MANAS PAŠVĒRTĪBAS DEKLARĀCIJA

Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh

Es esmu ES.
Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.

Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.

Man pieder viss, kas ir manī:
– mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara;
– mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus;
– manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz;
– manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks;
– mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi;
– mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes.
Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes.
Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.

Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.

Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu.
Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.

Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans.
Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.

Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu

Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.

Es piederu sev un tāpēc Es varu sevi veidot.

Es esmu Es, un Es – tas ir brīnišķīgi!

© Virdžīnija Satir “Kā veidot sevi un savu ģimeni”
Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sāpes un labsajūta

Jo tuvāk mēs esam labsajūtai, jo tuvāk ievainojamībai. Tāpēc, ka labsajūta ir iespējama tad, kad cilvēks savienojas ar sevi, pārstāj analizēt un vienkārši izdzīvo to, kas ar viņu notiek.

Jo tuvāk mēs esam vieglai ievainojamībai un tas nozīmē – tuvāk patiesām jūtām, jo zemāka kontrole. Un, jo zemāka kontrole, jo tuvāk virspusei ir viss, kas ticis turēts sevī. Tāpēc cilvēkiem, kuri aiztur sāpes, niknumu, dusmas, bēdas vai bailes, labsajūta ir gandrīz nepieejama.

Labsajūta un ievainojamība ir nedalāmas. Nav iespējams ieslēgt visas jūtas un izslēgt to, kas nav izdzīvots. Un, kā tikko samazinās kontrole, aizturētais un paslēptais izpeld virspusē un kļūst skaidri redzams.⠀

Var meklēt labsajūtu, mēģināt to noķert, dzīties pēc tās, tēlot to vai samierināties ar tiem pilieniem, kuri izsūcas caur kontroli, neizlaižot sāpes. Slēpt sāpes vēderā, kurš pampst, iekritušajās krūtīs, saliektā mugurā vai saspringtos muskuļos.⠀

Tāpēc sāpes un labsajūta ir tik cieši saistītas. Tas nenozīmē, ka labsajūta nav iespējama bez sāpēm. Un vēl jo vairāk, tas nenozīmē, ka sāpes ir labsajūta.⠀

Ja sāpes ir izspiestas, tad ceļš uz labsajūtu ved caur sāpju izdzīvošanu. Ejot tām cauri, mainot un atlaižot.⠀

Tas pats ir ar tuvību. Jo vairāk tuvības, jo vairāk ievainojamības. Jo vairāk ievainojamības, jo mazāk kontroles. Jo mazāk kontroles, jo sarežģītāk slēpt sāpes. Un sanāk, ka tuvība daudziem cilvēkiem ir gana sāpīga. Ne tāpēc, ka tuvība ir sāpes. Bet tāpēc, ka tuvībā sāpes nav iespējams ignorēt. Un tad nākas vai nu bēgt no citiem cilvēkiem, vai padarīt attiecības formālas, vai arī tās izdzīvot un atlaist, saprotot svešu sāpi un palīdzot sev un partnerim pa īstam sastapt vienam otru.⠀

Sāpju atlaišana un izdzīvošana nevar būt nesāpīgs process. Tas nevar būt tīri racionāls. Nepietiek ar to, ka pasaki: “Es atlaižu šīs sāpes”. Tās nāksies pieņemt un izdzīvot. Ieet tajās kā miglā, kurā pēc taustes nākas meklēt izeju. Padoties tām, kā straumei, cerībā, ka tā tevi aiznesīs tur, kur tev vajag. Ienirt kā vilnī, nepārstājot elpot, zinot, ka agri vai vēlu tas izmetīs tevi krastā un atkāpsies.⠀

Tad ceļs uz ievainojamību un iespējamo labsajūtu būs brīvs. Un tas ir reāli. Pa īstam. Un šeit un tagad, gandrīz bezgalīgs.⠀

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja aizliedz dusmas un neapmierinātību

Kādai sievietei, kad viņa bija vēl maziņa, mamma teica: “Novāc savu neapmierinato seju”.
Un meitene baidījās. Viņai šķita, ka, ja viņa nesmaidīs, mamma viņu nemīlēs.
Kad mēs uzsākām terapiju, viņa drīz vien ar lielu prieku atbrīvojās no šīs smaida grimases. Taču bailes palikt bez mātes mīlestības vēl joprojām bija ļoti lielas.

… Lūk tagad viņa raud un žēlojas par savu vīru. Ka nejūt ar viņu emocionālo saikni. Viņa grib ar viņu dalīties savos pārdzīvojumos, taču atbildes nav. Viņa grib tam pajautāt par to, kas svarīgs, kas izdzīvots un ko pati vēlas pastāstīt. Bet viņš nepieslēdzas, nespēj pievienoties.
Viņa nemitīgi gauži raud.

Es viņai jautāju: “Šķiet, ka tu neesi apmierināta ar to, kas notiek jūsu attiecībās?”

Viņa izbijusies skatās uz mani.
“Kā es varu būt neapmierināta?”
“Bet kāpēc gan nevari?”
“Viņš tik ļoti cenšas manā labā. Un ir lietas, kurās viņš ir tik labs. Tāpēc es nevaru.”

… Man paliek skumji. Nu, lūk, vēl viens aizliegums just – kaut kāda “svarīga” iemesla dēļ.

Aizliegums nedod iespēju izrādīt jūtas.

Viņas vīrs paliek neziņā, nesatiekas ar kādu viņas daļu, ar neapmierināto daļu. Viņš paliek neziņā par to, kas notiek starp viņiem.
Un viņa paliek neziņā – kas tad patiesībā viņš ir. Vai viņš vispār var satikties ar viņas neapmierinātību, un vajadzībām, kuras stāv aiz šīs neapmierinātības.
Viņa nezina, kāds viņš ir šajā daļā. Vai tāds, kas spēj savienoties vai savrups. Atbildīgs, vai tāds, kurš noveļ atbildību uz citiem… Viņi abi ne līdz galam redz viens otru.

… Izrādīt “sliktās jūtas” ir bail, jo tas var nepatikt “mammai”. Un viņa tevi nemīlēs.

Hroniska neapmierinātība un dusmas ietekmē dzīves kvalitāti.
Nedrīkst teikt draudzenei, priekšniekam, partnerim to, kas tev nepatīk vai neder. Un tad nākas turēt sevi bērnišķīgā smaidošas meitenītes stāvoklī toksiskās attiecībās, nepiemērotos apstākļos.
Lūk, ar ko draud “slikto” jūtu apspiešana.

Dažkārt mana meita mēdz būt ļoti dusmīga. Vienu brīdi viņa dusmojas uz mani par to, ka es uz ielas esmu ar kādu sakašķējusies.
Citu brīdi viņa dusmojas uz pārdevēju, kurš viņu maldināja, un viņa to zināja.
Dažkārt viņa uz mani dusmojas par to, ka es nedzirdu, ko viņa saka.
Dažkārt viņa dusmojas par to, ka filma, uz kuru aizgājām, neattaisnoja viņas gaidas. Nepatika.

Kad es no malas vēroju viņas jūtas, es saprotu, ka tā ir gluži dabiskā visa, kas nepatīk un neder izdzīvošana.
… Es reaģēju, atsaucos uz šīm jūtām, es atzīstu, ka tās ir svarīgas un nozīmīgas.
Pēc tam es atsaucos ar savām jūtām.
Dažkārt es pievienojos viņas dusmām, kad man arī kaut kas nepatīk.
Dažkārt es konstatēju mūsu atšķirību domās, runājot par to, ka es jūtu kaut ko citu, bet atzīstu viņas tiesības uz viņas, pavisam atšķirīgajām jūtām.
Laikam ar to manai meitai pietiek. Jo pēc tam viņas dusmas gandrīz uzreiz pāriet. Tad tās gluži otrādi kļūst par svarīgu regulatoru tam, ko nevajag sev izvēlēties.
Un ar ko tu atšķiries no otra cilvēka.
Un tas noteikti uzlabo dzīves kvalitāti.

Veronika Hļebova
tulkoja: Ginta Filia Solis

ATĻAUJ

Pārtrauc noniecināt un nenovērtēt savas jūtas. Tev ir visas tiesības just tā, kā tu jūti.

Tavas jūtas ne vienmēr var būt loģiskas, taču tās vienmēr būs patiesas. Tāpēc, ka, ja tu kaut ko jūti, tātad priekš tevis tas ir reāli. Tas nav kaut kas, ko tu vari ignorēt vai vēlēties, lai tas ātrāk aiziet. Tās ir, tu tās jūti – tās tevi grauž un kņudina tavu sirdi. Un, lai rastu mieru, tev ir jādod sev atļauja sajust visu, ko jūti.

Tev jāatlaiž viss, kas agrāk tev sacīts par to, ka tev “jājūt” vai “nav jājūt”.

Ir jāapklusina to cilvēku balsis, kuri cenšas tevi kaunināt par tavām jūtām. Ir jāiemācās klausīties pašam savas elpas skaņās un cienīt to patiesību, kas ir tevī. Jo neskatoties uz to, ko tu domā, tev nav nepieciešams neviena apstiprinājums vai atļauja, lai sajustu to, ko tu jūti.

Tavas jūtas jau no dabas ir īstas un pareizas. Tās ir svarīgas, tām ir nozīme – tev ir nozīme – un tas ir vairāk kā “normāli”, just to, ko jūti tu. Neļauj nevienam, ieskaitot sevi, pārliecināt sevi par pretējo.

Daniell Koepke
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik vienkārši

Kurš mīl tos, ar kuriem vienkārši?
Es mīlu. Ļoti.
Mīlu, novērtēju un apbrīnoju, tāpēc, ka vienkārši nenozīmē vienšūnaini, vai arī ērti kā ar grīdas lupatu.
Nokļūt līdz vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku ir tas pats, kas iegūt tādu meistarības pakāpi, kurā viss kļūst skaidrs bez jucekļa, specefektiem, traucējošiem manevriem un samudžinātiem scenārijiem …
Kļūt pieejamam, caurspīdīgam un godīgam ir daudz grūtāk, nekā bezgalīgi pūst miglu acīs, izspēlēt varenas drāmas, atrast iemeslus arvien jauniem un jauniem konfliktiem, neprast sarunāties tieši, pierakstīt savas domas otra galvai, piedomāt, uzspiest savus stāvokļus…. citiem vardiem – būt sarežģītam.
Grūtības parasti mistificē cilvēki ar nestabilu un zemu pašvērtējumu. Tad šķiet, ka milzīga balva ir izpelnīties kāda labvēlību, kurš augstprātīgi ved tevi cauri sarežģītiem labirintiem, bet tam, kurš nāk tev pretī atvērtām rokām un neko nepieprasa, nav nekādas vērtības.
Vienkārši ir tad, kad tevi pieņem un nenostāda rindā.
Vienkārši ir tad, kad tev uztic savas jūtas un ir gatavi tavai uzticībai.
Vienkārši, mani mīļie, ir tad, kad ir vienkārši.
Vienkārši tieši uzprasīt, vienkārši tieši atzīties kādā savā kļūdā, vienkārši saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, vienkārši konfliktēt, vienkarši cienīt, vienkārši nenodot, vienkārši nevadāt aiz deguna, vienkārši teikt patiesību, vienkārši palūgt piedošanu, vienkārši būt dabiskam, vienkārši uzņemties savu daļu atbildības un vienkārši turēt solījumus…
Vienkārši mīlēt, nevis mūžīgi zīlēt, kā pret tevi izturas… mūždien uzdurties uz hroniskas neapmierinātības kazas ģīmīti…. mūžīgi meklēt, pie kā atkal esi vainīgs…. mūžīgi nepaļauties ne uz viena atbalstu…. mūžīgi atskaitīties un taisnoties…. mūžīgi gaidīt apbalvojumu, kad beidzot līdz tevīm nokāps šī uz pjedestāla nostādītā Sarežgītība, ar kuru, kā ļaudis runā, esot ļoti interesanti…
Man – nav interesanti
Es esmu izaugusi.
Izaugusi līdz vienkāršībai. Un atpakaļ vairs negribu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav uz ko apvainoties!

Te nav uz ko apvainoties!
Ja tu vēlies savu tuvāko satracināt un sabojāt ar viņu attiecības, tad labākā stratēģija ir devalvēt viņa jūtas un pateikt, ka viņam nav tiesību just to, ko viņš jūt.Iedomājies, cilvēks sasities, bet tu viņam saki: “Tev sāp, ja? Nekā briesmīga tur nav, tu taču ne parāk stipri sasities, vai ne?”

Kad kāds zina, ko tu jūti, kad kāds noliedz tavas jūtas, tātad noliedz tevi, tas tracina. No sava tuvākā kaut ko tādu mēs parasti negaidām. Mums šķiet, ka tuvākais ir tas, kurš atbalsta mūsu tiesības just.Ir ļoti svarīgi atzīt savas jūtas, atzīt otra cilvēka jūtas.

Kāpēc konflikti ar saviem tuvākajiem ir tik sāpīgi?
Tāpēc, ka tas viss tik ļoti cieši ir saistīts ar attiecībām, saistīts ar jūtām. Un, ja mēs neizdzīvojam savas jūtas, tad nevienas no mūsu zināšanām par konflikta atrisināšanas pamatstratēģijām nepalīdzēs.

Ja Mērija un Džeina visu dzīvi konfliktē un, ja viņām vienai pret otru ir tik daudz aizvainojumu – viena ilgi dusmojas, bet otra pat par mazāko strīdu raud, tad viņām stratēģiju zināšanas nepalīdzēs. Viņas grims arvien dziļāk savas jūtās un tālāk tas viss arvien vairāk samilzīs.

Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti svarīgi uzmanīgi izturēties pret savām jūtām.

Pirmkārt, sev pajautājam: “Ko es jūtu? Ko tu jūti? Trauksmi, naidu, aizkaitinājumu, aizvainojumu?”. Ir ļoti svarīgi šīs jūtas atspoguļot, nosaukt vārdā. Ar cieņu pret tām izturēties. Jūtas nemēdz būt nepareizas, jūtas – kādas ir, tādas ir. Mēs nevaram pateikt: “Kāpēc tu to jūti? Nejūti, tu nedrīksti to just!” Ko jūtam, to jūtam, kas ir, tas – ir.

Nākamais solis – ko otrs jūt. Labi, ja varam pajautāt. Vai piedāvāt viņam iespēju: “Man šķiet, ka tu šobrīd dusmojies, vai esi apvainots, man šķiet, ka tu slikti jūties, uztraucies dēļ tā”.

Ļoti svarīgi ir atzīt viņa tiesības just to, ko viņš jūt. Konflikts ļoti ātri nonāk strupceļā, ja otrs neatzīst partnera tiesības just: “Kāpēc tu apvainojies? Ko tad es tādu pateicu?” “Nu, un ko tu dusmojies? Nav taču nekāda iemesla!”. “Nav ko apvainoties!”.

Tiešām?!

Ludmila Petranovska
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS