Īstu sieviešu vaļasprieki

Bērnībā es draudzējos ar puiku, kurš ar stāstiem par savu ģimeni uzjautrināja visu kvartālu. Viņam bija: mamma Oļa – bērnu ārste, tētis Roma – aspirants, vecmāmiņa Nadja – grāmatvede un vectēvs – slikts piemērs. Tikai tagad es saprotu, ka tas nemaz nav smieklīgi.

Bet šodien es biju slikts piemērs kādai apmēram sešgadīgai meitenītei. Braucu vilcienā, lasu planšetē grāmatu, netraucēju sabiedrisko kartību.

– Tante, – jautāja eņģelis rozā kleitiņā un kroni galvā, – kāpēc tev nav nolakoti nagi? Mamma saka, ka meitenēm vienmēr ir jālako nagi.

Bet es tos ne tikai nebiju nolakojusi, bet biju nogriezusi pavisam īsus.
– Man ir hobijs. Es nodarbojos ar paukošanu un nekāds manikīrs to ilgi neiztur. Un ko tev patīk darīt? Kādas spēles tu spēlē?
– Mēs ar mammu spēlējamies skaistumkopšanas salonos.
– Un par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi?
– Apprecēšos.
Kad man bija seši gadi, es ar draugiem skraidīju pa pagalmu un sapņoju, ka būšu piektais musketieris. Man bija plastmasas zobens ar uz tā uzmauktu plastmasas vāciņu, apmetnis no vecāsmātes lakata un salmu cepure ar spalvām. Pēc gada mani pierakstīja paukošanas pulciņā. Nekādus īpašos panākumus sportā es nesasniedzu, taču man ir laba stāja, ātra reakcija un kaujiniecisks gars un entuziasms.

Kas es vēlējos būt, kad izaugšu? Es gribēju būt akvalangiste, ceļotāja un kinoloģe, un vēl sapņoju uz māju sienām rakstīt ielu nosaukumus (vai kāds zin, kā saucas šī profesija?)

Ko man iemācīja pieaugušie? Neko īpašu. Pirka krāsas, zīmēšanas albumus, grāmatas. Maksāja par pulciņiem. Un ne parāk bargi rāja par sadedzināto paklāju un ķīmijas eksperimentu sekām vannas istabā. Slavēja par zīmējumiem un palīdzēja salikt konstruktoru. Un neaizliedza radīt pašai savu pasauli ar burvju fejām un pūķiem no visa, kas bija pa rokai.

Es nezinu, va mana bērnība bija laimīga vai nebija. Tā vienkārši bija. Laiks, kad pieaugušie vienkārši priecājās par to, ka es viņiem esmu, jautra, vesela un absolūti nebūvēja manus nākotnes plānus.

Es mazajai meitenītei gribēju pastāstīt, ka pasaulē  vēl bez apprecēšanās un skaistumkopšanas saloniem, ir bezgalīgi daudz interesantu nodarbju. Taču uztvēru viņas mammas skatienu un nolēmu labāk paklusēt.

Šobrīd aug jauna meiteņu paaudze. Un daudzām no viņām jau no bērnības iedveš domu, ka sievietei var būt tikai viens mērķis – veiksmīgi apprecēties. Ka āriene ir pats svarīgākais. Ja tev nebūs manikīra, tad tu paliksi viena. Ja uzvilksi džinsenes, neviens īsts vīrietis uz tevi pat nepaskatīsies. Ieraudzīs tevi bez kosmētikas – no pārdzīvotajām šausmām paliks akls. Čībās iziesi no mājas iznest atkritumu spaini, visiem garāmejošajiem potenciālajiem kavalieriem uz visiem laikiem pazudīs potence.

Izrādās, ka šie īstie vīrieši ir ļoti trausla tauta. Tāpēc viņus visādos veidos vajag pasargāt. Piecelties stundu agrāk, lai uzkrāsotos. Vienmēr staigāt augstpapēžu kurpēs, push-up veļā un zeķēs. Un visas savas darbības vērtēt tikai no vienas pozīcijas: “vai tas vīriešiem patīk vai nepatīk”.

Pie manis savulaik dzīvoja kāds eksotisks zvēriņš. Ar viņu nebija nekādu problēmu. Bet, kā saka: katrā būdiņā savi grabuļi.

Katra no mums pati var izvēlēties, kādas spēlītes spēlēt. Tikai es nesaprotu, kāpēc šīs spēles jāmāca bērniem. Izaugs un paši tiks skaidrībā.

Nekādas morāles pēc šī teksta nebūs. Man tikai šķiet, ka, ja mēs dosim saviem bērniem (nav svarīgi puika vai meitene) iespēju izlemt, ar ko viņi vēlas nodarboties, laimīgu ļaužu būs daudz vairāk.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava mūza

Atcerējos kādu stāstu par par vīrieša iedvesmošanu.

Pirms kādiem 20 gadiem man bija pazīstams kāds puisis, kurš uzskatīja, ka savu naudu tērēs tikai sievai. Un arī strādāt ies tikai tad, kad apprecēsies.

Pēc tam viņš satika meiteni, kura jaunības dullumā sāka ar viņu satikties. Ļoti drīz viņš to apsūdzēja par to, ka viņš savos 27 gados vēl joprojām dzīvo kopā ar vecākiem un nestrādā tikai tāpēc, ka viņa to neiedvesmo. Taču viņai tas noteikti bija jadara.

Ir ļoti ērti dzīvot, kad nevis tu pats, bet kāds cits cilvēks ir atbildīgs par tavu dzīvi. Es gribu spēlēt rok-grupā, bet viņa mani neiedvesmo. Es esmu mākslinieks un dzejnieks, bet kopā ar viņu man ir radošā krīze. Es būtu atradis darbu, ja vien mana meitene spētu mani novērtēt un nenomāktu mani.

Un ko viņa visu laiku sūdzās par naudas trūkumu? Viņa taču ir sieviete, viņai jābūt saprotošai, viņai jāmīl, viņai jāprot piedot, jāgrib pabarot un seksu jāgrib. Kā viņa drīkstēja sameklēt kādu citu? Es jau teicu, ka visas viņas ir merkantilas maitas. Un vispār, viņai bija negatīva enerģētika, no kuras mans energolauks krasi sašaurinājās.

Bet drīzumā viņa dzīvē notika liktenīgā satikšanās ar savu Mūzu. Mūzas vārds bija Olga un viņa bija moldāviete. Iedvesma ļoti ātri pārgāja. Sākumā viņa tam salauza pirkstu, pēc tam izsita zobu, atņēma pasi un lika atrast darbu.

Un, ziniet, puisim pēkšņi viss sāka notikt. Reāli. Sākumā strādāja par krāvēju, pēc tam par ekspeditoru, pēc tam nopirka savu automašīnu, pēc tam vēl piecas līzingā. Protams, krīze nedaudz iegrieza, taču nekas, arī šobrīd ar visu tiek galā. Tagad citā pilsētā atklāj jaunu filiāli. Un arī iedvesmotāja viņam ir. Mūzas mēdz būt dažādas. Kādam tā ir feja ar sudrabainiem spārniem un burvju nūjiņu. Citam ragana ar milzīgām krūtīm korsetē un burvju pātagu. Bet kādam vienkārša moldāvu sieviete ar mīklas rulli un 42. izmēra apaviem. Nav jau svarīgi, kurai no mūzām tu dosi priekšroku, galvenais, atrast harmoniju un…

Dažkārt ar mīlestību vien nepietiek. Ir nepieciešami papildus aksesuāri 🙂

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīve ir dīvaina…

Ir trīs uzstādījumi, kas parasti noved pie neirozes. Ne jau es to izdomāju. To teica Alberts Elliss. Es tikai to formulēšu saviem vārdiem.

Pirmais. Man obligāti jābūt. Man jābūt drosmīgam, gudram un prasmīgam. Man jāmīl sava māte, man vienmēr jābūt pareizam un jāpriecē vecāki. Pievieno vēl dažus punktus par labajām meitenēm, par sliktajiem puikām, par varoņiem un par princesēm uz zirņa.

Otrais. Viņiem obligāti jābūt. Es daru. Bet viņi nedara! Viņas nēsā īsus svārkus, bet būtu jāģērbjas pieticīgāk. Viņi tērē naudu restorānos, bet būtu jāpalīdz klaiņojošiem sunīšiem. Viņi ceļo uz pasaules malu, bet būtu jāatceras, ka mēs tur nevienam neesam vajadzīgi.

Trešais. Man kāds kaut ko ir parādā. “Klausies, Feja. Es četrdesmit gadus biju laba meitene, šuvu kleitas, pārlasīju zirņus, stādīju rozes, sēdēju pelnos, kur ir mans princis, nu kaut vai zirgs?”

Prinča nav. Princis jau izsaimniekojis savu kapitālu ar sliktajām meitenēm, ielīdis parādos, viņu pamanījuši paparacci kopā ar nepazīstamu akieri lietojam aizliegtas vielas, pārdzīvojis skandālus un intrigas, atteicies no troņa, devies ilgā rehabilitācijā, nožēlojis grēkus un tagad vada personības izaugsmes treniņus. Un ievēro celibātu. Var jau būt. Taču, visticamākais, ir precējies ar tādu pašu savulaik noklīdušo avi.

Lai cik laba tu arī nebūtu, lai cik pareizi rīkotos, lai cik pretimnākoša tu būtu un izpildītu visus lūgumus un pacietīgi gaidītu – balvas nebūs. Vecumdienās princis neatjās pie tevis un neteiks: “Paldies, ka Ļusjas vietā pildīji kontroldarbus un palīdzēji kaķēniem pāriet ielu”.

Cik daudz reižu es esmu šo dzirdējusi: “Es viņa vietā visu nakti rakstīju atskaites, pēc tam klausījos viņa žēlabās par dzīvi, pēc tam devu viņam naudu, pēc tam sniegputenī vedu viņam pīrāgus, bet viņš mani lidostā nesagaidīja un pat maizes riecienu neiedeva. Cilvēkam taču jasaprot, ka viņš ir man parādā”. Nē, nav. Tāpēc, ka tu visu to darīji sevis nevis viņa dēļ. Ja tu to darītu viņa dēļ, tad atskaites rakstītu viņš pats, un pats pelnītu naudu, un pats par taksometru samaksātu, kad tu viņam tos pīrāgus vedi. Taču tu visu to darīji sevis dēļ, lai parādītu, cik tu laba, kāds malacis esi, pati mirsti, bet daugu izglāb un vienalga, ka tev kaut kas nav izdarīts, ka tev salst, ka tev nav siltu zābaku.

Mans tētis visu mūžu strādāja celtniecībā. Es dievinu savu tēti un man ļoti patīk kopā ar viņu skatīties padomju laika filmas…
Sižets: celtnieki kaut ko svarīgu mežā būvē, visu dienu brigāde strādā mežonīga lietus apstākļos, bet vakarā strādnieki bezspēkā krīt savās slapjajās gultās, jo visu dienu ir lijis un dzīvojamajā barakā jumts tek. Cilvēki saaukstējas, klepo, slimo, bet objekts ir svarīgāks par ērtībām. Tāpēc, ka cilvēkiem, pirmkārt, jadomā par kopējo lietu un tikai tad par personīgajām interesēm.

Tad, lūk, mans tētis tos uzskata par ļoti sliktiem celtniekiem, bet viņu brigadieri par pilnīgu stulbeni, tāpēc, ka tad, ja viņi visi saslims ar plaušu karsoni un nomirs mežā bez jebkādas medicīniskās palīdzības, tad objekta celtniecība apstāsies vismaz uz pāris mēnešiem, kamēr neatradīs nākamo brigādi. Protams, mirušos nosauks par varoņiem. Pēc nāves. Normāls brigadieris sākumā liks salabot barakas jumtu, nodrošinās siltu ēdienu, pirti, bet pēc tam tikai pieprasīs plāna izpildi un varoņdarbus.

Dzīve ir dīvaina lieta. Kaut kur tev ir taisnība, kaut kur tu esi “pa kreisi”, kaut kur tu esi varonis, bet gadās, ka esi atsēdējies krūmos. Dažkārt tu esi skaista uzvarētāja, bet citreiz tu pat neievēro no skropstām notecējušu tušu, kad bez korķu viļķa atver vēl vienu vīna pudeli. Taču sākumā vajag salabot savu jumtu, un tikai pēc tam būvēt nākotni visiem citiem.

Daudzi mani klienti nikni strīdās, kad dzird no manis vārdu “samierināšanās”. Taču šī vārda sakne ir vārds “miers”. Kad tu samierinies ar to, ka neesi pats pats labākais cilvēks šai pasaulē. Ne pati labākā meitene. Ne pati labākā meita. Kad tavs foto neatrodas uz goda plāksnes. Un neviens tev medaļu nepiešķir. Un uz mammu drīkst dusmoties. Un nav obligāti jabūt ideālai sievai. Un drīkst kaimiņam neatdot pedējo kreklu. Un tas nav stāsts par pazemību. Tas ir par to, kā atrast mieru dvēselē. Netērēt savas dzīves laiku, gaidot taisnīgumu, sākumā izdalot kredītus, bet pēc tam sērot par to, ka tos neviens neatdod. Drīkst dot tik, cik vari dot, nenodarot sev kaitējumu. Tāpēc, ka TO TU VARI. Un GRIBI. Bet, ne tāpēc, ka tev par to kāds būs parādā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram pašam sava putras recepte

Skatījos youtube filmiņu par to, kā adīt divkāršo valnīti. Jauka sieviete adītā jaciņā, skaistas tapetes angļu stilā, zaļi samta aizkari, fotogrāfijas glītos rāmīšos, podiņā puķīte, patīkama balss, adāmadatu klaboņa. Šķiet, grūti iedomāties vēl nevainīgāku un patīkamāku ainu. Taču pat šai sievietei ir kritiķi. Adāmadatas tura ne tā, puķīte stāv ne tur, kur tai jāstāv, jaciņa vecmodīga, tapetes garlaicīgas.

Mani vienmēr izbrīna jautājums: “Vai tad rakstīt vajag tikai labo?”
Es mammai apsolīju, tāpēc pievaldu sevi. Taču ļoti gribas atbildēt: “Jā, tieši tā, man drīkst tikai labo. Tāpēc, ka tu neesi mans ārsts, kuram man ir jāizstāsta visas savas problēmas, tu neesi mans vīrs, ne arī kāds no vecākiem, arī ne mans psihoterapeits, ne mans redaktors un arī ne mans krievu valodas skolotājs…. un vēl, arī tāpēc, ka es tev neko nejautāju”.

Pirms kādiem pieciem gadiem, kad mēs vēl dzīvojām lauku mājā, izremontējām tajā priekšnamu, ieklājām flīzes. Un uzaicinājām draugus uz sālsmaizi. Viena no manām draudzenēm atbrauca kopā ar savu kavalieri. Un, lūk, viņš stāv ar zābakiem uz manām jaunajām flīzēm, kuras personīgi man šķiet ideālas, un jautā: “Kāds idiots jums lika flīzes?” Bet flīzes klāja mans vīrs. Un es vēl cenšos būt viesmīlīga un pieklājīga. Jautāju: “Atģērbieties, nāciet istabā, sēdieties un aizbāziet muti ar salātiem”. Taču cilvēkam, acīmredzot, ir cērmes un dikti niez: “Nē, – viņš saka, – vai tiešām jūs neredzat, ka flīzes ir šķībi uzklātas?” Es vēl joprojām cenšos būt laipna: “Tur uz šķīvja ir pīles krūtiņa medus-sinepju mērcē, pīrāgi ar kāpostiem, vīns, nāciet viesistabā”. Bet, nē, tas nepalīdz, cilvēkam gribas pierādīt to, cik liela viņam taisnība. Es patiesībā esmu ļoti pacietīga, esmu dresējusi suņus, daudzas reizes varu atkārtot vienu un to pašu, bet te es neizturēju: “Tā, vācies pupās”!

Draudzene ļoti apvainojās, pāris gadus ar mani nesarunājās, pat apprecējās ar šo kavalieri, bet pēc tam, jau pēc šķiršanās, man uzrakstīja, kāpēc gan uzreiz manā priekšnamā nav sapratusi, kas tas par cilvēku un, ka no viņa vajag turēties pa gabalu.

Mani neinteresē iemesli, kuru dēļ cilvēks uzskata, ka ir svarīgi man pastāstīt par manām kļūdām.
Turklāt, ir objektīvas kļūdas un, ja man uz tām norāda, es pret to izturos ar lielu pateicību. Es reāli pieļauju kļūdas, slikti pārzinu pieturzīmju lietošanu, jaucu labo pusi ar kreiso un neesmu stipra precīzajās zinātnēs. Bet ir mana subjektīvā pozīcija. Man var būt taisnība, man var tās nebūt, varbūt man taisnība ir tikai daļēji, es varu ticēt fejām, mājas gariem un tam, ka ne visas problēmas nāk no bērnības, un tam, ka no manis staro zila gaisma. Es varu mīlēt, varu nemīlēt, kaut kas manī var izsaukt nepatīkamas asociācijas, taču es jebkuru subjektīvu viedokli uzskatu par līdzvērtīgu manējam. Ikvienu, kurš nenodara kaitējumu dzīvēm un veselībai, tajā skaitā citu cilvēku psihiskajai veselībai.

Ir brīnišķīgs izteiciens, kurš man ļoti patīk: “Dēls, sāli savu putru pa savam, bet es to sālīšu pa savam.” Savu putru tu vari vārīt pēc jebkuras receptes. Piemēram, man pēdējā laikā ļoti patīk vārīt rīsu putru ar ķirbjiem, žāvētām aprikozēm un kokosriekstu skaidiņām – mēli var norīt. Taču, ja jums tā negaršo, tas nenozīmē, ka mana putra ir slikta, tas nozīmē tikai to, ka jūs to drīkstat neēst. Tas mani nenogalinās, neaizvainos un pat ne pārāk sarūgtinās.

Es ļoti priecājos par visiem, kuriem garšo manis pagatavotais ēdiens, man ļoti patīk pabarot cilvēkus. Es mierīgi izturos pret jebkurām diskusijām, pret jebkuru viedokli, pat pret gluži pretēju manējam, taču savu putru es sālīšu pa savam. Savas dzīves laikā es esmu tik daudz putras pārsālījusi, parvārījusi, ievārījusi, ka man ir tiesības uz savu pašas recepti. Un tas attiecas ne tikai uz ēdienu.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nejaušā dzīve

“Puse no ceļošanas burvības ir apmaldīšanās estētika”.
Rejs Bredberijs

Reiz manu ģērbšanās stilu uzslavēja slavenais modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs.
Viņš teica: “Paskatieties uz Ļenu, tik oriģināls lietusmētelis ar degradē efektu, jūs uzreiz varat redzēt dizainera roku.”

Lietusmētelis bija pirkts H&M, tas bija pašūts no nesaprotami pelēkas krāsas kokvilnas, bet es to nejauši izmazgāju veļmašīnā parastajā režīmā, tā kā parasti mazgā gultas veļu, kopā ar bordo krāsas jaciņu. Un rezultāts sanāca brīnumskaists. Nedaudz burzīts, ar modernām krokām, sarežģītā pelēcīgā lavandas krāsā ar bordo un ceriņkrāsas pleķiem. Vēl es tam nomainīju furnitūru, humpalās nopirku jaciņu par 200 rubļiem ar milzīgām perlamutra pogām. Šo lietusmēteli es valkāju piecus gadus un tas neizskatījās novalkāts, gluži otrādi, katra mazgāšanas reize to padarīja vēl dizainiskāku. Tā no parastas meitenes es kļuvu par meiteni, kura nebaidās eksperimentēt.

Cik bieži tā ir gadījies, ka nejauši kaut ko izdari un sanāk fantastiski skaisti.

Mana mamma tā apprecējās. Nejauši, bet sanāca lieliski. Es nejauši iestājos Universitātē (vēl joprojām nespēju noticēt, ka tā sanāca, taču tā reāli bija nejauša apstākļu sagadīšanās).
Mums nejauši uzradās maziņš sunītis Čubbaka, kas nospēlēja lielu lomu mana vīra radošajā darbībā.

Reiz mēs sajaucām izlidošanas datumus, nācās braukt ar vilcienu un nejauša nepazīstamas ceļabiedrenes frāze šī brauciena laikā neatgriezeniski izmainīja manu dzīvi.

Sajaucu telefona numurus, iepazinos ar kādu puisi, iepazīstināju viņu ar savu draudzeni un tā viņi jau piecpadsmit gadus ir precējušies un viņiem ir divi brīnišķīgi bērni. Un dēļ kā tas viss? Tāpēc, ka kādai ir briesmīgs rokraksts un viņa pati nevar saprast, ko uzrakstīja, varbūt 3, varbūt 8, bet vispār tas vairāk izskatās pēc 6.

Cik reižu ir gadījies, ka nejauši iekāpju ne tajā tramvajā un aizbraucu vispār uz otru pusi, un atrodu tur kaut ko jaunu. Interesantu.

Un vēl neskaitāmi citu cilvēku stāsti. Ieradās uz pārrunām, sajauca stāvus, pārrunas bija veiksmīgas un tika pieņemta darbā bankā, nācās iestāties ekonomikas fakultātē, tagad ir lielas konsultāciju aģentūras direktore. Kaut arī gāja uz pārrunām, lai iegūtu psihologa vietu.
Nejauši nosūtīja bosam sava tetovējuma foto (uz pēcpuses), viņu atlaida, tagad laiž klajā savu trešo jauno apģērbu kolekciju.

Iespējams, aiz šīm nejaušībām slēpjas kāda ļoti sarežģīta spēle. Šahs vai preferanss. Bet, varbūt, ka nē, varbūt tā ir dambrete. Bāc, un tu jau esi kaut kādā citā pasaulē! Taču nejauša tikšanās, nejauša biļete uz lidmašīnu, nejaušs projekts un pat nejaušs kritiens, tad, kad šķiet “ka nekas par to nevēsta”, pavēršas par kaut ko absolūti brīnumainu, ko speciāli nekad nespēsi atkārtot.

Var jau būt, ka tieši tā arī ir nejaušību jēga, ka cilvēks nepaspēj notikumam piekabināt savas gaidas un priekšstatus par to, kā būtu jābūt. Savu pareizo un nepareizo. Nav iespēju vilties, pārrakstīt un pārtaisīt. Tu vienkarši dari un uzreiz saņem rezultātu, uz kādu pat necerēji.

Tu izej nezināmajā no savas ierastās atrašanās vietas, kurā nepamanīji, kā esi iestrēdzis. Pat ja nezināmais atrodas divu kvartālu attālumā no tavas mājas. 

Un pēc tam vēl ilgi brīnies: “Ohooo, izrādās, ka mēdz būt tik interesanti!”. Un vēl varu piebilst tikai to, ka reālā dzīve vienmēr ir bagātīgāka par izdomājumiem.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es ticu viņiem

Man ir 7 gadi. Es stāvu pie tāfeles tā, kā man mācīja deju pulciņā – kājas pirmajā pozīcijā. Uzdoto zinu. Nav no kā baidīties. Bet vienalga pa mugurkaulu augšup lien bailes. Es tracinu Stefanidu Ivanovnu – savu pirmo skolotāju. Es gaidu, ka tūliņ kaut kas notiks. Rādāmkoks uzlido augšup un ar troksni atsitas pret tāfeli.
“Ko stāvi kā tāda aktrise?! Esi šeit pati gudrākā? Skolā ir jāmācās nevis ar kājām riņķi jāmet!”

Es nesaprotu, ko nozīmē stāvēt kā aktrisei. Es nesaprotu, par ko es esmu vainīga. Man ļoti patīk mācīties, taču, lai ko arī es darītu, es visu daru ne tā.

Skolas vecāku sapulcē mana drauga mammai visu vecāku klātbūtnē skolotāja teica, ka viņš izaugs par maniaku. “Sekojiet savam dēlam. Viņš ir aizdomīgi kluss.”

Citi vecāki aizliedza saviem bērniem draudzēties ar manu draugu. Viņš izauga un kļuva par slavenu zinātnieku, taču vēl joprojām viņš nav runātīgs. Taču reiz mani izbrīnīja viņa jautājums: “Ļena, kā tu domā, es esmu normāls?”

Manas klientes zīmējumu skolotājs aizsūtīja uz pilsētas izstādi. Vecākus uzaicināja uz tās atklāšanu. Manas klientes tēvs paskatījās uz zīmējumu, pakustināja lūpas, nosmējās un pasludināja spriedumu: “Perspektīva ir galīgi garām.” Patiesībā tētis jau vēlēja tikai labu. Viņš ir inženieris un labi zin, kādai jābūt perspektīvai piecgadīgas meitenes zīmējumā. Mākslas skolu viņa vairs neapmeklēja.

Bērns parkā skrien pretī savai mammai un nes viņai dāvanā bālu zāles stiebru. Zāles stiebrs tiek nomests zemē un pār bērnu gāžas pretenziju straume par to, ka viņš atkal ir notraipījis drēbes. Bērns raud. Es nezinu ne viņu, ne viņa mammu. Taču man ļoti gribas viņu apskaut un raudāt kopā ar viņu par kliedzošo netaisnību.

Kad cilvēks, nav svarīgi kadā vecumā, atveras vidē, kurā viņš nesaprot, ko no viņa vēlas un ko viņam darīt, un kāpēc viņš ir kaut kāds, ne tāds – viņš aiziet “tukšumā”. Viņš sev saka: “Tātad man ne īpaši vajag, ne pārāk gribās un vispār tas viss ir nieki”.

Un tukšums ar to ir labs, ka tajā nav sāpju. Nav jēgas pārdzīvot to, kas nav tavs. “Nav tavs” parasti izrādās pārliecība par sevi, iniciatīva, radošums, prasme draudzēties, vēlme pieņemt lēmumus un izpaust savas jūtas. Patiesībā visu, ko uzskaitīju, var reducēt uz vienkāršo: “aizliegt sev mīlēt dzīvi”.

Es ļoti skeptiski izturos pret padomu “iemīli sevi”. Katru reizi, kad to dzirdu, es gribu pieiet šiem cilvēkiem un pajautāt: “Mīļie, vai jūs tiešām esat pie pilna prāta?!” No kurienes esat ķēruši to, ka cilvēki var sevi mīlēt? Ka viņi vispār zin, kā tas ir – mīlēt?..

Ko par Mīlestību zin izaugusi meitene, kurai mamma nogrieza matus, lai viņa “neuzvestos kā vieglas uzvedības sieviete”? Ko par Mīlestību zin pieaudzis pusis, kura tēvs meta ar zābaku un sauca to par “spēli uz trāpīgumu”? Ko par Mīlestību zin meitenīte sievietes ķermenī, kuras mamma nolēma, ka tai jadejo Lielajā teātrī un ar siksnu līdz asinīm sita pa kājām par katru neuzvarēto konkursu. Un cita meitene, kuru par izraidīto klasē padarīja viens skolas medmāsas komentārs par to, ka viņai ir kraupis, kaut gan tas bija nervu dermatīts.

Tāpēc, ka viņiem, lūk, šada, attieksme arī ir Mīlestība. Pretējā gadījumā viņi neizdzīvotu. Viņiem tā ir norma.

Hroniskas traumējošas situācijas un stress pārvēršas par “neko tur nevar izdarīt un neko tur nevar izmainīt” stāvokli. Cilvēks ne tikai zaudē kontroli pār savu dzīvi, bet viņām šī kontrole pat būt nevar. Un tad ir ļoti sarežģīti veidot jaunus dzīves scenārijus. Praktiski neiespējami.

Šiem padomdevējiem es vēlos ko pateikt. Šodien gan sociālajos tīklos nedrīkst šo vārdu rakstīt, tāpēc pateikšu ko citu. Jums pašiem pat nojausmas nav, ko nozīmē mīlēt. Jums nav pat nojausmas par to, kā veidojas Mīlestības un pieņemšanas telpa. Jūs pat iedomāties nevarat, cik tālu esat no Mīlestības, cenšoties iedvest citiem vainas apziņu ar saviem komentāriem: “Tu vienkārši sevi nemīli.”

Jūs arī sevi nemīlat, jo, ja jūs sevi mīlētu, tad cienītu svešu dzīves pieredzi tāpat ka savējo. Un beidzot ielāgotu, ka nedrīkst vērtēt bērnu no pieauguša cilvēka pozīcijas, zaudētāju no uzvarētāja pozīcijas un un to, kurš netika galā no tā pozīcijas, kuram nav nācies tikt galā.

Kā man reiz uzrakstīja kāda sieviete: “Ļena, kāpēc jūs stāstat šīs šausmas?” Jā, tāpēc arī stāstu, lai mēs visi iemācītos nesodīt, bet pieņemt otra pieredzi līdzvertīgi savējai.

Bet puiši un meitenes, kuri sakropļoti un zaudējuši ticību – es ticu viņiem. Es ticu, ka viņi reiz atradīs sevī spēku un noticēs savai iekšējai balsij. Mīlestībā.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēta gudrības

– Nekad nedod naudu savam kavalierim (tiesa, tētis gan pateica citu vārdu, kas apzīmē vīrieti, ar kuru sievietei ir seksuālas attiecības, taču manus rakstus lasa jūtīgi cilvēki…). Vīrietim pašam jārisina savas finansiālās problēmas.
– Bet, tēti, viņš taču vēl nepelna, es gribu viņam palīdzēt.
– Ja vīrietis nepelna, tātad viņam vēl par agru būt ar sievieti.

Es biju palūgusi, lai tētis man aizdod naudu un es varu nopirkt savam puisim jaku. Puisis bija dzejnieks vai muzikants. Naudu tētis neiedeva, kaut gan tad, kad es lūdzu priekš sevis, viņš man nekad neatteica. Es ļoti apvainojos, dusmojos, kliedzu, ka ļoti mīlu šo puisi bez jakas, ka viņam ir auksti, ka viņš salst, ka viņam tamdēļ ir iesnas, bet es gribu palīdzēt.

Mans nētis nekad nemēdza kaut ko ilgi paskaidrot: “Nē, un viss”, taču šoreiz viņš ar mani ilgi runāja, par to, ka neviens normāls vīrietis neņems no sievietes dāvanu, priekš kuras naudu viņai nācās aizņemties vai kaut ko sev atteikt. Kaut vai tikai tāpec, ka sieviete jau tā pietiekami daudz nemanāmi dara vīrietim. Katru dienu. Bet, ja vīrietis nespēj parūpēties par sevi, tad arī par tevi nevarēs parūpēties. Sieviete pati par sevi vīrietim ir dāvana.

– Tā ir, – teica mamma, – mūsu meita ar savu raksturu ir īsta dāvaniņa.

Bet tētis uz viņu tā paskatījās, ka mamma nolēma šo tēmu tālāk neattīstīt.

Tētis naudu neiedeva, jaku es nenopirku, bet pēkšņi uz savu kavalieri paskatījos citām acīm. Viņš tiešām ne parāk vēlējās strādāt, un viņam ļoti patika izklaidēties uz citu rēķina. Viņš nekad par sevi nemaksāja un viņu ļoti kaitināja “civilie”.

Kad mans bijušais vīrs man stipri nodarīja pāri, tētis klusējot nomainīja manā dzīvoklī slēdzenes. Bet, kad vectētiņš nolēma ar mani parunāt par sievietes gudrību un par to, kā jāmācās paciest un saglabāt laulību par katru cenu, tētis uz viņu paskatījās tā, ka vectētiņš nolēma labāk šo sarunu neturpināt.

Manā bērnībā, kad mēs vēl dzīvojām Uzbekistānā, mums ar tēti kopā ļoti patika makšķerēt. Un pa ceļam uz upi bija tāds ceļa gabals, kur taciņa palika šaura un vijās augšup kalnā. Tētis ņēma mani uz rokām, es apķēros viņam ap kaklu un viņš nesa mani kalnā. Pēc daudziem gadiem, mēs ar viņu kopā gājām pa šo taciņu un es sapratu, cik tas bijis smagi. Un es viņam to pajautāju.

Un tētis man teica:
– Es zināju, ka nekad tevi nenometīšu, ja tu pati turēsies. Un tu nekad neatlaidies.

Reiz noklausījos tēta sarunu ar viņa draugu. Draugs žēlojās par saviem bērniem. Kādi viņi dumji un slinki un cik slikti izturas pret savu tēvu. Bet mans tētis viņam teica: “Tu esi tēvs, tev japiedod”.
Pirms mēneša tētis stipri saslima. Un bija vienkarši jāgaida. Bet es neesmu tāda. Es neprot gaidīt. Es protu atrast naudu, apgriezt pasauli kājām gaisā, uzvarēt pūķi, meklēt un atrast vienalga ko. Bet tā vienkarši gaidīt es neprotu. Man tas ir smagi.

Zini, dzīvē ir tik maz situāciju, kad mēs pa īstam jūtamies pieauguši. Un gaidīt – tas ir stāsts par pieaugšanu. Pagaidām man tas nepadodas.

Un, kad es lūdzu, lai tētis ievēro ārstu priekšrakstus, vinš to negrib un es uz viņu dusmojos. Bet viņš saka, ka nesaprot, kam tas vajadzīgs. Bet es viņam saku:
– Dari, kā es saku, man nepietiek pacietības tev visu to paskaidrot.

Bet viņš atbild:
– Dīvaini gan, kā man pietika pacietības tev izskaidrot matemātiku.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot. Elpot. Ticēt un uzticēties…

Reiz mana draudzene man uzdeva jautājumu: “Un, kas tad, ja tā būs vienmēr?”

Tolaik viņa mīlēja kādu cilvēku, kurš viņu nepavisam nemīlēja. It nemaz nemīlēja. Un muļķīgi būtu bijis teikt, ka visam savs laiks un ir jāpagaida. Un, ka šo vīrieti viņa pārstās mīlēt un iemīlēs kādu citu un jūtas būs abpusējas. Tāpēc, ka viņai tobrīd viss parējais bija neiespējams.

Iespējams bija vien mīlēt to, kuram viņas mīlestība nebija vajadzīga.

Un tas ir pats sarežģītākais dzīvē, saprast, ka sliktais nebūs vienmēr. Un labais nebūs vienmēr. Un gan sliktos gan labos laikos ir jāturpina dzīvot. Un nevajag sastingt gaidās. Bet dzīvot. Nebaidoties kaut ko aizbaidīt vai pievilkt vēl kaut ko sliktāku.

Dzīvot. Elpot. Ticēt.

Kāds man reiz pastāstīja par kādu vīrieti, kurš apprecējās aiz lielas mīlestības. Viņi ar sievu ļoti vēlējās bērniņu, bet gadi gāja un nekas nenotika. Ne meitas, ne dēla. Viņi darīja visu iespējamo: gāja pie ārstiem, burvīšiem, brauca uz svētvietām. Bet viss velti.

Ārsti teica “abi veseli”, pie burvīšiem viņi atstāja milzu naudas, tie kaut ko bubināja un lika dzert kaut ko pretīgu. Kāds deva viņam padomu, atrast jaunāku sievu. Viņa bija gatava izlekt pa logu, lai atbrīvotu viņu no visiem solījumiem. Viņi abi burtiski bija sastinguši gaidās un pārstājuši kustēties…

Taču reiz abi nolēma, ka tas nav pareizi, visu laiku gaidīt bērnu, lai tas viņiem atnestu laimi. Tā būtu pārāk liela nasta mazam cilvēciņam. Un tad viņi nolēma, ka vienkārši dzīvos un būs laimīgi, neskatoties ne uz ko. Iznesa no mājas tukšo šūpuli, vārīja ievārījumu, brauca kalnos, viņa sāka mācīties, viņš nomainīja darbu, kopā brauca ceļojumos un lūdza Dievu vienkārši tāpēc, ka dzīvot ir tik brīnišķīgi, ne tāpēc, ka gribēja izlūgties mazuli.

Viņi nepārstāja gaidīt bērniņus, taču vairs neieciklējās. Un pēc deviņpadsmit laulībā skaisti nodzīvotiem gadiem viņiem piedzima meitiņa, bet pēc tam vēl divi dēli.

Gluži parasta dzīve.
Saproti, tu vari skatīties uz jūru un domāt, ka atvaļinājums beidzas pēc pāris dienām, bet vari skatīties uz jūru un domāt par kuģiem, kuri tāluma slīd aiz horizonta un, ka arī tu reiz dosies kādā lielā ceļojumā. Bet pagaidām vari iedzert kafiju un ievēlēties kādu vēlēšanos. Nopirkt zemenes un zināt, ka pasaulē ir pavasaris, vasara, rudens un arī ziema.

Tas ir kā nosūtīt vēstuli un gaidīt atbildi. Dažkārt tā aizkavējas, dažkārt vēstule pazūd vai aizlido uz citu kontinentu, dažkārt tev atbild ne tas, kuram tu rakstīji. Taču neviena vēstule pasaulē nepaliek bez atbildes. Un arī tu nepaliksi bez atbildes.

Tas ir viss, ko es šodien vēlējos tev teikt. Apskauju.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs izaugam…

Man bērnībā bija kleita. Sarkana ar zaļām rūtiņām un mīļu zaķīti uz krādziņas. Svārku daļa saules griezumā, lai varētu griezties un iedomāties sevi vienlaicīgi kā feju, princesi vai taurenīti. Man bija arī citas kleitas, taču šo es biju gatava valkāt katru dienu. Gulēt tajā. Dzīvot tajā.

Es gāju uz bērnu dārzu, ēdu ķiršus un braucu kopā ar vecākiem uz vasarnīcu, vispār dzīvoju, bet kleita pēkšņi sāka strauji samazināties. Sākumā no tās izauga elkoņi un ceļgali. Pēc tam vidukļa līnija uzlīda līdz pat padusēm. Pogas leca ārā no cilpiņām. Mamma teica, ka beidzot pietiek to valkāt, jo tas jau sāk izskatīties nepieklājīgi. Pēc kāda laika es savu kleitu ieraudzīju jaunākajai māsai. Protams, atņēmu. Bet aizpogāt to varēju tikai uz kakla.

Mēs izaugam. Tā notiek. Izaugam no kleitām, no attiecībām, no saviem sapņiem, no cilvēkiem, priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Mūsu dzīve vairs mums neder, līdzīgi kā pārāk šaura kleita, kurā vairs nav iespējams elpot. Kā kurpes, kuras spiež un kurās vairs nav iespējams staigāt, kur nu vēl skriet. Tu mēģini darīt visu kā agrāk, bet cilvēki uz tevi skatās ar neizpratni un nesaprot, kas tās par dīvainām tantēm un onkuļiem īsās bikšelēs. Viņiem vajadzētu valkāt cepures un portfeļus nēsāt pie rokas, bet viņi visi, kā mazi bērni.

Mēs izaugam. Mainās valoda, kurā runājam ar pasauli, mainās mūsu reakcijas, bet mēs nesaprotam, kas notiek, kāpēc mūs vairs nesaprot tie, kurus uzskatījām par tuvākajiem cilvēkiem, jo mēs taču no visas sirds cenšamies tēlot, ka viss ir tāpat kā bija. Un mēs esam tādi paši kā bijām. Jo tā taču ir tā pati kleita, tās pašas kurpes, es taču jums tajās tik ļoti patiku, kāpēc izturaties pret mani kā pret svešu. Kā nepazīstamu.

Mēs izaugam. Un ir bail. Ļoti sāp. Dažkārt ir kauns, ir neērti un komiski.

Novelkam no sevis savu iepriekšējo dzīvi kā pārāk šauru kleitu un paliekam kaili savā priekšā. Bez nekā. Kautrējoties cenšamies piesegties ar kaut ko svešu. Vai to, kas par lielu. Vai vispār kaut ko iedomātu, kā kailais karalis pasakā. Bet pēc tam atrodam sev piemēroto. Tā mēs izaugam. 

Mēs izaugam. Izaugam no aizvainojumiem un aizaugam līdz piedošanai. Izaugam no sapņa un aizaugam līdz iespējām. No vēlmes patikt visiem, līdz sapratnei par to, kas patīk mums pašiem. No bailēm būt atstumtiem līdz pašcieņai. Izaugam no savas ēnas un aizaugam līdz sevis pieņemšanai – tādu, kādi esam. Aizaugam līdz cilvēkiem. Līdz brīvībai. Līdz profesijai. Līdz mīlestībai.

Un tad sāpes aiziet. Rētas paliek. Bet pārstāj sāpēt. Un tikai dažkārt, garo ziemas nakšu tumsā, stikla atspulgā aiz lietus lāsēm, lidostas uzgaidāmajā telpā, mēs redzam sevi maziņu drēbēs, kas neder. Dažkārt kaut kur spiež, dažkārt kaut kas ir par lielu. Bet tas nav obligati jāvalkā. Līdz nākamajai reizei, kad atkal pāraugsi šībrīža sevi.

© Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Esi liels un patīc sev!

Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kāds cits sajustos liels.

— Čekalova! Ļena, nekavējoties piecelies un paskaidro!
Es stāvu, galvu nodūrusi, ne jau tāpēc, ka jūtos vainīga, bet tāpēc, ka baidos, ka manas pirmās skolotājas Stepanidas Ivanovnas pirksti, kurus tā vicina man gar degunu, nejauši izdurs man acis.
Un es nesaprotu, ko nozīmē paskaidrot. Paskaidrot, kāpēc man, septiņgadīgai šķiet, ka kāpņu margas ir ideāli piemērotas, lai pa tām šļūktu lejup? Ka tas ir ļoti jautri un aizraujoši? Es cenšos taisnoties, bet pati tam neticu.

— Vai tev nav kauns? — viņa jautā.
Ja godīgi, man nav kauns, bet es māju ar galvu un cenšos apvaldīt asaras! Nav ne kauna, ne bezspēka lielas un draudīgas tantes priekšā, kurai dota vara pieprasīt no manis paskaidrojumus.

Skolas līnija. Stāvu visu priekšā un mācību daļas vadītājs mani rāj.
— Vai tev ir ko teikt, lai sevi attaisnotu?

Ko man teikt? Ka man ļoti patīk lasīt grāmatas, stāstīt stāstus, dejot, ka es mīlu jūru un okeānus? Un nemaz nemīlu huligānu Vladiku no “nelabvēlīgās ģimenes”, ar kuru kopā man liek pildīt mājas darbus, jo viņš negrib mācīties Un es mierīgi pēc stundām devos mājās ar savām grāmatiņām, bet Vladiks savās huligānu gaitās, un mēs abi bijām apmierināti, kamēr mūs nenodeva skolas galvenā sūdzambībele.

Bet man kaut kā jāmēģina taisnoties par to, ka man ar Vladu nav interesanti, bet Vladam nav interesanti ar mani, bet mums ir interesanti katram ar sevi. Ka Vladam nospļauties uz literatūru, bet viņš prot mest nažus un no piecu metru attāluma visus trāpa mērķī. Bet es klusēju un Vlads klusē, tas padara mūs par sabiedrotajiem, un tā sākas mūsu lielā draudzība. Brīnumaini, bet es atrodu sevī spēkus nenodurt galvu un skatīties “izaicinoši”.

Kādā brīnumskaistā ziemas dienā, es stāvēju uz lieveņa, priecājos par skaistajām, putniem līdzīgajām sniegparslām, kas krita no gaisa tik daudz, it kā tur debesīs būtu pārplēsts milzīgs spilvens. Es ēdu saldējumu. Plombīru. Un pasaule bija pilna gaismas un siltuma. Kaimiņiene, kura bija izvedusi pastaigāties savus mazbērnus, nomērija mani ar niknu skatienu un teica:

— Kā tu ar tādiem vaigiem vari ēst saldējumu? Tev vaigi pat no aizmugures redzami.

Un man caur galvu izskrēja attaisnošanās vārdu rinda, par to, ka man augums ir 170 cm, bet svars tikai 50 kg, ka manī rit kokteilis no aziātu un kazaku asinīm, un manam tētim arī ir apaļi vaigi, lai arī viņš ir tievs. Bet tā vietā es skatos “izaicinoši” un saku, lai tante skatās uz sevi un saviem puņķainajiem mazbērniem. Pagriežos un eju mājās. Bet no muguras dzirdu:

— Es visu izstastīšu tavai mammai, dabūsi tu brāzienu!

Man ir briesmīgi dzirdēt, ka sešpadsmitgadīgu meiteni kāds varētu iepērt, taču nolemju paklusēt.

Es jau vairākus gadus esmu precējusies un strādāju reklāmas jomā. Mans svainis, sēžot pie mana galda un ēdot manas sasmērētās sviestmaizes, pēkšņi nolēma man sniegt mārketinga paraugstundu. Savu runu viņš sāka ar frāzi: “Gribu tev aizrādīt par tavu pēdējo reklāmas kampaņu. Lūdzu, paskaidro man…”

Ko ar man izdarīt? Aizrādīt? Vienīgais cilvēks, kurš var aizrādīt man par manu darbu ir tas cilvēks, kurš man maksā algu. Viss. Es svainim piedāvāju vēl sviestmaizes. Bet tas nepalīdz. Un es viņu vairs nekad neaicinu ciemos.

Tev vienmēr nāksies taisnoties. Par to, ka tu dzīvo kaut kā ne tā, ka tu mīli kaut ko ne to. Bet tikai tajā gadījumā, ja tu pats uzskati, ka tas ir kaut kā, ne tā, tu vari par to taisnoties.

Kad kāds tev pieprasa attaisnoties, tas nozīmē, ka viņš ir liels, bet tu – maziņš. Un tad, kad tu reāli esi maziņš – tam ir ļoti grūti pretstāvēt. Tev nav spēka, nav iespēju, pieredzes un resursu. Kad tu esi liels, kad tev ir resursi, tev ir tiesības rīkoties tā, kā tu uzskati par pareizu šajā mirklī. Un tev par to nav jākaunās. Tev ir tiesības nekļūt mazam tikai tāpēc, lai kads varētu sajusties liels. Kurš vēlas apvainoties, atradīs iespēju apvainoties. Kurš vēlas izaugt uz tava rēķina, vienmēr atradīs veidu, kā tev aizrādīt.

Ja es patiesi esmu vainīga un patiešām esmu pieļāvusi kādu kļūdu, es saku: “Piedod man, kā es varu to labot, ko izdarīt tavā labā, kā kompensēt manis sagādātās neērtības?” Ja neesmu vainīga un neko neesmu nodarījusi, bet no tā ir atkarīga mana labklājība, es nemeloju, neizlokos un netaisnojos, es saku: “Mēs varam apspriest šo situāciju un pamēģināt atrast kompromisu”. Ja no manis gaida taisnošanos ar mērķi paaugstināt savu nozīmīgumu, un tā paaugties, tad es… neko nesaku. Tas nav mans karš. Tajā es varu nepiedalīties.

Bet vispār, lielisks piemērs ir mana mamma. Kad viņai kāds aizrādīja par to, ka viņas bērns ir kaut kāds, ne tāds, viņa atbildēja: “Bet mums viņa patīk, mēs ar viņu lepojamies, viņai ļoti labi padodas, galvenais, ka viņa ir laimīga”.

Iemācies to teikt sev ikvienā situācijā: “Es sev patīku, man labi padodas, es ar sevi lepojos un galvenais, ka esmu laimīgs” Esi liels. Un patīc pats sev. 

Jeļena Pasternaka
Tulkoja: Ginta Filia Solis