Par mazāko ļaunumu

atlaist10

Patiesībā mēs vienmēr zinām, kā pareizi rīkoties grūtās situācijās. Ko teikt, kurp iet, kā izskatīties un kādus lēmumus pieņemt. Mēs visu to zinām, taču, pat zinot un pieliekot piepūli, mēs darām ne to, ko vajadzētu darīt.
Baramies, kaut gan apzināmies, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Šķiramies, kaut zinām, ka tas ievaino mūsu bērnus. Sakām to, ko domājam, kaut gan tas vēl vairāk saasina situāciju. Nobīstamies un mūkam tur, kur būtu bijis nepieciešams palikt. Nevaram paciest, kaut gan viedi cilvēki paciestu. Atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut gan gandrīz skaidri zinām, kas notiks tālāk.
Vai arī kāpjam uz jauniem, līdz šim nepazīstamiem grābekļiem, pat nesaprotot, kā tieši tā bojājam sev dzīvi.
Un ļoti bieži nav skaidrs, kas ir labāk: zināt, kā tu to dari un nespēt neko mainīt, vai arī nezināt, kā tu to dari, un mocīties nesapratnē un izmisumā. Un atkal ciest dvēseles mokas no tā, ka zināšanas nepadara mūs prasmīgākus, bet pieredze negarantē veiksmi. Taču mēs neesam dievi. Un pat, zinot ideālo izeju no situācijas, dažkārt viss, ko varam izdarīt – nodarīt sev un apkārtējiem mazāko ļaunumu.
Jā, lai cik skumji tas arī nebūtu, visbiežāk viss, kas iespējams – iziet no situācijas ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Nodarīt minimālus postījumus. Samierināties ar to, ka nodarīsi sev un citiem sāpes. Darīt nepatīkamo, zinot, ka, ja to nedarīsi, būs vēl sliktāk. Saprast, ka uzvarētāju šajā situācijā nebūs. Ka  izslavētais “uzvarēja – uzvarēja” nav iespējams. Ka nāksies vien nolīst maliņā un laizīt savas brūces cerībā, ka nākamo reizi būsi gudrāks, pieredzējušāks un neiekritīsi tai pašā slazdā. Bet, ja arī iekritīsi, tad atradīsi kādu skaistu risinājumu.
Mēs patiešām neesam dievi. Un mūsu spējas ir ierobežotas. Un eksistē viedoklis, ka mēs, vienkāršie cilvēki, vienmēr, katru minūti, katru sekundi darām pašu labāko, ko varam, vadoties no esošajiem apstākļiem. Ņemot verā savas šaurās, ierobežotās cilvēciskās iespējas un ierobežoto izpratni. Traumēti ar savu personīgo sāpīgo pieredzi. Savus iekšējos škēršļus pārvaroši. Vēloties tikai to labāko un tiecoties pec tā kā nu protam. Godīgi savos centienos.
Un ir cerība, ka šī tiekšanās un godīgums nākotnē mums atnesīs savus ilgi gaidītos augļus.

Lūk, tāds stāsts.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi

Dievs1111

Tu pastāvīgi esi izvēles priekšā. Un jautājums ir viens: vai iesi aiz Dieva vai paklausīsi savam šaubu māktajam “Es”. Tu zini, kurš lēmums ir īstais, bet garastāvoklis, kaislības un sajūtas tev liek izvēlēties pašnoliegšanas ceļu.

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi un Viņš tev dāvā to, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs. Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var censties tevi pārliecināt par to, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēl joprojām ciešu tās pašas dvēseles sāpes, ko cietu pirms pusgada. Visticamākais, es atkal ieslīgšu tajos pašos depresīvajos stāvokļos un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”

Līdzīgām domām nav gala. Tās grūti paslaucīt malā, kaut gan zini, ka tās nav no Dieva. Lūk, ko Viņš tev saka: “Es tevi mīlu. Es esmu ar tevi. Es vēlos, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es vēlos, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam!”

Šī ir tā balss, ko vajag dzirdēt. Taču, lai tas notiktu, tev nemitīgi jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, dienu un nakti. Jo tu taču pats nosaki un izlem, ko domāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem aizvest līdz pilnīgai pašiznīcībai, bet ar rīcību tikai nostiprināties sevis paša nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvelēties citu ceļu: domāt, runāt un rīkoties Dieva vārdā un doties pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.
Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS