Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr dzīve tev nepatīk, tā paiet

baudi

Kurts Vonnegūts (Kurt Vonnegut, 1922–2007) ir viens no populārākajiem 20. gadsimta amerikāņu rakstniekiem, kura darbos meistarīgi savijies melnais humors un asprātīga satīra, vēsturiski notikumi un zinātniskā fantastika, autobiogrāfiski motīvi un filozofiskas atziņas.1995. gadā rakstnieks uzstājās ar brīnišķīgu un iedvesmojošu runu Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta absolventiem. Viņš savā interesantajā manierē runāja par patiesajām dzīves vērtībām, mīlestību un skaistumu.

Baudiet savas jaunības spēku un skaistumu, kamēr jums dzīve nepatīk, tā paiet. Ticiet man, pēc 20 gadiem jūs paskatīsieties uz savām fotogrāfijām, un atcerēsieties to laiku ar jūtām, kuras šobrīd jūs vēl nevarat saprast. Cik daudz iespēju jums bija atvērtas un cik brīnišķīgi jūs izskatījāties. jūs sveriet ne tik daudz, cik jums šķiet.

Neraizējieties par nākotni. Vai arī, labi, raizējieties, tikai ziniet, ka šīs raizes ir tikpat efektīvas kā centieni atrisināt algebras uzdevumu ar košļājamās gumijas palīdzību. Tās reālās nepatikšanas, kas notiks jūsu dzīvē, nekad iepriekš nebūs nodarbinājušas jūsu satrauktos prātus – piemēram tas, kas pārsteigs jūs nesagatavotus kādas parastas otrdienas četros pēcpusdienā.

Katru dienu dariet kaut ko no tā, kas jūs biedē.

Dziediet!

Esiet saudzīgi ar citu cilvēku sirdīm.

Nedraudzējieties ar tiem, kuri ir vienaldzīgi pret jūsu sirdi.

Netērējiet savu laiku skaudībai. Dažkārt jūs esat priekšā, dažkārt – aizmugurē, skrējiens ir garš un galu galā tās ir sacensības pašam ar sevi.

Atcerieties komplimentus, kurus saņemat, bet aizmirstiet apvainojumus.

Nejūtieties vainīgi, ja neziniet, ko vēlaties iesākt ar savu dzīvi. Paši interesantākie cilvēki manā dzīvē savos 22 gados nezināja, kā vēlas nodzīvot savu dzīvi, pie kam, paši interesantākie mani paziņas, pat 40 gados vēljoprojām to nezin.

Iespējams, jūs apprecēsieties, bet, iespējams – neapprecēsieties. Iespējams, jums būs bērni, bet, iespējams, nebūs. iespējams, jūs izšķirsieties 40 gados, bet, iespējams, dancosiet mazo gulbīšu deju savā septiņdesmit piecu gadu kāzu jubilejā. Lai ko jūs nedarītu, nelieliet sevi parāk daudz, bet ari nerājiet. Jūsu izvēle, tāpat kā visiem citiem, pa pusei ir nejaušības rokās.

Baudiet savu ķermeni, mīliet to un izmantojiet, kā vien varat, un nebaidieties, ko citi par to padomās. Ķermenis ir pats brīnišķīgākais instruments, kurš jums jel kad tiks dots.

Dejojiet! Pat tad, ja vienīgā vieta, kur to varat darīt ir viesistaba.

Esiet labvēlīgi pret saviem brāļiem un māsām, viņi ir labākā jūsu saikne ar savu pagātni, un arī nākotnē viņi būs jums blakus.

Atcerieties, ka draugi nāk un iet, bet ar dažiem visvērtīgākajiem ir jāturas kopā. Izdariet visu, lai nesarautu saikni, lai pārvarētu pārrāvumus ģeogrāfijā un dzīvē, tāpēc, ka, jo vecāki jūs kļūsiet, jo vairāk jums būs vajadzīgi cilvēki, kurus jūs zinājāt, kad bijāt jauni.

Pieņemiet dažas neizbēgamas patiesības: cenas augs, politiķi krāps savas sievas. un jūs arī novecosiet, Un tad jūs fantazēsiet, ka tad, kad jūs bijāt jauni, cenas bija saprātīgas, politiķi bija augstsirdīgi un bērni cienīja savus vecākus.

Starp citu, cieniet savus vecākus, jūs nekad nevarat zināt, kad viņi aizies uz mūžiem.

Neceriet, ka kāds kādreiz jūs nodrošinās. Varbūt jums ir savs investīciju fonds, varbūt jums ir bagāts vīrs vai sieva, taču jūs nekad nevariet zināt, kad kāds no viņiem var jūs pamest.

Visi mēs kadreiz aiziesim, taču ir ļoti svarīgi noturēties līdz galam kaut kam ticot. Te nu arī ir vislielākās grūtības, jo šķiet, ka nav nekā tāda, kam patiešām būtu vērts ticēt.

Avots: http://sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS