Par jūtīgumu

karina_teilore1

Vai tu zini, ko nozīmē būt jūtīgam? Neapšaubāmi, tas nozīmē būt maigam pret visu: redzēt dzīvnieku ciešanas un tās atvieglot, aizmest akmeni no ceļa, jo daudzi cilvēki pa to iet basām kājām, pacelt uz ceļa gulošu naglu, jo kādai automašīnai tā var pārdurt riepu. Būt jūtīgam nozīmē it kā just cilvēku, zvēru, ziedu, koku vietā; ne tāpēc, ka tie ir tavi, bet tāpēc, ka tu jūti lietu brīnumaino skaistumu. Un kā gan izsaukt šādu jūtīgumu?

Tajā brīdī, kad tu esi dziļi jūtīgs, tu, protams, nenorauj ziedu; tad tevī eksistē pašsaprotama vēlme neko nesabojāt un nenodarīt ļaunu arī cilvēkiem, kas arī nozīmē dziļu cieņu un mīlestību. Mīlēt ir pats svarīgākais dzīvē. Taču ko mēs saprotam ar vārdu Mīlestība? Kad tu kādu mīli tāpēc, ka viņš mīl tevi, it kā apmaiņā, tā, protams, nav Mīlestība.

Mīlēt nozīmē neko nepieprasīt apmaiņā un būt ar šo neparasto labestības sajūtu sevī.

Tu vari būt ļoti gudrs, taču, ja tevī nav šis jūtīgums, šī vienkāršā mīlestības sajūta, tava sirds būs tukša un tu jutīsies nelaimīgs cilvēks līdz pašam mūža galam.

Džiddu Krišnamurti
Ilustrācija: Karina Teilore
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es meklēju cilvēkos cilvēkus

calis1

Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos un vienmēr, kad esmu veltījusi pietiekami daudz uzmanības un pacietības, es to atrodu. Ja neesmu aizslēgusies, ieslēgusies, novērsusi acis, ja man ir pieticis dvēseles jaudas turpināt ticēt, ka tur, augstu, virs mākoņiem vienmēr ir saule (tu taču to esi redzējis, sēžot lidmašīnā un raugoties iluminatorā).

Es jūtu sāpes, melus, skaudību, naidu, pretīgumu, izvirtību, kaisli, maigumu, siltumu, es jūtu mīlestību un spēku. Ja man būtu nācies izvēlēties – nekad dzīvē vairs neiepazīt nodevību, nejust sāpes un vilšanos, bet nekad arī neiepazīt mīlestību – es tomēr izvēlētos just, un es domāju, ka esmu izvelējusies…

Skolā es uzzināju, ka trausls materiāls ir ne tikai stikls, bet arī čuguns, tērauds, no kā gatavo instrumentus, ķieģelis, akmens. Ietekmēt trauslumu vajadzīgajā virzienā var termoapstrāde: siltums materiālu padara plastiskāku, aukstums – trauslāku. Izklausās diezgan vienkārši, vai ne? Tātad…
Bet cilvēki taču nav izgatavoti ne no tērauda, ne ķieģeļiem vai akmeņiem.

Cilvēki – viņi ir no bērnības, kurā viss bija savādāk. Katrs, ar ko tu runā, kādreiz bija maziņš. Mans iekšējais bērniņš vienmēr otrā cilvēkā meklē šo iekšējo bērnu.
Cilvēki – no skolas, kurā mums nemācīja, kā būt labam draugam, labam vīram, sievai. Nemācīja piedot, uzticēties, palūgt piedošanu, ja esi kļūdījies, palūgt palīdzību, ja tev tā ir ļoti vajadzīga – un pieņemt palīdzību (un šī prasme liecina par spēju būt laimīgam).
No universitātes, kurā nepasniedza cieņu, rūpes, uzmanību, un reti kurā – patiesu ētiku.
No ofisa, kur uz tavu vietu pretendē 100 tādu kā tu, un 10 labāki par tevi.

Cilvēki ir veidoti no centieniem būt labākajiem un bailēm, nekad par tādiem nekļūt, no skaudības uz citiem un nepārliecinātības par sevi, no sajūsmas un zemiskuma, no varoņdarba un meliem, no kāzām un šķiršanās, no saviem bērniem un vecākiem.
Cilvēki ir veidoti no uzvarām un zaudējumiem, no cerībām un vilšanās, nevis no čuguna un tērauda.
Cilvēki ir veidoti no bailēm un sapņiem, nevis no ķieģeļiem un akmeņiem.
Tie ir ļoti stipri un trausli cilvēki. Īpaši, ja pret viņiem vērš aukstumu.

– Zini, dažkārt cilvēkiem ir tik grūti vienkārši dzīvot, – raksta mans draugs.

Un, ja esi saticis uzmanīgas acis – apstādini savu skatienu, un drīz tu ievērosi, ka tavas acis ir uzmanīgas un citu skatieni apstājas.
Un, ja tu aizskar kāda atvērto sirdi, pārliecinies, ka tavas rokas ir tīras un siltas.

Zini, ka vienmēr, kad tev šķiet, ka tavā priekšā stāv akmens cilvēks, viņa dvēsele ir cālēns.
Esi saudzīgs.

Visu dzīvi es meklēju cilvēkus cilvēkos. Es meklēju cilvēku tevī, sevī, viņā, viņos – katrā. Ja tikai esmu spējusi apstādināt savu skatienu…

Autors: Radmila Hakova
Avots: aum.news
Tulkoja: Ginta FS