Laiks padara mūs skaistākas

kermenis12

Domājot par sievietes skaistumu, es vienmēr atceros parunu par to, ka ir “agrie ziedi un ir ziedi – vēlie”. Vieni jau piedzimst tādi blondi skaistuļi, ka uzreiz ir skaidrs: viņai lemts būt zvaigznei. Citu skaistums neatveras uzreiz un – ne drīz, bieži vien ap 30 gadiem – caur gadiem, mīlestību, dzemdībām, ilgu ceļu pie sevis un miera Dvēselē.
…Es fotogrāfēju 17 gadīgas sievietes. Tūkstošiem stundu retušēšanas deva man iespēju milimetru pa milimetram izzināt sievietes ķermeni. Asos atslēgas kaulus, smalkos pirkstus, nervozās lūpas. Dzimumzīmes, tetovējumus… un bailes, kas rodas katrai, kad tā attopas otrā objektīva pusē – bailes satikties ar to savu daļu, par kuru tu neko nezini un negribi zināt.
Uz bildītēm gribas sevi redzēt skaistu un trauslu, kā glancētajos žurnālos. Nedudz no liktenīgās – tādu, kuras dēļ zaudē galvu. Tādu, kura nekad neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un aiziet pirmā. Viņas acīs atspoguļojas lielpilsētas ugunis, bet ķermenis ir tvirts un juteklisks. Vīriešu krekls uz viņas kailā ķermeņa izskatās labāk, kā jebkura melnā vakarkleita, bet vieglās zilbaltās ēnas zem acīm ir ēnas no garajām skropstām, nevis piecas stundas miega vai sēras pec nebijušā.
Tādu grūti iedomāties visu nakti raudošu, kad no rīta seja parvēršas par ādas un asaru maisījumu, un vajadzīga vesela diena, lai atkoptos, lai arī negribas zvanīt un melot un prasīt brīvdienu, vārīt stipru tēju un ilgi skatīties griestos, ieklausoties, kā iekšā pēkšņi viss ir kļuvis kluss un tukšs.
Tādu grūti iedomāties šādā situācijā – taču starp mums nav nevienas, kura nebūtu gājusi tam cauri. Kura nebūtu sevi atradusi vannas istabā, slīdošu gar sienu klusā histērijā kādā tumšā naktī, kad esi vairāk līdzīga aizšautam plīša zaķim ar koka pogām acu vietā, un galīgi nelīdzinies tai, kura neko nelūdz, negaida, nebaidās laika un vienmēr aiziet pirmā…
Neviena no tādām naktīm nepazūd, neatstājot pēdas.
Neviens no zvaniem, kad “abonents ir nesasniedzams vai atrodas ārpus uztveršanas zonas”, bet viņam taču bija jāpiezvana vēl pirms pāris stundām.
Neviens rīts, kad pamosties baigā klusumā, laulības gultā un no tukšajiem palagiem vējo nodevība – aukstums velk tieši uz mugurkaula tā, ka šķiet: dzīve priekšā vēl tik gara, bet tu jau esi Grenlande, temperatūra iekšienē krīt un dreifē ledus kalni.
… Tajā pusē objektīvam tu daudz runā, vēl vairāk – klausies. Un, ja klausies pietiekami labi, var iemācīties lasīt ķermeni – kā grāmatu: redzēt skumjās un laimīgās nodaļas, kādā atstātas piezīmes. Galvenais – sķirstīt tās saudzīgi.
Neatlocīt stūrus.
Un, ziniet, ko es vēlos teikt? Mēs esam skaistas. Ar visām mūsu plaisām un negludumiem. Tāpēc, ka tie visi ir par mūsu dzīvi, ceļu mājup, par daudzajām ceļa jūdzēm, nogurušo eņģeli aiz pleca, ataugušajām ģimenes saknēm.
Par visiem šiem velna borščiem, ar rokām mazgātajiem autiņiem, ar eļļu noķepušajām virsmām. Par visām mūsu grūtajām izvēlēm, “jā” un “nē””. orgasmiem un drebuļiem. Par to, kā pienāk ziema, kamēr tu brauc metro, par paģirām no rīta, par ar lielu prieku neatbildētajiem zvaniem, ar tadu nožēlu neatbildētajām īsziņām. Par sāpēm mugurā, par sakaltušajām kontaktlēcām, vientuļajiem Ziemasvēkiem uz plikas grīdas, Šarloti, kuru nav kam apēst – tas esam visas mēs, tas ir par mums. Tieši tāpat, kā par tiem mirkļiem, kad ļoti asi izjūtam, ka esam dzīvas, laimīgas – tādas caurspīdīgas un vieglas, starojošas…
Lūk, par to un tieši tam! – krunciņas un plaisas, nepilnības un raupjums, lai būtu kur aizķerties – aiz Dzīves un Otra, un sakrist un saaugt, pāraugt – viens vienā.
Tā, skatoties savās plaukstās es redzu nevis prāta un sirds līnijas, bet savijušos diedziņus:
lūk, skarbais, asais, stiprais, ar to esmu piesieta vīram;
lūk maigais, smalkais un zīdainais, tā ir mana meita.
Pētot dzīves pēdas ķermenī, es redzu pagātni.
Pieņemot šīs pēdas ķermenī, es kļūstu vēl skaistāka kā vakar.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS

Kad mēs sākam novecot …

novecot2
Formāli cilvēks sāk novecot no 28 gadiem, kad beidzas organisma augšana un sākas tā degradācija.
Bet faktiski mēs sākam novecot tajā brīdī, kad pilnībā noticam apkārtējās pasaules bezcerībai.
No tā mirkļa, kad noticam tam, ka skaudīgajiem kolēģiem kaut kur tomēr ir taisnība, bet šefa sliktais garastāvoklis noteikti ir reakcija uz mūsu profesionālo nederīgumu un nevis hemoroīdi, no kuriem viņš cieš jau daudzus gadus.
Mēs novecojam no tā brīža, kad sākam uzturēt sarunas ar vecākiem par oligarhiem, kuri izzaguši Krieviju, un par kaimiņu dzīvi interesējamies vairāk kā par savu attīstību.
Mēs sākam novecot tajā brīdī, kad noticam, ka viss interesantais pasaulē notiek aiz mūsu namdurvīm. Kad televizors ir galvenais emocionālo pārdzīvojumu avots, bet karjera – vienīgais mērķis dzīvē.
Mēs novecojam, kad sakām, ka nedaudz jāiekrāj nauda un neminstinoties ņemam kredītu, nostādot sevi absolūtā atkarībā no esošā darba uz vismaz tuvākajiem 30 gadiem. (Ļoti bieži tā it kā ir piespiedus situācija, un,, tomēr….)
Mēs sākam novecot, kad no diviem variantiem izvēlamies to, kurš ir mazāk riskants, un nopietni sākam interesēties par pensijas uzkrāšanu (izlaižot aktīvās investēšanas stadiju).
Mēs novecojam, kad sakām, ka mums jau ir par vēlu mācīties, un obligāto treniņu apmeklēšanu mēs uztveram kā smagu nastu.
Mēs novecojam, kad pārtraucam iesaistīties avantūrās un pārtraucam muļķoties draugu kompānijā. Kad mums interesantāk ir runāties ar kolēģiem, nevis bērnības draugiem. Kad mūsu darba dienas saplūst vienā lielā pelēkā dienā, bet laiks paātrina savu gaitu. Kad jautrības mēs sākam plānot laicīgi, bet nedaudz atdzīvojamies tikai atvaļinājuma laikā.
Mēs novecojam, kā tikko sākam sevi redzēt ar apkārtējo acīm, un piekrist viņu viedoklim par sevi. Kā tikko mums kļūst svarīgāk saglabāt savu imidžu par to, kā palikt pašiem – tādiem, kādi esam patiesībā. Kā tikko mēs pārstājam augt un mainīties, atmest apnikušās nodarbes un atklāt sev ko jaunu un interesantu.

 

Mēs novecojam, kad pārstājam ticēt brīnumainajai apkārtējai pasaulei un mūsu pašu unikalitātei. 
Mēs novecojam, kad pārstājam būt bērni, kuri zin, ka viss vēl ir priekšā. Kad pārstājam gaidīt no dzīves brīnumus un vairs necenšamies pasauli padarīt labāku. Kad vairs nevēlamies kļut par varoņiem, jo tas ir pārāk liels risks un atbildība. Kad par  galvenajām vērtībām mūsu dzīvē kļūst stabilitāte, miers un materiālā labklājība, bet ideālās beigas – klusa nāve savā gultā, kad blakus stāv sērojošie radinieki.
Skumji, garlaicīgi un šabloniski. Es negribu novecot. Un jūs?

 

Avots: www.econet.ru/
Autors: Tatjana Ņikitina
Tulkoja: Ginta FS