10 lietas, pateicoties kurām, es kļuvu BRĪVA

woman-865021_1920

Atskatoties uz savu dzīvi, es saprotu, ka mans briesmīgākais ienaidnieks bija tieksme būt ideālai.

«Es nerisinu problēmas. Es mainu savu domāšanu. Tad problēmas atrisinās pašas».
Luīze Heija

Es tiku audzināta paaugstinātu gaidu apstākļos, un skolā katru dienu es jutu, ka sacenšos ar citiem un cīnos par to, lai būtu labākā savā klasē.

Kad man bija 10 gadi, es ticēju tam, ka esmu dumja, jo manas smadzenes nespēja saprast fiziku un matemātiku. Es ļoti labi tiku galā ar literatūru, zīmēšanu, svešvalodām, taču tas neskaitījās nekas īpašs tajā austrumeiropas kultūrā, kurā veidojās mana personība.

Daudz vēlāk, kad biju jau pieaugusi, es uzskatīju, ka izskatos ne pārāk labi, neesmu pietiekami skaista, neesmu pietiekami gudra un veiksmīga. Es jutu, ka neesmu brīnišķīga vīrieša mīlestības cienīga, ka manas prasmes un talanti nav pietiekami, lai varētu saņemt pienācīgu algu, ka faktiski es nekas neesmu, un man nav vērts pūlēties pieteikties kārdinošai vakancei.

Šodien mana dzīve izskatās gluži citādi, un es esmu ārkārtīgi pateicīga un priecīga par savu izaugsmi, to, kāda esmu šobrīd. Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu laimīga savā laulībā. Es nodarbojos ar to, kam biju radīta.

Kā notika tādas pārmaiņas?

Es atceros, kā pēc kādas sapulces darbā es sajutos pilnībā sagrauta un iznīcināta, un sāku meklēt veidus, kā atbrīvoties no stresa un sajusties kaut nedaudz labāk. Kad YouTube es meklēju filmu “The Secret”, nejauši uzdūros kādam citam video, kas aizkustināja mani līdz sirds dziļumiem. Tā bija Luīzes Heijas filma “Tu vari izdziedināt savu dzīvi” («You Can Heal Your Life»).

Šodien es zinu, ka tas nenotika nejauši, skolotājs var iemācīt tikai to, kurš ir gatavs apmācībai. Es biju tik ļoti pārņemta un iedvesmota, skatoties šo filmu, ka nespēju no tās atrauties. Luīzes vārdi bija īsta maģija un katrs atsevišķs vārds trāpīja man tieši sirdī. Beidzot es savās mājās sajutos labi: “Es mīlu un pieņemu sevi tādu, kāda esmu. Es esmu pilnīga, vērtīga un dzīve mani mīl.”

Nākamā gada laikā es atklāju daudzu “apgaismotu” entuziastu darbus – Veina Daiera, Bairones Keitijas, Dona Migela Ruisa, kas mani aizrāva un ļāva baudīt zinības par augsta pašvērtējuma ietekmi uz cilvēka dzīvi.

Šīs mācības man palīdzēja atbrīvoties no vecajiem domāšanas stereotipiem un ierobežotajām pārliecībām, kas ne pārāk labi bija mani ietekmējuši.

Pēc daudziem mēģinājumiem, daudzām pieļautajām kļūdām, kas radās, pielietojot šīs mācības dzīvē, es ieguvu sev pavisam jaunu Brīvības sajūtu. Lūk, ko es izdarīju:

1. Es pārtraucu dzīties pēc pilnības

Es esmu absolūti skaista un skaisti neideāla, un tas ir tas, kas ļauj man būt sev pašai. Pilnība ir ilūzija, tās nav. Es pārtraucu sevi mocīt ar dzīšanos pec ideālā un tiecos pēc “pietiekami laba”. Es esmu iemācījusies pieņemt savas kļūdas un uztvert tās, kā nepieciešamību izaugsmes procesā, un zinu, ka tās dara mani viedāku. Ja es kaut kur ciešu neveiksmi, tas nenozimē, ka esmu neveiksminiece, vienkārši nenodarbojos ar savām lietām. Mēs vai nu vinnējam vai mācamies. Taču mes nekad nezaudējam.

«Soli pa solim tu jutīsies arvien labāk. Tas ir kas līdzīgs slima cilvēka atveseļošanās procesam. Vienkārši dari visu iespējamo jebkuros apstākļos un tu izvairīsies no paššaustīšanas, pašiznīcināšanās un nožēlas». (Dons Migels Ruiss)

2. Es pārtraucu uzskatīt, ka man visu laiku kaut kas ir jādara.

Vēlme nepārtraukti kaut kur rauties nav nekāda pozitīvā iezīme. Es iemācījos ieklausīties savā ķermenī un vairs nejūtu vainas apziņu par to, ka neko nedaru. Es zinu, ka manam ķermenim un Dvēselei ik pa laikam ir nepieciešama atpūta un iespēja “uzpildīties”, un es neuzskatu, ka man kādam kaut kas ir jāpaskaidro.

Es skatos labas filmas, klausos mierīgu mūziku, lasu iemīļotās grāmatas, dziedu, pastaigājos dabā – daru visu, kas ļauj manai sirdij dziedāt.

«Es esmu cilvēks, kas radīts dzīvei, ne – darbam. Nevērtē sevi pēc tā, cik labi tu kaut ko dari. Tu neesi tas pats, kas tavs darbs. Nedomā, ka, ja nav darbu, tad tevis nav». (Veins Daiers)

3. Es pārstāju nodarboties ar paškritiku.

Es pievēršu uzmanību tam, kā pati ar sevi sarunājos. Es sevi neapsaukāju, es cienu sevi. Es pārstāju sev teikt to, ko nebūtu teikusi savam labākajam draugam. Es esmu pašpietiekama un vērtīga.

Es sapratu, ka mēs dzīvē nesaņemam to, ko vēlamies. Mēs saņemam to, kā cienīgi, musuprāt, esam. Lūk, kāpēc sev ir jātic un jāizturas pret sevi, kā pret cilvēku, kurš pelnījis ir visu to labāko, ko vien dzīve var piedāvāt.

«Tu sevi esi kritizējis visu mūžu un tas nav nostrādājis. Pamēģini sevi slavēt un paskaties, kas notiks». (Luīze Heija)

4. Es pārstāju vainot citus.

Tagad es saprotu, ka ik reizi, kad es kādu vainoju, es spēlēju upura lomu.

Vainojot citus par velti iztērētu laiku, naudu, netaisnīgumu mīlestībā, es vienmēŗ domāju par to, kāds bija mans ieguldījums notikušajā. Neviens nevar man neko nodarīt, nevar mani sarūgtināt bez manas apzinātas vai neapzinātas piekrišanas.

Tā vietā es tagad uzņemos atbildību par to, ko jūtu, domāju un kā rīkojos. Es atbildu par savu rīcību un zinu, ka mana nākotne būs manas šodienas izvēles rezultāts. Es esmu tas, kam es ticu un tas viss, kas vēlos būt.

«Visi apvainojumi ir tukša laika tērēšana. Neatkarīgi no tā,  cik lielā mērā vainīgi ir citi, tas tevi neizmainīs. Tu vari  veiksmīgi likt kādam justies vainīgam, taču tas nepalīdzēs tev sevī izmainīt to, kas dara tevi nelaimīgu». (Veins Daiers)

5. Es pārstāju vērtēt citus.

Es zinu to, ka ikviens iet savu ceļu un mans uzdevums ir koncentrēties uz saviem mērķiem.

Es zinu arī to, ka ik reizi, kad vērtēju citus cilvēkus, tā ir mana reakcija uz to, kas uztrauc mani pašu un ir manī. Ja es kādu uzskatu par ne īpaši gudru, tas nozīmē, ka, iespējams, es pati esmu tāda – pretējā gadījumā, kā gan es vispār spētu to ieraudzīt?

«Vainas novelšana uz citiem vai viņu darbības vērtēšana atņem tev iespēju izmainīt sevi; savukārt atbildības uzņemšanās tādu iespēju dod». (Bairone Keitija)

6. Es pārstāju izdarīt pieņēmumus par to, ko citi cilvēki jūt, grib vai domā.

Es neesmu viņi un tāpēc nav nekādu iespēju uzzināt, ko viņi jūt vai domā.

Es pārtraucu savās domās izspēlēt iespējamos scenārijus un ļaut savam saprātam spēlēties ar mani.

Katru reizi, kad sevi pieķeru raizējamies par to, ko citi domā, dara vai runā, es saprotu, ka laiks atgriezties realitātē.

Pateicoties Bairones Keitijas grāmatai “Darbs”, es iemācījos analizēt tās domas, kas mani satrauc un jautāt sev: “Vai tā ir patiesība?” Iespējams, vairums no maniem pieņēmumiem ir kļūdaini. Piemēram, es varu pieņemt, ka kāds mani nemīl, kaut gan patiesībā cilvēkam nav izdevusies diena. Vai arī cilvēks vienkārši kautrējas. Vienmēr ir dažādi.

Brīdī, kad saprotu, ka nevaru uzminēt citu domas, vienkārši tāpēc, ka šis cilvēks nav es, smadzenēs izgaismojas doma, ka es varu rīkoties ar atvērtu sirdi.

«Es atskārtu, ka visu karu un mierizlīgumu manās smadzenēs iemesls bija mani pieņēmumi». (Bairone Keitija)

7. Es pārstāju konkurēt ar citiem cilvēkiem.

Tagad es zinu, ka mana tieksme pēc cīņas bija mana ego izpausme, kuram bija nepieciešama pašpārbaude.

Lai labi justos, nepavisam nav obligāti zināt, ka kāds cits ir zaudējis. Es mīlu harmoniju, sadarbību un abpusēju uzvaru.

Es pārstāju sevi salīdzināt ar citiem. Es izvēlos uz mīlestību, nevis bailēm balstītu savienību ar cilvēkiem, un es ticu uzvarai. Es gribu ticēt un ticu tam, ka mēs dzīvojam labklājīgā Visumā, kur pietiek vietas visam un visiem, ieskaitot mani.

«Mīlestība ir sadarbība nevis konkurence». (Veins Daiers)

8. Es pārstāju būvēt nākotnes laimi.

Es vairs neplānoju savu laimi iedomātā nākotnē, cerībā, ka reiz, kad man būs daudz naudas, darbs, māja, automašīna un veiksme, es būšu laimīga. Es esmu iemācījusies atrast laimi mazajās ikdienas lietās, mazajos dzīves priekos, un es esmu tās vienīgās realitātes apburta, kas šobrīd man nes tik daudz prieka.

Es pārstāju gaidīt brīvdienas, lai sajustos dzīva, jo katra diena man ir dāvana un katrs mirklis ir dārgs un man svarīgs.

Visas dienas garumā es savu uzmanību koncentrēju nevis uz slikto, bet labo, un viss mainās. es esmu pateicīga par visu,  kas notiek man apkārt un par visu, kas man ir: vesels ķermenis un saprāts, mīloša ģimene, daži īsti draugi, darbs, kuru es mīlu un, kam es ticu.

«Es ievēroju, ka Visums mīl pateicību. Jo pateicīgāks tu esi, jo vairāk dzīvē brīnumu notiek». (Luīze Heija)

9. Es pārtraucu raizēties par nākotni.

Es pieņemu to, ka dzīvē ir lietas, kuras es nespēju un nevaru kontrolēt, neatkarīgi no tā, cik daudz pūles es pielikšu. Katru reizi, kad es sevi pieķeru uztraucamies, es saku sev: “Laiks rādīs”.

Ne vienmēr es varu dabūt to, ko vēlos, taču es zinu, ka es saņemu to, kas man ir vajadzīgs.

Es uzticos dzīvei un ticu, ka mes dzīvojam saprātīgā Visumā, kur viss notiek brīnišķigā kartībā. Un dažkārt nākas vienkārši pagaidīt.

«Dzīve ir vienkārša. Viss notiek ar tevi, bet nav atkarīgs no tevis. Viss notiek īstajā laikā, ne par agru, ne par vēlu». (Bairone Keitija)

10. Es vairs necenšos izpatikt.

Man vairs nav vajadzīgs kāda novērtējums vai pieņemšana. Uztraukums par to, ko citi padomās ir velta laika šķiešana. Citi cilvēki uz mani skatās caur savu prizmu un viņu viedokļiem nav nozīmes.

Es pārstāju no citiem gaidīt to, ko pati agrāk nedevu sev: mīlestību, rūpes un uzmanību.

Mīlēt sevi visu, gan ķermeni, gan Dvēseli – tas nav egoisms.

Mani piepilda mīlestība pret sevi un es rūpējos par savām vajadzībām un savas sirds vēlmēm.

Es esmu iemācījusies izdarīt izvēli, domājot par sevi un nevis par to, ka citi varetu vilties manī. Cilvēki paši ir vainīgi tajā, ka nākas vilties, tāpēc, ka gaida, ka es darīšu tā, ka viņi vēlas un atbildīšu viņu vēlmēm.

Teikt “nē” tam, kas nepatīk, ir vispārpieņemta prakse un pazīme tam, ka cilvēks par sevi rūpējas.

Ja man kāds saka “tev jadara”, es nedaru. Es atsaucos tad, kad man pajautā par manām vēlmēm. Manas vēlmes izriet no manis, nevis no citiem cilvēkiem. Es vienmēr izvēlos pati, kam tērēšu savu vērtīgo dzīves laiku. Es zinu, ka mans laiks ir mana dzīve un tas nekad vairs neatgriezīsies.

Mana dzīve pieder man, un man ir tiesības izdarit savas izveles. Dzīvei jābūt dzīvei, ne vienkārši eksistencei, un es izvēlos dzīvi bez attaisnošanās un atvainošanās.

«Neviens neko neizdarīs tavā vietā. Tas, ko runā un dara citi, ir atkarīgs no viņu pašu realitātes, viņu sapņiem. Ja tu neesi atkarīgs no citu viedokļiem un darbībām, tu nekļūsi par nevajadzīgu ciešanu upuri». (Dons Migels Ruiss)

Manas pārvertības nenotika stundas laikā. Tas ir bijis un ir nepārtraukts process, kas prasa pastāvīgu iekšējo darbu. Es visu laiku mācos dzīves skolā un katru dienu man ir iespēja iemācīties ko jaunu. Es zinu, ka man pietiek spēka radīt savu realitāti, kurā piepildīt savus sapņus. Un tāpec es gribu būt pārliecināta, ka savu prātu baroju ar veselīgām domām. Es zinu, ka tas man ir spēcīgs.

Autors: Sara Fabian
Avots: https://lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Laimes KODS

laime1111111

Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša.

“Ikviens meklē laimi savā veidā un nav neviena veida, ko varētu nodot citiem.” /Paulu Koelju “Burvja piezīmes”/

Savā bērnībā pēc brauciena uz Ļvovu un aptiekas” Zem melnā ērgļa” apmeklējuma, es izdomāju savu spēli. Virtuvē uz galda saliku zāļu flakonus, majonēzes burciņas un maisīju tajās sodu, etiķi, eļļu, ievārījumu un aspirīna tabletes. Iztēlojos, ka esmu dziedniece, mistiska alķīmiķe, kura rada ilgdzīves, laimes un mīlestības formulu. Es domāju: “Lūk, izdzers cilvēks manu mikstūru un uzreiz viņam uzlabosies garastāvoklis un dzīves tonuss”.

Laimei ir dažāda garša

Pagāja daudzi gadi un es sapratu, ka nekas nesanāks. Neizdosies.
Neredzamajam nav formulas. To nav iespējams iebāzt kāda traukā un pārdot pa mililitram.
To nevar nosvērt, safasēt un lietot trīs reizes dienā pēc ēšanas.
To nevar sadalīt atomos, molekulās un frakcijās.
Uzskrāpēt uz zelta stieņa slepeno kodu un paslēpt tālāk no acīm.
Tas nav parfīms.
Tā nav paradigma.
Ne arī aksioma.
Tas ir stāvoklis.

Mans vectēvs jutās absolūti laimīgs, kad vakaros apsēdās pie karsti sakurinātas krāsns un pina no klūdziņām grozus. Dzēra karstu zālīšu novārījumu un stāstīja pasakas.

Mana tante peldējās laimē, skatoties daiļslidošanu. Viņai priekšā bija šķīvis ar “Vēzīšiem” un viņa, elpu aizturējusi, skatījās kā slido Kļimova un Ponomorenko.

Pēc tam viņai uzdāvināja dokumentālo romānu “Asaras uz ledus”, un viņa, to lasot, raudāja no laimes.

Kaimiņiene piedzīvoja savus priecīgākos dzīves brīžus, kad vīrs atgriezās no makšķerēšanas un pārnesa mājās pilnu maisu ar karpām. Un viņa teica, ka vīram vienmēr pēc makšķerēšanas acīs ir tik daudz prieka un lepnuma, ka viņai taisni vai dejot gribās.

Es biju bezgalīgi laimīga, kad mājās cepa aveņu kūku un mamma nolika malā savus krievu valodas labojamo burtnīcu kalnus, un mēs abas kopā skatījāmies “Visas upes plūst” un ēdām kūku ar tēju.

Ar laiku laime sāka mainīties, tā ieguva pieaugušo skepticismu un pavisam citu skanējumu.

Kaut kur uzradās skaudība, ironija un vēlme pēc kaut kā lielāka.

Sagribējās kleitu kā Sārai Džesikai Pārkerei, sagribējās doties ceļojumā apkārt pasaulei un bildi enkaustikas tehnikā.

Kā teica Peļevins: “Katrā vecumā laimei ir atšķirīga garša”.

Katram laime ir sava un tas, kas vienu padara laimīgu, otru var darīt absolūti nelaimīgu.
Kādam tā ir sīkumos, kādam – globalās lietās.

Vienam – uzcelt ģimenes māju no koka, otram – atrast malku ugunskuram.

Iemācīties klusēt, vai, gluži otrādi, iemācīties runāt.
Vairāk nedzirdēt, vai, gluži otrādi, beidzot izdzirdēt.

Aizbraukt uz salām vai patstāvīgi iziet no mājas.
Pagaršot Pūķa augli (pitaiju), vai pamēģināt dzīves garšu.
Avots: econet.ru
Autors: © Irina Govoruha
Tulkoja: Ginta FS