Netērē velti laiku, esi tu pati! Izbaudi!

sieviete40c

Sēžu kafejnīcā un rakstu grāmatu. Cilvēku ir neierasti maz, un es iedomājos par šo galveno Visuma paradoksu – cilvēkiem.

Man ir paziņa. Viņa ir viens no tiem retajiem intelektuāles piemēriem, kuru palicis tik maz, un kurus šodien nomainījušas IT- girls. Pāris reižu viņa sociālajos tīklos ir publicējusi savas atsauksmes par kinofilmām, un es vienkārši biju sajūsmā par to, cik tās bija aspratīgas, smalkas un interesantas. Viņa ir tā, kas uzskata, ka sievietei nav jādemonstrē savs prāts, bet labāk jānodarbojas ar “sieviešu lietām”. Viņa kļuva par modes blogeri, tagad staigā pa dažādām modes skatēm, sarunājas to aprindu leksikonā: “tas taču ir mimimi!”, “uzaicinu tevi uz branču!”, “tā taču ir dievīga, tāda atmosfēriska vietiņa ar labākajiem braunijiem pilsētā”, “nopirku sev dievīgus loferus, tie lieliski piestāvēs maniem chinosiem“. Periodiski viņa aizmirst par savu blogu – pastavīgi kaut kas notiek.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa devās projām no sava ciema un, pateicoties savam prātam un darba spējām, galvaspilsētā sasniedza lielus panākumus karjerā. Ļoti dvēseliska meitene, liela dejotāja – viņa diskotēkās dejoja pat uz skrituļslidām. Kādā brīdī viņa nolēma, ka tadā veidā savu dzīvi nesakārtos. Tagad viņa tusē tikai pa pilsētas dārgākajiem klubiem, valkā tikai tērpus no slavenu dizaineru kolekcijām un draudzējas ar cilvēkiem, kuri var atļauties brīvdienas pavadīt Šveicē. Savu vīru viņa arī meklē tikai šajās aprindās. Tāpēc cītīgi apmeklē dārgus skaistumkopšanas salonus un fitnesa klubus, lai tuvinātu sava ķermeņa izskatu modeles parametriem, jo tiem vīriešiem, kas “ietilpst” viņas interešu lokā, ir vajadzīgi tieši tādi tipāži.

Man ir vēl viena paziņa. Viņa ir traka smējēja. Jebkurā kompānijā viņas joki izsauc smieklu vētru, un viņa pastavīgi muļķojas. Par to es viņu dievinu. Visi viņu dievina. Taču pēdējos pāris gadus viņai nekādīgi neizdodas izveidot attiecības ar vīriešiem. Brīdi pirms jaunā gada svinībām, viņa asarām acīs man teica: “Zini, man laikam vairs nevajadzētu būt tādai kā klaunam. es vairs nejokošos es kļūšu citadāka!”
Un es aizdomājos.

Diez kurā mūsu dzīves brīdī iestājas tas mirklis, kad mēs pieņemam lēmumu atteikties no sava patiesā ES? Kāpēc mēs vispār pieņemam tādu lēmumu? Tāpēc, ka neatrodamies savā vidē? Tāpēc, ka mums ceļā pagadījušies ne mūsu cilvēki, bet cilvēki ar citām vērtībām un citiem noteikumiem? Tāpēc, ka mums trūkst mīlestības un mēs esam gatavas piemēroties visiem, cerībā, ka mūsu pūles tiks novērtētas un apmaksātas? Tapēc, ka citu viedokļi mums vienmēr ir svarīgāki par saviem paša uzskatiem? Tāpēc, ka svešu viedokli ar laiku mēs pieņemam par savējo?

Tagad man tas viss šķiet smieklīgi, taču arī es biju tāda. Gandrīz pirms desmit gadiem es atteicos no sava “ES”, jo mani pietiekami nemīlēja un apmānīja. Es metos eksperimentēt, naivā cerībā atrast kaut ko labāku, kā mans patiesais “Es”, kas dots man no dzimšanas. Es tēloju liktenīgo sievieti, biznesa sievieti, jogas dievieti, labdarības patronesi, ideālo sievieti, Keriju Bredšovu no “Sekss un lielpilsēta”, Samantu Džonsu, Odriju Hepbernu, Opru Vinfriju. Man blakus vienmēr bija daudz cilvēku. No viena romāna ar vīrieti es ātri metos nākamajā, un man nebija svarīgi, cik ilgas būs šīs attiecības. Es praktiski nekad nedzīvoju pati. Bet man bija bezgalīgi vientuļi. Jo ar mani nebija Manis.

Bija nepieciešamas trīs vannas asaru un neskaitāmas baiļu pilnas naktis, lai atļautu sev uzvesties tā, kā man vienmēr bija gribējies uzvesties, un, kā es jutos ērti un dabiski.

No pirmās sekundes bija sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un sajūta, ka man nekad vairs nebūs vientuļi. Un tas ir pats labākais, kas ar mani dzīvē vispār ir noticis.

Mēs tērējam ārprātīgi daudz laika, enerģijas, spēka, lai kļūtu par kādu citu, kaut gan pats labākais variants mums ir bijis dots jau no bērnības.

Netērē velti savu laiku! Izbaudi to, kā ir būt sev pašai.

Es dzeru late ar ļoti daudz piena, ērtos zābakos, iemīļotajā kafejnīcā, platā baltā svīterī un rakstu grāmatu. Man nav nekā, kas šodien raksturo veiksmīgu, mūsdienīgu sievieti. taču man tik sen nav bijis tik labi un viegli.

Es izbaudu sevi!

Autors: Tamriko Šoļi
Tulkoja: Ginta FS

Trīs patiesības

dzive ir

Lūk trīs cēlas patiesības, kuras vari izmantot katru dienu un tās, iespējams, izmainīs Tavu dzīvi.

Dzīve ir sāpīga un rada ciešanas

Daudzi cilvēki budismu sauc par pesimistisku un negatīvu doktrīnu. Un tas viss dēļ šīs reliģijas pazīstamākās dogmas: “Dzīve ir ciešanas”. Taču galvenā problēma ir tā, ka vairums eiropiešu absolūti nepareizi saprot šo teicienu.
Patiesībā ar to domāts kas pavisam cits: “Dzīve nav īpaši maiga, Dievs ar to!”
Filosofi apgalvo, ka lielāko daļu mūsu ciešanu rada mūsu pašu centieni izvairīties no dvēseles mokām un apspiest savas sarežģītās emocijas. Neizbēgami mūs visu dzīvi pavada zaudējuma sajūta, nogurums, garlaicība, trauksme – šīs emocijas ir pastāvīgas mūsu dzīves pavadones. Ja mēs cenšamies no tām izvairīties, pērkot dažādas jaunas “spēļmantiņas”, pēc iespējas biežāk ceļojot, gremdējoties narkotikās vai citās atkarībās, mainot seksa partnerus u.t.t., tad tas vēl vairāk mūs sāpina un liek vilties.

Mēs meklējam stabilitāti, jo nedrošība, nenoteiktība rada mūsos trauksmi. Tāpēc mēs meklējam kaut ko, uz ko varētu balstīties – un balstāmies caur pieķeršanos.

Ja mēs zinām, ka tā ir, tātad varam šo faktu izmantot savādāk.
Nepieķeries idejai par to, ka “pilnīgam kaifam” tev vēl kaut kā trūkst. Slimības, novecošana un nāve  – tās visas ir mūsu dzīves sastāvdaļas.

Pieņem to tādu, kāda tā ir, un pārstāj fantazēt. Aizmirsti par to, ka ideāla dzīve ir it kā viegla, nesāpīga un eiforiska. Šos maldus mums iedvesušas modes, izklaides un farmācijas industrijas.

Jo ātrāk tu pieņemsi dzīves nepilnīgumu, jo mazāk vilšanos tevi sagaida. Un jo vienkāršāk tev būs atvērt savu sirdi nenoteiktībai, jo noturīgāks pret ikdienišķo stresu un ikdienas neveiksmēm tu būsi.

Dzīve ir pastāvīga kustība

“Nepastavīgums” nozīmē tikai to, ka tā dzīve, ko mēs zinām, atrodas pastavīgā kustībā. Mēs nekad nevaram saņemt piekļuvi kādam pagātnes momentam. Un mēs nekad nevarēsim atkārtot savu vakardienu. Un nav mums arī nākotnes, jo tā ir iluzora.
Tu katru rītu pamosties nedaudz cits, nekā biji vakardien. Mūsu šūnas fiziskā līmenī ir mainījušās, mūsu galvā ir pavisam citas domas, mums ir cita ķermeņa temperatūra, mēs elpojam nedaudz savādāka sastāva gaisu, viss apkārt mainās, pat tad, ja mes to neievērojam. Un tas tā notiek VIENMĒR.
Dažkārt, kad jūtamies neomulīgi, lai cik dīvaini nešķistu, bet šī “nepastāvības” sajūta var pat nomierināt – ja mēs zinām, ka šajā pasaulē nav nekā pastavīga, tajā skaitā – arī sāpes. Mēs zinām, ka viss sliktais agri vai vēlu pāries
Taču tad, kad izjūtam nevaldāmu prieku, gluži dabiski, vēlamies, lai šis stāvoklis ilgtu mūžību. Tāpēc mēs baidāmies no šīs idejas.

Taču pareizāka ir cita doma:

Ja jau arī prieks pāries, tad jāsakoncentrējas un jācenšas no tā saņemt pēc iespējas vairāk labsajūtas.

Ja mēs pieņemam šo ideju par dzīves vērtību un nepastāvību, tad tā mūs atbrīvo.

Šajā sakarā viedus vārdus ir teicis Heraklīts: “Nevar vienā upē iekāpt divreiz.” Patiesībā, vienīgais, kas mums pieder ir šis mirklis, kas notiek šeit un tagad.
Viņš arī autors vārdiem: “Nekas nav pastāvīgs – pastāvīgas ir tikai pārmaiņas.”

Kā to izmantot katru dienu? Svini pārmaiņas!
Piekrīti tam, ka viss ierastais agri vai vēlu beigsies. Viss sliktais, kas šķiet briesmīgs un šausminošs šodien, arī drīz pāries, bet viss labais, paliks tavā atmiņā, ja iemācīsies pats to baudīt. Tavas attiecības ir svarīgākas par kurpēm, jauns iPhone nepadarīs tevi laimīgu ilgāk par pāris dienām, bet kontaktēšanās ar saviem bērniem darīs tevi laimīgu katru dienu.

Tu pats pastāvīgi mainies

Kad psihiatrs savam pacientam jautā, ko tas vēlas iegūt terapijas beigās, pati populārākā atbilde ir : “Es vēlos atrast sevi.” Mūsu kultūra ir novedusi mūs tik tālu, ka mēs visi esam pārliecināti par to, ka ir kaut kāds pastāvīgais “Es”. Tas atrodas kaut kur starp mūsu sirdi un aknām, vai kaut kur smadzenēs? Kurš gan lai to zin!
Taču patiesībā nav nekāda fiksētā un stabilā “Es”. Ja jau reiz viss apkārt mainās, tad maināmies arī mēs. Mūsu personība atjaunojas ļoti ātri. Mums visiem ir ķermeņi, vārdi, darba un dzīves vietas, profesijas – viss, ar kā palīdzību mēs sevi identificējam – tas nozīmē – it kā “fiksējam”
Bet galvenais ir tas, ka mēs nepaliksim iepriekšējie, ja nepieliksim iepriekšējo piepūli. No otras puses, mūsu dzīve nemainīsies, ja mēs nedarīsm to, kas mums jādara, lai to mainītu.
Kā izmantot šo ideju katru dienu.
Tā vietā lai koncentrētos uz “sevis meklējumiem”, mums jasakoncentrējas uz to, lai radītu sevi katru mīļu dzīves brīdi. Nav nekāda pastavīgā “Es”, ir tikai Es šajā momentā un es varu jebkurā mirklī izmainīties.
Šodiena vienmēr ašsķiras no vakardienas.

Ja šodien tev ir depresija, tas nenozīmē, ka tev tā būs vienmēr. Ja nevari šodien piedot saviem draugiem nodevību, tas nenozīmē, ka nevarēsi piedot rīt.

Pēc tam, kad esam atlaiduši ideju par stabilo “Es”, mēs varam atslābināties un baudīt šo brīdi, šo momentu – šeit un tagad.

Jo rīt taču vienalga viss būs savadāks!

Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Īsta sieviete – tā esi TU

ista-sieviete

Es stradāju par sieviešus seksologu. Un manā kabinetā ļoti bieži skan šie jautājumi. Kas ir īsta sieviete? Kā kļūt par īstu sievieti? Kā sastapt īstu vīrieti? Kā savu nekur nederīgo vīrieti pārvērst īstā?
Un bezgalīgi tiek cilātas šīs tēmas.
Un līst asaru upes. Par to, ka “es neesmu īsta sieviete un viņš nav īsts vīrietis”

Un es to visu klausos garlaikoti (в древнерусской тоске) un saprotu to, ka lielais bizness kopā ar masu mēdijiem ir saplosījuši mūsu galvas.
Protams, viņiem taču vajag mums pārdot visas tās procedūras, preparātus un pakalpojumus. Lūk arī iedveš mums domu par diviem kiborgiem – par īsto sievieti un īsto vīrieti. Un mūžīgā skrējienā pēc šiem ideāliem mēs “izmetam” tonnām naudas, maksājot par laimes, jaunības, skaistuma un seksualitātes ilūziju.

Paskatīsimies un papētīsim – kas tā ir  – Īsta sieviete?
Viņa, protams, ir jauna. Vecas mums nav vajadzīgas, vecās vajag pa taisno gāzes kamerās, lai nebojā mūsu ideālās pasaules skaisto bildi

Ļoti skaista. Lūpām un krūtīm jābūt lielām, lai uzbudinātu īstos vīriešus un radītu viņos seksuālo iekāri. Ideāla āda. Neideāla mums nav vajadzīga. Diegi un botokss vajadzīgi jau no bērnības, savādāk tā nodevīgā krunka zem acs sabojās īstajam vīrietim visu viņa erekciju Matiem jābūt gariem, bieziem un zīdainiem, lai īstais vīrietis varētu tos vakaros glāstīt kaķa vietā un tā nomierināties. Ģērbties vajag spilgti un izteiksmīgi, lai īstajā vīrietī radītu seksuālo iekāri. Papēži ir obligāti. Lai instagrama fotogrāfijās varētu parādīt visjutekliskākās pozas un īstajiem vīriešiem atkal rastos seksuālā vilkme.

Vai kaut ko aizmirsām???

Aizmirsām, ka īsta sieviete to vien dara kā valdzina, zin n-tos seksa veidus, prot veikt erotisko masāžu ar karstiem mandarīniem, vīnogu kauliņiem un laimes putna spalvām. Viņa seksu grib vienmēr un vienmēr tam ir gatava. Viņai nekad nesāp galva un nekad nav kritisko dienu. Un arī orgasms viņai ir vienmēr. Un seksa laikā viņa bļauj kā neprātīga ziloņmāte un rūc kā ievainota tīģeriene. Un pēc seksa, pat neilga, viņa līdz zemei pateicas savam labdarim (īstajam vīrietim) par to, ka tas viņai dāvājis savu svēto uzmanību.

Īsta sieviete prot ļoti garšīgi gatavot, jo pa vidu seksa mākslas kursiem, viņa ir apmeklējusi arī kulinārijas kursus. Franču virtuve, itāļu un Āzijas. Pēc pusminūtes seksa viņa mundri gatavo savam īstajam vīrietim pāris kulinārijas šedevrus, starplaikos izklaidējot to ar gudrām sarunām

Vai tad jūs varējat iedomāties, ka īsta sieviete ir muļķe? Attopieties!!!!
Īstai sievietei ir kā minimums divas augstākās izglītības. Viena humanitarā – viņa taču ir sieviete. Bet otra – ekonomiskā vai juridiskā, lai palīdzētu īstajam vīrietim biznesā. Viņa taču nav domāta tikai gultai. Viņa taču ir dzīvei. Viņa ir kā karaliene – gan pieniņš, gan sieriņš, gan biezpieniņš. Vieni vienīgi labumui.

Vēl īsta sieviete pati ļoti labi pelna. Kā gan savādāk viņa varēs būt atbalsts savam īstajam vīrietim grūtos laikos?

Un kas vēl ir ļoti svarīgi – īstas sievietes raksturs. Tas ir ideāls. Bez – maita. Viņa ir saprotoša, iejūtīga, labestīga un maiga. Vienmēr atbalsta un iedvesmo. Viņa ir suniski uzticīga, bez nosacījumiem pieņemoša un dievina savu īsto vīrieti. Viņa ies kopā ar viņu caur uguni ūdeni un vara trubām (в огонь, и воду, и медные трубы). Viņa pacieš, klusē un smaida. Nekādu nepatīkamu garastāvokļu, neapmierinātības un, galvenais, nekādu prasību pret īsto vīrieti. Un absolūtā paklausība. Ja viņam vajag mīļāko – jā, lūdzu, seksu trijatā – lūdzu, labi, gadījās bērns kaut kur “malā” – arī labi. Lūk, kāds zelta raksturs ir īstai sievietei!

Neko neaizmirsām? Aizmirsām!
Īsta sieviete pastavīgi mācās – visdažādākajos pašizaugsmes kursos. Drāmas pulciņā, fotostudijā. Viņai taču vienmēr jābūt interesantai, vieglai, jautrai, visdažādākajās jomās attīstītai, ar augstu IQ, EQ. Ja īstajam vīrietim ar viņu kļūs garlaicīgi, viņš sev atradīs citu, labāku īsto sievieti. Tāpēc jākustās ātrāk.. Un, protams, īsta sieviete saprot to, ka vīrietis cītīgi jāpabaro ar savu enerģiju, jo tas taču skaidrs, ka viņa karjeras izaugsme un peļņa ir atkarīga no tā, cik labi viņa to “pabaro” ar enerģiju.

Ja viņš guļ uz dīvāna, dzer alu un neko negrib, tātad slikti “uzkačāja”, tātad vēl pāris kursu jāiziet, lai labāk varētu “kačāt”.
Vai gan būtu jābrīnās par to, ka man pretī sēdošā kliente, kura tik ļoti centusies kļūt par tādu varenu kiborgu, šobrīd pārdzīvo tik briesmīgu neirozi. Viņa taču saprot, ka viņai neizdodas šo visu paveikt kā nākas – tātad viņa ir neveiksminiece, tātad viņa ir slikta. Lūzeris. Nevienam nevajadzīga. Sēž un asaras lej savā vientulībā.

Es cenšos viņai paskaidrot, ka briesmīgo kiborgu laiks sūtīt dillēs. Un, ka viņas vientulības galvenais iemesls ir cenšanās kļūt par ideālu, īsto sievieti.

Un es viņai stāstu par sevi. Man ir briesmīgs raksturs. Liekais svars, ko viņa pati arī redz. Es neprotu gatavot un pat negrasos to mācīties, jo man patīk, ka man mājās atved ātrās uzkodas. Man ir 36 gadi un es ne reizi dzīvē neesmu izmēģinājusi nevienu jaunības “atgriešanas” procedūru. Es vālkāju tikai to, kas man patīk, un tas ir parasts pilsētas apģērbs – džinsi, ērti apavi bez papēža un kāds man patīkams džemperis. Es neprotu “uzkačāt” ar enerģiju nevienu, izņemot savus studentus – man gan tas ir iedzimts, jo jau trešajā paaudzē esmu pedagogs. Es daudz strādāju un tāpēc ļoti bieži man neatliek daudz laika, lai komunicētu ar saviem tuvajiem cilvēkiem. Strādāju es tāpēc, ka tas man ļoti patīk. un, protams, šis darbs man nes ļoti labus ienākumus

Taču es ar to neuzturu savu vīrieti. Gan jau viņš pats kaut kā ar to visu tiek galā. Es neesmu daudzpusīga, es labi pārvaldu tikai savu profesiju, bet daudzās citas jomās esmu pilnīgs “lohs”  Vienu vārdu sakot, es esmu pilnīgs pretstats Īstai sievietei. Bet nezin kāpēc man dzīvojas laimīgi, labsajūtā un ar prieku. Un es jūtos ļoti seksuāla.

Jo seksualitāte ir tas, kā tu dzīvē jūties.

Un es savā dzīvē jūtos ļoti labi.

Un šis “labi” ir mana sajūta, mans stāvoklis, mans mīlas kontakts ar dzīvi un pievelk vīriešus. Es nekad savā dzīvē neesmu cietusi no vīriešu uzmanības trūkuma. Sekss taču ir vienotības un saplūšanas vēlme. Un, protams, ka šo vienotību ikviens vīrietis vēlas ar laimīgu sievieti. Viņš vēlas izkust viņas dvēseliskajā stavoklī un tad ir pilnīgi vienalga, cik krunciņu viņai zem labās acs un cik pumpu uz dibena. Un loģiski, ka viņam negribas tuvību ar nelaimīgu sievieti un negribas izkust viņas ciešanās.

Tāpēc tu vari uzrullēt lūpas cik vien lielas gribi, un vienalga tavā neirozē un ciešanās neviens vīrietis izkust nevēlēsies. un es viņus ļoti labi saprotu… Lūk, te arī rodas: sveicināta vientulība.
Un vienīgais, ko varu rekomendēt, ir pasutīt uz vienu vietu īsto sievieti kopā ar viņas īsto vīrieti.

Esi tāda, kāda vēlies būt, kādai tev patīk būt, kā tev ir komfortabli.

Orientējies tikai uz to, kas tev tā ir kaifīgi. Meklē to darbu, kas tev patīk. Tiecies ar tiem, kuri tev patīk. Dari tikai to, kam piekrīt tava dvēsele un ķermenis. Un tam visam līdzi atnāks fona prieka sajūta. Un dzīve nesīs labsajūtu. Es to saucu par Seksu ar Dzīvi.

Un, ja tu iemācīsies ar to nodarboties, tad nebūs jābrīnās, ka vientulība un ciešanas kļūs par pagātnes murgu.

Es nesaku, ka dzīve kļūs salda kā cukurs. Vienmēr būs pārdzīvojumi un nepatikšanas, taču jebkuros dzīves pagriezienos fonā būs “dzīve tā ir labsajūta”. Un tā ir pavisam cita dzīves kvalitāte. pavisam cita dzīves garša. Un to ir vērts nobaudīt.

Ja tu pati būsi “piesūkusies” ar šo garšu, arī citi cilvēki vēlēsies to pagaršot, caur tevi un pēc tam vēl un vēl…. Man šķiet, ka tā arī ir seksualitāte. Un tā nav atkarīga ne no vecuma, ārienes, miesasbūves, rakstura, ieradumiem, zināšanām, prasmēm un vēl kaut kā konkrēta.

Īsta sieviete nav tas izdomātais glamūrīgais monstrs, kuru laiks aizsūtīt vēstures mēslainē. Īsta sieviete ir kaifīga, garšīga, laimīga, interesanta, vienmēr savā draugu lokā, arī starp vīriešiem, notikumu plūsmā.
Tā esi tu, kad nepakļaujies citu noteiktajiem noteikumiem un neieņem svešas formas. Kad visa tā vietā tu pārliecināti,droši, viegli un ar prieku velc savu dzīves līniju. Kad tu dzīvo tā, kā tev patīk, dari to, ko tu vēlies darīt, saņem labsajūtu no dzīves. Kad tu dzīvo pa īstam, kad tu ar baudu izgaršo dzīvi un automātiski dalies tajā ar apkārtējiem.

Autors: Nastja Mihejeva, psihologs-seksologs, Maskava

Tulkoja: Ginta FS

P.S. Ļoti daudz pati esmu tulkojusi rakstus par to, kā būt Īstai sievietei. Daudz ko darījusi tam, lai dzīve kļutu labāka un es pati – laimīgāka, analizējusi, mācījusies un sapratusi, ka nav vienas receptes. Sapratusi to, ka cauri visiem šiem rakstiem esmu “gājusi” tāpēc, lai gūtu savu pieredzi, saprastu, kā labāk ir man un man tas patīk un es gūstu kaifu no šī ceļa. Tie visi ir cilvēku viedokļi, visi dažādi – tikpat dažādi, cik mēs paši.

 

Mīlēt dzīvi

osim-haim

Lūk tā ir dzīves māksla!
“- Ko tu šobrīd dari?
– Baudu dzīvi!”

“Man bija nedaudz vairāk par 40 gadiem, kad es uzzināju, ka uz ierasto jautājumu: “Ko tu šobrīd dari?” var atbildēt “Osim haim”. “Baudu dzīvi”. Pirmo reizi šo izteicienu es izdzirdēju šeit – Izraēlā.”

Pilsētas kafejnīca. Pusdiena. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne sieva un vīrs. Drīzāk seni paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti tērzē, nedaudz flirtē un dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds otrā “vada galā” jautā: “Ko tu dari?”

Viņš atbild: «Osim haim». Baudu dzīvi!.

Ne – risinu problēmas, ne – pelnu naudu, ne – meklēju atbildes uz jautājumiem, ne – stādu mērķus un sasniedzu tos, ne – tievēju, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

Šī vārdu spēle mani apbūra un es sapratu, ka es arī gribu baudīt šo “osimu”.

Pirmo mācībstundu man pasniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rīta stundā es devos pēc pārtikas sunim. Viņš jau bija atvēris savu veikaliņu, bet vēl nebija paspēis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savas preces. Es, kā jau ierasts gadiem ilgi atstrādātā Maskavas ritmā, sāku skaidrot, kas man vajadzīgs – ātri un steidzīgi.
Uz ko veikaliņa īpašnieks izņēma no būrīša mazu truša bērnu un ielika to manās rokās. Tajā brīdī es sapratu, ko nozīmē “osim haim”
Laiks apstājās. Es būtu varējusi tā stāvēt un stundām ilgi glaudīt mazo, silto, pūkaino radībiņu un stundam ilgi skatīties nesteidzīgajā pārdevēja rosībā.

Pēc tam bija ļoti daudz citu mācībstundu, un katra no tām man sagādāja baudu un laimes sajūtu.
Piemēram, šodien es precīzi zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā ir ne jau savas garšas dēļ – nē. Vienkārši šajā vietā parasti savācas vislieliskākā publika ar saviem brīnišķīgajiem suņiem. Vērot šo publiku, nesteidzīgi baudot kafju,  – man tas ir īsts osim haim.

Vai arī. Es nezināju, ka zirgu barot var būt tāds kaifs. Taktils un dvēselisks. Es no bērnības baidījos tiem tuvoties. Bet Izraēlā zirgu staļļa saimniece, brīnišķīgu zirgu īpašniece man piedāvāja pārvarēt savas bailes, pasniedzot zirgam ābolu.
Un, lūk, plati atvērtu muti, pilnu lieliskiem, baltiem zobiem, zirgs pastiepa savu purnu tuvāk manai trīcošajai rokai un ļoti maigi, savām mitrajām lūpām un mēli nolaizīja ābolu no manas rokas. Šajā vietā man beidzas vārdi.
Bet pašu galveno mācībstundu es guvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā brīdī, kad es aizsedzu savu meitu ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās un izdzirdējām trauksmes sirēnu. Tas notika 2014. gada vasarā. Notika operācija «Enduring rock», un mēs nokļuvām raķešu apšaudē. Sekojot instrukcijai, es noslāpēju mašīnas motoru, izvilku bērnu no auto sēdeklīša, noguldīju viņu uz ceļa un aizsedzu ar savu ķermeni. Es vēl šodien labi atceros sprādziena vilni, kas radās pēc raķetes notriekšanas – tas brāzās pār manu ķermeni. Un es labi atceros meitas čukstus: “Mammu, tu mani nospiedīsi”. Tik spēcīgi es viņu biju aizsegusi.

Pēc šī gadījuma pasaule man apkārt iekrāsojās pavisam citās krāsās un es no sirds sapratu, ko nozīmē osim haim.

“Baudīt dzīvi šeit un tagad.”

Avots: http://www.liveinternet.ru/

Tulkoja: Ginta FS