Vēlmju piepildītājs

485348_532043450169050_371660717_n

Visums ir uzticības banka, kurā vari palūgt visu, ko vien vēlies. Te nu es esmu vienisprātis ar visām vēlmju piepildīšanas tehnikām. Tur ir gan veselība, atzinība, nauda, karjera, nekustamais īpašums, personīgā dzīve, kādi lieli sasniegumi – jebkuras fantāzijas.

Iedomājies, ka es ierodos tādā bankā un gribu saņemt to, ko vēlos. Man bankas menedžerim ir jāpierāda sava kredītspēja. Kā? Kas man pieder šajā pasaulē? Patiesībā – nekas. Pat vārdus, kurus es izmantoju, lai uzrakstītu šo tekstu, kāds sensenos laikos jau ir izdomājis. Man nekas nepieder, izņemot… manu iekšējo pasauli, manus stāvokļus. Man ir jāpierāda, ka ar manu iekšējo pasauli viss ir kartībā. Kā? Ar savu saprātīgo uzvedību un to, ko šī banka man jau ir izsniegusi iepriekš.

Piemēram, es gribu sievu, ar kuru kopā būšu laimīgs līdz mūža galam. Taču tajā pat laikā es esmu vājš attiecībā pret pretējo dzimumu, es nespēju atteikties no kārdinājumiem, kad vien ir tāda iespēja. Tad, kurš man atļaus padarīt nelaimīgu lielisku sievieti, ja es savu… nespēju turēt grožos?

Vai arī, ja man ir sieva, bet mūsu attiecības ir sliktas, taču mēs ļoti vēlamies bērnus. Ļoti vēlamies. Un kurš tad mums tādiem abiem uzticēs vēl kādu trešo, ja mēs nespējam vienoties pat savā starpā?

Gribu naudu. Daudz naudas. Kas man dos naudu, kura vienmēr ir saistīta ar atbildību citu cilvēku priekšā, ja es nespēju atbildēt pat par savu mēli: kad vajag klusēt, es pļāpāju, kad jāpasaka “piedod”, es klusēju? Neviens nedos.

Pamēģini sevi iedomāties bankas menedžera lomā, kuram jānovērtē tava kredītspēja. Vai tu esi uzticams cilvēks? Pajautā sev: cik atbildīgi, godīgi un uzmanīgi es rīkojos ar to, kas man JAU ir? Ja atbildēsi godīgi, tad ieraudzīsi tos soļus, kas tevi šķir no tā, ko vēlies.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā likt vīrietim sevi cienīt?

4433

Šis jautājums man atgādina krievu parunu «Догнать и причинить добро».

Vai gan var kādam likt sevi cienīt pret viņa gribu? Vai tiešām tu domā, ka vīrietis no sirds cienīs sievieti, ja viņš saprot, ka viņa piespiež sevi cienīt?

Kā priekšniece pieprasa cieņu no vīrieša – padotā vienkārši tāpēc, ka viņa ir priekšniece, nevis gudra vadītāja. Kā sieviete pie stūres gaida, ka vīrietis viņu cienīs, pat tad, ja viņa neievēro ceļu satiksmes noteikumus. Vai arī nemīlama sieviete grib, lai vīrietis viņu ciena.

Kāpēc vīrieši neciena sievietes?

Nesen es veicu aptaju. Aptaujātie bija vīrieši no 22 līdz 50 gadiem. Jautāju, ko viņi sagaida no sievietes? Gandrīz 90% vīriešu uz šo jautājumu atbildēja: patiesu mīlestību. Mēs neapspriedīsim alfonsus, patoloģijas un prostitūciju.

Kas 19 gadsimtā bija jāizdara vīrietim, lai apprecētos vai saņemtu viņu ieinteresējušas dāmas uzmanību? Piespiedus laulības atstāsim vēstures tiesai.

1. Uzzināt, kur viņa mēdz uzturēties un iekļūt tur. Dažās mājās varēja ienākt tikai ar īpašu ielūgumu vai pēc rekomendācijas.

2. Stādīties priekšā, iepazīties vai noorganizēt, lai kāds viņu stādā priekšā dāmai.

3. Pievērst sev uzmanību. Dzeja, zīmītes, ziedi, uzaicinājums uz deju utt.

4. Iedraudzēties ar viņas vecākiem. Bet vecākus interesēja bagāti precinieki, nedzeroši, veseli (Arī tagad vecākus interesē tieši tas pats).

5. Ilgi, pacietīgi un maigi aplidot, lai meitene pievērstu viņam savu uzmanību. Ilgi aplidot, varbūt pat trīs gadus.

6. Bildināt un saņemt pozitīvu atbildi.

7. Sagatavot māju, naudu nākamajai ģimenei.

Tas nozīmē, ka vīrietis pierādīja to, ka viņš ir labākā kandidatūra no visiem. Viņš demonstrēja visas savas labākās īpašības. Arī tagad vīrieši to dara, rīko gaiļu cīņas, pierādot, kuram labāka mašīna, lielāka māja, labāks bizness.

Viņiem konkurence ir svarīga un arī uzvara. Ja nebūs uzvaras, tad sanāks kā tajā anekdotē: “Ja nepanākšu, tad vismaz sasildīšos” (atceries, kad gailis skrēja pakaļ vistai?).

Un ko darīja sieviete tajā laikā, kad precinieks viņai apkārt cilpas meta? Viņa vienkārši pieņēma viņa dāvanas, viņa uzmanību, dāvāja viņam maigu smaidu, labus vārdus.

Viņa vēl joprojām bija viņam nepieejama, un ilgi gaidītās dāvanas saņemšanas priekšnojautas viņu uzbudināja arvien vairāk, un iedvesmoja jauniem varoņdarbiem. Sieviete vīrietim bija gan ideāls, gan dieviete, gan cariene.

Paskatamies šodien… Sievietes uz mašīnas aizmugurējā stikla līmē novelkamās bildes ar kurpes papēdīti un kaprīzu uzrakstu: “Cieni mani!”, pašas aizcina vīriešus uz randiņiem, uztur viņus, pat maksā par intīmiem pakalpojumiem, bet pašas nepārliecinātākās cenšas noturēt vīrieti ar seksa palīdzību – jau pirmajā randiņā.

Ja pajautāsim, kāpec viņa vēlas apprecēties, mēs dzirdēsim daudz dažādu atbilžu variantu, tikai ne “es vēlos, lai šis vīrietis būtu laimīgs”.

Un mēs ļoti vēlamies, lai vīrietis mūs cienītu. Par ko, piedodiet? Mīl tāpat vien, jo mīl, bet ciena par kaut ko. Kā var cienīt to, kurš pats sevi neciena?

Vīrietis neredz šajā radījumā, kurš izskatās ka sieviete, bet uzvedas kā puika vai vīrietis, to maigo sievieti, kuru vēlas un var cienīt, saudzēt, lolot un lutināt.

Sieviete neciena vīrieti, bet apprecēties grib.

Un pēc tam žēlojas, ka vairs nav īstu vīriešu, vai arī dažādos forumos apspriež to, kādi ir labākie paņēmieni, lai IEKAROTU vīrieša cieņu.

Tagad sieviete iekaro vīrieti. Un kā viņš jūtas? Medījums, nevis mednieks? Vai tas viņam ir ļoti vajadzīgs? Un, ja sieviete izgājusi uz kara takas, lai iekarotu vīrieti, vai viņš būs laimīgs un gribēs būt blakus tādai sievietei, kurai blakus viņš nejūtas kā vīrietis. Par kādu cieņu mēs runājam?

Reiz mēs ar vīru apspriedām mūsdienu sieviešu un vīriešu attiecības. Viņš saka: “Es skatos uz meitenēm – viss kā pēc šablona. Pirmajā randiņā apjautāsies par manu naudu, ieskaitot mana biznesa grāmatvedības atskaiti, kāds nekustamais īpašums utt. Un es jau viņai esmu parādā. Vai tad es kaut ko aizņēmos? Neatceros!  Nav vēl paspējusi iepazīties, bet viņš jau ir parādā – naudu, kino, teātri, vakariņas. Jā, es to visu daru, aplidoju, rūpējos, bet tikai tad, kad es pats to vēlos nevis mani piespiež, vai kaut ko no manis gaida”.

Neviens nevēlas būt paradā, atbilst gaidām, lai viņu mīlētu atbilstoši kaut kādiem noteikumiem. Gan sievietes gan vīrieši vēlas būt mīlēti vienkārši tāpat, lai viņus pieņemtu tādus, kādi viņi ir, novērtētu, cienītu. Tad kāpēc, meitenes, uzbrukt ar saukli “Tev jāciena!”

Ja sieviete neciena vīrieti, viņš to “nolasa” momentā. Zemapziņas līmenī. Tu taču netici falšiem pārdevēju smaidiem, kuriem galvenais ir tev pārdot kaut ko. Tu zini patiesos nolūkus. Tu jūti, kad pardevējs smaida tev no sirds un, kad – pēc tirdzniecības noteikumiem?

Daudzas sievietes tieši tāpēc arī ir vienas, ka neciena vīrieti. Par ko gan viņus cienīt, teiksi, alkoholiķus, bomžus, narkomānus, azartspēlmaņus? It kā jau nav par ko cienīt. Bet kā ar to, ka vienkārši cienīt, kā cilvēkus, kā Dvēseles kas iziet savu šīs zemes pieredzi, kā cilvēkus, kurus radījis Dievs, tāpat kā mani.

Es esmu redzējusi ļoti daudzus gadījumus, kad vīrietis strauji atmet dzeršanu, pārstāj smeķēt, pārstāj spēlēt azartspēles un kļūst par veiksmīgu biznesmeni. Kā notika šis brīnums? Viņš vienkārši sastapa sievieti, kura cienīja viņu, mīlēja viņu, pat tādu – dzerošu, nabagu, ticēja viņam. Un viņš mainījās un ļoti centās, jo juta patiesu mīlestību. “Aiz katra veiksmīga vīrieša stāv mīloša sieviete”.

Kādas sievietes ciena vīrieši?

Varbūt tu smiesies. Vīrietis ciena sievieti, kura, pirmkārt ciena sevi un tad vīrieti. Izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Un, gluži dabiski, ja sieviete sevi ciena, vai tad viņa pazemosies un kaut ko tēlos? Vai gan viņa pieļaus, ka viņu pazemo, vai viņa viņu “zāģēs” un kontrolēs? Nekad! Un tāpēc vīrietis gluži instinktīvi ciena tādu sievieti.

Secinājums ir gluži vienkāršs: lai vīrietis tevi cienītu, cieni sevi pati.
Cieņa pret sevi sākas ar “sīkumiem”: domu, vārdu, mājas, apģērba tīrību. Godīgumu attiecībās ar vecākiem, deraugiem, vīriešiem. Cieni savu laiku, savu darbu. Kāpēc sievietes ir gatavas strādāt vairākus darbus vienlaicīgi par divreiz zemāku samaksu, kā vīrietis tajā paša darbā?

Un, protams, pati cieni vīrieti. Uzvedies kā sieviete, ļauj lai viņš tevi aplido, lai tevis dēļ veic varoņdarbus.

Kā iemācīties cienīt vīrieti?

Tu vari veikt pašu vienkāršāko vingrinājumu katru dienu. Satiekot jebkuru vīrieti, vecu, jaunu, plikpauri, bārdaini, bagātu vai nabagu, jebkuru! – atrodi viņā kaut ko labu un domās velti viņam komplimentu. Jā, viņam nav matu, toties, cik skaistas acis. Un tas bomzis, kas rakājas atkritumos, cenšas izdzīvot, tas šobrīd ir viņa darbs. Spēlē to kā spēli un tu pat nepamanīsi, kā pakāpeniski sāc pieņemt vīriešus tādus, kādi viņi ir, nevērtējot, nešausminoties.

Skaiti afirmācijas, tas palīdzēs. “Tagad es zinu, ka ikviens vīrietis ir labs tāds, kāds viņš ir”, “Es cienu šo vīrietii par to, ka…. un uzraksti to īpašību, kuru visvairāk viņā cieni”. Viss sākas ar sīkumiem.

Jekaterina Prohorova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā sievietē atpazīt «TO ĪSTO»?

veci_cilveki.jpg

Reiz bērnībā es jautāju savam vectētiņam, kā atpazīt, ka sieviete ir “Tā Īstā”. Viņš domīgi braucīja bārdu (mana nopietnība viņu uzjautrināja) un bez jebkāda smaida sejā, skaidri apzinoties paaudžu pieredzes apmaiņas svarīgumu, teica: “Ir jāuzdod sev trīs jautājumi.”

Pirmais: vai viņa ir labestīga?
Saproti, mazais, grēks ir kā lēnas iedarbības inde – nomirt nenomirsi, bet mocīsies visu mūžu. Sievietes dusmas, starp citu, var saukties arī par greizsirdību vai kaprīzēm.

Ejam tālāk… Vai tu gribi, lai viņa kļūst par tavu bērnu māti?
Vienmēr atceries, ka tevī ir ielikta tik spēcīga mīlestība pret tiem, kuri reiz tevi sauks par tēti, ka tu neuzticēsi viņus necienīgai sievietei.

Nu, un pēdējais: vai es spēšu viņai blakus novecot, nekautrējoties no savas nevarības?
Ja vīrietis šo pasauli pamet ātrāk par sievieti, viņai jāatcerās nevis triceklīgs, prātā jucis vecs večuks, bet cilvēks, kuru viņa mīlēja. Ja tu uz visiem trim jautājumiem atbildēsi ar “jā” – bez minstināšanās piedavā viņai savu roku un sirdi.
Tjerri Koens
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav iemesla justies vientuļam

vientulība

Vientulība. Stāvoklis, kas reti kad ir atkarīgs no tā, kas notiek tev apkārt. Vientuļš tu vari justies arī tūkstošiem cilvēku lielā pūlī koncerta laikā, draugu kompānijā, un, arī laulībā. Pēdējā to pardzīvot ir visgrūtāk un sāpīgāk, jo esot bez pāra, tev vēl ir cerība, ka tu kādu sastapsi, bet vientulībā divatā nekadu cerību vairs nav.

Kad es biju viena, es pastāvīgi centos saprast, pie kādām rakstura īpšībām man vēl ir “jāpiestrādā”, lai mani varētu “iemīlēt”. Paša defektivitātes sajūta nav pagrābta no gaisa – internets ir pārpildīts ar sarakstiem par “rakstura īpašībām, kas nav savienojamas ar ģimenes dzīvi” (atradīsi kaut vienu, vari uzskatīt, ka viss beidzies). Kad esi tās izstudējis, sāc brīnīties, kā vispār cilvēki var saieties un apprecēties. Tāds risks!

Nedaudz vēlāk es sapratu, ka tikšanās veiksmi vai neveiksmi nosaka ne tas, kāda tu esi tikšanās brīdī, bet gan kā tu tiksi ar visu galā PĒC. Cik ātri nokritīs tava čaula, cik ātri nošķiebsies kronis un starp dažādiem atkritumiem un trokšņiem, tu spēsi atšķirt otra cilvēka dzīvo sirdi. Sirdi, kurai arī ir bail.

Tikšanās brīdī šķiet, ka tik īsti, atvērti un patiesi mēs neesam bijuši nekad. Mēs it kā atkailinām savas sirdis un noņemam maskas. Mana pieredze saka, ka tas ir vislielāko melu laiks. Neapzinātu, netīšu, bet – melu. Es to atklāju tad, kad pārlasīju manu un Aleksandra skype saraksti pēc iepazīšanās. Domāju, ka tajā atradīšu kaut ko, kas vēsta par Lielo Mīlu. Neatradu neko, izņemot vien vēlmi pastāstīt viens otram par to, cik abi mēs esam veiksmīgi viens bez otra.

Bet es taču biju tik pārliecināta, ka biju ar viņu atklāta un godīga. Un pati ar sevi arī.

Uzsākt attiecības ir bailīgi. Vēl vairāk drosmes vajadzīgs, lai dotu šīm attiecībām iespēju un “nenotītos” jau pirmajā pagriezienā. Ar sevi ir droši, bet ar otru – neparedzami. Galvā dzīvo kaut kāda neskaidra nojausma par to “kā vajag”, bet šajā bildītē no jums abiem – tikai vārdi.

Tavs stāsts būs unikāls, tas nebūs līdzīgs ne vecāku stāstam, ne kādai citai noskatītai dzīvei. Nav svarīgi, kā sākas vai beidzas svešas attiecības – tām nav nekāda sakara ar to, kā būs tev. Tāpat kā kāzu svinīgums un greznība nekādā veidā nav saistīti ar to, kāda un cik ilga būs tava tālākā kopdzīve, tā arī tavā galvā uzzīmētā nākotnes bildīte ir nekas vairāk kā ilūzija.

Lieliski, ka esi pati sev kaut ko tur izdomājusi. Taču sagatavojies, ka viss notiks ne tā, ka iedomājies.

Pieņem par esošu: vientulībai nav iemeslu. Tas nav tiesas spriedums, tas nav lāsts, tas nav nekas tāds, no kā par katru cenu ir jāatbrīvojas, vai jācenšas to nomaskēt kā pumpu uz sejas. Vientulība – tas ir Šeit un Tagad Šajos apstākļos, taču tas absolūti nenozīmē, ka tā būs vienmēr.

“Normālie” un labie” nav “izķerti”, “normālie” un “labie” nav pīradziņi.

Pārstāj domāt, ka ar tevi kaut kas ir ne tā, vai arī, kaut kas ne tā ir ar tiem, kurus tu savā ceļā satiec. Nebaidies cilvēkus labāk iepazīt. Dod citiem iespēju iepazīt tevi. Lai cik dīvaini tas arī šķistu, taču laiks dod mums rokā trumpjus. Un tieši sāpes māca mums atbrīvoties no ieraduma nodedzināt tiltus. Jo vecāki mēs kļūstam, jo dziļāk mēs vēlamies ienirt, taču tas nav iespējams, ja ikvienā situācijā, iekļūstot kadā telpā, mēs vispirms ar acīm meklējam izejas durvis.

Gluži normāli ir būt vienai, un nejusties vainīgai, neizjust vajadzību pēc kada cilvēka blakus. Ir godīgi mīlēt šo stāvokli un nevēlēties pārmaiņu. Gluži normāli ir vēlēties ģimeni, noenkuroties. Nav nevienas vienīgās pareizās izvēles, tāpat kā nav neitrālas izvēles.

“Katru reizi, kad tu kaut ko izvēlies, tu neizvēlies kaut ko citu. Tāpēc pat mūsu centieniem aptvert visu (tas nozīmē, ne no kā neatteikties) ir sava cena un savas sekas.” (T. Krebs)

Attiecības tevi mainīs tāpat, kā šobrīd tevi maina vientulība. Katru jaunu gadu tās darīs ar tevi kaut ko brīnumainu

Tā reiz pienāca moments, kad man pārstāja būt svarīgi tas, kas es esmu. Tik būtiski svarīgi, lai tā dēļ paceltu balsi, konfliktētu, tā aizsargājot savu ego. Es pēkšņi sapratu, ka man kaut kas ir, taču tas – kaut kas man nepieder. Es pie kaut kā esmu nonākusi, taču tas atkal ir tikai kārtējais pieturas punkts manā ceļā.

Domā, šaubies, mēģini. Netici, ka notikumu attīstībai ir tikai viens variants – viens cilvēks uz visu mužu, viena iespēja, kuru garām palaižot, dzīve beidzas. Tāpēc, ka tas tā nav. Tāpēc, ka var būt dažādi, savādāk, īpaši tādā smalkā jomā kā jūtas, kur viss ir tik ēterisks, gaistošs, mirklīgs, kā apļi ūdenī, kad tu iemērc tajā savas nogurušās kājas.

Iet ilgu ceļu nav tas pats, kas iet nepareizo ceļu. Taču tā ir tik lieliska iespēja iesēt vēl vairāk sēklas.

Autors: Olga Primačenko
Tulkoja: Ginta FS
Ieteica: Kristine Om Shanti