Kāds garīgums mums ir nepieciešams?

garigums1

Vents Sīlis
Ričarda Rora lekcijas galveno tēžu kopsavilkums

(19.07.2018. Nacionālā bibliotēka)

“Vislielāko kaitējumu garīgumam nodara lētas garīgas runas” (K.Vilbers)

Bez materiālās dzīves atzīšanas nav nekāda garīguma. Jēzus māca kā būt labam cilvēkam, nevis kā būt augsti “garīgam”, no pasaules atsvešinātam cilvēkam. Jāsaprot, ka dzīve fiziskajā pasaulē ir daļa no garīgās dzīves. Cilvēkiem nav interesants abstrakts garīgums – tādēļ viņi iet projām no baznīcas.

Bezgalība tiecas kļūt par matēriju, un otrādi. Starp vārdiem “Dievs” un “Realitāte” ir liekama vienlīdzības zīme. Dievs ir Realitāte – pilnīga realitāte. Dievs nav nodalāms no dzīves.

Ir nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai pilnībā integrētu sevī visu realitāti, lai spētu to pieredzēt bez atkāpēm vai izņēmumiem. Reliģijai ir jāpalīdz mums sasniegt šo vienoto dzīves uztveri. Jo vienīgais, kas mūs šķir no Dieva ir doma par to, ka esam šķirti no Dieva.

Dievs aptver visu. Un katru no mums. Tādēļ patiess garīgums iekļauj sevī visu (true spirituality has to be all-inclusive). Ilgus gadsimtus mums ir bijis sašaurināts priekšstats par reliģiju. Katra baznīca formulēja savas normas par to, kādi cilvēki drīkst tai piederēt un kādi nedrīkst. Vieni ir cienīgi, otri – necienīgi. Izveidojās nošķīrums starp uzverētājiem un zaudētājiem, kurš mums ļoti patīk. Tas ir ļoti maskulinizēts veids kā skatīties uz reliģiju. Saskaņā ar to, Dievs noteikti ir uzvarētājs (winner), jo Viņš taču nevar būt zaudētājs (loser).

Var nošķirt 4 pasaules uzskatus:
Garīgo
– viss ir gars, viss ir apgarots, apdvēseļots (gnosticisms, New Age garīgums).
Materiālo – viss ir matērija, fizika un ķīmija, nav nekādas augstākas jēgas.
Verbālo – runāšana par garīgumu, abstrakta sludināšana.
Iemiesoto – matērija un gars nav nodalāmi, tādēļ nekas patiesībā nemirst, bet transformējas par matēriju, un atpakaļ – par garu.

Palasiet Mozus pirmo grāmatu Genesis – tur Dievs rada materiālo pasauli un pats atzīst to par ļoti labu (1Moz.1:1) Un vēl – “Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla, pēc mūsu līdzības…” kā gara un matērijas savienojumu. Ko tas nozīmē? Dievs ir materiāls, tādēļ mēs varam mijiedarboties ar viņu tiešā veidā, bez mācīājiem un starpniekiem. Tā ir Dieva mistērija.

Vārds “mistērija” neapzīmē kaut ko noslēpumainu, ko neviens nezina.
Nē, mistērija ir PATIESĪBA, kura ir tik daudšķautņaina, ka mēs to nekad pilnībā nevaram aptvert.
Tādēļ mums vajadzētu pārtraukt lietot vārdu “Dievs”, jo tas rada iespaidu, ka mēs zinām par ko runājam. Visas šīs runas par Dievu patiesībā ir maldinošas.

Dievs ir mistērija – patiesība, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert.

Daudzus nodarbina “Ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna? Par to ir ļoti daudz runāts, es to tagad neņemšos skaidrot.

Mani daudz vairāk nodarbina “Labuma problēma” – vēl viena mistērija.

Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi spēj saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve. Labums (goodness) nav izskaidrojams.

Ja jūs esat patiesi ticīgi, tad jūs nevarat teikt, ka pasaule ir drausmīga (terrible), bet jūs paši gan esat labi. Nē, ir vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Jums ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa (darkness) ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.

Svarīgs ir nevis esošais, bet gan tas, kā jūs pret to izturaties, attiecaties. Garīguma atslēga ir jūsu attieksme un no tās izrietošās attiecības – tur tad arī rodas patiesā jēga.

Mīlestību ir iespējams iepazīt vienīgi mīlot, ļaujot tai izpausties.

Rietumu kultūrā nav ļoti daudz Augšāmcelšanās momenta attēlojumu. Jo kā gan lai uzzīmē “mūžīgo gaismu”? Parasti Jēzu attēlo gaismas oreolā, kā triumfatoru, kurš stāv atstatus, viens pats savā diženumā. Neviens nevar atrasties viņam blakus. Taču Austrumu kristietībā augšāmcešanās aina – ANASTASIS – tiek attēlota pavisam citādi. Tur Jēzus stāv kājas izpletis, zem viņa ir aiza, no kurienes viņš vek ārā cilvēkus. Tas parāda, kā notiek glābšana – tā notiek caur Dieva mīlestību, kas ir attiecību veids. Un, ja garīgums ir attiecību veids, tad viens cilvēks nemaz nespēj to realizēt – to var izdarīt tikai kopā ar citiem.

Ja mūsu reliģija nav iekļaujoša (inclusive), tad tā vispār nav reliģija. Reliģija, kas balstās uz draudiem un bailēm no soda, izmanto ļoti zema līmeņa motivāciju. Ticībai ir nepieciešama pozitīva motivācija.

Dzīve retrītos parāda, cik svarīgs ir garīguma sociālais aspekts. Pēc retrīta izdziedinātam indivīdam ir ļoti grūti atgriezties slimā sabiedrībā. Tādēļ dziedināšanai ir jābūt kolektīvai – tai jānotiek ar visiem.

Informācija atsvešina mūs – tā rada vēlmi novērtēt un tādā veidā izjauc cilvēcisko kontaktu. Ar savu vēlmi visu laiku vērtēt, mēs nespējam izveidot mīlošas attiecības ar vērtējamo objektu, parādību vai cilvēku. Jo kā gan to mīlēt, ja tam ir tādas vai citas sliktās puses? Rietumu izglītības sistēma ir balstīta uz spēju skatīties uz pasauli no vērtējošas pozīcijas – mums visiem ir doktora grāds vērtēšanā (we have PhD’s in judgement). Jāsaprot, ka vērtējums nozīmē centienus iegūt varu pār to, kas tiek vērtēts, pakļaut un kontrolēt to. Bet tā ir kļūdaina pieeja, par ko varam viegli pārliecināties nonākot krīzē – vienīgi Dievam pieder šāda absolūta vara.

Vēl viena nianse – vērtējošais prāts un no tā izrietošais duālistiskais skatījums netiek galā ar lielajiem jēgas jautājumiem. Tie ir šādi:
* Mīlestība
* Nāve
* Ciešanas
* Dieva izpratne
* Bezgalības izpratne
* Seksualitāte

Par tiem nav jēdzīgas informācijas. Tādēļ no garīgā viedokļa svarīga nevis infromācija, bet kontemplācija. Tā vietā lai uzkrātu labi strukturētu un patiesu, taču abstraktu informāciju par kaut ko, mums būtu jāstājas ar to tiešās attiecībās. Es runāju par kontemplāciju (meditāciju) – brīdi, kad jūs apklusināt savu vērtējošo prātu un ļaujat pasaulei runāt ar sevi. Jo Dievs ir visur apkārt, visās lietās – akmeņos, smiltīs, upēs un kokos – un tieši caur šīm vienkāršajām lietām Viņš var mūs sasniegt. Grēks – tas ir nekas cits, kā atsvešinātība no apkārt esošās realitātes.

Līdz ar to lekcija beidzas, sākas jautājumu daļa. Juris Rubenis lasa lekcijas laikā iesūtītos klausītāju jautājumus.

J: Kādi notikumi jūsu dzīvē ir palīdzējuši nonākt pie reliģiskas atklāsmes?

Man nav nekādu šausmīgu stāstu par bērnību vai citādām briesmīgām pieredzēm. Es uzaugu normālā ģimenē, man bija normāla dzīve. Daudzus gadus biju priesteris, bet pārkāpjot 40 gadu slieksnim, es sāku sev jautāt: “Varbūt esmu viltvārdis? Vai es vispār pats ticu tam, ko runāju?” Mans ceļš uz garīgumu atspoguļo cīņu ar iekšējiem, nevis ārējiem izaicinājumiem.

J: Esmu kristīts, bet baznīcu neapmeklēju, jo nespēju pieņemt tur notiekošo. Ko jūs man ieteiktu?

Kristieša definiīcija: nevis ticēt Jēzum, bet gan iemācīties ticēt tā, kā to darīja Jēzus. Ticēt realitātei, kas ir mums visapkārt, lai savienotos ar to. Patiesa ticība nodarbojas ar mūsu transformāciju, nevis piedāvā labus pielūgsmes objektus.

J: Kā nonākt pie mistiskas atklāsmes?

Visi mistiķi, sākot ar sūfijiem un beidzot ar budistiem un jūdaistiem, runā vienā valodā – mīlestības un visa esošā vienotības valodā. Gribi mīlēt Dievu? Iemācies mīlēt akmeni. Pēc tam iemācies mīlēt ūdens straumi. Kad tiksi galā ar to, pamēģini mīlēt koku. Tālāk mēģini mīlēt kādu dzīvnieku. Ja tas izdodas, tad vari pamēģiniāt mīlēt cilvēku. Jo tas, kā tu mīli cilvēku ir tas, kā tu mīli Dievu.

J: Grāmatā “Mūžīgais dimants” jūs runājat par Ego nāvi. Varbūt varat to pakomentēt?

Mūsu Ego ir ļoti svarīgs kā psihes organizācijas mehānisms, taču ne vairāk. Blakus mūsu patiesajam “ES” ir arī viltus “es”, kuru veido kultūra un sabiedrība. Jūsu patiesais “es” nekad neapvainojas, tā ir jūsu nemirstīgā dvēsele, kuru neviens nevar aizskar. Ego kļūst traucējošs tad, kad ir atkarīgs no citu cilvēku uzmanības, apbrīnas, naudas, utt. Tāpat arī Ego vēlas atšķirties no citiem un būt pārāks par citiem. Šādam Ego ir jāmirst. Ego nāve nav cilvēka nāve, tās ir iekšējas pārmaiņas, kuru rezultātā mainās mūsu attiecības ar ārējo.

Trīs jēdzieni, kas raksturo ticīga cilvēka skatījumu uz realitāti:
EMANATION – viss nāk no Dieva
EXEMPLIFICATION – viss apliecina Dievu
CONSOLATION – viss atgriežas Dievā

J: Kādēļ dzīve nepaliek labāka?

Padomāsim, vai tiešām pasaule ir tik ļauna, kā liekas? Vai tiešām dzīve nepaliek labāka? Pašlaik Rietumos dzīvojam vismazāk vardarbīgā laikmetā. Un vai tiešām ārējās pretrunas un ciešanas ir tik liels traucēklis laimei un piepildījumam?

K.G. Jungs runā par psihes daļu integrāciju, par pretstatu līdzsvarošanu. Garīgums nozīmē nozīmē spēju pieņemt pasaules pretstatus un neļaut tiem iznīcināt savu vēlmi mīlēt un dzīvot. Garīguma prakse gan nenozīmē, ka viss notiks tik gludi. Parasti tie ir 3 soļi uz priekšu un 2 soļi atpakaļ. Galu galā, arī Jēzus tiek nogalināts aptuveni 3 gadus pēc tam, kad viņš uzsāk sludināt. Viņa stāsts nav veiksmes stāsts burtiskā nozīmē.

Ciešanas IR daļa no mūsu garīgās dzīves. Dziļas ciešanas ir nepieciešamas lai iepazītu Dievu, jo mīlēt nav iespējams iemācīties, ja neesam gājuši caur ciešanām.

J: Kā transformēt seksuālu enerģiju garīgajā?

Es dzīvoju celibātā. Un tas ir gudrākais lēmums manā dzīvē, jo man nav jāsublimē šī enerģija uz vienu konkrētu cilvēku, tā vietā es varu mīlēt visus.

Ir ļoti maz vīriešu, kas prot mīlēt cilvēkus tā, kā viņi parasti mīl sievietes. Vīriešiem seksuālās tieksmes sublimācija rada varaskāri – paskatieties uz katoļu baznīcu. Sievietēm tas notiek vieglāk – mātes rūpes palīdz saprast kā mīlestība var nebūt seksuāla. Bet galvenais ir mīlēt visus cilvēkus kā kopumu, jo citādi nav iespējams nonākt pie Dieva mīlestības.
Cilvēkmīlestība ir skola mīlestībai uz Dievu.

Un slikta attiecību pieredze ir nepieciešama daļa no šīs skolas. Kad jums ir pāri 30, veiksmīgie gadījumi jums vairs neko nevar iemācīt. Tad jūs sākat mācīties no grēkošanas, izgāšanās, pazemojuma un zaudējumiem. Ar to mums visiem arī vajadzētu nodarboties.

Paldies Jurim Rubenim, Ingai Rubenei, Uldim Pīlēnam, Ilze Pīlēna, Indulis Paičs un pārējiem pasākuma organizētājiem.

Juris Rubenis. Kāpēc tik daudz cilvēku šķiras?

rubenis
Attiecības ir milzīga vērtība, iespējams, pati lielākā vērtība pasaulē, bet pārējās lietas ir tām pakārtotas. Daudzi cilvēki attiecības novērtē tikai tad, kad ir piedzīvojuši nopietnas krīzes.

*****

Klasiskā laulību kļūda – rādīt uz otru ar pirkstu un teikt: Mainies tu. Bet daudz svarīgāks jautājums ir – cik es esmu gatavs mainīties?

*****

Noteikums ir ļoti vienkāršs, bet skarbs – tu nevari saglabāt attiecības, ja neesi gatavs mainīties.

*****

Liela daļa laulību tiktu izglābtas, ja mēs būtu gatavi mazliet vairāk klausīties cits citā.

*****

Sākumā mēs gandrīz visi domājam tikai par sevi. Jā, protams, mēs apgalvojam un arī ticam, ka otrs ir ļoti svarīgs un man ļoti vajadzīgs, bet tieši tā – MAN vajadzīgs. Lai es justos labi, lai man būtu patīkami, lai man būtu ērti.

*****

Krīzes attiecībās rodas, ja ir sakrājies rūgtums, kas sasniedz tādu pakāpi, ka pagriezties atpakaļ un “restartēt” attiecības ir grūti.

*****

Ja laulībā ir neapmierinātība, tad to var pārvarēt, ja vien pāris ir gatavs mācīties, attīstīties un piestrādāt pie skaistākiem attiecību modeļiem.

*****

Agrāk cilvēki šķīrās mazāk, tāpēc, ka lielākajai daļai nebija tādu iespēju! Neiedomāsimies, ka 19. gadsimta beigās, kad Rīgā notika divas trīs laulības šķiršanas gadā, visas pārējās bija laimīgas ģimenes. Vienkārši nebija citas iespējas. Bija jāsakož zobi un jāiztur.

*****

Tas, ka mūsdienās attiecības arī ārēji sabrūk biežāk, nenozīmē to, ka esam kļuvuši izlaidīgāki vai ļaunāki cilvēki, – mēs vienkārši vairāk sākam uzdot jautājumus par to, kas mums ir labas attiecības. Cilvēkam beidzot ir iespēja atsacīties no tādām attiecībām, kas sagrauj, pazemo un iznīcina, un uzdrīkstēties jautāt – vai varētu būt kādas patiesākas un īstākas?

*****

Negribu teikt, ka tas ir labi, ka cilvēki šķiras, – gribu sacīt to, ka mēs visi pieļaujam diezgan daudz kļūdu un arī kļūdas attiecību jomā. Tikai kādreiz tev bija iedota viena patrona, un, ja to izšauj, viss – kā ir, tā jāmokās. Tagad mēs sakām, ka varbūt tomēr ir vēl kāda iespēja. Žēlastības iespēja.

*****

Man pašam viens no lielākajiem dzīves izaicinājumiem ir bijis un joprojām ir – pieņemt visu. Pieņemt to ka realitāte ir tāda, kāda tā ir.

*****
Viena no ciešanu definīcijām ir šāda: ciešanas ir situācija, kuru es nespēju kontrolēt. Es varbūt biju iedomājies, ka pasaule funkcionēs pēc manas stabules, bet tā nenotiek.

*****
Manam ego ir ļoti sāpīgi pieņemt, ka pasaule nav tāda, kā es to biju iedomājies.

*****

Mēs ar sievu arī bijām jauni, sāpinājām, cits citu nepamanījām līdz kamēr mācījāmies mācīties novērtēt.

*****

Mums vīriešiem ir tipiski, ka nenovērtējam sievieti blakus. Labākais brīdis attiecībās pienāk, kad saprotam, ka sieviete mums blakus ir kas svarīgāks nekā bijām iedomājušies. Un, ka sieviete laulībā var iedot kaut ko tik svarīgu, ko tu pats nespēj.

*****
Tiem, kuriem laulība ir izdevusies, jābūt pazemīgiem. Nevajag sist sev pie krūtīm, ka mēs paši to esam izdarījuši. Tā ir Dieva dāvana.

*****

Avots: http://gudribas.lv/

*Atziņas par laulību krīzi un ne tikai no Jura Rubeņa intervijām LTV raidījumam 1:1 un žurnālam Annas Psiholoģija nr4.2016.

Visu interviju raidījumā 1:1 vari noskatīties šeit: LTV 1 raidījumu arhīvs.

Pilnu intervijas tekstu žurnālam Annas Psiholoģija, nr.4, 2016 lasi šeit: Divi galvenie vārdi.

Foto: pixabay.com