Tur es satikos pats ar sevi

smaids

Savulaik man nācās strādāt kādā organizācijā, kas apkalpoja bijušos partijas funkcionārus – nomenklatūras darbiniekus.

Lai arī visi viņi bija pelnītā atpūtā, tomēr mūsu organizācijā ieradās ar ļoti augstām ambīcijām. Visiem viņiem bija augstprātīga gaita, kā bērnam, kurš sen jau pietaisījis bikses, bet pats par to aizmirsis.

Vienu vārdu sakot, nokāpis no zirga, bet sedlus starp kājām aizmirsis izņemt! Katru no viņiem mēs pazinām kā raibu suni.

Reiz mans kolēģis norādīja man uz vienu pacientu, sakot: “Šis cilvēks ir vesels”. Es neticēju, tāpēc, ka ļoti labi viņu zināju. Tas bija bijušais ministrs, kurš nu jau daudzus gadus slimoja ar ļoti ielaistas formas Parkinsona slimību. Jūs jau ziniet, ka tā nozīmē smadzeņu bojājumus?

Viens no slimības simptomiem izpaužas kā pilnīgs sejas mīmikas trūkums. Seja paliek kā maska.

Pilnībā viņu pārbaudījis, es secināju, ka viņš patiešām ir vesels. Sāku jautāt: “Kur un kā jūs ārstējāties?”

Un viņš man stāstīja par kaut kādu Templi, taču, ja godīgi, tam es nepievērsu pārāk lielu uzmanību. Un, lai arī visu cītīgi pierakstīju, pēc laiciņa biju jau aizmirsis.

Nākamajā gadā profilaktiskās apskates laikā mēs secinājām, ka viņam piebiedrojušies ir vēl četri cienījama vecuma kungi. Viņi daudzus gadus bija slimojuši ar nedziedināmām kaitēm, bet tagad bija kā “gurķīši”.

Izradījās, pensionārs-ministrs arī viņus bija aizsūtījis tur pat, kur pats izārstējās.

Man bija nopietni jautājumi, jo tas viss, ko redzēju, absolūti neierakstījās manā pasaules uzskatā, kas bija veidojies daudzu gadu prakses rezultātā.
Šoreiz es ļoti cītīgi viņus izprašņāju un visu pierakstīju.

Izrādījās, ka kalnos ir Uguns Pielūdzēju Templis, kur katras 40 dienas pieņem ļaužu grupas, kuri vēlās izdziedināties. Galvenokārt tas notiek vasarās, jo ziemā tur nav nekādas iespējas nokļūt.

Es nolēmu doties turp un pats savām acīm redzēt, kā notiek brīnumainā izdziedināšanās. Mēs nolēmām turp doties kopā ar maniem draugiem: režisoru un televīzijas operatoru. Viņi strādāja valsts televīzijā un veidoja programmu “Pasaule ap mums”.

Noteiktajā dienā tuvāk naktij mēs bijām nokļuvuši līdz satikšanās vietai. Mūsu mašīna aizbrauca. Mums bija apsolīts transports mūsu tālākai vešanai. Un pēkšņi mes uzzinām, ka šis transports ir – ēzeļi.

Uz Templi kalnos ved ceļš un izrādās, ka 26 km ir jāiet kājām, vai jājāj ēzeļa mugurā. Bet, ņemot vērā to, ka mēs atbraucām vēlāk par visiem, mums uz trijiem bija atlikuši tikai divi ēzeļi.

Es uzsāku aģitācijas kampaņu. Saku: “Vai jūs kādreiz esat kalnos kāpuši? Pamēģināsim, labi?” Operators bija apmēros diezgan paliels vīrs, apmēram 130kg, pieciem dubultzodiem un milzīgu vēderu. Bet, neskatoties uz milzīgajiem apmēriem, romatiķis viņā vēl tomēr bija dzīvs. Tāpēc ar vairākumu balsu mēs pirmo šķērsli bijām veikuši.

Visu aparatūru uzstutējām ēzeļu mugurās un sākām savu ceļu.

Pirmais čīkstēt sāku es, jo kājās man bija pilsētas kurpes, kas ātri vien noberza kājas un tās nežēlīgi sāpēja. Taču es tomēr gāju un domāju: “Ja jau reiz tāāādi slimnieki izdziedinājās, tad, pierakstot katru recepti, es pilsētā kļūšu par Lielu Dakteri”.

Bet pēc tam, pēc desmit kilometriem operators apsēdās ceļa vidū un teica

– Viss, sitiet mani nost, es eju atpakaļ.
Mēs sākām viņu atrunāt:

— Kur tu iesi? Kāda starpība uz kuru pusi iet, tos pašus 10 km nāksies iet atpakaļ. Tad jau labāk uz priekšu!
Pierunājām. Gala punktā mēs nonācām pusnaktī. Mūs izvietoja naktsmītnēs. Nākošajā rīta modināja 11tos. Visus savāca kopā un teica:

– Mēs jums visiem lūdzam mūsu Templī negrēkot. Tas, kurš to neievēros, palīdzēs mums saimniecībā – nesīs ūdeni. Izradās, ka šajā Templī par grēku tiek uzskatīta staigāšana ar drūmu ģīmi. Es jau biju ievērojis, ka mūki visi staigā ar tādu vieglu smaidiņu sejā un gaita viņiem tāda stalta un viegla, un stāja kā cipresēm – taisna, tā, it kā koku būtu norijuši.

Sanāk, ka mums visu laiku jāsmaida. Mēs paklausījām, drusku pasmaidījām, bet jau pēc divām minūtēm vecais pilsētas ieradums staigāt ar pilsētas fizionomiju, mūžīgi skābu un neapmierinātu, ņēma virsoku…

Un vispār, es biju cerējis ieraudzīt zeltītus kupolus un ko tamlīdzīgu, bet te visapkārt bija mazas kārtīgas mājeles un viss. Gan tiesa, pie katras no tām visu laiku dega uguns. Viņi pielūdza Uguni un Sauli. Bet ar Templi tam visam nebija nekādas lidzības.

Gadījās tā, ka mūki bija atraduši vietu, kur no pazmes dzīlēm zemes virsū iznāk dabas gāze un te – kalna virsotnē bija izveidojuši savu Templi.

Es sāku jautāt:

– Kad jūs sāksiet pieņemt slimos un uzstādīt viņiem diagnozes? Kad sāksiet ārstēt?
Un tad, izrādījās, ka te vispār nevienu nepieņem un nevienu neārstē. Tas man bija pirmais šoks.

Otrais, mūsu transportu – ēzeļus bija savācis saimnieks. Bet ar tādām paunām, kā mums, tālu netiksi Iekritām! Nepietiek, ka esam nokļuvuši Templī, kurā neviens nevienu nekad neārstē un netaisās ārstēt, bet aizbraukt nevaram. Un vēl mums jāstaigā ar stulbu smaidu sejā, kad iekšā viss vārās dusmās un niknumā!

Redzu, operators tā uzmanīgi uz mani skatās, it kā kaut kas nelabs būtu padomā. Bet režisors ar ironiju sejā saka:
– Kur tu mūs esi atvedis, zinātniek nelaimīgais?….

Bet man pašam kā justies?

Pēc tam sākās “koncerti”. Kādi piecpadsmit no 30 cilvēkiem devās pēc ūdens. Man arī nācās, jo…. Paši saprotiet, kāpēc…. nācās “palīdzēt saimniecībā”.

Stāvs, vertikāls kalns, apmēram 600m augsts, bet apkārt pa serpentīnu 4km turp, 4km atpakaļ. Un pa tādu ceļu mēs bijām šeit ieradušies naktī?! Kad es to ieraudzīju, man gandrīz spontānais piemetās

Iedomajieties!? Nepietiek, ka šī vertikālā siena ir augstāka par Ostankino torni, bet dažviet mēs bijām kāpuši pa baļķiem, kas iedzīti kalnā. Savulaik tie bija kalpojuši kā paceļamie tilti, kas nosprostoja ceļu nelabvēļiem, kuri vēlējas tikt kalnā.

Līdzi bija jānes sešpadsmit litri ūdens, un 5kg smags bija pats trauks. Tātad kalnā mums bija jāuznes kopsummā 21 kg. Visērtāk to būtu bijis nest uz galvas. Tad es arī uzzināju patieso mugurkaula nozīmi.

Mugurkauls bija vajadzīgs, lai galva neiekristu biksēs.

Pirmo reizi, kad devos pec ūdens, es Templī atgriezos ap četriem-pieciem vakarā, pārguris, bet ar smaidu sejā, katram gadījumam. Pēkšņi pie manis pienāk viens no mūkiem un tā labestīgi saka:

Lūdzu, aizejiet vēlreiz.

– Kāpec? Es taču jau biju!!!!– un jūtu, ka man no šausmām sākas dzemdību krampji, neskatoties uz to, ka esmu vīrietis.

– Kad jūs kāpāt augšup, jūs JAU sev līdzi nesāt grēku!

– Nē, es smaidīju! – es izmisīgi sāku strīdēties. Iedomājieties, es tikko biju nogājis 8km, pirms tam 26 km, bez pusdienām, bez vakariņām. Kājas pagalam, piepampušas, sāp no noguruma, bet tev saka “vēlreiz”! Tā jau var nosprāgt!

– Naciet līdzi, mēs jums kaut ko parādīsim!

Un vienā no lodziņiem, es ieraudzīju vērotāju ar binokli un sapratu, ka mana taisnošanās ir velta. Visi, kas kāpa augšup ar savu nastu, bija redzami ka uz delans. Nācās iet atpakaļ. Es kāpu lejā un laiku pa laikam, atceroties savu muļķību, nikni kliedzu “ā-ā-ā….!!!” Esmu nokļuvis vietā, kur sēž kaut kādi idioti un ļauju par sevi ņirgāties.

Tagad es smaidīju zvērīgu smaidu un katram pretimnācējam teicu: “Smaidi, muļķi, viņi no augšas mūs teleskopā vēro! Par konsultāciju iepilini puslitru ūdens manā traukā”. Tagad manā traukā jau kaut kas šļakstēja. Es kādu mirkli pasēdēju un gāju atpakaļ.

Tad, lūk, kāpēc tad, kad saviem pacientiem jautāju, kā viņus ārstēja, viņi smaidot izvairījas no atbildes: “Saprotiet, to ir grūti izskaidrot”.

Vārtu priekšā es sevi noķēru, ka ir jau tumšs, bet es vēljoprojām smaidu. Ļoti labi, ja nu gadījumā viņiem ir nakts redzamības iekārtas!

Es biju badā, pārguris, knapi aizvilkos līdz savai cellei un tikko kā atviegloti nopūtos, novācot no sejas šo idiotisko smaidu (seja jau bija piekususi), kā pēkšņi sajutu, ka mani kāds vēro. Sirds nodrebēja. Es atkal pasmaidīju jau ierasto smaidu līdz ausīm, spēji pagriezos un ieraudzīju…. Kā jūs domajat, ko?

Sevi!

Izrādās, pie sienas karājās spogulis. Mana seja bija netīra noputējusi, ar sliedēm no sviedru strautiņiem un nedabisku smaidu no auss līdz ausij. Un te nu mani piemeklēja histērija. Es sāku skaļi un nevaldāmi smieties. Žokļi sāpēja, vēders sāpēja, bet es nespēju nomierināties. Es smējos par absurdo situāciju, kuru pats sev biju radījis.

Šos trakos smieklus bija izdzirdējuši režisors un operators un arī sāka smieties. Pēc tam, ritīgi izsmējušies, sāka uz mani tā dīvaini skatīties….

Ar katru dienu arvien mazāk palika cilvēku, kuri stiepa ūdeni. Pēc nedēļas vairs nebija neviena. Pēc tam mūs visus savāca kopā un teica:

– Paldies, ka jūs ienesāt gaismu mūsu Templī. Ja jums ir vajadzīgs ūdens, varat paņemt to tur. Un atvēra vārtiņus, kas veda uz akmens mājiņu Tempļa teritorijā. Viesu daļa bija no mūku telpas atdalīta ar sienu un izrādās, ka mājiņas iekšpusē ir strautiņš. Viņi to bija izbūvējuši tāpēc, lai strautiņš ziemā neaizsaltu.

Bet trauks ar ūdeni bija speciāli izdomāts veids, kā “vienkāršās lietas caur kājām aiznest līdz mūsu galvām”.

Izrādījās, ka ikviens, kurš atnāca šajā Templī, uzskatīja sevi par gudru un katram bija savas ambīcijas. Un lai “izārstētu” cilvēku augstprātību, mūki bija izdomājuši šādu, ļoti efektīvu un vienkāršu veidu.

Es arī turp gāju ar savu hartu, gudrs, salasījies, piebāzts zināšanām par kaut kādām spējam, kuru citiem nav. Viņi – stulbeņi, bet es – tāds gudrs! Nedēļas laikā no manis “izsita” visu šo manu stulbumu. Nedēļas laikā viņi mani pataisīja par cilvēku.

Tur es satikos pats ar sevi. Man atkal bija kļuvušas interesantas puķītes, tārpiņi, vabolītes. Es pats rāpoju un vēroju, kā tie kustās. Un es pēkšņi sajutos kā bērns. Un redzēju, ka ar pārējeim arī notiek tādas pat lietas. Mēs bijām aizmirsuši savus rangus, bet pats interesantākais, ka smaidot, pilsētnieku mīmika, kura agrāk bija tik ierasta, atkāpās un tagad mēs to izjutām kā atkāpi no normas.

Vai esat redzējuši, kā tas ir, kad pieauguši cilvēki spēlē bērnu spēles? Smieklīgi vai ne? Bet mēs spēlējām. Un tas mums šķita normāli.

Pēc tam es ievēroju, ka cilvēki saka: “Man kļuva daudz vieglāk. Man ir labāk”. Sākumā es to saistīju ar laika apstākļiem, dabu….. te taču kalni!

Bet tikai pēc tam secināju, ka galvenais noslēpums ir mīmikā un stājā.

Četrdesmitajā dienā es atnācu pie tempļa vadītāja un teicu: “Es vēlos palikt šeit”.

– Dēls, tu esi pārāk jauns. Nedomā, ka mēs te esam aiz labas dzīves. Mūki, kuri ir šeit, ir vāji ļaudis. Viņi nav spējīgi palikt tīri starp netīrumiem. Viņi nav pieraduši pie normālas dzīves un tāpec mūk no grūtībām. Mēs esam šeit tāpec, lai jūs varētu paņemt un tālāk Dvēselē nest līdzi gaismu. Jūs esat stipri ļaudis un jums ir imunitāte.

Es jautāju: “Droši vien es esmu vienīgais no grupas, kurš atnāca pie Jums?”

– Tu esi viens no pēdējiem.

Izradās, ka gandrīz visi no mūsu grupas jau bija paspējuši pabūt pie klostera vadītāja ar lūgumu atļaut viņiem šeit palikt.

Saprotiet?

Pēc 40 dienām mēs pametām Templi. Atpakaļceļā sastapām grupu cilvēkus, kuri vēlējās tapt dziedināti, tāpat kā mēs pirms 40 dienām. Traks var palikt! Kādi ģīmji! Tas bija bars ar cilvēkēdājiem, kuri metās mums virsū:

– Palīdzēja? Ar ko slimoji? Ko dod? Visiem palīdz? Es atbildēju:

– Katrs dabūs pēc nopelniem!
Skatos uz mums – uz viņiem, uz mums – uz viņiem. Mēs visi smaidām…

Pēkšņi jutu, ka atkāpjos. Viņi arī it kā raustās no mums kā no spitālīgajiem. Blakus man, atbalstījies uz savu dēlu rokām, stāvēja astoņdesmit gadīgs večuks. Viņš teica: “Vai tiešām mēs bijām tādi?”

Kad atgriezos pilsētā, ieraudzīju pūli ar bezdvēseliskiem, vienaldzīgiem, absolūti indifferentiem cilvēkiem, kuri nenormāli kaut kur steidzas, paši nezin, kur un kāpēc. Bija smagi atkal pierast pie pilsētas dzīves ritma.

Taču kaut kas manī bija izmainījies uz visiem laikiem. Es pēkšņi jutos kā absurda teātrī un dzīve pilsētā man sāka šķist tukša un nesvarīga. Nebija iespējams skatīties uz šīm sejām. Tas bija diskomforts. Bet es taču vēl nesen biju tāds pats kā viņi.

Pēc tam, kad izgāju darbā, man bija jāpārbauda, vai patiešām visa atveseļošanās jēga ir smaidā un stājā? Bet, ja nu pēkšņi laika apstākļos, klimata joslā vai vēl kādos svarīgos apstākļos?!

Poliklīnikas sporta zālē mēs organizējām nodarbības.

Uzaicinājām pacientus-brīvpratīgos no tiem, kas atrodas mūsu uzskaitē, paskaidrojām viņiem uzdevumu un sākām treniņus.

Dienā trenējāmies stundu-divas. Vienkārši staigājām pa zāli, saglabājot taisnu stāju un smaidu sejā. Bet saglabāt smaidu sejā visu laiku ir tik grūti. Neticiet?

Pamēģiniet uz ielas turēt taisnu muguru un smaidīt, momentā sajutīsiet apkārtējas pasaules spiedienu! Īpaši sākumā tas būs ļoti smagi un grūti.

Tu ej, ej un pēkšņi jūti, ka tu atkal kraties kā lietišķa desiņa. Pēc 15 minūtēm ieskaties kadas vitrīnas spogulī un redzi, ka tev pretī veras drūms ģīmis.

Tev būs krietni jāpacīnās, lai pretotos vides spiedienam, kas centīsies tevi samalt. Lai tu paliktu tu pats, būs vajadzīga griba.

Pēc kāda laika no mūsu nodarbību sākuma, sāka uzrasties interesantas problēmas.

Kāds mūsu entuziasts saka:

– Es esmu pazaudējis savas brilles. Savulaik no Francijas atvedu. Tik daudzus gadus nēsāju, bet tagad kaut kur esmu pazaudējis.

Kāpec pazaudēji? Kaut kā pazuda vajadzība pēc tām.
Vienam citam pēkšņi sāka strādāt zarnu trakts.
Trešais sāka dzirdēt, bet dzirdes problēmas viņu bija vajājušas jau kopš bērnības. Uzlabojumi bija visiem.

No šādiem rezultātiem man burtiski “brauca jumts”. Es nespēju saprast, kāpec cilvēki tik daudzus gadus slimo, bet no kaut kādas “taisnas stājas un smaida” atveseļojas.

Tad laboratorijas apstākļos mēs sākām pētīt, kādas izmaiņas notiek organismā. Un tādā veidā viens gadījums pārvērtās par fundamentālu zinātnisku atklājumu.

Kas notika ar operatoru un režisoru?

Operators notievēja, viņa svars vel joprojām turas pie apmēram 85 kg. Viņš ir atbrīvojies no savām kaitēm.

Bet pats fantastiskākais rezultāts bija režisoram. Pirms daudziem gadiem viņš bija šķīries no sievas, jo traki dzēra. Pēc šī mūsu kopīgā pasākuma, viņš atmeta dzeršanu un atkal apprecējās ar savu sievu.

Autors: Mirzakarīms Norbekovs (Latvijā vairāk pazīstams ar iedvesmojošo grāmatu “Muļķa pieredze jeb Kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm”. Šis uzbeku veselības atjaunošanas programmas izveidotājs daudzviet pasaulē, arī Latvijā ir zināms kā efektīvu atvseseļošanās kursu (ne tikai redzes) izveidotājs un vadītājs).
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Cik skaistas zilas debesis

akmenains cels2

Bija brīnišķīga diena, tik skaidra un tīra, ka cilvēks neviļus aizskatījies debesīs, paklupa pret akmeni… Paklupa pret akmeni, kas gulēja uz ceļa, pa kuru viņš gāja.

– Ai! Sāp! – cilvēks iekliedzās. Apstājās. Paberzēja sasisto vietu un turpināja ceļu….
Diena vēl joprojām bija brīnišķīga. Debesis dzidras un skaidras, bet cilvēks vairs neskatījās debesīs. Viņa garastāvoklis bija neatgriezeniski sabojājies (vismaz viņš tā uzskatīja). Viņš vairs neskatījās apkārt. Viņš dusmojās uz akmeni, kurš viņam sabojāja garastāvokli. Tā dusmojās, ka skatījās tikai uz ceļu, ar acīm meklējot akmeņus, līdzīgus tam, pret kuru bija paklupis. Katrs atrod to, ko meklē. Tā cilvēks, ar skatienu meklējot akmeņus, protams, tos atrada.

– Ak, Dievs! Cik jūsu te daudz! Kāpēc es to agrāk nebiju pamanījis. Vai arī jūs tikai tagad sākat uzrasties manā ceļā? Kāds pretīgs un akmeņains ceļš man gadījies!!!! – viņš iesaucās. Un viņam kļuva sevis tik žēl….

– Ir taču arī tīri ceļi, ar zālīti ceļmalās un bez akmeņiem. Bet, nē, tieši man gadījās tāds akmeņains!
Cilvēks pārskaitās un nolēma: “Es sakopšu savu ceļu! Novākšu visus akmeņus, lai tie vairs nekad netraucētu!” Un paņēma akmeni sev līdzi. Pēc tam, nākamo, nākamo un nākamo. Un tā viņš gāja, neredzēdams ne skaistos skatus, ne dzidrās debesis virs galvas, ne arī to, kā iedams noveco.

Viņam interesēja akmeņi, kas gulēja uz ceļa. Akmeņi, līdzīgi tam pirmajam, pret kuru viņš kaut kad sen bija paklupis… Viņš vairs nekad negribēja paklupt, tāpēc, ka vairs nekad negribēja izjust sāpes. Viņš vairs negribēja priecāties, jo tagad viņš zināja, ka, ja skatīsies debesīs, noteikti paklups pret akmeni.

Reiz viņam kļuva ļoti smagi, tik smagi, ka spēki viņu atstāja…. Nasta spieda pie zemes, tā bija tik smaga…

Un viņš sāka lūties Dievu.

– Dievs! Kāpec Tu man devi tādu ceļu? Kāpēc man jāstiepj tik smaga nasta? – cilvēks raudāja. Un izdzirdēja Balsi, kas teica:

– Tā vietā, lai apietu akmeņus, – tu sāki tos lasīt. Pirmais akmens bija Skolotājs. Pārējos tu izvēlējies paņemt pats… Pat tad, ja tev būtu izdevies attīrīt visu ceļu, tur, beigās tu saprastu, ka ceļš ir beidzies…

Kāds tas bijis?
Izmet visus savus akmeņus-aizvainojumus, akmeņus-sāpes, akmeņus-vilšanās… Akmeņi būs vienmēr, vienkārši apej tos un paskaties debesīs un tavs ceļš būs prieka un laimes apmirdzēts.
Avots: vkontakte, Irina Kozlova
Tulkoja: Ginta FS

 

Pagātne: kā sevi nevainot, kā tajā nerakāties un ko ar to darīt

pagatnes teli

Nekādu kļūdu pagātnē nav, lai cik tas daudziem paradoksāli neizklausītos.
Bija, bet šobrīd nav.

Visas eksistējošās kļūdas ir tagadnē. Un tieši tagadnes kļūdas visu ietekmē.

Ja rūpīgi ieskatīsies, es nekad nekritizēju autorus par tām pagātnes kļūdām, kuras tie pareizi interpretē šodien.

Ja tu runā par pagātni, tev ir pareizs kontroles lokuss un pareizi novilktas robežas, nekādas kļūdas es nenosaukšu, ja nu vienīgi – formāli. Bija un labi, šobrīd tev viss ir labi, tu esi labā formā un tālāk situācija attīstīsies tā, kā vajag.

Nav nekādas pagātnes, draugs. Ir tikai tas, ko esi atstiepis no pagātnes tagadnē un šobrīd audzē. Taču tā vairs nav pagātne, tā ir tagadne, tā piepilda tavu galvu, tavu sirdi, tavu lauku un dzīvi tagad.

Parādi ir jāmaksā, kļūdas jākompensē, robežas janovelk, lokuss jāpiekārto un tad pagātne ne tikai pāri nenodarīs, bet tā dīvainā kartā var izmainīties uz labu. Izmainīt pagātni ir iespējams un ir reāli, to saprot visi, kas kaut nedaudz ir pazīstami ar geštalt-psiholoģiju.

Figūra maina fonu, bet fons – figūru. Tu vari pārzīmēt jebkuru figūru jaunā kontekstā un izmainīsies arī vecā tās daļa. Taču apzināta pagātnes mainīšana ir ļoti sarežģīta līmeņa darbs ar lauku, kas iespējams tikai tad, ja ir labs lokuss un fokuss, taču mums galvenais ir iemācīties kaut vai pašu sākumu – pārstāt iestigt pagātnē līdz pašam “cekulam”.

Lūk, šī “laika mašīna”, par kuru nesen runājām, ir lielākās cilvēku daļas galvenais transporta līdzeklis. Ai, kāds tur transports, īsta peldoša viesnīca, kurā vairums ļaužu pavada pusi savas dzīves. Lidojošais Holandietis Bermudu trīsstūrī.

Laipni rēgi tev klanās, pavada uz numuriem ar skatu uz nekurieni, piepilda vannu ar ūdeni, kas sen jau aiztecējis, bet ledusskapis pilns ar pagājušā gada sniegu. Tev ieslēdz pagātnes mūziku, piedāvā reibinošu salda rūgtuma uzlējumu un apstādina pulksteņa rādītājus.

Iedomājies šo vietu, kur tu gatavo airus nākotnes plūsmai. Tā ir tavas personīgās motivācijas plūsma un arī ārējo notikumu plūsma. Vai tu šos airus nosauksi par neironu saitēm vai uzstādījumiem vai prioritāšu sistēmu, vai asociāciju ķēdi, taču tieši tie vadīs tavu dzīvi un tavu uzmanību turp vai šurp. Saprāts vairs nepalīdzēs, kad sāksies plūsma. Saprāts ir vajadzīgs, lai noteiktu rītdienas plūsmas virzienu un ceļu.

Lauks sastāv no figūrām un foniem, tas viss aug vai samazinās, maina formu, piepildās ar jēgu vai to zaudē, kļūst nozīmīgs vai maznozīmīgs, kustās, elpo, mainas vietām, atdzimst vai mirst, atkarībā no tavas uzmanības. Uzmanībai ir dažāda intensitāte un temperatūra. Jo vairāk emociju, jo karstāka uzmanības straume. Nav nemaz tik grūti pārvaldīt uzmanību, kamēr tā ir remdena un ne pārāk intensīva, taču tas kļūst ļoti sarežģīti tad, kad tā kļūst spēcīga. Un laukam ir absolūti vienalga, kādas tieši figūras tu audzēsi un ar kādu fonu to piepildīsi. Lauks ir padevīgs, paklausīgs, plastisks, tas dod tev izvēles iespēju, kamēr tu esi stiprs. Taču tad, kad kāda figūra jau ir pieaugusi un tavējā, salīdzinoši ar to kļūst vājāka, tavs lauks sāk kalpot tai, nevis tev. Tas pakļaujas fizikas likumiem, spēka likumiem.

Tāpēc tad, kad tu visu laiku fokusējies uz pagātnes bildītēm, tur – pagātnē aizplūst tava uzmanība un pagātnes ietekme aug.

“No pagātnes ir jāpaņem liesma nevis pelni” – teica kāds franču filosofs.

Lūk, notikumi, bildes, emocijas, kuras tu kādreiz pārdzīvoji – tie ir pelni, tos nevajag stiept sev līdzi. Tas ir tas, kas sen jau pārvērties pīšļos, bet tu nodarbojies ar spiritismu un nekromantiju, kad to visu izsauc un liec tam atdzimt.

No pagātnes ir jāpaņem UGUNS, tas nozīmē stimuls darīt kaut ko tālāk. Viss, kas tevi motivē, iedvesmo rīkoties un darīt tagadnē, tas viss ir jāpaņem. Bet ne jau kā bildītes, kurās gribas iegrimt līdz ar galvu un sēdēt, bet kā iedvesmojošus tēlus un kustības impulsus.

Atkarība no pagātnes ir kā ieradums iet uz kazino. Šķiet, ka tas ir bez maksas, atšķirībā no ruletes, taču patiesībā tas maksā ļoti dārgi.
Kā atbrīvoties no šī ieraduma, es vēl rakstīšu.
Autors: Marija Komissarova
Avots: facebook @arhisomatika
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

Šodien ir Mīlestības svētki

instagram_ka daritu1

Mīlestība ir garīgā pieredze un tai nav nekā kopīga ar dzimumiem un ķermeņiem. Taču tā ir saistīta ar dziļāko iekšējo būtību. Sākumā esi tu pats; vispirms iepazīsti sevi un Mīlestība atnāks kā balva.

Tā ir balva no pārpasaulīgā. Tā izlīst pār tevi, līdzīgi kā ziedi… piepilda tavu būtību. Tā turpina līt pār tevi un kopā ar to atnāk vēlme ar to padalīties.

Tiem, kuri sevī ir atraduši Mīlestības avotu, vairāk nav vajadzības būt mīlētiem – viņus vienmēr mīlēs. Un te nu ir dzīves noslēpums: kad cilvēks saņem balvu tikai mīlot cilvēkus, daudzi mīlēs viņu, tāpēc, ka kontaktējoties ar viņu, tie pakāpeniski atradīs Mīlestības avotu sevī Tagad viņi zin vismaz vienu cilvēku, kurš izstaro Mīlestību, cilvēku, kura Mīlestība nerodas no kaut kādas vajadzības.

Un, jo vairāk viņš izstaro un dala savu Mīlestību, jo lielāka tā aug.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Jā, šodien ir Mīlestības svētki un pie saviem lasītājiem ceļu uzsāks mūsu ar Inesi Prisjolkovu izlolotais kopdarbs, žurnāls “Kā darītu Mīlestība”. Tas būs nopērkams Jāņa Rozes grāmatnīcās.
Par tēmām un abonēšanu lasiet:
http://www.pavasarastudija.lv/kategorija/zurnals/

 

Laimīgam būt ir grūtāk kā nelaimīgam

laime nelaime

Abpusēja mīlestība un laime ir daudz sarežģītāks pārdzīvojums, kā nelaime un mīlestība bez pretmīlas.

Laimi var pavadīt trauksme, zaudējuma bailes un citas sarežģītas jūtas. Tajā pat laikā, nelaime ir skaidri redzams ceļš vienā virzienā. Pārdzīvot, izdzīvot, pārdomāt un iziet.
Bet laime ir daudz grūtāks dzīves uzdevums. Varētu pat teikt – filosofiska kategorija. Būt šeit un tagad, bez iespējas pieķerties gaidām.

Tāpēc tiem, kuri nav spējīgi pārciest laimi, uz laiku tiek iedota nelaime.
Treniņam.

Aglaja Datešidze

*******

Ja tu esi līdzīgs daudziem citiem meklētājiem, tad tu meklē laimi, vai pastāvīgi mierīgu prātu.
Problēma ir tā, ka laime un nelaime ir viena koka divi gali.
Ja tu spēsi atrast tādu pasauli, kurā eksistē koks ar tikai vienu galu, tad tu spēsi dzīvot dzīvi, kas sastāv tikai no vienas laimes.
Taču iedomājies, ka, ja dzīve būs viena vienīga laime, nebūs nekas, kas varētu kontrastēt ar to, un pēc kāda laika tev kļūs pavisam garlaicīgi.
Nelaime rodas no pašas laimes.
Tieši to nozīmē Jiņ-jan simbols (kopā savienotas melnā un baltā pusītes). Katrā pusītē atrodas otras punktiņš: melnajā – baltais, baltajā – melnais.

Var tās atdalīt un paņemt tikai balto pusīti, bet tad tā piepildīs sevi līdz veselumam – pati ar sevi. Tajā ir viņas pašas pretpola potenciāls.  Te nu arī ir šī simbola skaistums.

Ram Czi “Pie velna prātu!”
Foto: Tesnim
Tulkoja: Ginta FS

Mazās lietas, kas dzīvi dara LAIMĪGU

pateicos15

Nav sarežģīti dzert rīta kafiju no pašas skaistākās krūzes.
Nav sarežģīti sasveicināties ar kaimiņiem.
Nav sarežģīti novēlēt jauku dienu kasierei veikalā, kurā tu regulāri iepērcies.
Nav grūti pateikt paldies taksometra šoferim, kas tevi nogādāja vajadzīgajā vietā.
Nav grūti nepiegružot ielu.
Nav jābaidās pieturēt durvis, lai tās netrāpītu cilvēkam, kurš nāk aiz tevis.
Nav jābaidās pateikt – piedodiet, ja nejauši kādu esi aizķēris.
Ir viegli pateikt komplimentu darbiniecei – pat tad, ja vienīgais, kas viņā ir skaists, ir skropstas.
Ir viegli uzsmaidīt garāmgājējam pat tad, ja viņam blakus nav mīļa sunīša.
Ir lieliski draudzīgi pļāpāt ar oficiantu restorānā, un atstāt viņam tējas naudu, bet bārmenim būs patīkami uzzināt, ka viņš gatavo pasaulē labāko kafiju.
Ir lieliski neatbildēt uz rupjību ar rupjību, un mierīgu sirdi, neapvainojoties, doties tālāk.
Ir tik patīkami uzdāvināt apkalpotājai šokolādi, pat tad, ja šodien nav 8. marts.
Ir tik patīkami būt laipnam, labestīgam un pozitīvam pat tad, ja diena nav visveiksmīgākā.
Mazas patīkamas lietas dara mūsu dzīvi gaišu.
Un mēs to zinām, vai ne?
Autors: Jeļena Kļimenkova
Tulkoja: Ginta FS

Laimes burka

laimes burka

Man ir vesela burka laimes. Lūk, tā manās rokās. Katru dienu, precīzāk, katras dienas vakarā es uz lapiņas uzrakstu vienu laimīgu momentu šajā dienā. Un iemetu to burkā.
Un viss.
Tas aizņem 30 sekundes.
Tik vienkārši.
Vienmēr ir kaut kas, ko var ielikt burkā. Pat vissliktākajā dienā ir kāds laimes mirklis (vai ļaunākajā gadījumā – vismazāk sliktais no sliktajiem pa visu dienu). Es esmu rakstījusi šīs zīmītes par pateicības un prieka brīžiem bērēs, slimnīcā, sāpju vidū, pārciešot zaudējumu, visgrūtākajos brīžos. Tas varēja būt kāda nepazīstama cilvēka labvēlīgs žests. Kafija no svešām rokām. Tas brīdis, kad izdodas novilkt kurpes pēc ilgas skriešanas pa dienas darbiem. Pēkšņi ir beidzies lietus. Vienmēr ir kāds gaismas mirklis. Iemūžini to! Iemet burkā. Saglabā uz mūžiem.
Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS