāko dienu!

6. Ievēro stingru vērtību hierarhiju: Es, vīrs, bērni, vecāki, karjera, draugi!

7. Dari vienmēr tikai to, kas patīk un nes apmierinātības sajūtu un labsajūtu!

8. Uzticies sev un apkārtējiem cilvēkiem!

9. Esi pati, esi īsta, esi patiesa, vienmēr esi sieviete!

10. Priecājies par visu – pat par mazākajām dāvaniņām!

11. Uzturi kārtībā sevi, māju, vīru, bērnus un lietas!

12. Lūdz cilvēkiem palīdzību un atbalstu tad, kad tev tas patiešām ir vajadzīgs!

13. Saki cilvēkiem pateicības vārdus!

14. Saki tuviem cilvēkiem mīlestības vārdus!

15. Iedvesmo vīrieti varoņdarbiem un pati iedvesmojies no viņa varoņdarbiem!

16. Esi labs draugs saviem bērniem, atbalsti tos jaunu lietu apgūšanā un priecājies par viņu veiksmēm!

17. Tici labajam, pat ne īpaši vienkāršās situācijās.

18. Saki cilvēkiem komplimentus, esi laipna un pieklājīga ar visiem cilvēkiem!

19. Realizē savus sapņus un vēlmes dažādos, bieži vien nepratīgos veidos!

20. Vienmēr centies uzzināt ko jaunu, visu laiku mācies un attīsties!

Avots: http://www.uspeh.club/

Tulkoja: Ginta FS

Tava alga

1378605-R3L8T8D-650-x_9f1f3c1e1

Alga – tā summa “uz cik” tu jūties.

Kādā gadījumā zems pašvērtējums kļūst par šķērsli ceļā uz veiksmīgu karjeru?

— Tad, kad cilvēks nevar sevi atrast un realizēt.

Tas sākas vēl skolā. Bērns slikti mācās, viņu baksta, viņš knapi nokārto gala eksāmenus un izvēlas ne to profesiju, kura patīk un ko vēlas dvēsele, bet to mācību iestādi, kurā ir iespēja iestāties ar tādām sekmēm. Arī darbā viņš iekārtojas, vadoties no tiem pašiem kļūdainajiem principiem. Pēc iespējas vienkāršāka vakance, un jau pirmajās pārrunās darba devējam kļūst skaidrs, ka pretendents nav pārliecināts par sevi, ne uz ko nepretendē, ka viņam var uzticēt rutinētu darbu, uzvelt daudz garlaicīgu pienākumu un viņš nesūdzēsies, neprasīs algas pielikumu un necentīsies veidot karjeru. Un tā cilvēks piekrīt tam, kas viņam pavisam nepatīk. Bet to, ko tad viņš vispār vēlas, pats nezin.

Man bieži nākas konsultēt veiksmīgu biznesmeņu sievas un es viņām jautāju: “Ar ko Jūs vēlētos savā dzīvē nodarboties?” Un gandrīz vienmēr izrādās, ka savu ideju un vēlmju viņām nemaz nav. Kāpēc nav – cits liels jautājums par bērnību, vecākiem, kuri “nospieda” un neklausījās bērna vēlmēs un rezultātā izaudzināja cilvēku, kurš sevi nemīl un nepazīst. Un kā rezultāts ir tas, ka viņš neatrod savu aicinājumu un nodzīvo dzīvi, kurā vienīgais, ko var, ir samierināties ar apstākļiem.

Pārliecība par sevi – tā ir tā īpašība, kas pirmkārt dod labu izglītību (piemēram, privātās britu skolas). Un kā ar tiem, kuriem nav naudas tādai izglītībai?

— Ziniet, kur “dala” pārliecību par sevi? Es gan nedomāju, ka mācības privātā britu skolā ir veiksmes pamats. Ir statistika – fakti: daudziem veiksmīgiem miljonāriem ar izglītību ir pavisam švaki. Dažkārt tās vispar nav. Taču, iespējams, tieši tāpēc viņiem nav bailes no neveiksmes, viņi prot domāt nestandarti, riskēt un “uzspļauj” noteikumiem un autoritātēm. Vai tad skolā to māca? Mani novērojumi liecina, ka veiksmei biznesā, pirmkārt, ir vajadzīga drosme un bezbailība.

Bet privātas britu skolas – tas taču ir eksporta produkts. Vai gan tur māca patstāvību, prasmi pieņemt lēmumus, atbildēt par saviem soļiem, aizstāvēt savu viedokli, komunicēt, draudzēties? Man šķiet, ka divnieku karalis, kurš mācījies valsts skolā un dzīvojis nabadzīgā rajonā, var kļūt par veiksmīgu biznesmeni, tieši tāpat, kā prestižas mācību iestādes abiturients, var izrādīties neveiksminieks. Viss ir individuāli.

Mana meita mācījās bezmaksas valsts skolā Jeruzālemē. Tā ir skola, kuru pabeidza brāļi Netanjahu, viens no kuriem ir Izraēlas premjerministrs. Un kaut arī viņa tur mācījās tikai līdz astotajai klasei, zināšanas, kuras tur ieguva, ir nopietnas un angļu valodu viņa apguva perfekti.

Kādas vēl rakstura īpašības vajadzīgas cilvēkam, kurš vēlas būt veiksmīgs?

— Cilvēkam jāpatīk tam, ko viņš dara, viņam jāgrib darīt tieši to, saprast savas vēlmes un sekot tieši tām. Svarīga ir tikai pārliecība par sevi un prasme uzticēties savām vēlmēm, intuīcijai: cēloņa- seku likuma intuitīva izpratne, spēja uzstadīt lielus mērķus un darīt lielas lietas.

Kādu lomu ambīcijas spēlē panākumu sasniegšanā?

— Skatoties, ko mēs uzskatām par veiksmi. Panākumus lietišķajā sfērā es neizskatu atsevišķi no elementāras cilvēciskas labklājības. Bagāti un panākumiem bagāti biznesa cilvēki bieži vien ir nelaimīgi. Es esmu daudz tos redzējis – vairums no viņiem ir izcili neirotiķi.

Ambīcijas rodas tad, kad cilvēks pats sev nepatīk savā tagadējā veidolā un lien no ādas ārā, lai pierādītu, ka viņš ir ko vērts. Viņš pastāvīgi sevi salīdzina sevi ar citiem un visu laiku zaudē savas acīs. Notiek mērķu nobīde. Tā vietā lai dzīvē iemiesotu savas idejas un tiecienus, realizētu savus talantus, spējas, vēlmes un mērķus, cilvēks iespringst, cenšoties izdabāt savām ambīcijām un tiecas uzvarēt sacensībās, kuras pats sev uzspiedis… Pieņemsim, uzvarēja. Un? Viņš ir laimīgs? Iespējams, ka nē…

Es pastāvu uz to, ka veselīgas ambīcijas nemēdz būt. Un punkts!

Gadās, ka cilvēks zaudē pašvērtējumu dzīves neveiksmju dēļ – piemēram, ilgi nevar atrast darbu…

— Mūsu pašvērtējums ir ļoti izvēlīgs. Veselīga situācija, normāla situācija – tas ir tad, kad cilvēks sevi pieņem un mīl visu pilnībā. Viņam viss sevī patīk – gan āriene, vēderiņš, plikais galvas vidus, gan tas, kā viņš komunicē, gan tas, kā viņš domā… Un tieši tādus cilvēkus sastapt var ļoti reti. Visbiežāk cilvēki saka tā: “Es sevi vērtēju objektīvi – kā darbinieks es esmu labs,, bet kā vadītājs – īsti “nevelku””, vai arī: “āriene man ir visai pievilcīga, taču pārliecināt es neprotu.”

Protams, arī tas nāk no bērnības, kad vecāki akcentējušies uz kādām bērna īpašībām, piemēram, māte draudzenei pa telefonu teikusi: “Viņa mums tāda – ne īpaši smuka, bet ļoti centīga”, vai arī “Lai arī tu, dēliņ, esi mums tāds ne īpaši gudrs, tātad par biznesmeni tev nekļūt, bet sportā vari būt tīri labs.

Tad, lūk, tikai tas, pret kuru no bērnības vecāki izturējušies ar beznosacījuma mīlestību, pilnībā var būt pārliecināts par sevi. Ja tā nav bijis, pašvērtējums neizbēgami klibo. Un šajā gadījumā es tomēr ieteiktu, pašam aizpildīt šo cieņas un pārliecības sajūtu par sevi. Cieniet un mīliet sevi tik, cik vēlaties, lai jūs cienītu un mīlētu citi!

Dariet to, kas raksturīgs cilvēkiem ar augstu pašvērtējumu, salauziet refletorisko loku. Neejiet uz kompromisiem, turieties un nepiekrītiet darīt darbu, kuru neuzskatiet par savu, netiecieties pēc amatiem, kurus neuzskatiet par sevis cienīgiem. Esiet pacietīgi, vīrišķīgi un ticiet sev. Alga vienmēr ir tā summa, “uz cik” jūs jūtaties.

“Prokrastinācija” ir briesmīgs vārds… kāpēc cilvēki atliek darbus?

— Vairums cilvēku, kuri prokrastinē, ir nežēlīgi perfekcionisti, kuriem ir ļoti augsts trauksmes un baiļu līmenis. Tas nozīmē, ka viņi baidās ķerties pie ikvienas lietas, baidoties, ka vai nu neizdarīs to līdz galam, vai neizdarīs to spīdoši un perfekti.

Perfekcionisti un teicamnieki – tie nav tie cilvēki, kas visu dara teicami, visu, pie kā ķeras, bet tie ir cilvēki, kuri pat nesāk darīt, ja nav pārliecināti, ka varēs to izdarīt perfekti. Lūk arī atliek visu, bet dažos gadījumos, vispār neko nedara…

Kad tas traucē karjerai un negatīvi atsaucas uz dzīvi vispār, nākas doties pie psihoterapeita.

Bailes no publiskas uzstāšanās – arī tā ir daļa no zema pašvērtējuma problēmas? Kā to pārvarēt?

— Tādas bailes pirms uzstāšanās dzimst no bailēm būt nesaprastam, nepārliecinātības, ka tevi novērtēs, sadzirdēs, sapratīs. Galarezultātā tās ir bailes zaudēt. Un ar tām ir jāstrādā.

Bet cīnīties ar to kāreiz nav vajadzības. Pats uzdevuma uzstādījums ir nepareizs. “Es baidos, es nervozēju, bet es to pārvarēšu, tikšu galā, iekarošu auditorijas uzmanību”… Un tā nu jūs esat nonākuši gandrīz vai kara laukā. Nē!

Pie cilvēkiem vajag iet ar mīlestību un interesi par viņiem, ar vēlmi padalīties – tas saucās “ar atvērtu sirdi”. Tas, starp citu, atnāk pats, kad cilvēks sakārto savu pašcieņas jautājumu, sāk mīlēt sevi, “mācās dzīvot atslābināti.”

Cik taisnīga ir cilvēku dalīšana introvertos un ekstravertos? Vai tā ir taisnība, ka šis sadalījums kādā mērā nosaka to, kurā jomā cilvēks var realizēties?

— Nemēdz būt 100% introvertu vai ektravertu. Jautājums ir par to, kā ir vairāk intro vai ekstra… No tā atkarīgs tas, vai cilvēkam vieglāk strādāt ar papīriem, mehānismiem vai cilvēkiem. Lūk, tāds dalījums ir funkcionālāks. Tā vieglāk būs saprast, kādu darbu izvēlēties.

Cilvēki bieži vien sevi nepareizi saprot un novērtē. Piemēram, ļoti tiecas pēc komunikācijas, bet dēļ bailēm būt nesaprastam, noslēdzas un uzskata sevi par introvertu (un strādā noliktavā, tā vietā, lai strādātu viesnīcas uzņemšanā)…

Vai taisnība, ka, lai justos psiholoģiskā komfortā, katram cilvēkam ir vajadzīgs periodiski mainīt darbu? Ja tā ir, tad – cik bieži? Un kādi ir šie iekšējie signāli, kuri liek saprast, ka ir īstais brīdis, ka laiks doties prom? 

— Sevī ir jāklausās. Ja ir iekšēja vajadzība un sajūta, ka esi aizsēdējies, maini darbu, ja nē – tad kāpēc mainīt? Te nav nekādu recepšu, nekādu noteikumu. Taču ir zināms tas, ka ir nacionālās tradīcijasšajā jomā. ASV pieņemts mainīt darbu reizi 5-7 gados un biežāk, Japānā – jo ilgāk vienā darba vietā strādā, jo lielāka cieņa pret tevi.

Nesen satiku tās skolas direktoru, kurā pats strādāju pirms 30 gadiem. Šobrīd viņam ir 90 gadu un viņš ir brīnišķīgā formā. Viņš 63 gadus nostrādājis šajā skolā un 40 no tiem, pašreizējā amatā. Un tā ir viena no Maskavas pazīstamākajām skolām. Un kā jūs saprotiet, viņam šeit ir psiholoģiski ļoti komfortabli.

Sakiet, vai ir kādas psiholoģiskās problēmas, kas vairāk raksturīgas tieši sievietēm? Kādi psihologiskie šķēršļi ceļā uz veiksmi visbiežāk viņām jāpārvar? Kā tos parvarēt?

— Protams, sievietes ir daudz emocionālākas. Un, iespējams, tieši tasvisspēcīgāk ietekmē viņu virzīšanos pa karjeras kāpnēm. Taču lielos vilcienos,es esmu pret dzimumu dalīšanu šajā jautājumā. Domāju, ka nav speciāli sieviešu un vīriešu īpašības, kas traucē vai palīdz veidot savu lietišķo karjeru.

Autors: Mihails Labkovskis
Avots http://www.snob.ru

Tulkoja: Ginta FS