Tas brīdis, kad sākas īstā dzīve

ista dzive3

Kad pienāk brīdis izdarīt svarīgu izvēli, cilvēks paliek viens. Izņemot viņu pašu neviens neaizvāks visus viņa  krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī.

Īstā dzīve sākas brīdī, kad cilvēks satiekas ar izmisuma un bezizejas sajūtu par to, ka nekā cita viņam vairs nebūs. Ka liktenis ir tieši tāds un pieredzi neizmainīsi. Ka ļoti daudz ko tu neesi spējīgs mainīt. Ka ar tuviniekiem un radiem neko nepadarīsi, lai kā arī censtos. Ka vecāki iedeva to, ko iedeva, un to vairs neizlabosi un arī neaizmirsīsi. Ka sapņi par citu realitāti ir tikai sapņi. Un, ka tikko kā jāizdara svarīga izvēle, cilvēks paliek viens. Ka nav iespējams neko nejust  bez sekām organismam.  Ka, izņemot viņu pašu, neviens neaizvāks visus krāmus, neparūpēsies par dvēseles brūcēm un neapslaucīs skeletus skapī. Un, ka viss šis kritiens lejup vēl nav beidzies.

Īstā dzīve sākas tad, kad cilvēks sastopas ar visu iepriekš minēto, un ir spējīgs to izturēt. Nenogrimt, neaizmirsties fantāzijās, neaizēst un neaizdzert savu sāpi, nenospiest to, bet tieši – izturēt un turklāt vēl palikt dzīvs un jutīgs

Un tieši ar šo jutīgumu, vientulību un atbildību sākt spert individuālus soļus. Pieņemt personīgus un, iespējams, absolūti nepopulārus lēmumus. Uzdrošināties kustēties savā virzienā, saprotot, ka nav nekādu garantiju.

Tomēr es nezinu nevienu, kurš izgājis cauri šai bezizejai, izniris otrā pusē, nostājies uz savām kājām un aizgājis savu paša ceļu, būtu nožēlojis to.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS