Atgādinājums vīriem, kuriem sieva…

mamma berns12

«tikai sēž mājās ar bērnu un nestrādā, kā viņš – no rīta līdz vakaram».

1) Savā darbā tev nav jāseko tam, lai tavs kolēģis nebāztu mutē riteni no mašīnītes, nelīstu uz krēsla un neapzīmētu tapetes.
2) Tu vari būt pārliecināts, ka kolēģis paēdīs akurāti un tev nebūs aiz viņa jānovāc pa zemi izlietā zupa. Starp citu, viņš nespurks tev šo zupu sejā.
3) Ja nolemsiet kopā iet pusdienās, kolēģis pats apģērbsies un tev nebūs jācenšas iebāzt katrs viņa pirksts savā mājiņā, jācenšas iebāzt viņa kājas, kuras nepacietīgi dripselējas, zābakos, un galvā, kura nemitīgi grozās, nebūs jācenšas uzvilkt cepure.
4) Ja tomēr būsiet izgājuši ārā, tavs kolēģis diez vai gulsies pirmajā peļķē, ko ieraudzīs, lai pierādītu savu taisnību, un tev nebūs pēc tam jāmazgā viss notraipītais.
5) Ja nu pēkšņi tu kopā ar kolēģi dosies uz veikalu, viņš diez vai centīsies tev izdīkt visu, kas patrāpās viņam acīs, apsolot, ka turpmāk apēdīs visu putru. Savukārt tev nebūs jāizdomā miljons iemeslu, lai nepirktu kārtējo krāmu.
6) Ja kolēģis piekusīs, tev nebūs viņš – žēli īdošs un gražīgs uz rokām jānes mājās.
7) Darba vietā tev nenāksies pastāvīgi atgādināt kolēģim, lai tas nerakājas sev pa degunu, neslauka netīras rokas drēbēs, nesūkā visus pirkstus, bet, pat ja tā, galu galā viņam taču ir sava mamma, lai tā sarkst par savu bērnu!
8) Droši vien tev blakus nav kolēģa, kurš bieži vien ne no šā, ne tā, sāk raudāt un tev nenākas viņu mierināt, pat tad, ja zini, ka tas būs grūti.
9) Darbā nav tāda jēdziena kā pusdienas miegs. Bet, ja arī būtu, tad diez vai tu pats pagulētu, jo tev nāktos savu kolēģi ilgi iemidzināt, šūpojot uz rokām un dziedot dziesmiņu.
10) Tev nav jāvāc pa visu ofisu visas iespējamās izsvaidītās kolēģa lietas un papīri.
11) Tavs kolēģis uz katru tavu piedāvajumu spītīgi nekliegs Ņē”!.
12) Tev nevajag visu laiku atgādināt, lai kolēģis aiziet uz poda un gadījumā, ja kaut kas tomēr notiks, tev nevajadzēs vākt katastrofas sekas (nekas patīkams tas nav).
13) Tavā darba vietā neviens nepieprasīs, lai tu bez saviem darba pienākumiem vēl sakārtotu un iztīrītu ofisu, un vēl visiem pagatavotu gan bokastis, gan vakariņas.
14) Un vēl: darbs ir vieta, no kuras var aiziet mājās. Patiesībā darbs ir īsta paradīze…
Tad, kam ir smagāk: vīram darbā vai jaunajai māmiņai mājās? Patiesībā jau māmiņām, kurām ir bērni līdz piecu gadu vecumam, darbs ir diennakts režīmā bez brīvdienām!
Vienīgais tradicionālā darba mīnuss ir tas, ka kolēģim diez vai ienāks prātā doma, ierāpties tev klēpī, dziļi ieskatīties acīs un, mīļi pieglaužoties, teikt: tu man esi pati pati mīļākā!
Oļegs Gadeckis
​​​​​​​Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Sievietes neredzamais darbs

ieksejais darbs1

Sievietei vienmēr ļoti svarīga ir bijusi izvēle starp “darbu” un “ģimeni”. Pēc tam, kad viņa kļūst par māti, šis jautājums saasinās vēl vairāk. Daudzas jaunās māmiņas, saskārušās ar lielām izmaiņām pēc bērniņa piedzimšanas, cenšas aizdzīt prom domas par to, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk, un tāpēc cenšas pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā.

Rezultātā viņas pilnībā neapgūst visas tās mācībstundas, ko tām sagatavojusi mātes loma. Tajā pat laikā šī pieredze sievietei ir kā līmenis datorspēlē – tas ir jāiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī.

Personības izaugsme notiek TIKAI caur pieredzi un pārmaiņām.

Diemžēl sabiedrība mums uzspiež savas vērtības un mēs – gribam to, vai negribam, apzināmies vai neapzināmies, taču cenšamies tām atbilst. Sievietēm ir sarežģītāk kā vīriešiem. Mēs dzīvojam “mērīšanas kulta” laikā! Bet viss izmērāmais ir jāsalīdzina.

Mēs salīdzinām sevi un cilvēkus pēc ieņemamajiem amatiem, regālijām, algas, mašīnas, mājām, telefoniem u.t.t. Tāpēc mūsu vērtības tik ļoti balstās uz panākumiem, izaugsmi un attīstību. Tās ir vīriešu pasaules vērtības.

Taču, ja vīrietim pārliecības un pilnvērtības sajūta rodas tad, kad ir sava lieta (darbs, bizness), tad sievietei ir nepieciešams justies ne vienkārši veiksmīgai, bet mīlētai un laimīgai.

Bet tas ir ļoti grūti izmērāms, tāpēc, ka atrodas iekšienē, un nevienam citam, izņemot tevi pašu nav redzams un nav vajadzīgs.

Un tāpēc, lai iegūtu to, kas sievietei ir tik svarīgi, ir jāiemācās uzbūvēt pavisam citas attiecības un attīstīt sevī pavisam citas īpašības, bieži vien pat pilnīgi pretējas tām, kas nepieciešamas, lai ārēji būtu veiksmīga. Piedevām vēl sabiedrība pieprasa, lai sieviete būtu pievilcīga un kārdinoša.

Tāpēc veiksmīga sievietes realizācija atrodas it kā rāmī – no vienas puses veiksme karjerā, no otras – ārējā pievilcība.

Sanāk, ka sievietei ir tikai divi attīstības ceļi: vai nu vīrišķais ceļš ar spēka, stingrības, izlēmības, gribasspēka un citu vīriešu mehānismu kultivēšanu sevī. Vai arī neattīstītas mātītes ceļš, kura norūpējusies tikai par savu ārējo izskatu, tāpēc, gadiem ejot kļūst arvien nelaimīgāka

Jau izsenis par veiksmīgu uzskata to sievieti, kura ir iemācījusies “manevrēt” šajās robežās. Tāpēc mūsdienu sievietes devīze ir: “Paspēt visu!” Šķīrusies sieviete, viena pati izaudzinājusi bērnus no dažādiem tēviem, strādājoša, pelnoša tiek vertēta augstāk kā tā, kura izveidojusi ģimeni, labas attiecības, saglabājusi tās un kopā ar vīru izaudzinājusi savus bērnus.

Kam bijis vairāk spēka un gudrības – tas vēl ir jautājums, taču sabiedrība dod acīmredzamu atbildi: viena ir “gudriniece”, otra – “klukste”. Šī paradigma ļoti spēcīgi ietekmē sievietes izvēli par labu vienai vai otrai galējībai… Nav grūti iedomāties, kurai: tās, kuras ir spēcīgākas – iet “vīriešos”, tās, kuras vājākas – “mātītēs”.

Bailes apstāties savā “attīstībā”, kļūt par nevienam nevajadzīgu “kluksti”, kura nevar pretoties vecumam, piespiež daudzas jaunas sievietes, tajā skaitā jaunās māmiņas, pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā ofisā jau pirmajos mēnešos pec bērniņa piedzimšanas.

Daudzām šķiet, ka tur – ofisā ir viņu galvenais attīstības punkts un, jo ātrāk atgriezīsies darbā, jo labāk, jo par tādu sievieti visi teiks: “Re, viņa neapstājās savā attīstībā pat pēc bērna piedzimšanas”

Lai pierādītu citiem, ka viņa nav klukste, sievietei jāparāda, ka viņa pēc dzemdībām nemaz nav mainījusies. Ka viņa, jaunā māmiņa, kuras trīs mēnešus vecais bērniņš ir mājās ar vecmāmiņu vai auklīti, ne kripatiņas nav izmainījusies un vēljoprojām uzskata savu efektivitāti par savu galveno prasmi un ir spējīga “bīdīt” jaunus projektus.

Pats galvenais darbs

Bieži vien sievietei ir pat nedaudz kauns kaut kur skaļi paziņot, ka viņas prioritātes ir mainījušās un ģimene ir prioritāte nr.1 Kur tad ir šīs prioritātes rezultāts? Kā to salīdzināt? Ģimene vai nu ir, vai nav! Bērni aug paši par sevi, bet nauda pati par sevi nepelnās. Vai arī darbs sievietei ir drošība un garantē to, ka tevi nepametīs un tu vienmēr būsi vajadzīga un interesanta? Bet ja tu esi vienkārši mamma vai sieva, pat ar saviem talantiem un darīšanām, taču tu neesi tāda kā visas – tad tu esi “nekas”?
Tas ir nepateicīgs darbs, jo par to nemaksā, neslavē, nedod bonusus, par to nesajūsminās un bieži vien pat “paldies” nepasaka. Tas ir neizmērāms darbs, bez tūlītēja rezultāta. Un bieži vien tas beidzas ar to, ka sieviete mūk no sevis – jaunās, no savas jaunās lomas, janajām prioritatēm, savas attīstības un jaunās dzīves, pie kurām laiks to ir novedis.

Lai vadītu visas ārējas norises, sievietei ir jaiemācās sekot savam iekšējam līdzsvaram, savam prāta stāvoklim, savām emocijām, garastāvoklim.

Tas viss prasa milzīgu enerģiju un piepūli. Un tas ir milzīgs darbs. Lai arī neredzams. Tā ir pavisam cita pieredze. Un tā ir pieredze, kuru nevar iegūt, koncentrējoties tikai uz “veiksmi”. Taču pieņemot jaunu pieredzi, sieviete mācās balstīties uz iekšējo, kļūst mierīgāka un tikai tā viņa var izpildīt savu galveno lomu ģimenes dzīvē – mīlēt un sadalīt savu mīlestību vīram, bērniem, vecākiem, draugiem, darbiem un citām savām prioritatēm.

Ja sieviete pārstāj baidīties apstāties savā attīstībā, viņa noteikti atradīs savas attīstības punktus tajā pieredzē, ko viņai dzīve sniedz šajā brīdī. Un vispār viņa spēs jebko!!….. kā datorspēlē līmenis, kurš jaiziet, lai nokļūtu nākamajā līmenī. Un šis neredzamais darbs ir pats svarīgākais.

Autors: Inga Fokša
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
Foto: ELENA (© Aļona Terra)