Katram podiņam savs vāciņš

Mana draudzene Rita ir tiesu medicīnas eksperts. Viņai ir četrdesmit divi gadi. Viņai ir gari, slaidi pirksti un otrais dans aikido. Viņa pīpē stipras cigaretes, rupji lamājas un nebaidās no nāves. Ritai ir deviņus gadus jaunāks vīrs. Viņš ir galvenais arhitekts kādā lielā solīdā celtniecības kompānijā. Un ļoti skaists vīrietis. Viņš cep visgaršīgākās tortes, kādas vien esmu ēdusi. Un sacer bērnu pasakas saviem gadu vecajiem dvīņiem. Pats liek viņus gulēt, ja Rita ir darbā, un naktīs viņus aprauga, jo Rita darbā ļoti nogurst.

Otra mana draudzene Olga ir psihologs Ārkārtas situāciju ministrijā. Bija Beslanā. Viņas vīrs, kara ķirurgs, gāja bojā pirms divpadsmit gadiem. Pagājušogad viņa apprecējās ar kinooperatoru, kurš filmēja reportāžu par kādu no glābšanas operācijām. Sākumā viņi vienkārši draudzējās, pēc tam Olga iekļuva avārijā un viņš viņu pusgadu kopa. Paņēma darbā atvaļinājumu, lai nebūtu jābrauc komandējumos. Piestrādāja, filmēja kāzas. Olga, neskatoties uz ārstu prognozēm atkopās un sāka staigāt. Olgas dēls viņu sauc par tēti. Bet viņš lepojas ar to, ka puika piedalījās fizikas olimpiādē Stokholmā.

Maša ir filosofijas profesore. Apprecējās ar vīrieti bez izglītības. Bet viņš ceļ viņiem māju, gatavo ēdienu, dievina bērnus un neļauj viņiem trokšņot, kad mamma gatavojas lekcijām. Maša ir apsēsta ar savu zinātnisko karjeru un plāno uz gadu aizbraukt stažēties Ķīnā. Savukārt viņas vīrs ir apsēsts ar Mašu. Viņš nezin, kas ir Hendelis un nav lasījis eksistenciālistus. Toties viņš ļoti labi zin, kāds Mašai ir kājas izmērs un nekad neaizmirst nomainīt viņas mašīnai vasaras riepas uz ziemas. Un vēl Mašas vīram ir reāls bizness, kas ražo kokapstrādes galdus. Oligarhs viņš nav, bet miljonārs gan.

Kad man kāds sāk stāstīt par to, kādai jābūt ideālai sievietei, lai viņu mīlētu un apprecētu, es skaļi smejos. Tāpēc, ka mīl ne jau ideālās, bet tās, kuras der. Ar visām plaisām un negludumiem. Katram podiņam savs vāciņš. Katrs podiņš atradīs savu vāciņu. 

Tāpēc nevajag baidīties dzīvot tā, kā vēlies un būt ar to, ar kuru vēlies būt.
Tas ir viss, ko šodien vēlējos jums pateikt.
Apskauju.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

NEKAS NAV BIJIS VELTI

Es domāju, ka ir trešdiena, bet izrādījās – jau decembris.
Agrāk es domāju, ka dzīvei vienmēr jānotiek maksimāli: stacijas, lidostas, jaunas pilsētas, jauni cilvēki katru dienu un katra diena uz “aortas plīsuma” robežas.

Reiz es skrēju uz manikīru. Tajā ziemā Pēterburgā no māju jumtiem krita lāstekas. Un viena tāda lāsteka nokrita apmēram 20 centimetru attālumā no manām kājām un sašķīda smalkos gabaliņos.
Divdesmit centimetri ir mazāk par sekundi. Kur es ieguvu šo sekundi? Kad žāvēju matus un fēns pēkšņi izslēdzās? Vai tad, kad pirmais kafjas malks man izrādījās par karstu un es atstāju krūzīti, lai to izdzertu pirms eju ārā no mājas. Vai arī tad, kad rakņājos somā, jo nevarēju atrast atslēgas.
Tajā dienā es neplānoju nomirt. Es neplānoju, ka diena, kurā esmu pierakstīta pie manikīra, kļūs par pedējo manā dzīvē. Tai es plānoju kaut ko daudz svinīgāku. Tuvinieki, skolnieki, pielūdzēji, visi raud, mūzika, ziedi, mani ceļavārdi: “Mīliet dzīvi, kaifojiet, ēdiet zupu, neekonomējiet naudu” un gaisma tuneļa galā.

Bet realitātē ikviens mūsu dzīves mirklis var kļūt pēdējais. Neuzmanīgs solis pa slapju grīdu, piedzēries šoferis, kurš neievēro sarkano gaismu luksoforā, lāsteka no jumta…

Es neteikšu jums, ka ikkatra savas dzīves diena jādzīvo kā pēdējā. Es gribētu, lai jūs iemācītos novērtēt katru savas dzīves dienu kā vienīgo.

Svarīgas lietas mēs atliekam uz vēlāku, jo mums šķiet, ka vēl ir tik daudz laika. Mēs piepildām savu dzīvi ar rutīnu, tā vietā, lai darītu kaut ko patiešām svarīgu. Pretenziju, pārmetumu un aizvainojumu vietā piezvanītu tuvam cilvēkam un pateiktu “es tevi mīlu”. Tā vietā, lai rātu bērnu par sliktām atzīmēm, labāk apskautu un samīļotu viņu. Pārstātu dusmoties par to, ka pasaule ir tik netaisnīga, un dotos skatīties kā krīt lapas.

Nesen man uzrakstīja kāda sieviete. Viņa bija izlasījusi manu rakstu par šķiršanos. Es viņai esmu loti pateicīga par šo vēstuli. Viņa jautāja: “Ļena, sakiet, ka viss, ko jūs toreiz izdarījāt, nebija velti un, jūs šobrīd esat laimīga?”
Nekas nebija velti. Vispār viss, ko es esmu savā dzīvē izdarījusi, nav bijis velti. Un es esmu ļoti priecīga, ka tas viss ar mani ir noticis. Un es šobrīd esmu laimīga.

Kādā filmā es dzirdēju frāzi: “Kāda ir tā sajūta, kuru tu gribētu sajust kā pēdējo?” Es negribētu būt nikna, aizvainota, ievainota. Es gribētu būt pārliecināta par to, ka esmu nākusi šai pasaulē, lai būtu es pati un kļūtu par sevi pašu. Un es to nenožēloju.

Lai cilvēks būtu laimīgs, nav obligāti jāskatās uz pasauli caur lidmašīnas iluminatoru. Būt laimīgam nozīmē izdzīvot katru savas dzīves mirkli un saprast, ka tas viss nav velti, pat tad, ja šodien neesi izgājis no mājām, bet skatījies savas mīļākās filmas un ēdis konfektes.
Tāpēc, ka katrs no mums ir dzīvs stāsts.

Es iemācījos atbildēt uz jautājumu: “Ko tu šodien dari?” ar Ursulas Le Gvinas vārdiem – “Šodien es daru to pašu, ko vakar. Esmu aizņemta ar savu dzīvi.”

Jeļena Pasternak
Foto: Ben Mack
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par “nepareizajiem vecakiem”

– Mana mamma dzīvo nepareizi. Es ļoti gribu viņai palīdzēt…
– Ko palīdzēt?
– Palīdzēt sākt dzīvot pareizi.
– Un, jūs pati?
– Ko, es?
– Vai jūs dzīvojat pareizi?
– Kāds sakars tam ar mani? Es stāstu par mammu!

Reāls gadījums. Jauna, skaista sieviete, košā kleitā ar daudzām šķindošām rokassprādzēm. Viņas mamma, kurai jau daudz gadu, dzīvo nepareizi. Mammai taču ir viss, viņai pat nopirkta ceļazīme uz sanatoriju. Bet mamma negrib uz sanatoriju.

– Viņa grib būt savā vasarnīcā un “ravēt savus stulbos kartupeļus, bet es viņai tūkstošiem reižu esmu teikusi: es tev iedošu naudu, nopērc, cik vien vajag”. Un arī mammas draudzenes ir tik pat muļķīgas, kā viņu kartupeļi. Tikai par saviem mazbērniem runā.

– Par ko citu viņām jūsuprāt būtu jārunā?
– Vajag taču domāt par savu garīgo izaugsmi.
– Un, jūs pati?
– Atkal par mani?!
– Pastāstiet par sevi.
– Es esmu pabeigusi žurnālistikas fakultāti.
– Vai jūsu māmma mācījas augstskolā?
– Nē.
– Bet, tētis?
– Viņu es nekad neesmu redzējusi.
– Tas nozīmē, ka mamma viena jūs uzaudzināja?
– Jā, un vecmāmiņa.
– Kā jūs augāt?
– Es vienmēr par mammu kaunējos. Mēs dzīvojām ļoti nabadzīgi. Vasarās braucām dzīvot uz vasarnīcu.
– Ravēt stulbos kartupeļus?
– Jā, un lasīt mežā ogas. Visas meitenes ogas ēda, bet mēs tās lasījām pārdošanai. Un par mani smējās, par to, ka mana mamma lielceļa malā tirgo ogas. Bet uz jūru es pirmo reizi aizbraucu tikai desmitajā klasē.
– Un, ko jūs pati darījāt?
– Man teica: mācies! Varbūt tieši tāpēc man ir problēmas attiecības ar vīriešiem, ka mani neiemācīja, kā ar viņiem veidot attiecības.
– Nē, ne tāpēc jums ir problēmas. Bet gan tāpēc, ka jūs neredzat to, cik daudz laba mamma jūsu labā izdarījusi.
– Ko gan viņa manā labā izdarīja?! Es taču visu panācu pati!
– Protams, pati. Kurš apmaksāja jūsu izglītību? Kurš ravēja kartupeļus, lai jūs būtu paēdusi? Kurš lasīja mellenes un pārdeva tās, lai jums būtu iespēja iet skolā? Ja es pareizi esmu saskaitījusi, jūsu bērnība pagāja deviņdesmitajos gados. Es tos labi atceros. Kad naudas nebija vispār, kad cilvēki izdzīvoja, pateicoties kartupeļiem.
– Jūs visu laiku runājat tikai par materiālajām lietām! Bet ir taču vēl garīgā puse. Draudzība! Uzticība!
– Ir viegli runāt par draudzību un uzticību tad, kad tev viss ir. Grūti, kad tev nav ar ko pabarot savu bērnu. Un jūsu mamma izdarīja visu, ko varēja. Viņa izdarīja tieši tik, cik varēja. Viņa jums iedeva to, pateicoties kam, tagad jūs varat darīt to, ko darāt. Jā, viņai ir grūti, jā, viņa nesaprot, kā var darīt savādāk, taču, spriežot pēc jums, viņas dzīves stratēģija izrādījās pareizā. Bet tālāk jūsu uzdevums.
– Kāds?
​​​​​​​- Padomājiet!

Kad es mācījos Universitātē psiholoģijas fakultātē, viens no mūsu pasniedzējiem teica: “Vecākiem vienmēr nav taisnība, bet jums ir izvēle, kādu dzīvi vēlaties nodzīvot, un šī izvēle jums ir pateicoties jūsu vecākiem”.

Mūsu vecākiem bija ne pati vienkāršākā dzīve. Es ļoti labi atceros savu bērnību. Es atceros, kā mamma un vecmāmiņa mērcēja drēbes un tad tās ar rokām mazgāja. Es atceros, kā mēs dzīvojām, kad vecākiem pusgadu neizmaksāja algu. Un es atceros ziemu, kad mums nebija ko ēst, izņemot kartupeļus un vasarnīcā konservētos dārzeņus. Es atceros, kā raudāja mana mamma, kad skolā man nozaga maiņas apavus un nebija naudas, par ko nopirkt jaunus.

Mūsu vecākiem parāk daudz spēka aizgāja uz to, lai mums būtu laiks. Lai mēs varētu macīties, lai mūsu dzīve nebūtu tāda, kā viņējā. Jā, iespējams, viņi dzīvoja nepareizi. Mūsuprāt. Bet mūsu pareizais – atpūta sanatorijā, pastaigas pa muzejiem, ceļojumi, grāmatas un pašrealizācija izauga kartupeļos. Un savā kartupeļu laukā starp savām tādām pašām draudzenēm, viņi iemācījas būt laimīgi.

Bet mūsu uzdevums ir laistīt savu dārzu un cienīt to, ko izdarīja citi. Iesākumā cienīt. Bet pēc tam būt pateicīgiem. Un tikai pēc tam sākas pieauguša cilvēka dzīve.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Viņš jautā, vai es vēlos ziedus. Es viņam atbildu, ka man līdzi nav naudas…

gundegas76554

Kāds vīrietis man uzdāvināja ziedus.
Sālīju gurķus. Aizskrēju uz tirgu pēc dillēm, etiķa un cukura, kabatā 15 rubļi. Pie ieejas tirgū vīrietis gados tirgo ziedus un zaļumus. Es parasti pie viņa neko nepērku, bet mēs saveicināmies katru dienu un viņš parasti saka komplimentus manam maziņajam sunītim.

Viņš jautā, vai es vēlos ziedus. Es viņam atbildu, ka man līdzi nav naudas.

– Es taču neprasu, vai tu vēlies nopirkt ziedus. Es jautāju, vai tu gribi ziedus.
– Gribu!
Un tagad man virtuvē uz galda stāv gundegu pušķītis.

Mēs ļoti reti dzirdam, ko mums jautā. Bet atbildam uz jautājumiem, kas ir mūsu galvā.

Mums jautā, vai vēlamies ziedus, bet mēs atbildam, ka mums nav naudas.
Mums jautā, vai vēlamies naudu, bet mēs atbildam, ka labi audzinātām sievietēm naudu nepiedāvā.
Mums jautā, vai vēlamies redzēt okeānu, bet mēs atbildam, ka neprotam peldēt un vispār ļoti baidāmies no dziļuma.
Mums jautā, vai vajadzīga palīdzība, bet mēs atbildam “es pati varu” vai arī “atšujies, čalīt, es nepierakstīšu tevi savā dzīvoklī”.

– Ļena, man ļoti patīk mans kolēģis.
– Lūdzu, pastāstiet man par viņu.
– Baigi jau nu es viņam vajadzīga esmu… Par mani viss ofiss smiesies.
– Vai tad es jautāju, kas viņam vajadzīgs un vai visi par jums smiesies? Es palūdzu pastāstīt par viņu, kas jums viņā patīk.

– Ļena, man darbā ir neciešami smagi.
– Vai vēlaties atrast citu darbu?
– Man ir četrdesmit trīs gadi.
– Vai tad es jautāju, cik jums gadu? Es jums jautāju, vai jūs vēlaties citu darbu. Otrais jautājums būtu: “Ko jūs darīsiet?”

– Ļena, es šajā firmā strādāju jau sesto gadu. Bet viņš atnāca pirms pusgada un viņu jau paaugstināja amatā. Bet man, izņemot parasto indeksāciju, pat algu nepaaugstināja.
– Vai jūs savam priekšniekam jautājāt, kāpēc tā?
– Vai tad viņš neredz, ka man vajadzīga nauda?
– Vispār jau es to nejautāju, taču atbilde ir interesanta. Kā gan viņam tas jāredz? Kā viņam tas jānojauš?
– Vispār jau viņam mani būtu jāievēro un jānovērtē. Tāpēc jau viņš arī ir priekšnieks. Saka taču “Nekad nevienam neko nelūdz”.
Es ļoti mīlu Bulgakovu. Taču par frāzi “Neko nelūdz, paši visu iedos” es viņam galīgi neesmu pateicīga. Pat tad, kad mums piedāvā, mēs nedzirdam. Mēs gaidam kādu āķi, gaidam, kad no krūmiem izleks velniņš ar savu kontraktu par mūsu dvēselēm, vai arī konfekšu papīriņš izrādīsies tukšs. Mēs pastāvīgi gaidām, ka visi par mums smiesies, ka grozīs pirkstu pie deniņiem un teiks, ka tas viss ir apmāns, joks un mūs uzņem ar slēpto kameru.

Taču pasaule ir uzbūvēta pavisam savādāk. Dod tiem, kuri skaidri pasaka savu nolūku, kuri saka: “Es gribu”. Es gribu ziedus; es gribu algas pielikumu par savu darbu; es gribu, lai tu ar mani normāli runā; es gribu tev palīdzēt; es gribu, lai tu man palīdzi; es gribu mainīt darbu; es gribu ar tevi kopā bērnus; es gribu pabūt viena; es gribu ar tevi kopā padzert kafiju; es gribu, lai tu skaties uz mani, nevis telefonā.

Ja cilvēks tev to var iedot, viņš iedos. Tāpēc, ka viņam tas ir. Ir ziedi, ir laiks, ir nauda, ir iespējas. Dažkārt gadās, ka cilvēkam to nav. Bet ir kas cits. Nav ziedu, bet ir ķirši un sālīti gurķi. Nav laika, bet ir nauda. Nav naudas, bet viņš prot iesist naglu sienā un zin visus zvaigznājus. Un tikai mēs varam nolemt, vai mums tas ir vajadzīgs, vai nav. Vai esam gatavi to paņemt.

Protams, mēdz būt arī tā: ka var dot, bet negrib. Kaut kādu savu iemeslu dēļ. Baidās, ka pašam paliks mazāk. Baidās no konkurences. Baidās, ka viņu nepareizi sapratīs. Taču tas ir pavisam cits stāsts. Un pavisam citi lēmumi.

Jeļena Pasternak
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Laimīgs cilvēks :)

laimigs cilveks32

Laimīgi cilvēki nevienam nav interesanti, pat psihoterapeitiem.

☀️ Pirmkārt, laimīgus cilvēkus nevar izsist no līdzsvara. Viņi prot nekaunēties par sevi. Ja viņiem saka: “Tev resns dibens, ar tādu ielās nevar rādīties, un vēl nemodernas bikses”, viņi mierīgi turpina staigāt nemodernās biksēs un vēl groza to pašu resno dibenu, tāpēc, ka zin: 99% cilvēku neuztrauc svešu cilvēku dibena izmērs. Bet tie, kurus uztrauc, cieš ne jau tāpēc, ka sveši dibeni, lūpu krāsas un briesmīgas bikses, bet vienkārši tāpēc, ka viņiem patīk ciest.

☀️Otrkārt, laimīgi cilvēki citiem neko neaizliedz. Un pat arī, ja kāds blakus ēd “pliku” sviestu, viņi tam novēl labu apetīti.

☀️ Treškārt, laimīgi cilvēki skaidri novērtē situāciju un saprot, ko viņi var un ko nevar ietekmēt. Piemēram ietekmēt siltā ūdens atslēgšanu vasarā nevar, taču var aizbraukt uz laukiem, uzstādīt vannas istabā boileri vai atrast simpātisku draugu, kuram ir boileris 🙂

☀️ Ceturtkārt, laimīgi cilvēki draudzējas ar gudriem, skaistiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Tāpēc, ka viņiem blakus visi ir tādi…

☀️ Piektkārt, laimīgiem cilvēkiem nevajag precēties 27 gados tikai tāpēc, ka visi precas… Bet vajag precēties mīlestībā…

☀️ Sestkārt, laimīgam cilvēkam maz vajag. Viņi ir mierā ar to, ka strādā par grāmatvedi parastā firmā, nevis par kinozvaigzni Holivudā… Viņi mācās zīmēt vai lekt no tramplīna. Viņi pārvar bailes un iziet publikas priekšā nolasīt savas miniatūras… un ļoti vēlas to darīt labi…

☀️ Septītkārt, laimīgi cilvēki citos cilvēkos neredz ienaidniekus. Viņi lieliski zin, ka pasaule ir plaša un tajā ir 8 miljardi cilvēku. Un nevar taču būt tā, ka visi 8 miljardi tevi neieredz. Un nemēdz būt arī tā, ka visi tevi mīl…

☀️ Astotkārt, laimīgi cilvēki tic sev. Viņiem gluži vienalga tas, ka kāds ir saņēmis prēmiju, kāds apprecējies, kāds savācis miljons sekotāju savam blogam… Viņi dara to, kas viņiem patīk un to, no kā gūst baudu.

☀️ Devītkārt, laimīgiem cilvēkiem viss vienmēr ir vienkārši. Vienkārši pelna naudu. Vienkārši apmeklē ārstu. Vienkārši taisa remontu… Un tas nozīmē, ka tikmēr, kamēr esam dzīvi, mēs varam izgudrot paši savus noteikumus.

☀️ Desmitkārt, laimīgi cilvēki ir godīgi pret sevi. Viņi pazīst visus savus tarakānus galvā un zin tiem vārdus, zin to biogrāfiju un zin, ar ko šie tarakāni var būt noderīgi…

💕Laimīgi cilvēki katru dienu pasauli maina uz labo pusi un padara to labāku. Dara labāku savu viena cilvēka mazo pasauli, bet pēc tam viņiem pievienojas citi cilvēki, un kopā viņi maina visu vēsturi… Viņi neapzskauž stipros, vienkārši dzīvo laimīgi.

Jeļena Pasternak
Tulkoja: Ginta Filia Solis