Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēsele neprot salīdzināt

– Neviens netaisa atslēgas bez slēdzenes un slēdzenes bez atslēgas. Tām abām vienai bez otras nav nekādas jēgas.
Tāpēc tas nav tavs nopelns, ka tev Dieva paredzētais cilvēks vispār ir, un, ka viņš reiz atradās tavā dzīvē. Kā jūs atklājāt viens otru un abi atradāt vēl līdz šim nezināmo patiesas mīlestības pasauli, patiesas saskarsmes un sapratnes pasauli.
Šis cilvēks tavā liktenī nav tavu centienu vai nopelnu rezultāts, un absolūti ne tavu lēmumu auglis, un arī ne tavu mēģinājumu un kļūdu un pat ne tavas ideālās izvēles auglis. Viņš vienkārši ir Dieva dāvana. Un viss!

Bet šeit ir kāds āķis: ikviena dāvana par tādu kļūst atkarībā no diviem apstākļiem.

Pirmkārt, to pasniedz dāvinātājs, bet, otrkārt, tam, ko viņš tev sniedz, jātiek tevis pieņemtam pateicībā un no visas sirds. Un ar šo otro apstākli ļoti bieži vien ir problēmas.

Mēs bieži vien neredzam, ka Dieva dāvana ir tieši tā dāvana, kuru patiesībā mēs gaidām, un neviena cita. Mēs to neredzam, jo esam sev radījuši citu, mūsu pašu nevis dievišķo paša labākā tēlu, apzeltītāko no visām zelta atslēgām pasaulē. To mums uzspiedušas grāmatas, filmas, draugi, mode, vienalga kas, tikai ne Dievs, kurš vienīgais ir visa iemesls.

Mēs salīdzinām, bet dvēsele neprot salīdzināt. Mēs mērām un salīdzinām, bet sirds nezin, kā izdomāt un kā uzzīmēt šīs neparastās attiecības.

Mēs sapņojam par to un šito, bet mīlestība nezin nākotnes, jo tā atrodas tikai šeit un tikai tagad, un, lūk, tikai tagad starp putnu dziesmām un vienaldzīgo ielu trokšņiem…

Vai prāts var risināt sirds lietas? Ja nu vienīgi paņemt svešas atslēgas un censties tās piemērot slēdzenei, varbūt izdosies, varbūt durvis atvērsies, un kas aiz tām? Aizvien tas pats tukšums!

Vienīgā tikšanās sākas nevis no tukšām fantāzijām, ne veltām cerībām, ne bezjēdzīgiem meklējumiem, bet no absolūti tīras lapas.

Izdzēs cerības. Esi gatavs patiesībai. Savai un nevienai citai patiesībai. Tā sākas ar mīlestību, lai būtu ko atvērt aiz durvīm, tā sākas ar tavu nesatricināmo pārliecību, ka tas vienīgais tavs cilvēks, kuru tu vēl nekur neredzi, jau ir. Protams, ka ir. Arī viņš gaida šo nenovēršamo tikšanos. Un tad, kad abi gatavi, tikšanās kļūst neizbēgama. Un tikai pēc tam tu sapratīsi, kāpēc tu patiesībā esi apbraucis pus valsti, pieklauvējis šeit, iegājis, ieraudzījis un atradis…

Viss ir tik ļoti vienkārši, ka te pat nav ar ko lepoties. Tikpat vienkārši, kā pati mīlestība pagaidām tikai nav zināms, pret ko.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā izkļūt no savu problēmu akas

– Ikviena tava problēma ir līdzīga akai. Tiesa, tajā nav ūdens, tajā atrodies tu pats!
Lai cik dziļa arī nebūtu aka, bet tava problēma ir tieši tā, ka tā vienmēr ir lielāka par tavu augumu, lielāka par tevi. Tik ļoti lielāka, ka tu sev apkārt neredzi neko citu, ka tikai akas sienas un gaismas laukumu virs galvas.

Tā arī problēmas būtība: tās iekšienē risinājuma nav, tas ir kaut kur ārpusē. Taču, lai ieraudzītu risinājumu ārpusē, iesākumā jāpārstāj uzskatīt problēma par problēmu. Patiesībā, atklāšu tev noslēpumu, problēmas rodas ne tāpēc, lai tās risinātu. Tās vēlas pēc iespējas ilgāk palikt priekš tevis par šādām nepārvaramām akām, no kurām it kā nav izejas.

Reiz nokļuvis tajā, tu staigāsi pa riņķi, ieciklējies tikai uz šo problēmu, atdodot tai pēdējo savu dzīves enerģiju.

Lai no šīs akas izrāptos, vajag kaut kādā veidā piepacelties virs tās, lai apgūtu jaunus horizontus un iepazītu jaunas iespējas. Tam vajadzīgs daudz enerģijas. Tikai enerģija dos tev iespēju levitēt. Dos iespēju pacelties virs problēmas. Tās nepietiekamība liks tev pieplakt akas dibenam.
Vai zini, ko? Galvenā tava problēma nav tajā, ka aka tev atņem enerģiju. Bet tieši tajā, ka tavs hroniskais enerģijas trūkums to vien dara, kā rada tev kārtējās problēmas, atņem tev telpu un spēju redzēt un atrast jaunas iespējas, lai izietu no problēmām.

Un te nu ir paradokss: Tev jau tā ir enerģijas trūkums, bet tavas problēmas apēdīs arī to pēdējo, kas pagaidām tevī palicis…. Tieši par to runāts Mateja Evaņģēlijā “…bagātie kļūst bagātāki, bet nabagajiem tiks atņemts pat tas, kas viņiem ir”

– Bet kur tad ņemt enerģiju?

– No Dieva! Dievs ir tagadnē un tu esi tagadnē. Nebēdz no Viņa greizsirdīgās atmiņās par pagātni, neslēpies nepamatotos sapņos par nākotni, un necīnies un nenoliedz tagadni, lai cik dziļa aka tā tev šobrīd šķistu. Apstājies. Apsēdies. Iesakņojies šajā šeit un tagad, pieņem visu tādu, kāds tas ir, bez ierunām padodies un iemīli to no visas sirds.

Cieši apskauj savu tagadni ar savām stiprajām saknēm, un jau pavisam drīz tu sajutīsi tajās ne ar ko nesalīdzināmu enerģijas un patiesas esības dzīvinošās sulas plūsmu. Krāj to sevī. Piepildies ar to līdz malām. Nekādā gadījumā neapstādini to sevī, un tālāk brīvi un bez nožēlas izstaro savu dievišķo enerģiju ārpasaulē. Jo vairāk laba tu atdosi, jo vairāk laba atpakaļ no Dieva tu saņemsi. Dabā enerģija padevīgi mīl savus enerģijas vadītājus, bet ne tos, kuri ir kā skopi un egoistiski trauki. Baudi šo enerģiju, baudi tāpat kā baudi ēdienu un dievišķu eliksīru. Ienirsti tās virpulī un tu pat nepamanīsi, kā tā tevi burtiski izgrūdīs no jebkuras tavu problēmu akas, lai cik dziļa tā arī tev nešķistu!
– Āmen!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Foto: arthouse-studio
Tulkoja: GInta Filia Solis

ENERĢIJA IR PIEVILCĪGA

– Enerģija ir pievilcīga. Savā būtībā pievilcība un enerģija ir sinonīmi.
Enerģiju vienmēr pamana tie, kam tās trūkst. Tā ir pamanāma kā gaismeklis naktī, kas pievelk arvien vairāk un vairāk knišļu. To nenoslēpsi tāpat kā nenoslēpsi tās trūkumu sevī.
Pievilcībā viss ir nosacīti: ārējais izskats, skaistums, asprātība… Taču enerģija tajā ir absolūta.Ja tā būs, tevi uzskatīs par skaistu, ja ne par skaistu, tad sasodīti pievilcīgu, gudru un izveicīgu gan.
Ja tās nebūs – no tevis vairīsies.
Tā mēs visi esam uzbūvēti, mūs pievelk tie, no kuriem varam uzlādēties, un atgrūž tas, kas par katru cenu vēlas pabaroties ar enerģiju uz mūsu rēķina.
Kur gan dabūt enerģiju, ja ne no citiem?
Tā visa pieder Dievam. Tā ir tagadnē. Tā ir neizsmeļamajā šeit un tagad. Tā ir pilnīgā tavā klātbūtnē. Tā ir it visa esošā tāda, kāds tas ir pieņemšanā.
Diezgan vienkarša aritmētika: viss, ko tu pieņem, dod tev savu enerģiju, viss nepieņemtais – to atņem.Un cik gan daudz vajag nepieņemt, lai tas tiktu izsmelts līdz pašam dibenam?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Droši dodies pretī dzīvei

– Vai nu – vai arī… Kāpēc mums vienmēr jāizvēlas viens vai otrs? Kāpēc, piemēram, mums jābūt vai nu bēdīgiem, vai arī priecīgiem? Kāpēc mēs nevaram vienlaicīgi atrasties abos stāvokļos?

– Vai tad kas tāds ir iespējams?

– Lūk! Kaut ko tādu mēs pat iedomāties nevaram! Taču pamēģini reiz, esot skumjās, vienlaicīgi atrast desmit iemeslus pateikties Dievam. Šeit un tagad, kad esi tik skumjš. Tu redzēsi, cik viegli tie atradīsies. Un vēl desmit. Kaut vai piecdesmit.

Par zilajām debesīm, par peldošiem mākoņiem, par vasaras sauli, par dāsno lietu, par tīro sniegu, par gaisu, ko elpo, par ūdeni, kuru dzer, par ēdienu un dienu, kas to atnesa reizē ar sevi… Par tuvajiem, par mīļajiem, par draugiem… Ik katrā dienā tu atradīsi tik daudz iemeslu pateicībai…

Tu vēl joprojām esi tik bēdīgs, pasakoties Dievam par to visu? Taču tu esi bēdīgs un priecīgs vienlaicīgi! Un viss labais un viss sliktais notiek vienlaicīgi, viegli pārejot viens otrā. Lūk, kur vizuļo patiesība.

Tā ir bezgalīgi plašāka par jebkuru situāciju. Atceries to brīžos, kad esi skumjās. Atceries to, kad dodies ceļā.

Katram, ko satiec: kokam, putnam koka zaros, cilvēkam, sunim vai kaķim, visiem domās novēli laimi un labestību. Pat nezinot tavu novēlējumu, tie atbildēs tev ar to pašu. Sajūti to, neļaujies trauksmei par nākotni, nerakņājies pagātnē. Vienkārši dodies pretī dzīvei. Sveic to it visā.

Tāds ceļš neatņems tev spēkus, bet pārpārēm dos tev svētlaimi. Noejot to, tu būsi daudz dzīvāks kā biji, pirms spēri pirmo soli. Pat tad, ja šis ceļš ir visa mūža garumā… 

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tāda ir Mīlestības daba

Mīlestība nesasien un nepiesien, neko neuzspiež, neuzliek pienākumus, Mīlestība dāvā spārnus un vienmēr atlaiž brīvībā.
Mīlestība neko negaida, ne uz ko necer, neizdomā to, kā nav. Tā sajūsminās, tā audzē, tā baro un bauda visu, kas tās klātbūtnē atgūst savu patieso būtību.

Mīlestība nevis tic, bet uzticas. Mīlestība nevis jūt, bet līdzi jūt un tāpēc zina un nekļūdās, un tāpēc nekad negrēko.

Mīlestība nav pareiza, likumīga, tā nekad nav paredzama, taču tā vienmēr ir un paliek Mīlestība. Mīlestība ir dāvana. To vajag pieņemt labprātīgi. Ar prieku un pateicību, nebaidoties par sekām un pienākumiem. Jo dāvana vienmēr ir nesavtīga un nekad neko nepieprasa pretī, un nekad nenāk pēc samaksas.

Tas, kurš Mīlestību pieņēmis kā Dieva dāvanu, pats kļūst par Mīlestību. Tāda ir Mīlestības daba. Tā pilnībā tevi pārņem, tāpat kā tu pārņem viņu. Un no šī brīža nav pasaulē vietas, kur būtu novilktas Mīlestības robežas, robežas tev – patiesajam.

Svēta vieta tukša nepaliks. Kur Mīlestības nav, tur iemājo bailes. Bailes ir Mīlestības trūkums, tāpat kā tumsa ir gaismas trūkums. Bailes ir noliegtā dāvana būt brīvam no maldiem un robežām.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, ko nevēlas darīt tava Dvēsele

Būt laimīgam ir viegli. Ir tikai jāatļauj sev nedarīt neko no tā, ko tu patiesībā nevēlies darīt. Ko nevēlas darīt tava Dvēsele.

Tava Dvēsele neiet pretrunā ar pasauli, tava Dvēsele neiet graut, tava Dvēsele neiet melot, neiet nepatiesi liecināt pret savu tuvāko. Tava Dvēsele neiet zagt, neiet veikt netiklas darbības, neiet nodarīt pāri un pazemot. Tava Dvēsele neiet medībās un nedodas uzstādīt slazdus. Neiet iekarot un neiet saņemt gūstā pretinieku.

Un arī tu neej.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāds ābols Tu esi?

abola divas puses6

– Būt kopā var dažādi. Lūk, āboli grozā. Lūk, āboli ābelē. Pēc skata vieni un tie paši āboli. Gan tur, gan tur tie ir kopā. Taču nav tiem vienotības grozā, izņemot pašu grozu. Un cik daudz kopīga tiem tad, kad tie visi aug savā kokā! Viena sula, viena dzīve uz visiem.

– Es tev vaicāju par mīlestību pret savu tuvāko, bet tu man stāsti par āboliem ābelē.
– Tāpēc, ka mīlestība starp cilvēkiem ir tas pats, kas ābele starp āboliem, kuri nobriest tās zaros. Sajūti sevi mīlestības kokā kopā ar visiem dzīvojošajiem. Piepildies ar vienotību dzīves kokā, jo vienotība arī ir dzīve. Kāds ābols tu esi? Tas, kurš kokā vai tas, kurš groizā?
– Bet ābolam jau nav izvēles, kur būt.
– Toties tev tā ir!

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu šajā pasaulē

Acs 2020. janv

Tajā, ko tu uzskati par savu personību patiesībā nav nekā personīga.
Tava personība atnāca pie tevis no ārpuses.
Kā tikko tu piedzimi, tev no visām pusēm sāka paziņot: kas tu esi un kā tevi sauc.
Tevi uz visiem laikiem piesēja pie kopīgās koordināšu sistēmas, telpas un laika, tev pavēstīja tavu vēsturi un tavu reliģiju un visbeidzot tev paziņoja par to, ka sabiedrībai ir zināmas gaidas attiecībā uz tevi un tavu nākotni.
Un no tā brīža sākās tava ikdienišķā spēle atbilstoši visam tam, un tavi centieni, lai ko tas nemaksātu, attaisnot šīs cerības un gaidas un piedevām uztraukums par to, lai nevienam neliktu vilties.
Tu uzzināji noteikumus, saņēmi pirmos apbalvojumus un izbaudīji pirmos pārmetumus.
Pamazām tu aizrāvies ar savu spēli tā, ka tā kļuva par tavu Es.
Tad, lūk, zini: tevi iemainīja. Tu neesi īsts!
– Kur tad palika īstais Es? Kur man to meklēt?
– Viņš ir Tevī. Tieši viņš šobrīd to jautā. Viņam vēl joprojām nav vārda, nav biogrāfijas, nav pacēlumu un kritienu, ienākumu un zaudējumu.
Viņš nekad neko nav spēlējis. Viņš vienmēr ir bijis un paliek pats.
Viņš nekad nav juties atdalīts no pasaules, atkarīgs no citiem vai galvenais kādam.
Tos īsos brīžus, kad kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tev izdevās aizmirst par savu spēli, tu kļuvi īsts. Tu juties laimīgs. Tu biji spējīgs patiesi mīlēt.
Tev nevajag sevi meklēt. Tev vienkārši jāpārstāj domāt par to, ka tava atbilstības spēle arī esi Tu.
Tev jāsaprot, ka šajā neprātīgajā spēlē nav un nevar būt uzvarētaju. Visi, kuri to spēlē vienmēr zaudē. Zaudē paši sevi.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Bildītē Elizabete, īsta💛

Kas ir tavs spēks?

mudzi

Ja tavs spēks ir tavā bagātībā, tevi izputinās.
Ja tavs spēks ir tavos draugos, tevi ar viņiem sanaidos.
Ja tavs spēks ir slavā, tevi aizmirsīs.
Ja tavs spēks ir varā, tevi gāzīs no troņa.
Ja tavs spēks ir taisnībā, tevi apmelos.
Ja tavs spēks ir tavos tuvajos, viņi attālināsies.

– Kāpēc?

Tāpēc, ka nav tava spēka kaut kur ārpusē, nav tā arī mainīgajā. Tavs spēks ir TEVĪ! Tavs spēks ir  mūžīgajā un nemainīgajā.
Kāds to sauc par Dievu, kāds – par Mīlestību. Kāds saka, ka tas ir dao vai visu lietu ceļš. Un nav jau tik svarīgi, kā to nosauc. Tas, kurš vienreiz to izjutis, viegli sapratīs, par kādu spēku es runāju. Tam, kurš atklājis to sevī, pat nabadzība ir bagatība, ienaidnieki kļūst par draugiem, un meli pārvēršas patiesībā…. Zini, kāpec?

– Kāpēc?

Tāpēc, ka tas, kurš atklājis pastāvību sevī, prot redzēt šo pašu pastāvību arī visā citā, nepiešķirot pārāk lielu nozīmi mainīgumam.
Skatoties no šī skatu punkta, ikviens cits pārstās tev būt par citu. Kad tu nepiešķir nozīmi mainīgumam, tas pats atdod vietu pastavībai tevī. Un, zini, nav pasaulē spēka, kas spējīgs to sagraut. Un ikviens spēks, kas nespēj sagraut pastāvīgo tevī, kļūst par tavu paša spēku. Tā ir uzbūvēta pasaule.

– Kā iegūt šo pastāvīgumu?

Visgrūtāk ir saprast, ka nav jāiegūst tas, kas jau no paša tavas dzimšanas brīža atrodas tevī.
Vienkārši atceries par pastāvīgo. Glabā savā sirdī tā silto un maigo spēku. Un, zini, ko?

– Ko?

Šis siltums arī ir īstā laime!
Autors: Igors Nemoffs  “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS