8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lai kas arī notiek tavā dzīvē, apstājies…

photo-by-laima-penkova-zemeikiene

STOP! Uzaicinājums 60 sekundes būt uzmanīgam.

Lai kas arī notiktu tavā dzīvē, apstājies. Tikai uz mirkli. Dziļi ieelpo. Sajūti, kā vēders paceļas un nolaižas, pilns dzīves un skābekļa. Sajūti saldu atvieglojumu izelpā

Sajūti savas kājas, kas stāv uz zemes, sajūti dzīvību visā savā ķermenī. Skaņas, kuras tu dzird sevī un ap sevi.

Ko tu jūti tagad? Vai saspringums ir tavā galvā, žoklī, kaklā, plecos, krūtīs, vēderā? Kā ķermenis iekārtojas? Vai ir ķermeņa daļas, kas palikušas saspringtas, līdz pat sāpēm tajās? Pat tad, ja prāts izmisīgi cenšas skriet uz priekšu, vai tu pats vari būt šeit un tagad?

Vai vari ar cieņu izturēties pret Pašreizējo Tavas Dzīves Filmas Epizodi?

Lai pašreizējais mirklis kļūst aizraujošs!

Esi uzmanīgs pret to, kas notiek šeit un tagad: apzinies, kas patiesībā notiek vietā, kur tu esi.

Atmet savus secinājumus par dzīvi, savus sapņus par pagātni un nākotni.

Aizej no idejas par to “kas bija” un “kas var būt” un sāc ievērot sajūtas, jūtas, domas, vēlmes, kas ir tieši šeit un tieši tagad.

Lai tava patiesā pieredze: skaņas un smaržas kļūst par pašu interesantāko Visuma deju.

Lai apziņa pildās ar pašreizējo mirkli un mirklis ar apziņu

Tu vēro, skaties, degustē, pieskaries pasaulei kā pirmo reizi. Tas ir Tavs Paradīzes dārzs, tavs haotiskias, intensīvais, priecīgais un dvēseli plosošais Ēdenes Dārzs. Un tu pamosties tam uz dienu, stundu, mirkli – beidzot pamosties.

Pārstāj censties visu saprast. Atpūta arī ir svēta. Katrs liels ceļojums tiek papildināts ar atpūtu. Padodies tam. Piekāpies. Iekrīti mirkļa skavās. Iekrīti neziņā.

© Džefs Fosters

Foto: Laima Penkova Žemeikienė (www.arteide.org)

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS