Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Dari sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.

Iedomājies, ka tev ir draugs. Draugs uz visiem laikiem. Draugs, kurš vienmēr būs blakus un palīdzēs. Tavai salauztajai sirdij. Tavā radošajā krīzē. Tavās nakts skumjās. Tavās šaubās. Tavas karjeras neveiksmēs. Un pat tavā laimē. Draugs, kurš dod tev spēku. Un atbalstu. Kurš uzticami glabā tavus noslēpumus. Zin tavas bailes, taču nekad tās neizmanto pret tevi.


Tāds draugs ir liela laime. Un liels gods.

Man bija pieci gadi. Mans vectētiņš Venadijs Nikolajevičs Čekalovs skolā pasniedza krievu valodu un literatūru. Bija pirmais septembris. Svinīgā līnija. Vectētiņš vada svinīgo daļu. Tās noslēgumā man bija jāiziet auditorijas priekšā un jānolasa monologs topošajiem pirmklasniekiem, kuri pagaidām vēl skaitījās bērndārznieki. Tāda ironija meitenei, kura bērnudārzā skaitījās tikai dokumentos, toties lieliski deklamēja dzeju. Korupcija, visur viena vienīga korupcija.

Un, lūk, pienāk manas uzstāšanās brīdis. Un es pēkšņi sastingstu. Man šķiet, ka pārstāju elpot. Vadītājs velk mani uz skatuvi. Gaiss pēkšņi izsprūk no plaušām un es sāku kliegt. Kaukt. Vecmāmiņa nolaiž acis. Vectētiņš ir šokā. Visi skatās uz mani. Visi zin, kas es esmu. Un visiem ir ļoti interesanti, kā beigsies šis priekšnesums. Kāds ķiķina. Kāds rāda ar pirkstu. Un tikai viens vienīgais cilvēks paņēma mani pie rokas. Man pavisam nepazīstama, apmēram desmitgadīga meitene: “Gribi, iesim kopā?” Un mes gājām. Sākuma padzerties ūdeni no strūklakas. Bet pēc tam – arī uz skatuves. Viņa stāvēja man blakus un turēja pie rokas. Kaut arī es nemaz nezināju, kā viņu sauc.

Laiks skrēja ļoti ātri. Es pieaugu. Mācījos. Iemīlējos. Mācījos dzīvot. Simtiem reižu kāpu uz skatuves. Simtiem reižu izgāzos un simtiem reižu uzvarēju. Zaudēju cilvēkus, kurus mīlēju. Un atradu mīlestību sevī. Es ļoti daudz ko neprotu. Ļoti daudz ko nezinu. Ļoti vāji orientējos vairumā zinātniskajos procesos. Taču es izdarīju pašu galveno. Es pratu sevī izaudzināt draugu, kurš vienmēr paņem mani aiz rokas un saka: “Ejam kopā!”.

Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri man teiks, ka es nekad nevarēšu. Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku, kuri teiks, ka es nodarbojos ar niekiem. Cilvēki, kuriem nepatīk kā es gatavoju. Kā rakstu. Kā izskatos. Kā dzīvoju. Uzskata manus sapņus par nožēlojamiem. Taču es vienmēr paņemu sevi aiz rokas un saku: “Ejam kopā!”

Laimīgas dzīves noslēpums ir pavisam vienkāršs. Darīt sev to, ko tu izdarītu sava labākā drauga labā.
Turēt aiz rokas, kad bail. Lutināt ar dāvanām. Barot ar garšīgu ēdienu. Ļaut izgulēties. Dalīties iespaidos. Uzticēties. Atbalstīt. Apskaut. Lepoties ar sasniegumiem. Un nomierināt skumjās. Saprast, kas tevi dara laimīgu. Atšķirt, kur mīlestība un kur tās nav. 

Mīlēt sevi nozīmē iemācīties uz sevi paļauties. Klausīties sevī. Un tikai tad, kad būsi sev kļuvis par tādu draugu, tu spēsi draudzēties ar citiem. Un mīlēt citus.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kāda ir tava varoņdarba cena

neertas kurpes4

Tu lūdz viņam nesmēķēt, jo tu nepanes tabakas dūmus, smoc tajos, bet viņš tev ignorē.
Lūdz viņam neapspriest tavus vecākus, bet viņš nesaprot.
Lūdz lai viņš neved mājas savas mīļākās, bet viņš tev atcērt: “izbeidz savu histēriju”.
Lūdz lai viņš nedara tev sāpes, piemēram, nezāģēt tev kāju nost, bet viņš nav tik ļoti motivēts un tavs vēstījums nav parāk objektīvs. Tu nestrādā ar savu komunikācijas kvalitāti, viņš tevi nedzird.

Man ir tikai viens jautājums: “Vai tu sevi dzirdi?”.

Kompromisu atrast var tikai tur, kur abas puses tajā ir ieinteresētas.

Piemēram, man vajadzīga apelsīna miziņa, bet otram – apelsīna sula, un mēs sadalam apelsīnu uz diviem. Taču nav iespējama vienošanās starp bitēm un lāci, kazu un kāpostu, vilku un zaķi.

Reiz es ļoti dārgi samaksāju par vienkāršu dzīves gudrību.

Uzzināju noslēpumu, kā uzvesties, lai dzīvotu kopā ilgi un laimīgi. Un vispār, dzīvotu laimīgi un, cik iespējams, ilgi.

Spānijā es sev nopirku šikas sandales, kuras jau pirmajā pusstundā sagrauza manas kājas līdz pat atklātām asiņojošām brūcēm. Es pati sev atgādināju ievainotu partizāni, kurš lien pie savējiem, bet cauri apsējiem sūcas asinis.

Es iemērcu kājas ledainā ūdenī un kaucu no sāpēm, pēc tam rūpīgi ieziedu brūces ar smēri, uzlīmēju plāksterus un vilku kājās tos pašus apavus cerībā, ka šodien būs vieglāk. Ka sandales ir ievalkājušās. Vai kājas mainījušās.

Bet tā nenotika. Nekas nebija mainījies. Kompromiss nebija sasniegts. Manas kājas nespēja vienoties ar sandalēm. Bet vajadzēja vienkārši pāraut kājas.

Kāpēc un dēļ kā tu staigā neērtās kurpēs? Kāda ir tava varoņdarba cena?

Ja tu ej, klūpi, toties augstpapēdenēs un izskaties tāda – sievišķīga, un vietējie čaļi svilpj tev nopakaļ – tā ir viena cena.

Cita cena, ja tu ej pa sarkano paklāju kurpēs no sponsora un tavs izgājiens maksā 200 000 dolārus.

Kā vārdā tu esi gatava ciest? Samazināt savu atkarību no šī “kaut kā”. Un pacelt savu vērtību.
Reiz es izlasīju Tatjanas Tolstojas frāzi: “Ja kaut kas man negaršo, es vienkārši to neēdīšu. Labāk padzeršos ūdentiņu.”

Patiešām, dažkārt labāk iedzert ūdeni, nevis pēc tam ciest no dedzināšanas un nespējas sagremot.
Taču, ja tu dreifē uz plosta okeāna vidū pēc kuģa katastrofas un grauz savu jostu – tas nav garšīgi, taču tev ir jāizdzīvo.

Katrs no mums var izdzīvot pēc katastrofas un gremot kaut ko negaršīgu. Taču, ja tu atrodies uz sauszemes, pajautā sev: “Kāpēc es vēlos visā šajā būt?”

Nevajag brīnīties par to, kā cilvēki rīkojas. Un arī par to, kā tu visā tajā putrā esi attapies.

Kāda starpība, kā vainas dēļ notika katastrofa. Jādomā par to, kā izdzīvot tagad un kā dzīvot tālāk. Tev nav jāmocās ar domām par cēloņiem, tev jāpadomā par sekām.
Un, ja tev vieglāk ir paciest, paklusēt, tēlot, ka tās nav tavas asinis un nav tava nozāģētā kāja, un bailes pazaudēt otru ir lielākas par bailēm pazaudēt sevi, tātad tā ir cena, kas tevi apmierina.

Patiesībā laimīgas dzīves kopā ar cilvēkiem noslēpums ir tikai viens. Ir sev jānoskaidro tikai viena lieta: ja tev šķiet, ka kāds uzvedas kā muļķis, tad tas nenozīmē, ka “diena tāda”, ne arī, ka “sarežģīts etaps attiecībās”, ne arī ka “notiek robežu pārbaude”, ne arī “mēģinājums pašapliecināties” – tas nozīmē tikai to, ka viņš arī ir muļķis.

Un viss, kas šajā situācijā jādara, nav “jāstrādā pie attiecībām”, nav “jāatklāj viņā mednieka instinkts”, nav “jāieinteresē vīrieti ar savu personību”, nav “jābūt maigai un saprotošai” un nevajag “nerādīt savu raksturu”, bet ir jānokāpj no šī dreifējošā plosta uz sauszemes.
Un tālāk jāmācās klausīties sevī: “Vai tev garšo tas, ko tu ēd?”. Ja, nē, tad meklē citas receptes un citus produktus, no kuriem pati pagatavosi savu ēdienu.

Autors: Jeļena Pasternaka
Avots: Счастливый психолог
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Visam savs laiks

kafija22

Ļena, kāpēc Jūs kafiju nepērkat pie mums? Mums ir ļoti garšīga un tikai par 90 rubļiem.

Es uz šo konditoreju nāku pēc mandeļu pīrāga vai šokolādes kruasāna. Vēl te ir brīnišķīgi kēksiņi ar krēma cepurīti, ciabatta ar kuru var apprecēties, maziņas tartaletes ar ogām un melnajām plūmēm. Droši vien arī kafija šeit ir garšīga. Taču kafiju es pērku konditorejā 10 metrus tālāk. Un tikai viena iemesla dēļ: viņi kafiju lej keramikas krūzītē.

Nevis papīra glāzītē līdzņemšanai, bet normālā keramikas krūzītē. Jā, arī līdzņemšanai, taču ar šo krūzīti var sēdēt uz soliņa zem koka starp ziedošām pojenēm. Vērot steidzīgus cilvēkus. Skatīties kā darbīga kamene aplido atraitnītes. Vērot rudu resnvaidzi runci, kurš slinki vēro savas ķepas un asti – viņš ķepas izlicis savā priekšā kā trofejas, droši vien uzskata tās par pašām skaistākajām ķepām pasaulē. Vēl var redzēt kundzīti gados, kas pastaigājas ar milzīgu rotveileru, viņa tam saka “Kungs” un uzrunā to ar “Jūs”, bet viņš uz viņu skatās kā uz Vareno suņu Dievieti.

– Ziniet, – es saku meitenei ar bizi, – kaimiņu konditorejas saimniece saprot dzīvi. Viņa lej kafiju krūzītē. Viņa nebaidās, ka es kaut kur aizmukšu, ka neatgriezīšu krūzīti konditorejā, bet atstāšu to uz sola, ka es to sadauzīšu. Viņa saprot, kā tas ir, dzert kafiju no keramikas krūzītes un vērot kameni. Un, starp citu, viņa nemaz neapvainojas, ka konditorejas izstrādājumus es pērku pie jums.

– Ai, bet tas taču ir tik neērti. Labāk paņemt krūzīti un doties savās darīšanās.

– Es varu atļauties šādas neērtības.
Saprotiet, būt ērtam nozīmē būt savā ziņā standartam. Netraucēt, neradīt rindu, neko lieku nelūgt.

Ērti cilvēki neaizņem lieku vietu, viņi ne uz ko nepretendē, viņu dēļ nevajag iespringt. Taču tikai vecākiem ērts bērns – tas ir dzīvei nepiemērots pieaugušais. Ērts pieaugušais – ir cilvēks bez resursiem savai paša dzīvei.

Normāla dzīve ir tā, kurā ir vieta visam un visam savā laikā. Ir laiks skriet darīšanās un ir laiks vērot rudo runci. Ir laiks pelmeņiem un ir laiks smalkām pusdienām. Ir laiks sporta čībām un savs laiks augspapēdenēm. Laiks greznām kleitām un laiks matiem zirgastē. Savs laiks būt uzvarētājam un savs laiks neko negribēt. Ir laiks ieelpai un ir laiks izelpai.

Kas tev ir izdevīgi un – kas nav, to izlem tikai tu. Un tikai tu vari lemt, cik gariem jābūt taviem svārkiem un cik augstiem papēžiem. Ko tev ēst, kurp doties, par ko sapņot.
Tas ir viss, ko es šodien jums vēlējos pateikt.

Samīļoju.

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis