Par izdevīgumu

vecs paris1

Šodien meitenēm māca kā izdevīgi apprecēties.

Ar materiāli nodrošinātu un veiksmīgu cilvēku. Mana vecmāmiņa jaunībā bija ļoti skaista. Bet viņas draudzene – ļoti praktiska. Un šī draudzene Zinaīda, speciāli gāja spēlēt volejbolu slēgtajā laukumā pilsētas dārzā, kur savācās “zelta jaunatne”. Zinaīda izvēlējās vienu studentu, profesora dēlu; viņš beidza medicīnas institūtu un viņam pavērās brīnišķīgas perspektīvas. Zinaīda pielika neticami lielas pūles, lai šim puisim iepatiktos. Un lai pārvarētu viņa augsti stāvošo vecāku pretestību. Treniņus par šo tēmu viņa neapmeklēja, taču visu izdarīja pareizi. Veiksmīgi apprecējās; tās bija ļoti izdevīgas laulības! Kaut gan vīru viņa ne īpaši mīlēja. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi gūt panākumus, būt veiksmīgai.

Bet vecmāmiņa iepazinās ar no frontes atnākušo vectētiņu. Viņš bija septiņas reizes ievainots. Viņš bija no tāla Urālu ciema, kas atradās pie ogļraktuvēm. Tukšām kabatām. Viņš strādāja, neklātienē pabeidza žurnālistikas fakultāti un bija rūpnīcas komjaunatnes sekretārs. Dzīvoja kopmītnēs, kur pašā istabas stūrī aiz marles aizkariem stāvēja gulta. Un vēl bija ķeblis. Un neticami liela mīlestība. Kautrīga, pieticīga, kā tas toreiz bija pieņemts, un galīgi neizdevīga. Vecmāmiņa bija dzimusi inteliģentā un pārtikušā ģimenē. Vispār absolūti neizdevīgi apprecējās.

Zinaīda par viņu smējās; viņi ar vīru bija nopirkuši gan dzīvokli, gan mašīnu. Mašīna tai laikā bija apmēram tas pats, kas šodien personīgā lidmašīna. Pēc divdesmit laulības dzīves gadiem Zinaīdas vīrs aizgāja pie jaunas meitenes. Bet Zinaīda pati bija smagi slima pa sieviešu līniju – dzīvot ar nemīlamu vīrieti bija grūti un kaitīgi… Un nekas labs vairs nebija atlicis. Vecums, slimības – tad tas skaitījās vecums, nelaimīga dzīve.

Bet vecmāmiņa piedzemdēja trīs bērnus, dzīvoja mīlestībā un savas dzīves laikā nebija dzirdējusi nevienu rupju vārdu. Un līdz pat savām vecumdienām uzskatīja, ka par krāpšanu laulībā būtu vajadzējis ieviest pantu kriminālkodeksā. Tik ļoti necilvēciska viņai šķita tāda rīcība. Tas bija tāpat kā nodot Dzimteni. Tas tāpēc, ka viņa savā laulībā bija laimīga, lūk, arī kaut ko nesaprata. Tāpat kā izdevīgumu. Un līdz pat saviem deviņdesmit gadiem nesaprata, ko nozīmē izdevīgums. Tieši attiecībās.

Un es viņai piekrītu. Mīlestībā izdevīgums ir tikai viens – būt mīlētam un mīlēt. Zināt, ka arī tevi mīl vairāk par dzīvību. Un pašai mīlēt. Lūk, arī viss izdevīgums. Un dažkārt pat tā nav – vispār bez izdevīguma mīl… Mīlestībā nav garantiju. Nav pārliecības, ka mīļotais cilvēks nesaslims, nepaliks nabags, nenomirs vai neaizies. Un izdevīgais var pārvērsties briesmīgā bankrotā un zaudējumā. Un mīlestība paies garām. Tas nevis vienkārši nav izdevīgi, bet ir pat briesmīgi.

Anna Kirjanova
Foto: Irina Ņedjalkova instagram
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Kā noķert oligarhu

nusja

Ņusja ļoti gribēja apprecēties. Un nevis vienkārši apprecēties, bet apprecēties ar oligarhu. Viss ciems par viņu smējās: atradusi, muļķe, par ko sapņot! Oligarhi viņu Ņižņij Kukujevo ciemā savu mūžu nebija pat ieskatījušies, bet par lielāko biznesmeni te uzskatīja kandžas tecinātāju Markovnu, kas nu nekādīgi nederēja glamūrīgos līgavaiņos. Un arī pati Ņusja, acīmredzami, nebija no “glamūrīgajām” – liela, plata, uzticama kā upes barža. Tādu oligarhi varētu ņemt par miesassargu, vai pavāru, bet par līgavu – diez vai. Un mamma viņai ne reizi vien bija teikusi:

– Ak, tu, neizglītotā muļķe, arī seja tev nav kā Carienei-Gulbim, kādi tur oligarhi!? Viņi tikai lielpilsētās atrodami, bet tu – vietējā, kukujevas…. Labāk skaties uz Mitju-traktoristu, vai Slavku-mehāniķi, savādāk tā arī paliksi vecās meitās! Tavas draudzenes jau sen pie vīriem izgājušas, bet tu… Ja tagad neapdomāsies, tad tā arī viena kūkosi visu atlikušo dzīvi!

Bet Ņusja slaidi nospļāvās uz visiem šiem cēloņseku likumiem. Viņai bija sapnis, un viņa tam ticēja: viss piepildīsies! Un, kad atkal kārtējo reizi kāds mēģināja viņas sapnim sadot pa spārniem, viņa sevi uzmundrināja: «Если сильно захотеть, можно в космос полететь!»

Reiz viņa kādā grāmatā izlasīja, ka, ja kaut ko ļoti vēlies, vajag visu šo saņemšanas procesu izmēģināt. Ja vēlies vinnēt loterijā – sāc svinēt jau laikus savu lielo laimestu, tā, it kā tas jau būtu noticis. Kaut kā tā.

Praktiskā Ņusja uzreiz saprata: ja vēlies apprecēt oligarhu, vajag trenēties: piebarot, paskatīties uz ko tas ķeras. Viņas nelaiķis tēvs bija makšķernieks un meitai arī bija iemācījis makšķerēt, tā kā šī lieta viņai bija pazīstama. Un sāka Ņusja savu brīvo laiku pavadīt pie upes, trenējoties. Te viņa mierīgi varēja sapņot, klusumā un mierā, bez apkārtējo ironiskajiem smīniem. Te tik lieliski sapņojās!

Un, lūk, reiz, kad viņa kārtejo reizi gaidīja “copi”, pie viņas pienāca kāds cits makšķernieks. Tas nebija vietējais. Vējjakā, svīterī, garos zābakos, cepurē un ar makšķeri – kā jau makšķernieks. Krietni gados, maziņš un ar brillītēm – tāds amizants večuks.

– Ne asakas! – viņš novēlēja.

– Pateicos, jums arī! – atbildēja Ņusja.

– Un, ko tad jūs te makšķerējat?

– Oligarhu – atjokoja Ņusja.

– Vai tiešām!? Kas tā par zivi?

– Līdzīga asarim, tikai treknāka un spīguļojošāka. Tāda svarīga zivs, un ļoooooti garšīga!

– Un, uz ko tā ķeras?

– Tas atkarīgs no diennakts laika. Ja brokastīs – tad uz sliekām, pusdienās tiem patīk mušas, bet vakariņās vislabāk lietus tārpiņi.

Te pēkšņi Ņusjai copēja un viņa izvilka solīdu zivi – īstu oligarhu. Bet spainī viņai jau trīs tādi šļakstījās.

– Eh, kāda tu forša meitene! – iesaucās večuks. – Gan gudra, gan stipra un ar humora izjūtu! Vai neesi mēģinājusi nodarboties ar makšķerēšanas sportu?

– Ko? – izbrīnījāš Ņusja. – Vai tad tāds sports arī ir?

– Un vēl kā ir! – večuks nosmējās. – Es regulāri piedalos sacensībās! Un tevi uzaicinu! Nenožēlosi!

– Nezinu gan, kā tas ir, — sakautrējās Ņusja. – Mums ciemā makšķerē tāpēc, lai būtu ko ēst, lai atpūstos, bet, kā sports – nē, tā mums nenotiek.

– Vai gan tev visu mūžu jāsēž savā Ņižņij Kukujevo? Noriskē! Es tev labprāt palīdzēšu, kā makšķernieks makšķerniekam. Man ļoti patīk palīdzēt jauniešiem izvirzīties!

– Labs ir! – piekrita Ņusja. – Kāpēc gan ne? Uz kurieni man jābrauc?

Viņa uzaicināja večuku pie sevis mājas, iepazīstināja ar mammu, ātri uzcepa zivi, pasēdēja, parunājās… Un drīzumā Ņusja devās uz sacensībām makšķerēšanā. Bet tur, izrādījās, bija loti daudz izskatīgu, bagātu vīriešu. Ņusja, meitene drosmīga, nenobijās. Viņa savācās, sakoncentrējās un parādīja lieliskus rezultātus. Lai arī pirms tam sāncenši uz viņu skatījās ar ironiju, tad sacensību beigās ar cieņu paspieda viņai roku.

Jau drīzumā Ņusja sasniedza starptautisku līmeni – viņu uzaicināja izlasē, sacensties ar ārzemniekiem. Viņa bija kļuvusi par komandas līderi.Un tas neprasīja viņai milzu piepūli, jo trenējoties pie upes, un iedomājoties, ka tur peld oligarhs, viņai nebija grūti noķert lielas zivis, tās pašas lēca uz āķa, kā uz magnēta.

– Nu, lūk, sasapņojies! – skumji teica māte. – Ne vīra, ne bērnu, un arī aizraušanās tev kaut kāda muļķīga. Tāda tu man – nekāda, viena vienīga bēdu ieleja.

Tajā pašā laikā «bēdu ieleja» tikai nosmējās, jo viņa gan zināja, ka, ja sapnim ticēsi, tad visi ceļi ti pie tā vien ved. Visi – bez izņēmuma!

Varbūt dēļ šīs ticības, varbūt par spīti ļaunajām mēlēm, sacensībās Ņusja iepazinās ar norvēģi – arī lielu makšķernieku. Un viņš to uzaicināja uz Norvēģiju pamakšķerēt, apmaksāja ceļu un palīdzēja viņai sazināties norvēģu valodā. Protams, Ņusja nedaudz sabijās, tomēr aizbrauca.

Un ko jūs iedomājaties? Norvēģim Ņusja tā iepatikās, ka viņš viņu uzaicināja tur padzīvot. Ņusja šeit sajutās kā mājās, izrādījās, ka arī norvēģu valodā kaut ko saprot, un bija sajūta, ka visu mūžu te dzīvojusi. Bet norvēģi par viņu jūsmoja – teica, ka viņa izskatās kā senā norvēģu jūras dieviete – tāda pati liela, spēcīga un ir lietpratēja makšķerēsanā.

Vienu vārdu sakot, tagad jaunie nevar izvēlēties, kur tiem dzīvot – varbūt Norvēģijā, varbūt Ņižņij Kukujevo. Ņusjas norvēģis labprtāt parceltos arī uz viņas dzimto ciemu, jo makšķerēt tur ir interesanti. Viņam pieder trīs zivju pārtrādes uzņēmumi, kurus var vadīt arī no attāluma.

Tikai Nusjas mamma visu laiku jautā:

– Ņusik, vai viņš ir oligarhs, vai nav? Es nevaru saprast!
– Kurš gan, mammu, to var zināt? – filosofiski atbild Ņusja. – Oligarhs, ne oligarhs – kāda starpība? Galvenais, ka mans sapnis piepildījās! Es viņu tomēr noķēru uz āķa!

Tagad jaunās meitenes Ņižņij Kukujevo ciemā arī tic, ka, ja tu sapņo un savam sapnim tici, tad visi ceļi ved pie tā! Pat tad, ja tev seja nav kā Carienei-Gulbim un figūra ir līdzīga upes baržai, Laime tevi vienalga neapies!

Autors: Elfika
Avots: http://www.elfikacka3ka.ru
Tulkoja: Ginta FS