Mācīties no kaķiem

Skatos uz dzīvi kaķa acīm… jo patīk.

Kā gan var nepatikt šī nesatricināmā pašcieņa, absolūta sevis pieņemšana un dabiska robežu ievērošana, par ko daži cilvēki vien var sapņot – tie, kuri apzīmē tikai savas ārējās robežas, uzbrūkot ikvienam, kurš kaut ko ne tā pateicis?

Es daudzreiz esmu rakstījusi par to, ka kaķi ir psiholoģiski visveselīgākie dzīvnieki un to vērošana cilvēkam var pasniegt daudz vērtīgu mācībstundu…. īpaši līdzatkarīgajiem.

Kaķi saņem mīlestību bez upurēšanas un pazemošanas, un savu mīlestību dāvā neuzkrītoši un cēli.

Viņi ciena savu telpu un prot saglabāt distanci.

Viņi ir totāli pašpietiekami un nejūtas nelaimīgi, esot vieni, un ļoti labi tiek galā ar garlaicību.

Un – jā! – viņi rēķinās tikai ar sevi un ļoti labi jūt savas vajadzības… jo viņi taču arī paši nepieprasa nemitīgu uzmanību pret sevi…

Mani mīļie, nevienam no mums nekaitētu to iemācīties…

Ziniet, vēl neviens nav iemīlēts par viņa gatavību paciest it visu, palikt atstātam novārtā, būt verdziski padevīgam un sekojošam it visur.
Par to nemīl. Par to izmanto vai žēlo.

Kļūstiet dvēselē par kaķiem. Nenožēlosiet.

Lai jums skaista vasarīga svētdiena.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Zen Meistars

zen kaķis

Es esmu dzīvojis kopā ar vairākiem Zen Meistariem – visi viņi bija kaķi. Vienkārša viņu vērošana ir meditācija. Cik mierīgi un brīvi viņi pārvietojas, esot mierā ar sevi, apzināti, momentā šeit un tagad, ar savas pilnības sajūtu un augstu pašapziņu, kāda var būt vienīgi ne-sa-prātīgām radībām.
Ekharts Tolle

Laime

sieviete un kaķis

Kāda skaista un bagāta dāma savam psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.
Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”
Sieviete nolika malā slotu, apsēdās uz krēsla un sāka stāstīt: “Mans vīrs nomira no malārijas. Pēc trim mēnešiem mašīna notrieca dēlu. Viņš bija uz vietas beigts. Man vairs nebija neviena. Nekā nebija atlicis. Nevarēju ne gulēt, ne ēst. Es vairs nesmaidīju, domāju tikai par to, kā izbeigt šo dzīvi. Te kādu vakaru, nākot no darba, man no mugurpuses līdzi sāka skriet mazs kaķēns. Viņš sekoja man līdz pat mājai. Ārā bija auksts un es iežēlojos par mazuli- ielaidu iekšā, tad iedevu padzerties pienu. Kaķēns kāri izdzēra pienu un rūpīgi izlaizīja trauciņu sausu. Tad pieglaudies manai kājai, sāka murrāt. Pirmo reizi pēc daudziem mēnešiem- es pasmaidīju.
Galvā ienāca doma- ja jau tāda nieka palīdzība kaķēnam lika man atplaukt smaidā, varbūt, ja darītu ko labu cilvēkiem, tad kļūtu laimīga…
Nākamajā dienā izcepu cepumus un aiznesu tos slimajam kaimiņam. Kopš tās dienas ik dienu centos izdarīt kādam ko labu. Biju laimīga, redzot citus laimīgus.
Kopš tā laika naktīs mierīgi un saldi guļu, apetīte ir atgriezusies, jūtos priecīga par dzīvi.
Es atradu laimi, dodot to citiem.”
Bagātā sieviete, izdzirdējusi šo dzīves stāstu, sāka raudāt. Viņai bija viss, ko varēja nopirkt par naudu, bet nebija tā, ko nevar par naudu nopirkt.
Dzīves skaistums nav atkarīgs no tā, cik laimīgs esi; bet no tā, cik laimīgi citi var būt tevis dēļ…
Laime ir tas, kas esi tu, nevis tas, kas tev pieder.
Laime nav mērķis, laime ir ceļojums.
Laime nav rīt, laime ir šodien.
Laime ir lēmums.

Tulkoja: Ginta FS