Būt sajūtās vai reaģēt no sajūtām

Cilvēkiem ir sajūtas. Visi to zin.

Dažas sajūtas cilvēki pārcieš vienkāršāk, piemēram, prieku vai vieglas skumjas. Citas sarežģītāk, piemēram, kaunu vai skaudību, spēcīgas dusmas un trauksmi.

Kad tādas specīgas sajūtas atnāk pie bērniem, bērni sāk reaģēt tieši no sajūtām. Ja dusmojas, tad sit, ja izjūt trauksmi – skraida, ja skumst – raud, ja priecājas, tad smejas. Ja kaut ko grib, tad uzreiz to ņem un nespēj atturēties. Viņi vēl nespēj sevī ietilpināt šīs sajūtas. Tās ir tik lielas, ka “jānolaiž tvaiks”.

Un vēl ir pieņemts novērst bērnu uzmanību no viņu sajūtām. Ja raud – noteikti smīdināt. Ja kliedz, tad “pārslēgt”. Ja izjūt trauksmi – uzreiz nomierināt un tā tālāk.

Dažkārt vecāki saviem bērniem ne mirkli neļauj pabūt viņu sajūtās, lai iemācītos tās sevī ietilpināt. Tā, it kā būtu kāds nerakstīts likums: ja es kaut ko jūtu, tad noteikti ar to vajag kaut ko darīt.

Taču process ir tāds, ka, ja tu ar sajūtām uzreiz kaut ko dari, neļaujot sev tajās pabūt, tad tā arī neiemācīsies izdzīvot tās pilnā mērā. Neiemācīsies tās sevī ietilpināt. Neiemācīsies būt sajūtās, tāpēc, ka visu laiku, kā tikko tās parādīsies, obligāti gribēsi “kaut ko darīt”.⠀

Reaģēt no sajūtām

Un tad būs daudz impulsīvu darbību, kas palīdzēs “nolaist tvaiku”, bet nedos vajadzīgo rezultātu. Impulsīvi zvani, strīdi, pāragri, nepārdomāti lēmumi. Vai vienkārši daudz sadarītu lietu, kas sķietami paglābj no trauksmes un vientulības, bet neļauj sastapties pašam ar sevi.⠀

Tas mūs dzīvē ļoti ierobežo, tāpēc, ka mēs baidāmies just, vai arī mums mūsu jūtu dēļ nāksies sākt kaut ko darīt. Nedrīkst dusmoties uz bērnu (jūtas), jo tad es viņu nopēršu (darbība, ne obligāta). Nedrīkst iemīlēties citā sievietē (jūtas),  jo tad nāksies šķirties no sievas (darbība, ne obligāta).

Nedrīkst izjust seksuālu vilkmi pēc kāda nepazīstama cilvēka, tāpēc, ka tad nāksies ar viņu ielaisties dēkā.

Nedrīkst klausīties par citu nelaimēm, jo tas izraisīs skumjas, dēļ kurām atkal gribēsies kaut ko izdarīt. Bet, ja nevarēsi neko izdarīt, lai paliktu labāk, nāksies sastapties ar savu bezspēcību. Bet tas ir tas, ko cilvēki sev atļauj ļoti reti. 

Bezspēcība mums skaitās loti sliktas sajūtas, kas it kā vēsta par to, ka cilvēks vispār ir slikts. Taču patiesībā bezspēcība ir vienkārši sajūta, kuru var izdzīvot. Pēc tās var atnākt atslābums, spēka atbrīvošana kaut kam jaunam. Bet bieži vien cilvēki līdz pēdējam baidās satikties ar bezspēcības sajūtu, kuru tajā pat laikā ir iespējams izdzīvot.

Kopumā dzīve kļūst mazāk krāsaina un daudz bīstamāka, ja reaģējam un rīkojamies no katrām sajūtām.⠀

Būt sajūtās

Bet ir vēl cita iespēja: kad tu kaut ko jūti, tad vari neko nedarīt, bet vienkārši dot sev laiku pabūt šajās sajūtās. Pajust to enerģiju, kas plūst ķermenī. Pamēģināt ietilpināt to sevī, necenšoties uzreiz reaģēt. Pamanīt, kādas sajūtas ir ķermenī.⠀

Sajust, ar ko atšķiras naida enerģija ķermenī no baiļu enerģijas, prieka vai citām sajūtām.

Saprast, ka tā vienkārši ir enerģija, vienkārši sajūtas, kas ir daļā no tevis.

Un tad jau, ietilpinājis sevī šīs sajūtas, tu vari uzelpot un ieraudzīt, ka tev ir izvēle: reaģēt no šīm sajūtām, vai nereaģēt. Tu vari izlemt, kur tieši izmantot šo enerģiju.

Un tad pēkšņi dzīve sāk mirdzēt pavisam citas krāsās. Izrādās, ka var kādā iemīlēties un nešķirties no sievas, bet sākt rakstīt dzeju. Var uz kadu sadusmoties un necīnīties ar viņu, bet novirzīt šo enerģiju jebkurām citām lietām. Var izjust seksuālu vilkmi, neiesaistoties dēkās. Var skumt un neieslīgt depresijā, bet sākt rakstīt stāstus, gleznot vai dejot. Var bezspēkā bēgt, bet var dot sev laiku to pārdzīvot un pēc tam kļūt par labāko draugu tiem, kuriem grūti, tāpēc, ka beidzot tu viņus saproti. Var pārdzīvot stindzinošas bailes un nekur nebēgt, bet padalīties šajās sajūtās ar draugiem, saprotot, ka neesi vientuļš. Var izjust ļoti spēcīgu kaunu un neaizsargāties no tā, bet beidzot saprast, kas tad ir tavas dvēseles brūces.

Tā atveras durvis radošumam. Un spēka kļūst vairāk, jo mēs nebēgam no sajūtām, bet darām to, ko mums priekšā pasaka šīs sajūtas. Un tā ir pavisam cita lieta un dzīvošana. Rodas īsta dzīves, bezgalīgas enerģijas sajūta, kas pieejama ik brīdi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tik vienkārši

Kurš mīl tos, ar kuriem vienkārši?
Es mīlu. Ļoti.
Mīlu, novērtēju un apbrīnoju, tāpēc, ka vienkārši nenozīmē vienšūnaini, vai arī ērti kā ar grīdas lupatu.
Nokļūt līdz vienkāršībai attiecībās ar otru cilvēku ir tas pats, kas iegūt tādu meistarības pakāpi, kurā viss kļūst skaidrs bez jucekļa, specefektiem, traucējošiem manevriem un samudžinātiem scenārijiem …
Kļūt pieejamam, caurspīdīgam un godīgam ir daudz grūtāk, nekā bezgalīgi pūst miglu acīs, izspēlēt varenas drāmas, atrast iemeslus arvien jauniem un jauniem konfliktiem, neprast sarunāties tieši, pierakstīt savas domas otra galvai, piedomāt, uzspiest savus stāvokļus…. citiem vardiem – būt sarežģītam.
Grūtības parasti mistificē cilvēki ar nestabilu un zemu pašvērtējumu. Tad šķiet, ka milzīga balva ir izpelnīties kāda labvēlību, kurš augstprātīgi ved tevi cauri sarežģītiem labirintiem, bet tam, kurš nāk tev pretī atvērtām rokām un neko nepieprasa, nav nekādas vērtības.
Vienkārši ir tad, kad tevi pieņem un nenostāda rindā.
Vienkārši ir tad, kad tev uztic savas jūtas un ir gatavi tavai uzticībai.
Vienkārši, mani mīļie, ir tad, kad ir vienkārši.
Vienkārši tieši uzprasīt, vienkārši tieši atzīties kādā savā kļūdā, vienkārši saņemt atbildes uz saviem jautājumiem, vienkārši konfliktēt, vienkarši cienīt, vienkārši nenodot, vienkārši nevadāt aiz deguna, vienkārši teikt patiesību, vienkārši palūgt piedošanu, vienkārši būt dabiskam, vienkārši uzņemties savu daļu atbildības un vienkārši turēt solījumus…
Vienkārši mīlēt, nevis mūžīgi zīlēt, kā pret tevi izturas… mūždien uzdurties uz hroniskas neapmierinātības kazas ģīmīti…. mūžīgi meklēt, pie kā atkal esi vainīgs…. mūžīgi nepaļauties ne uz viena atbalstu…. mūžīgi atskaitīties un taisnoties…. mūžīgi gaidīt apbalvojumu, kad beidzot līdz tevīm nokāps šī uz pjedestāla nostādītā Sarežgītība, ar kuru, kā ļaudis runā, esot ļoti interesanti…
Man – nav interesanti
Es esmu izaugusi.
Izaugusi līdz vienkāršībai. Un atpakaļ vairs negribu…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīves skices. MĪLESTĪBA

Stalts brūnacains vīrietis dārgā apavu veikalā meklē kurpes savai mīļotajai sievietei…
Es viņu nepazīstu, taču neviļus labpatikā noklausos viņa sarunu ar konsultanti: 

— Galvenais, lai kājiņai būtu ērti… viņa taču pati neatzīsies, taču man jāpārliecinās, ka ir ērti. Vai supinators ir ērts? Nē, tomēr papēdis nav pārāk stabils… lūk, šeit par šauru, manai Aņai tur kauliņš… visam jābūt ļoti skaisti…. 44. izmērs…. kāpēc jūs smaidat? – viņa balss kļūst stiingra, un meitene, kura neuzmanīgi iesmējās, uzreiz atvainojas. 

Vīriešu apģērbu nodaļā kāds pusmūža pāris. Izvēlas kreklus. Nedaudz korpulents vīrietis slēpjas pielaikošanas kabīnē, bet viņa kundze, maigi sarunājoties ar pardevēju, turpina izvēlēties kreklus:

– Lūdzu, nedaudz lielāku izmēru…. vēderiņš.
Es sajūtu tādu neaprakstāmu maigumu…

Braucu augšup pa eskalatoru un atceros Marinu. Mēs kopā izdzīvojām četras ķīmijterapijas.
Viņa gulēja savā šaurajā kušetītē, līdzīga sīkam ausainam pusaudzim ar nedaudz zilganu pliku galvu.
Katru vakaru pie viņas nāca viņas puisis, un katru reizi atnesa viņai kadu jaunu bandanu ar pašrocīgi veidotiem uzrakstiem, piemēram “Mans deguns sajūt tavu izveseļošanos” vai cepurīti ar lācēniem.
Viņš turēja viņas pirkstus savās plaukstās un zviedza kā zirgs, stāstot smieklīgus atgadījumus un citējot Teriju Pratčetu… bet pēc tam es viņu pavadīju līdz kāpnēm, un viņš bezcerībā raudāja man uz pleca.

Dimka… viņa Katjai vienmēr somiņā bija pie pārnēsājamā ledus ģeneratora piesieta insulīna šprice, jo Dimka allaž to aizmirsa.

Jevgenijs Nikolajevčs, mans priekšlaicīgi aizgājušais pacients. Pēc Afganistānas kara brūces neļāva viņam normāli gulēt, un posttraumatiskais sindroms – pilnvērtīgi dzīvot. Viņa brīnumskaistā sieva, kuru neveiksmīgi aplidoja visādi Peterburgas kundziņi, katru vakaru kopā ar savu vīru ģitāras pavadījumā dziedāja un maigi skūpstīja viņa rētas…. bet viņš bija parasts skolotājs.

Skaistā Jeļena… Ļenka… ārste-rentgenoloģe, kura sevi sauca par divtonnīgo laboratoriju un brīvajos brīžos uz pasūtījumu šuva sniegbaltus koķetelīgus halātiņus.
Viņas vīrs – garš kā stabs sporta meistars peldēšanā, bija vienpadsmit gadus jaunāks par viņu, kusa kā vaniļas saldējums, savām garajām rokām apskaujot tik daudz Ļenas, cik vien spēja…

Atmiņa ir ļoti pakalpīga…. es smejos un raudu vienlaicīgi.

Tā es reaģēju uz Mīlestību.

Taisnība Ahmatovai, Mīlestību, tāpat kā maigumu, ne ar ko nesajauksi.

Un lai arī tā ir tikpat klusa un neuzbāzīga, taču vēl neviens iedomīgais cinisms nav spējis apslāpēt tās tīro balsi.

Nekādi netīrumi nenotraipīs tās gaišās drēbes.
Un neviens patērētājs, kurš dzenas vien pēc tā, ar ko var palielīties, nav izrādījies laimīgāks par to cilvēku, kurš iemācījies sajust Mīlestību un pieņemt otru cilvēku, kā pats sevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nav uz ko apvainoties!

Te nav uz ko apvainoties!
Ja tu vēlies savu tuvāko satracināt un sabojāt ar viņu attiecības, tad labākā stratēģija ir devalvēt viņa jūtas un pateikt, ka viņam nav tiesību just to, ko viņš jūt.Iedomājies, cilvēks sasities, bet tu viņam saki: “Tev sāp, ja? Nekā briesmīga tur nav, tu taču ne parāk stipri sasities, vai ne?”

Kad kāds zina, ko tu jūti, kad kāds noliedz tavas jūtas, tātad noliedz tevi, tas tracina. No sava tuvākā kaut ko tādu mēs parasti negaidām. Mums šķiet, ka tuvākais ir tas, kurš atbalsta mūsu tiesības just.Ir ļoti svarīgi atzīt savas jūtas, atzīt otra cilvēka jūtas.

Kāpēc konflikti ar saviem tuvākajiem ir tik sāpīgi?
Tāpēc, ka tas viss tik ļoti cieši ir saistīts ar attiecībām, saistīts ar jūtām. Un, ja mēs neizdzīvojam savas jūtas, tad nevienas no mūsu zināšanām par konflikta atrisināšanas pamatstratēģijām nepalīdzēs.

Ja Mērija un Džeina visu dzīvi konfliktē un, ja viņām vienai pret otru ir tik daudz aizvainojumu – viena ilgi dusmojas, bet otra pat par mazāko strīdu raud, tad viņām stratēģiju zināšanas nepalīdzēs. Viņas grims arvien dziļāk savas jūtās un tālāk tas viss arvien vairāk samilzīs.

Tāpēc, pirmkārt, ir ļoti svarīgi uzmanīgi izturēties pret savām jūtām.

Pirmkārt, sev pajautājam: “Ko es jūtu? Ko tu jūti? Trauksmi, naidu, aizkaitinājumu, aizvainojumu?”. Ir ļoti svarīgi šīs jūtas atspoguļot, nosaukt vārdā. Ar cieņu pret tām izturēties. Jūtas nemēdz būt nepareizas, jūtas – kādas ir, tādas ir. Mēs nevaram pateikt: “Kāpēc tu to jūti? Nejūti, tu nedrīksti to just!” Ko jūtam, to jūtam, kas ir, tas – ir.

Nākamais solis – ko otrs jūt. Labi, ja varam pajautāt. Vai piedāvāt viņam iespēju: “Man šķiet, ka tu šobrīd dusmojies, vai esi apvainots, man šķiet, ka tu slikti jūties, uztraucies dēļ tā”.

Ļoti svarīgi ir atzīt viņa tiesības just to, ko viņš jūt. Konflikts ļoti ātri nonāk strupceļā, ja otrs neatzīst partnera tiesības just: “Kāpēc tu apvainojies? Ko tad es tādu pateicu?” “Nu, un ko tu dusmojies? Nav taču nekāda iemesla!”. “Nav ko apvainoties!”.

Tiešām?!

Ludmila Petranovska
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS

 

Visas sajūtas ir Mūzika

simfonija9

Pianistam ir nepieciešami visi 88 taustiņi, baltie un melnie, asie un plakanie, augstie un zemie, lai varētu atskaņot visu cilvēcisko emociju spektru, pārejot no skumju dziļumiem un bezcerības līdz pat augstākajai dvēseliskajai ekstāzei.

Un arī tev ir nepieciešama piekļuve visām tavām sajūtām, no garlaicības līdz svētlaimei, no šaubām līdz skaidrībai, no prieka līdz naidam. Visas jūtas ir svētas, apziņas radītas, tās nekad nekļūdās, nekad nešaubās un sākotnēji jau ir “pareizas” un nav par tām jākaunās.

Tās ir tikai notis, kas gaida, lai pianista pirksti tās atskaņotu. Tās nav drauds mūzikai, tās ir daļa no mūzikas.

Un visas sajūtas nes sevī dziļu gudrību, ja tu vienkārši apstāsies, elposi un klausīsies. Ja tu ar savas uzmanības palīdzību spēsi iziet no sižeta līnijas (pagātnes un nākotnes) un atļausi šai uzmanībai piepildīt tavu ķermeni ar to, kas notiek šobrīd, tu sajutīsi šo jūtu saucienu, sapratīsi, kas tām ir vajadzīgs, kā tās tevi aizsargā un, kāpēc ir nepieciešamas.
Bailes atnāk, lai aizvestu tevi nezināmajā un aizsargātu no augstprātības briesmām un neapzinatības. Naids lūdz tevi piecelties un sākt rūpēties par sevi, sākt sevi cienīt un ar mīlestību aizstāvēt savu taisnību.
Skumjas atnāk, lai atkausētu tavu cieto sirdi un savienotu tevi ar brīnišķīgo lietu nepastāvību, pietuvinātu tevi svētajai Zemei.

Nekaunēsimies no savām jūtām un sava ķermeņa sajūtām, patīkamām un nepatīkamām, asām un mierīgām. Katrs dūriens un pulsācija vēderā, krūtīs, kaklā un galvā ir svētki, svarīgākā nots simfonijā, kas arī ir Dzīve!
Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lai kas arī notiek tavā dzīvē, apstājies…

photo-by-laima-penkova-zemeikiene

STOP! Uzaicinājums 60 sekundes būt uzmanīgam.

Lai kas arī notiktu tavā dzīvē, apstājies. Tikai uz mirkli. Dziļi ieelpo. Sajūti, kā vēders paceļas un nolaižas, pilns dzīves un skābekļa. Sajūti saldu atvieglojumu izelpā

Sajūti savas kājas, kas stāv uz zemes, sajūti dzīvību visā savā ķermenī. Skaņas, kuras tu dzird sevī un ap sevi.

Ko tu jūti tagad? Vai saspringums ir tavā galvā, žoklī, kaklā, plecos, krūtīs, vēderā? Kā ķermenis iekārtojas? Vai ir ķermeņa daļas, kas palikušas saspringtas, līdz pat sāpēm tajās? Pat tad, ja prāts izmisīgi cenšas skriet uz priekšu, vai tu pats vari būt šeit un tagad?

Vai vari ar cieņu izturēties pret Pašreizējo Tavas Dzīves Filmas Epizodi?

Lai pašreizējais mirklis kļūst aizraujošs!

Esi uzmanīgs pret to, kas notiek šeit un tagad: apzinies, kas patiesībā notiek vietā, kur tu esi.

Atmet savus secinājumus par dzīvi, savus sapņus par pagātni un nākotni.

Aizej no idejas par to “kas bija” un “kas var būt” un sāc ievērot sajūtas, jūtas, domas, vēlmes, kas ir tieši šeit un tieši tagad.

Lai tava patiesā pieredze: skaņas un smaržas kļūst par pašu interesantāko Visuma deju.

Lai apziņa pildās ar pašreizējo mirkli un mirklis ar apziņu

Tu vēro, skaties, degustē, pieskaries pasaulei kā pirmo reizi. Tas ir Tavs Paradīzes dārzs, tavs haotiskias, intensīvais, priecīgais un dvēseli plosošais Ēdenes Dārzs. Un tu pamosties tam uz dienu, stundu, mirkli – beidzot pamosties.

Pārstāj censties visu saprast. Atpūta arī ir svēta. Katrs liels ceļojums tiek papildināts ar atpūtu. Padodies tam. Piekāpies. Iekrīti mirkļa skavās. Iekrīti neziņā.

© Džefs Fosters

Foto: Laima Penkova Žemeikienė (www.arteide.org)

Tulkoja: Ginta FS

Piepildi savas vēlmes katru dienu!

11392979_777404645707480_5967274246897341964_n

Mūsu apziņai ir ļoti grūti pieņemt kāda liela sapņa piepildīšanos, jo tajā brīdī tā to var neizturēt un tādā veidā saņemt  ļoti spēcīgu psihisko atpakaļkritienu. Bet, ja mēs katru dienu izpildīsim savas mazās vēlmes: izdzersim krūzīti savas mīļākās tējas, satiksimies ar savu labāko draudzeni, nopirksim sev kādu ilgi kārotu lietiņu, piepildīsim kādu mazu, sen sapņotu sapnīti, mūsu apziņa pamazām pieradīs pie domas, ka mūsu vēlmes piepildās. Un tā mums arī turpmāk atļaus sapņot par lielākām lietām un piepildīt arī tās.

Katru dienu pa mazai drusciņai piepildiet savas vēlmes!

Ar katru mazo, piepildīto vēlmīti mēs arvien vairāk noticam sev un tam, ka mums viss izdosies!

Padomajiet par to, kāda izskatītos jūsu idealā dzīve?

Šo veidolu izdomājat līdz sīkumam: no mājas, kurā vēlaties dzīvot līdz kosmētikai, kādu vēlaties lietot. Un pēc tam sadaliet šīs vēlmes lielajās, vidējās un maziņajās.

Un sāciet ar maziņajām.

Piemēram: nopirkt kādu labu acu tušu – tieši tādu, par kādu sapņojāt, aiziet uz kādu meistarklasi, pamēģināt kādu jaunu ēdienu, nopirkt abonementu uz sporta klubu, apmeklēt astrologu, nopirkt jaunus traukus…

Un pēc šīs vēlmes piepildīšanās, “noķeriet” savu iekšējo stavokli – iesākumā būs milzīgs prieks, taču centieties vienkārši to apzināties, sajust un pieņemt to, ka jūsu vēlmju piepildīšanās ir gluži dabisks process jūsu dzīvē. Pierodiet!

Pēc tam jums būs iespēja realizēt dzīvē arvien lielākus sapņus, kamēr vienā jaukā dienā jūs sapratīsiet un ieraudzīsiet, ka jūsu kādreizējais lielais sapnis ir kļuvis par dabisku jūsu dzīves sastāvdaļu.

Sievietei tas ir ļoti svarīgi – prast koncentrēties uz sīkumiem, priecāties par procesu, atrasties pārpilnības stavoklī.

Tāpēc katru dienu piepildiet savas vēlmes, gatavojiet savu prātu tam, ka piepildīsies jūsu paši lielākie, neticamākie un pārdrošākie sapņi…

Katru dienu!

Autors: Jekaterina Andrejeva (personības izaugsmes trenere, biznesmene, kas samērā īsā laikā ir iemācījusies pilnībā pārveidot savu dzīvi un māca to darīt arī citiem cilvēkiem – īpaši sievietēm)

http://flourish-strategy.com/

Tulkoja: Ginta FS