Atgriezt sev savu jušanu

Es patiešām domāju, ka katram cilvēkam jau no bērnības ir nojautas, intuīcija. Taču sociums tās pastāvīgi grauj. Tu vēlies zīmēt, bet tevi sūta lipināt skulptūras. Negribi ēst putru, bet tevi piespiež to ēst. Un paslavē tikai tad, kad esi to paklausīgi apēdis.

Cilvēku jau kopš bērnības pieradina pie domas, ka iekšējie signāli un impulsi nav svarīgi, ka tie ir nepareizi vai neadekvāti. Bet kāds lielais un jau pieaugušākais skaidri zin, kā viņam jādzīvo. Bērna intuīcijas nogalināšanas klasika: ko tu čīksti!? Baidies no tumsas? Neizdomā – nav ko baidīties gulēt tumsā! Ko raudi? Sasities? Neizdomā, tas nav pārāk sāpīgi! Un tā bērns sāk šaubīties par to, vai vispār viņš maz jūt, ja jau reiz vecāki šaubās par viņa spēju just.

Sākumā jušanu nogalina vecāki, pēc tam to darīs skola, universitāte, valsts. Tavas vēlmes un atklāsmes nav svarīgas. Tu vienalga nezini, kā tev jādzīvo. Tavā vietā izlems citi. Tu tikai klausi un dari, kā tev liek! Tāpēc, ka autoritātēm vienmēr ir taisnība. Bet tu vienmēr kļūdies.

Cilvēki arī agrāk sevi nejuta. Bet tagad daudzi vispār ir pārstājuši atšķirt, kur patiesība un kur meli.

Pasaules politiskā propoganda ir pacentusies. Bet tie, kuri vēl sevi dzird, nopietni šaubās par to, vai viņi drīkst nedzīvot kā visi.

Piemēкam, cilvēks ir emigrējis. It kā tā ir viņa personīgā izvēle. Bet patiesībā? Emigrants ir kļuvis par dzimtenes nodevēju! Ka viņš drīksteja klausīties sevī un izdarīt labu sev? Nez kāpec propoganda aicina darīt sev sliktu? Tas vispār ir pret visiem pašsaglabāšanās instinktiem un dabisko jušanu.

Vairumam cilvēku jušana ir salauzta jau kopš bērnības. Cilvēki nezina, nejūt, kas priekš viņiem ir labi. Tāpec, ka daudziem ir iedvests, ka vienīgais “labi” ir upurēt sevi vairākuma vārdā. Sociuma, valsts, mistisku citu “cietēju” labā. Taču intuīcija, jušana tas ir tas, kas vienmēr stāv par sevi, ne par valsti vai pūli. Tas ir veselīgi – izvēlēties sevi un savus tuvos, nevis būt pareizam un paklausīgam kāda acīs. Tas ir veselīgi izvēlēties sevi. Tikai kamēr klusē intuīcija, cilvēks nejūt, kā sveša ļauna vara ved viņu nebūtībā.

Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei!
Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku!

Irina Lapik
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Atgriez sev savu jušanu, savu intuīciju un spēju uzticēties sev un savai dzīvei! Tad tu varēsi palīdzēt citiem un varēsi darīt pasauli labāku! Un tas nav stāsts par egoismu. Vai gan kāds ir spējis izdziedināt otru, būdams slims?

Ļauj sev just to, ko jūti

Mani mīļie, šīs pasaules lāsts ir tas, ka pat vistraģiskākais tajā mēdz atkārtoties…
Un tāpēc šobrīd, kad daudzi runā par savas ierastās dzīves zaudēšanu, es saprotu, ka mūsu planēta neko nezaudē, tikai atkal veic savu kārtējo apvērsumu.
Apmaldāmies mēs, aktivizējot sevī ģenētiski ieprogrammētās ciešanas…
Grūtos laikos vissarežgītāk ir nepierast pie neierastā un ne tevis paša izvēlētā, bet saglabāt tās nemainīgās vērtības, kuras simtiem reižu tikušas no malas noliegtas un apspļaudītas, taču vēl joprojām saudzīgi tiek saglabātas iekšpasaules tīrībā.
Ja tas izdodas, tad izdosies ļoti daudz kas.
Nepadoties histēriskajai panikai, neaizmirst, kā tas ir – domāt un nekļūt vadāmam robotam.
Saproti, ka tas viss sarežgītais, ko gandrīz mēs visi šobrīd izjūtam: trauksme, bailes, pārdzīvojumi, apmulsums – ir dabiski un atbilstoši tam, kas notiek.
Manuprāt tādos brīžos pataloģisks ir eiforijas stāvoklis un uzspēlēts pozitīvisms.
Esi tu pats, ļaujot sev just tieši to, ko jūti.
Un saglabāt sevī pašu galveno.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis