Kad mācījos skolā, mūsu darbmācības skolotāja bija Luīzes Heijas fanāte, un tā vietā, lai skaidrotu, kā pareizi adīt līdzenas rindiņas, nez kāpec lika mums pa vienai doties garderobē, apsēsties pretī spogulim un simts reizes sev atkārtot “es mīlu sevi”.
Mums bija trīspadsmit gadu, un mēs neko nezinājām par mīlestību, un vēl mazāk zinājām par sevi, tāpēc visi centieni mūs pārliecināt par to, ka pietiek vien “iemīlēt sevi”, kā brīnumainā kārtā pazudīs visas pusaudžu pumpas un “tauki”, un izaugs krūtis, mums šķita pilnīgs murgs.
Paies vēl ļoti daudz gadu, pirms es kaut nedaudz ko sākšu saprast par mīlestību, un reiz to piedzīvošu uz “savas ādas”. Kad attīrīšu šos vārdus no putekļiem un atmirušās ādas, literārajiem tēliem un svešu dzīvju pieredzes diegiem, kad sapratīšu un uzzināšu, ko nozīmē zaudēt, un kā tas ir – palikt vienai, kā tas ir – aiziet, un, kā tas ir – būt pamestai. Kā telpa sāk sarauties un parādās spiediens krūtīs, un tu sāc it kā atmirt no iekšienes: cik lieliski, ka jūs visi man esat un, cik žēl, ka neviens no jums man nav vajadzīgs.
Paies vēl daudzi gadi, līdz brīdim, kad es sākšu kaut ko par sevi saprast. Par to, kas es nekad nebūšu, pat tad, ja cītīgi kopēšu kāda cita manieres un uzvedību, strādāšu ar savu balsi un ķermeni, turēšu taisnu muguru, un sekošu savu acu skatienam. Par to, kur ir manas robežas un, ko es varu mīlēt, kuras lietas mani ievaino un, kuras – dziedē.
Es ļoti daudz ko sapratu par saviem vecākiem un bērnību tikai tad, kad pati sasniedzu viņu gadus: pieņēmu nenotikušo, apraudāju nepieciešamo, atlaidu neizdzīvoto un aizvēru visu cēloņu meklēšanas tēmu. Atmiņa prot melot un manipulēt, un var dziļi un nepamatoti apvainoties uz to, kā patiesībā nemaz nebija, un uz tiem, kuri pat domās nepieļāva iespēju tevi apvainot – “viņi iedeva visu, ko varēja – un, ko nevarēja iedot, to arī neiedeva”. Tāpēc frāze “Es tā jūtu, tāpēc, ka….”, saīsinājās līdz frāzei “Es tā jūtu” un punkts. Ko es ar to darīšu un kā tikšu galā – tā jau ir mana atbildības zona un darbs ar sevi.
Es iemācījos nosaukt vārdā to, kas mani biedē un pateikt “man ir bail”, ja man ir bail, un netēlot, ka esmu nopuņķojusies varone, klusiņām tricinot ceļgalu pret galda apakšu.
Būt spītīgai, ne parāk maigai, asai, skabargai dibenā – ar tiem un tajos apstākļos, kuros es izvēlos tāda būt, jau laikus parakstot kontraktu par jebkurām sekām. Lūgt piedošanu, labot, atgriezt, nesamierināties ar atteikumu un “gaidīt tik ilgi, cik vien būs vajadzīgs” – tur, kur man ir svarīgi izlabot, atgriezt, atzīt savu kļūdu, un atgriezt situāciju tajā vietā, kur kaut kas nogāja greizi.
Es ieguvu prasmi pielāgoties un saprātīgi reaģēt uz to, kas notiek apkārt – tas ir milzīgs resurss kritisku kļūdu profilaksei. Krīze briest, nogurums un stress uzkrājas gan ķermenī gan galvā. ja nenolaist tvaiku – tas reiz uzsprāgs. Ir ļoti svarīgi iemācīties darīt to visu bez vēlmes “zāģēt” citus, un bez alkohola (jo kokteilis “Ardievu, sāpes!” necik tālu neaizvedīs tāpat kā tēls drama queen).
Lai arī cik harmoniska persona tu būtu, lai arī kā censtos izstarot gaismu, un redzēt katrā pretimnācējā Dievu, ja aizliegsi sev just to, ko jūti un, kas parasti tiek noslēpts aiz deviņām atslēgām (dusmas, naidu, skaudību, nemīlestību, skumjas, aizvainojumu), ar laiku pārstāsi just vispāŗ.
Nav neviena vienīgā un pareizā veida just. Ja es esmu laimīga, mana laime ir patiesa tieši man. Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas tieši man. Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla tieši man. Nevienam nekļūs labāk, ja es likšu sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Elizabete Gilberta “Kaut kas ir ne tā”
Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijušas problēmas ar šo “iemīlēt sevi”. Pat tad, kad atslābināta guļu uz masāžas galda, un fonā skan brīnišķīga mūzika, manā galvā pēkšņi sarosās doma “ak, velns, vai manas kājas ir pietiekami gludi noskūtas, un vai no biksītēm nav izlīdusi birka”.
Nedaudz skaidrākas ir kļuvušas manu robežu aprises, manas prioritātes un vēlmes, es zinu, kas mani priecē, kas tracina, es esmu iemācījusies palūgt palīdzību, pieņemt atteikumus, pati atteikt, saudzēt citu cilvēku jūtas, un ieklausīties cilvēkos, pagriežoties ar sirdi pret viņiem. Taču es vēljoprojām neko nezinu par “iemīlēt sevi”.
Ja nu vienīgi to, cik pati sev esmu izmaksājusi. ne jau naudas ziņā, bet “ak, Dievs, kā es baidos, negribu, nemīlu, bet daru”.
Patiesība par sevi atklājas tikai praksē.
Cieņa pret sevi rodas tikai caur pieredzi.
Mugurkauls parādās tikai tur, kur “galerts” saņem sevi rokās.
Tāpec, ka viens “es mīlu sevi”, kas apstiprināts ar darbībām un kādam citam acīs pateikto, ir dārgāks un vērtīgāks par tūkstošiem “esmīlusevi”, kas pateikti garderobē pie spoguļa.
Autors: Olga Primačenko
Avots: gnezdo.by
Tulkoja: Ginta FS
Ginta Filia Solis 