Palikt, lai turpinātu

Divdesmit pirmais nesteidzīgi ir aizgājis…atstādams daudzus sev, daudziem kaut ko atņēmis, daudzus izšūpojis savās bīstamajās šūpolēs.

Taču arī devis tas ir daudz.
Tas licis nedaudz savādāk paskatīties uz tām lietām, kuras uzskatījām par nesatricināmām.
Tas devis iespēju pieredzēt agrāk nepiedzīvotu pieredzi.
Aiznesis mēslainē spokainās vērtības, kas izrādījušās absolūti nevajadzīgas tur, kur gribējās uz tām paļauties vissmagākajos rūgtuma brīžos… taču parādīja citas, kurām gadiem ilgi garām staigājām aklā vienaldzībā.
Tas uzdāvināja spēju balansēt, tā vietā, lai gaidītu, kad viss nostāsies savās vietās…
Es pavadu to ar pateicību, kas pienākas labākajiem no skolotājiem, kuri spēj norādīt virzienu, nevis tikai spēju kopēt svešo un jau gatavo.

Rīt tas būs jau tālu, bet mēs paliksim…
Mani mīļie, mēs paliksim, lai turpinātu un turpinātos tajā dzīvē, kas ir, ar tiesībām ienest tajā to, kas mums ir pa spēkam, un iznest to, kas sen vairs neder.

Bet tajā īsajā brīdī starp pagātni un nākotni, mēs varam sev atlicināt mirkli, lai vienkārši atzītu savu esību un padomātu par sevi tajā patiesajā godīgumā, kurā nav vēlmes atdalīt priekšrocības no trūkumiem, bet ir pieauguša cilvēka spēja pieņemt visas savas personības nokrāsas.

Atrodi mirkli, lai sev pateiktu: ES ESMU.
Sadzirdi sevi. Piedod sev. Atbalsti sevi. Priecājies par sevi. Pieņem sevi. Esi pateicīgs. Un paliec ar sevi uz visiem laikiem.

Tev nav rezerves variantu.
Ir tikai tas, kas ir tieši šobrīd.

Priekšā vēl viens gads, un tas nav kaut kāda kārtējā dzīvnieka gads, bet Tavējais!
Saproti, TAVEJAIS?.
Gads, kurā nevajag pazust no savas paša dzīves radara, bet palikt redzamam tajā pat tad, kad šķiet, ka tevis nav, vai, ka tevi pametusi ticība savai spējai izrāpties no kārtējā satricinājuma.

Ar katru gadu es arvien mazāk viļos cilvēkos, jā, un arī sevī. Un arvien vairāk un vairāk manī rodas smalkā mūsu trausluma, ievainojamības un nespējas būt ideālam izpratne. Par to, ka pat zem ciniskākās garozas slēpjas vēlme mīlēt.

Un, ja Jaunajā gadā ir pieņemts kaut ko novēlēt, es mums visiem novēlu tieši šo – palikt sev pašiem, neideāliem, atļaut sev dažkārt kļūdīties, noklīst no pareizajiem ceļiem, tomēr vienmēr izvēlēties Mīlestību…
To Mīlestību, kuru nevar iemācīties, bet kuru var izaudzēt sevī un dāsni tajā dalīties.

Laimīgu Jauno gadu, mani nenovērtējamie cilvēki!

Tieši par jums es esmu pateicīga liktenim un par to abpusējību, kas mūs saista pat tad, ja esam pazīstami tikai no tālienes.
Apskauju katru no jums un katram novēlu turpinājumu.

Vienkārši esiet!

Jūsu Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Īstais Brīnumdaris

Tas notika pirms dažiem gadiem, Jaunā gada priekšvakarā.

Pie manis pienāca mana kursa biedrene Nataša un teica: “Man ir Salatēva un Sniegbaltītes tērpi. Gribu ielikt sludinājumu, ka mēs par maksu apciemojam bērnus. Piedalies? Labi nopelnīsim!”
Es piekritu. Nauda bija vajadzīga, un lomu nospēlēt nebija nekādu problēmu, mēs abi ar Natašu bijām piedalījušies Jautro un atjautīgo kluba konkursos.
Publicējām sludinājumu. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt klienti.

Bērni bija dažādi, gan jautri gan čīkstētāji.
Atceros vienu puiku, kurš jau uz sliekšņa pajautāja: “Tātad Salatēvs un Sniegbaltīte? Un cik mans tēvs jums samaksāja?”
Interesanta pieredze.

Līdz svētkiem bija atlikušas dažas dienas. Zvana man paziņa: “Oļeg, glāb! Mēs esam savākuši dāvanas bērnu slimnīcas mazajiem pacientiem – mums nav Salatēva un Sniegbaltītes! Vai varēsi pastrādāt bez atlīdzības?”
Es padomāju, svēta lieta. Piekritu, vēl jo vairāk, līdz slimnīcai mūs apsolījās aizvest.

Mājās saposos, pielīmēju bārdu. Garastāvoklis labs, tāds pacēlums, ka es taču ne jau naudas dēļ strādāšu, jūtu – es visu varu. Kāpņu telpā man kaimiņiene Tamāra pat uzsmaidīja – kopš pagājušajā gadā viņa pazaudēja savu dēlu, visu laiku bija ļoti skumja.

Un, lūk, esam slimnīcā. Eglīte, lampiņas, skaisti svētki. Bērni priecājas, applaudē, dzejolīšus skaita. Pēc tam sāku dalīt dāvanas – visiem tāda laime. Smaidīgas sejas, smiekli….

Un pēkšņi redzu – pašā telpas kaktiņā sēž gadus sešus vecs zēns. Nesmaida, taču uz mums skatās, bet tumšajas acīs bezgalīgas skumjas.
Piegāju klāt galvenajam ārstam, jautāju, kas puikam kaiš? Ārsts atbild: “Tas ir Marks. Viņš ir bārenis. Abi viņa vecāki gāja bojā autoavārijā, viņš vienīgais izdzīvoja. Mēs cenšamies viņu iekārtot bērnu namā”.

Jutos kā zibens ķerts. Laimes sajūta momentā bija pazudusi.
Protams, varēju pasākumu beigt un doties projām, aizmirstot par visu, bet es tā nevarēju. Paņēmu dāvanu un piegāju pie Marka.
– Sveiks, Mark! Laimīgu Jauno gadu!
Viņš drūmu skatienu paskatījās uz mani.
– Tu taču neesi īsts Salatētis?
Es paraustīju plecus:
– Skatoties, kam tu tici. Es par sevi esmu pārliecināts. Bet tu vari pārbaudīt. Kādu dāvanu tu vēlies Jaunajā gadā? Ja izpildīšu, tātad esmu īsts.
(Un te nu es sadrūmu, jo iedomājos, kur paliks viss mans budžets, ja puika izvēlēsies, piemēram, jaunu iPhone. Taču apstāties bija par vēlu).
Marks skumji iesmējās un teica:
– Nu, labi, pamēģināsim.
Es apsēdos blakus.
– Ievēlies!
Puika iepleta acis un pēkšņi kaismīgi iečukstējās:
– Ja es būtu muļķis, palūgtu, lai mamma un tētis atgrieztos. Bet es neesmu muļķis, es visu saprotu. tāpēc, ja tu esi īsts Salatētis, izdari tā, lai mani neaizvestu uz bērnu namu! Varēsi?
Un te nu es iekritu, sapratu, ka ar mani ir cauri.

Neatceros, kā novadīju pasākumu līdz galam, viss bija kā miglā tīts. Atgriezos mājas un neko nespēju padarīt: visu laiku acu priekšā rādījās Marka skatiens – pilns skumju un cerību. Es pat apsvēru domu, ka varētu viņu ņemt pie sevis, taču kurš gan atdos audzināšanā bērnu studentam bez pastāvīgiem ienākumiem?

Visu nakti vārtījos gultā, domādams, kā lai atrisina šo jautājumu. Bet no rīta pamodos ar atklāsmi!
Un jau astoņos no rīta klauvēju pie kaimiņienes Tamāras durvīm – pilnā ekipējumā, Salatēva tērpā.

Es nezinu, kā viņi vienojās – runā, ka pats galvenais ārsts “pieslēdza” savus “sakarus”, bet jau 31. decembrī es satiku Marku un Tamāru pie mūsu kāpņu telpas durvīm. Starojošā kaimiņiene mani iepazīstināja ar Marku un teica, ka viņš būs viņas viesis jaungada naktī. Marks neizskatījās pārāk jautrs un laimīgs, taču es viņa acīs vairs neredzēju skumjas.

Kad svētki beidzās, iestājās janvāris un Tamāra kļuva par Marka aizbildni.

Pagāja gads un Nataša mani atkal uzaicināja tēlot Salatēvu. Es nevarēju palaist garām tādu iespēju, bet, pirms devos savā misijā, nolēmu apciemot Tamāru un Marku.
Marks atvēra durvis, es viņam piemiedzu ar aci un jautāju: “Nu, ko, puikiņ, īsts Salatētis?”
– Īsts gan! – viņš nočukstēja un apķērās man ap kājām.
Un tajā brīdī es patiešām sajutos kā īsts Brīnumdaris.

Anastasija Ivanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustracija: Joel Robinson
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visinteresantākā piedzīvojumu filma

piedzivojumu filma

“Tu nekad savā dzīvē nesasniegsi to punktu, kurā viss atrisināsies, kurā viss būs akurāti apsiets ar bantīti. Tas ir svarīgākais. Nebūs «fināla scēnas», būs tikai jau notiekošā piezīvojumu filma bez noslēguma.

Tu mācies mīlēt savas dzīves nesakārtotību, tās pastāvīgi mainīgo dabu, tās neprognozējamību. Un tu stāvi kā nemainīgs klusums pašā dzīves vētras centrā, kā liels atvērts plašums, kurā prieks un sāpes, ekstāze un agonija, garlaicība un svētlaime var piedzimt un norimt, līdzīgi viļņiem okeānā. Un nav problēmu, kad tu pazīsti sevi kā telpu tam visam”.
Džefs Fosters
Ilustrācija: Drew Brophy
Tulkoja: Ginta FS

Es pateicos jums, mīļie, ka bijāt kopā ar mani šajā brīnišķīgi vētrainajā manā un savā gadā 🙂
Es pateicos par to, ka esat mans iedvesmas un prieka avots.
Lai brīnišķīgs, piedzīvojumiem bagāts, mīlestības un prieka pilns jūsu Jaunais Gads!
Ginta

Visam savs laiks un īstā vieta

jaungada-pulkstens

Viens maziņš Zobratiņš bija daļa lielā pulsētas Pulksteņa. Tā ciparnīca un zelta rādītāji mirdzēja saulē – pulksteni varēja redzēt no visurienes, jo tas atradās uz paša centrālā pilsētas laukuma augstā tornī.

Tas rādīja ne tikai stundas, minūtes un sekundes, bet arī dienas, mēnešus un gadus!.

Zobratiņš bija priecīgs, ka dzīvoja tādā milzīgā un ļoti svarīgā mehānismā. Viņu sarūgtināja un skumdināja tikai viena lieta. Viss apkārt tikšķēja, kustējās, džinkstēja, bet viņš – mazais Zobratiņš, stāvēja nekustīgs. Pagāja stunda aiz stundas, pagāja gads aiz gada, bet Zobratiņš stāvēja šajā laika kustībā. Tas sāka domāt, ka šeit nokļuvis nejauši. Vienkārši pulksteņmeistars droši vien nejauši viņu tur aizmirsis. Vai arī tieši šī vieta visā pulksteņa mehānismā ir salūzusi? Taču pulkstenis precīzi sekundi aiz sekundes rādīja pareizu laiku.

Tuvojās Jaunais gads. Un, nevis vienkārši jaunais gads, bet jauns jadsimts. Visi pulksteņa iedzīvotāji gatavojās tam īpaši rūpīgi, iesmērējās, pucējās, tīrījās, lai pullkstenis spīdētu un laistītos. Mazais Zobratiņš skumji vēroja visu šo dzīvespriecīgo svētku noskaņas pilno burzmu un jutās tajā viens un lieks  Un Zobratiņš nolēma, ka tikko Jaungada naktī pulkstenis noskaitīs divpadsmit, un visi sāks viens otru apsveikt, viņš paklusām aizmuks no pulksteņa. Ripināsies pa pasauli, iespējams, kaut kur arī atradīs savu likteni.

Un, lūk, sāka skaitīt pēdējās sekundes pirms pulksteņa zvaniem tornī. Visi pulksteņa mehānisma iedzīvotāji sagatavojās svinīgi izpildīt savu ierasto darbu. Zobratiņš jau sagatavojās nolēkt no savas ass, lai izpildītu savu jauno plānu. Un pēkšņi…. ass, uz kuras tas sēdēja, noraustījās, neierasti nočirkstēja un sāka griezties! Zobratiņš domāja, ka sapņo un tāpēc ieknieba sev. taču, nē, ass kustējās un šī kustība bija īsta. Brīnums! Sāka skanēt divpadsmit pusnakts pulkstens sitieni – kolīdz tie bija atskanējuši, pulksteņa iemītnieki metās viens otru apsveikt. Un visvairāk tie apsveica mazo Zobratiņu par viņa nopietno un atbildīgo darbu. Un izrādījās, ka mazais Zobratiņš bija atbildīgs par to cipara nomaiņu Galvenajā pulksteņa ciparnīcā, kurš rādīja gadsimtu. Un, ja maziņā Zobratiņa nebūtu, tad mirklī, kad iestājas jaunais gads, pulkstenis nevarētu parādīt ciparu, ko ļaudis bija gaidījuši 100 gadus. Zobratiņš bija izdarījis savu darbu, kuru tam bija paredzējis pulksteņmeistars.

Priekšā bija nākamie simts gaidīšanas gadi. Bet Zobratiņš skaidri zināja – viņš ir savā vietā un arī viņam ir ikdienišķais darbs, neierūsēt, būt tīram un nepazust. Un noteiktajā laikā viņš atkal izpildīs to uzdevumu, kam bija radīts.
Avots: http://www.pritchi.ru

Tulkoja: Ginta FS

Lai Jums visiem brīnišķīgs Jaunais gads: lai izdodas būt tajā vietā, kura ir jūsējā, lai izdaodas atrast lietu, kuru darot variet justies laimīgi, piepildīti un noderīgi cilvēkiem! Lai beidzot sirds pasaka priekšā, to, ko tad jūs vēlaties no savas dzīves, jo piepildīsies tas, ko vēlas sirds – ne tas, ko diktē prāts. Un visiem novēlu harmoniju dvēselē un, protams, veselību.

Ginta