Tu izvēlies ceļu, vai ceļš izvēlas tevi?

Starp simtiem tūkstošu iespēju ieraudzīt “to īsto”, savējo, pašu dārgāko. Tās durvis, pa kurām var ieiet un nonākt pavisam jaunā telpā.

Vai arī tās atslēgas, kas der kādām iekšējām durvīm. Ideāli. Un ļauj atvērt labākos no iespējamajiem likteņa variantiem. Kļūt par savas dzīves varoni, kurš nogājis šo ceļu un pārveidojies. Dzīvojis ar to, par ko dega sirds. Gājis tur, kur citi baidījās iet. Atklājis tos ceļus, kurus spēja atklāt tikai viņš viens.
Vai ceļa sākumā varonis zināja, kāds viņam izvērtīsies šis ceļojums? Kāds viņš atgriezīsies mājās? Kāds viņš kļūs? Kā ceļš viņu izmainīs? Nē, nezināja. Un pat iedomāties nevarēja. Viņš tikai juta dvēseles aicinājumu sevī un savas sirds karstumu. Sajuta un kāpa nezināmajā, vēl neizpētītajā. Lai neiespējamais kļūtu iespējams. Lai viņš kļūtu par to, par ko viņam jākļūst. Lai pa īstam satiktos ar sevi un apgūtu savu patieso spēku.

Mans ceļš ir mans turpinājums. Es esmu sava ceļa turpinājums. Mēs neesam viens no otra atdalāmi. Mans ceļš atver man mani. Mans ceļš atklāj manu patieso spēku. Mans ceļš man parāda to, kāda patiesībā esmu. Kas es esmu. Uz ko esmu spējīga. Viss, kas notiek manā ceļā nāk man par labu. Pat tad, ja dažkārt man var šķist, ka tā nav.

Viss ir par mani, viss ir domāts man.

Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām

Ja runājam pavisam godīgi, es esmu pārliecināta, ka ar to moderno mīlestību pret sevi, par ko taurē uz katra stūra, gandrīz visiem mums viss ir kartībā.

Un vairums gadījumu, mēs tikai koķetējam, apgalvojot pretējo…. mēs tomēr sevi ļoti mīlam.

Taču ar cieņu viss ir daudz bēdīgāk. Ar pašcieņu, bez kuras ļoti daudz kas kļūst neiespējams, un Mīlestība – bezjēdzīga.

Mīlestība ir putns ar viegliem spārniem. Tai nav vajadzīgi noteikumi. Sagribēja – atlidoja.

Cieņa nav putns. Tā ir atbildīgs psihes darbinieks, ja tā varētu to teikt.
Tu nenoķersi tās selfiju izdevīgā rakursā. Nespēsi to aizraut sarunās ar Visumu, ne pārliecināt ar afirmācijām par to, cik ļoti īpašs esi.
Tai vajadzīgi konkrēti fakti. Darbības. Notikumi. Pierādījumi.

Mani mīļie, citiem vārdiem sakot, psiholoģiskā noturība nav atkarīga no tā, ko mēs par sevi domājam un runājam, bet gan no tā, kas patiesībā esam un vai cienam sevi tieši tajā realitātē, kurā atrodamies tieši tagad.

Un, lai to saprastu un zinātu, ir jābūt skaidrībai par savām darbībām, izvēles un lēmumu pieņemšanas mehānismu, principiem un galvenajām vērtībām, nerimtīgu attīstību, pieauguša cilvēka atbildību, spēju nekādā gadījumā nemaksāt ar savu pašcieņu, reālām zināšanām, prasmēm un profesionālismam, nevis pompozai neeksistejošā pasniegšanai…

Cieņa a priori nevar sastāvēt no neeksistējosām lietām.
Tā balstās uz to, kas ir.
Turklāt cienīgs zaudējums tai var izrādīties daudz vērtīgāks par jebkuru uzvaru, kas panākta dēļ augstprātīgas vēlmes kādu pārsteigt vai pazemot.

Citus var apmānīt, bet sevi  nē…

Pašcieņa ir ceļš, kuru katrs pats iet savām kājām.
Un ar citiem ir tāpat.

Jā, Mīlestību mēs varam saņemt dāvanā, bet cieņu nāksies nopelnīt….

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par izvēlēm

No visiem iespējamajiem vecākiem, es izvēlējos tieši šos. Tad kāpēc gan es uzskatu, ka viņi ir nepareizi?
No visiem iespējamajiem vīriešiem par dzīvesbiedru es izvēlējos tieši šo. Tad kāpēc es pastavīgi esmu ar viņu neapmierināta?
No visiem iespējamajiem bērniem es piedzemdēju tieši šos. Tad kāpēc es visu laiku cenšos viņus izmainīt un uzlabot?
No visām iespējamajām audzināšanas metodēm es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es žēlojos par to, ka mani bērni ir tik slikti audzināti?
No visām iespējamajām attiecībām es izvēlējos tieši šīs. Tad kāpēc gan es dusmojos par to, ka manas draudzenes ir muļķes un tenkotājas?
No visiem iespējamajiem apģērbu fasoniem es izvēlejos tieši šos. Tad kāpēc man skapis pilns ar apģērbiem, bet es sūdzos, ka nav ko uzģērbt?
No visiem iespējamajiem laika pavadīšanas veidiem es izvēlējos tieši šādus. Tad kāpēc gan man nekad neatliek laika pilnvērtīgai atpūtai?
No visiem iespējamajiem faktiem es izvēlos tos, kuri šķiet man pareizi. Tad kāpēc es skumstu par to, ka pasaule ir tik neinteresanta un vienveidīga?
No visiem iespējamajiem variantiem es izvēlējos atbildību par savām neveiksmēm novelt uz kādu citu. Tad kāpēc es tik ļoti apvainojos uz visiem, kas cenšas mani pamācīt?
No visiem iespējamajiem likteņa piedāvātajiem scenārijiem es izvēlējos to, kurš notiek. Tad kāpēc gan es esmu tik pārliecināta par to, ka dzīve pret mani ir netaisnīga?

Elfika
Ilustrācija: Szegedy Tamara
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ko drīkst cilvēks un ko visbiežāk sev aizliedz

Pie manis bieži nāk klienti, kuriem, visticamāk, bērnībā tika aizliegtas daudzas lietas. Vai arī kaut kas ar viņiem notika tāds, ka viņi paši sev aizliedza šīs vienkāršās lietas. Kad es viņiem saku, ka to drīkst, viņi sākumā ir izbrīnīti, bet pēc tam dzīve mainās uz labo pusi. Es nolēmu uzrakstīt par to, ko cilvēki drīkst. Ja nu pēkšņi kāds to ir aizliedzis. Un pie viena, tas būs atgādinājums man pašai.

DRĪKST ELPOT
Kad cilvēks stāsta par saviem pārdzīvojumiem, viņš bieži vien gandrīz vai neelpo. Ar muti kāri tver gaisu, kā zivs uz sauszemes, un neapzināti aiztur elpu. Bet pēc tam krampjaini izelpo, un pēc tam atkal cenšas ieelpot. Vai arī elpo tik virspusēji, it kā censtos notēlot, ka viņa te vispār nav. Kā bērns, kurš slēpjas skapī, vai kā kukainis, kurš cenšas izlikties par beigtu. Un, protams, tikai retais (īpaši sievietes) elpo ar vēderu. Visi cenšas elpot ar krūtīm. Tad, lūk, tu DRĪKSTI un TEV VAJAG ELPOT. Kad pārdzīvo, kad priecājies, kad ir grūti un viegli. Neaizmirsti elpot. Jo elpošana ir dzīvība un atslābināšanās vienlaicīgi. Un vēl šajā procesā var iekļaut vēderu, jo tajā ir ķermeņa enerģētiskais centrs. Un tas ir dabiski. Atslābini vidukli un uz priekšu!

DRĪKST RAUDĀT
Kad ir skumji un, kad priecīgi. Un vispār, jebkurā brīdī. Asaras ir normāla cilvēciska reakcija. Tās var nest atvieglojumu un skaidrību. Var raudāt cilvēkos, pat tad, ja tie nav pazīstami. Un tā ir viņu personiskā darīšana, ko viņi par tevi padomās. Ja tu raudi patiesi no sirds, iespējams, tevi nomierinās un tu saņemsi dvēselisko siltumu. Kad es cilvēkiem saku, ka drīkst raudāt, viņi bieži vien to arī nekavējoties dara, tā atlaižot gan sakrājušās asaras, gan spriedzi un pēc tam var vieglāk dzīvot.

DRĪKST DUSMOTIES
Uz ikvienu, uz pazīstamo, uz svešinieku. Var dusmoties uz tuvajiem, savu ģimeni, pat uz bērniem. Drīkst dusmoties uz tiem, kurus tu mīli. Te nav nekādas pretrunas. Tāpēc, ka dusmas ir dabiskas, tā izpaužas mūsu vitalitāte. Gan dusmas gan mīlestība var eksistēt vienlaicīgi. Atņemot sev iespēju dusmoties, tu vari atņemt sev iespēju arī mīlēt.

Pareizi virzītas dusmas palīdz mums sasniegt savus mērķus. Tam arī tās dotas. Dusmas uz saviem tuvākajiem signalizē par to, ka esam ļāvuši pārkāpt savas robežas. Un to, ka ir jāatjauno līdzsvars. Ļoti bieži mazi bērni pārkāpj savu vecāku robežas, paši to nezinot, un dusmoties par to nav nekas slikts. Ir ļoti svarīgi iemācīties RUNĀT PAR SAVĀM DUSMĀM. Tā ir tikai sajūta. Tā nav darbība. Bet darbības var būt dažādas. Un te nu ir vajadzīgs ekoloģiskums.

Kad mēs paužam savas dusmas, mēs dodam ceļu savām citām sajūtām, tai skaitā arī priekam.

Ekoloģiska dusmu izpausme ir tad, kad tu, piemēram:
– paziņo par to, kas tev nepatīk;
– sasniedz savus mērķus;
– atbrīvo vietu savā dzīvē kaut kam jaunam;
– sargā savas robežas;
– atrodi laiku rūpēm par sevi;
– izdomā savu veidu. Vēlams – ne tikai vienu.

DRĪKST RUNĀT TO, KO TU DOMĀ
Ir tikai gudri atrast pareizo laiku un vietu. Tuvākie tavi cilvēki to novērtēs, ja tu būsi atradis pareizo mirkli. Savukārt mazāk pazīstamie cilvēki var to novērtēt un kļūt tev tuvāki.

DRĪKST RUNĀT PAR SAVĀM SAJŪTĀM⠀
Tas ir pirmais solis ceļā uz to izpaušanu. Runāt par savām jūtām nenozīmē žēloties. Tas nozīmē padarīt tās redzamas un virzīties uz savu patieso vajadzību apmierināšanu.

DRĪKST BAIDĪTIES
Ja tev ir bail, nevajag tēlot, ka tā nav. Cilvēkiem bieži vien ir bail, un tā ir gluži dabiska reakcija uz kaut ko jaunu un nepazīstamu. Un var neslēpt savas bailes aiz dusmu un vienaldzības maskas. Arī vīrieši drīkst baidīties. Viņi taču arī ir cilvēki.⠀

DRĪKST ATZĪTIES SAVĀ VĀJUMĀ⠀
Ja tu kaut ko nezini vai neproti. Ja tev šobrīd nav resursu, spēka vai naudas, vienkārši pasaki to. Tā gadās visiem. Un, ja tu par to pateiksi patiesību, tev būs iespēja turpināt attiecības. 

DRĪKST LŪGT PALĪDZĪBU
Mēs visi esam cilvēki un dzīvojam starp cilvēkiem. Daudzi domā, ka lūgums palīdzēt nozīmē sava vājuma paušanu, jo baidās saņemt atteikumu. Taču palīdzēt viens otram ir normāla un dabiska cilvēku mijiedarbība. Daudzi novērtēs to, ka tu viņiem ļauj sev palīdzēt. Tāpēc, ka nesavtīgi palīdzēt otram ir patīkami. Un arī vājš tu drīksti būt. Īpaši tas attiecas uz sievietēm.

DRĪKST KAUNĒTIES
Kauns nav tā patīkamākā sajūta un ļoti bieži no tā gribas paslēpties, un dažkārt pat izlīst cauri zemei. To ir ļoti grūti pārciest. Taču, ja atzīstam, ka mums ir kauns, tad jau būs daudz vieglāk ar to kaut ko darīt.

VAR UN DRĪKST RUNĀT PAR TO, KO TU VĒLIES
Nevajag gaidīt, kad cilvēki paši to sapratīs. Pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem ne vienmēr ir telepātiskas spējas. Ja tu konkrēti pastāstīsi par to, ko tu vēlies, būs daudz vienkāršāk dzīvot.

DRĪKST ATTEIKT PAT VISLABĀKAJIEM CILVĒKIEM
Ļoti bieži cilvēki mums lūdz kaut ko tādu, ko mēs negribam darīt, taču mums ir neērti atteikt, jo cilvēki taču ir labi. Taču, nepasakot šodien “nē”, mēs rīt nevarēsim būt viņiem blakus – tiem, kuriem laikus neesam atteikuši.

DRĪKST ATTEIKTIES UN PATEIKT “NĒ”
Ja tev piedāvā kaut ko tādu, ko tu nevēlies. Ja tas nav gluži tas, ko tu vēlies. Var pateikt “nē” un nepaskaidrot iemeslu.

DRĪKST RŪPĒTIES PAR SEVI
Par sevi ir jāiemācās rūpēties pat tad, ja par tevi neviens nav rūpējies. Daudziem to ir ļoti grūti izdarīt, ja vecāki vai dzīvesbiedrs blakus par sevi nerūpējas. Daudzi saka “Kā gan es varu atļauties to, ko mani tuvākie sev neatļauj”. Tad, lūk, sāc ar sevi un parādi viņiem piemēru.

DRĪKST DARĪT MUĻĶĪBAS
Iespējams, pēc daudziem gadiem tu tās atcerēsies ar smaidu.

DRĪKST KĻŪDĪTIES
Lēmumu izvēles un pieņemšanas process ir viens no sarežģītākajiem procesiem mūsu dzīvē. Gadās, ka cilvēks izvēlas augstskolu, mācās tur un pabeidzot saprot, ka nevēlas strādāt savā izvēlētajā profesijā. Un tad tērē savu laiku un resursus kaunam par nepareizo izvēli vai, cenšoties iemīlēt savu iepriekš izvēlēto specialitāti. Taču var vienkārši apstāties un sev atzīties, ka tas nav tavs, un ir jāmeklē kaut kas cits. Dažkārt cilvēki izvēlas ne tos dzīvesbiedrus, un to apzinoties ilgi pārdzīvo, baidās šķirties un aizvainot cilvēku. Taču mūsu lēmumi ir kā bērnu dienu apģērbs. Sākumā tas der, bet pēc laika mēs no tā esam izauguši. Un tad var apstāties un pieņemt jaunu lēmumu.

TU DRĪKSTI NEZINĀT, KO TU GRIBI
Katram cilvēkam mēdz būt brīži, kad viņš nezin, ko vēlas. Un tas ir normāli. Taču šajos brīžos vari sev šķist apmaldījies un vientuļš. Un tad mums sāk šķist, ka visi pārējie gan zin, ko grib. Taču tas tā nav. Ikvienai vēlmei ir jānobriest. Un jo ilgāk tā briest, jo spēcīgāka un skaidrāka tā kļūst. Dod sev laiku pašūpoties nezināmajā. Pamēģini dažādas lietas un izvēlies nesteidzoties, esi uzmanīgs pret sevi.

TU DRĪKSTI BŪT NE TĀDS KĀ CITI
Valkāt atšķirīgu apģērbu, iet citā virzienā, ēst atšķirīgu ēdienu un dzert atšķirīgus dzērienus. Svarīgi būt pašam.

TU DRĪKSTI BŪT SPONTĀNS
Nav obligāti visu darīt pec plāna. Drīkst mainīt savus plānus procesā, drīkst negaidīti zvanīt draugiem, atrasties jaunās vietās neierastā laikā. Tas izgrūž mūs no šabloniem un liek domāt. 

TU DRĪKSTI BŪT SMIEKLĪGS
Valkāt smieklīgu apģērbu vai darīt smieklīgas lietas. Tas tikai norāda uz to, ka tu esi dzīvs cilvēks.

DRĪKST ATSLĀBINĀTIES
Tu drīksti atlaisties kreslā, apgulties dīvānā, ilgi vannoties, iet lēnām, apstāties. Tu drīksti nesteigties. Drīkst izgāzt vēderu un tas pat ir veselīgi.

TU DRĪKSTI BŪT LĒNS
Bremzēt. Nesaprast. Ilgi pieņemt lēmumus, apsvērt visus variantus. Pateikt “pagaidi, lūdzu”, “man jāpadomā”, “šobrīd es neesmu gatavs atbildēt”, ” es nezinu”.

DRĪKST SMAIDĪT
Ja tev ir labs garastāvoklis, ja tu atcerējies smieklīgu anekdoti vai lasi jautru grāmatu. Drīkst smaidīt braucot metro, ja apkārt ir nepazīstami cilveki. Iespējams, tu uzlabosi garastāvokli arī viņiem.

TU DRĪKSTI BŪT LAIMĪGS UN RUNĀT PAR TO
Ja blakus tev ir nelaimīgi cilvēki, tad viņiem blakus ir grūti būt laimīgam. Ja tu esi laimīgs, tad ir sarežģīti to teikt cilvēkam, kurš ir nelaimīgs. Taču, ja cilvēki ir hroniski nelaimīgi, tā ir viņu izvēle. Pat tad, ja viņi to neapzinās. Bet, ja cilvēki nelaimīgi ir īslaicīgi, tev vienmār ir iespēja ar savu piemēru parādīt, ka laime ir, tikai tā dažkārt nedaudz jāpagaida. Var būt nevajag lielīties ar savu laimi, taču dalīties tajā ir ļoti vērts, tad tās būs vairāk.

Aglaja Datešidze
Foto: Olia Danilevich
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tas, ko nevēlas darīt tava Dvēsele

Būt laimīgam ir viegli. Ir tikai jāatļauj sev nedarīt neko no tā, ko tu patiesībā nevēlies darīt. Ko nevēlas darīt tava Dvēsele.

Tava Dvēsele neiet pretrunā ar pasauli, tava Dvēsele neiet graut, tava Dvēsele neiet melot, neiet nepatiesi liecināt pret savu tuvāko. Tava Dvēsele neiet zagt, neiet veikt netiklas darbības, neiet nodarīt pāri un pazemot. Tava Dvēsele neiet medībās un nedodas uzstādīt slazdus. Neiet iekarot un neiet saņemt gūstā pretinieku.

Un arī tu neej.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mazāko ļaunumu

atlaist10

Patiesībā mēs vienmēr zinām, kā pareizi rīkoties grūtās situācijās. Ko teikt, kurp iet, kā izskatīties un kādus lēmumus pieņemt. Mēs visu to zinām, taču, pat zinot un pieliekot piepūli, mēs darām ne to, ko vajadzētu darīt.
Baramies, kaut gan apzināmies, ka tas ne pie kā laba nenovedīs. Šķiramies, kaut zinām, ka tas ievaino mūsu bērnus. Sakām to, ko domājam, kaut gan tas vēl vairāk saasina situāciju. Nobīstamies un mūkam tur, kur būtu bijis nepieciešams palikt. Nevaram paciest, kaut gan viedi cilvēki paciestu. Atkal un atkal kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, kaut gan gandrīz skaidri zinām, kas notiks tālāk.
Vai arī kāpjam uz jauniem, līdz šim nepazīstamiem grābekļiem, pat nesaprotot, kā tieši tā bojājam sev dzīvi.
Un ļoti bieži nav skaidrs, kas ir labāk: zināt, kā tu to dari un nespēt neko mainīt, vai arī nezināt, kā tu to dari, un mocīties nesapratnē un izmisumā. Un atkal ciest dvēseles mokas no tā, ka zināšanas nepadara mūs prasmīgākus, bet pieredze negarantē veiksmi. Taču mēs neesam dievi. Un pat, zinot ideālo izeju no situācijas, dažkārt viss, ko varam izdarīt – nodarīt sev un apkārtējiem mazāko ļaunumu.
Jā, lai cik skumji tas arī nebūtu, visbiežāk viss, kas iespējams – iziet no situācijas ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Nodarīt minimālus postījumus. Samierināties ar to, ka nodarīsi sev un citiem sāpes. Darīt nepatīkamo, zinot, ka, ja to nedarīsi, būs vēl sliktāk. Saprast, ka uzvarētāju šajā situācijā nebūs. Ka  izslavētais “uzvarēja – uzvarēja” nav iespējams. Ka nāksies vien nolīst maliņā un laizīt savas brūces cerībā, ka nākamo reizi būsi gudrāks, pieredzējušāks un neiekritīsi tai pašā slazdā. Bet, ja arī iekritīsi, tad atradīsi kādu skaistu risinājumu.
Mēs patiešām neesam dievi. Un mūsu spējas ir ierobežotas. Un eksistē viedoklis, ka mēs, vienkāršie cilvēki, vienmēr, katru minūti, katru sekundi darām pašu labāko, ko varam, vadoties no esošajiem apstākļiem. Ņemot verā savas šaurās, ierobežotās cilvēciskās iespējas un ierobežoto izpratni. Traumēti ar savu personīgo sāpīgo pieredzi. Savus iekšējos škēršļus pārvaroši. Vēloties tikai to labāko un tiecoties pec tā kā nu protam. Godīgi savos centienos.
Un ir cerība, ka šī tiekšanās un godīgums nākotnē mums atnesīs savus ilgi gaidītos augļus.

Lūk, tāds stāsts.
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi

Dievs1111

Tu pastāvīgi esi izvēles priekšā. Un jautājums ir viens: vai iesi aiz Dieva vai paklausīsi savam šaubu māktajam “Es”. Tu zini, kurš lēmums ir īstais, bet garastāvoklis, kaislības un sajūtas tev liek izvēlēties pašnoliegšanas ceļu.

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi un Viņš tev dāvā to, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs. Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var censties tevi pārliecināt par to, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēl joprojām ciešu tās pašas dvēseles sāpes, ko cietu pirms pusgada. Visticamākais, es atkal ieslīgšu tajos pašos depresīvajos stāvokļos un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”

Līdzīgām domām nav gala. Tās grūti paslaucīt malā, kaut gan zini, ka tās nav no Dieva. Lūk, ko Viņš tev saka: “Es tevi mīlu. Es esmu ar tevi. Es vēlos, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es vēlos, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam!”

Šī ir tā balss, ko vajag dzirdēt. Taču, lai tas notiktu, tev nemitīgi jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, dienu un nakti. Jo tu taču pats nosaki un izlem, ko domāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem aizvest līdz pilnīgai pašiznīcībai, bet ar rīcību tikai nostiprināties sevis paša nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvelēties citu ceļu: domāt, runāt un rīkoties Dieva vārdā un doties pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.
Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kad mēs pieņemam lēmumu nebūt kā mūsu vecāki

seit un tagad11

– Piedot tēvam? Kā? Viņš taču bija pieaudzis vecis, es – maziņa, bezpalīdzīga meitenīte! Un tas lops lika man ar plikiem ceļiem stāvēt uz zirņiem!
– Cik tev šobrīd gadu?
– 32! Un es brīnišķīgi saprotu, ka pieaugušam cilvēkam vienmēr ir izvēle, dzert vai nedzert, mīlēt vai ienīst. Sanāk, ka arī viņam bija izvēle, taču viņš izvēlējās mani cietsirdīgi sodīt, un man nospļauties, ka viņa tēvs viņu tieši tāpat sodīja!
– Kā tu uzskati, vai tev ir izvēle?
– Protams! Tāpēc es nekad fiziski neietekmēšu savu bērnu!
– Tā nav gluži izvēle, tā ir aiziešana no pretējā. Tu ienīsti savu tēvu par to, ka viņš tevi sodīja un ej pretējā virzienā, un tāpēc ar savu dēlu rīkojies gluži pretēji, kā tavs tēvs rīkojās ar tevi.
– Neskatoties uz to, es esmu pieaugusi sieviete, un man ir izvēles iespēja.
– Kāpēc tu neizvēlies pārstāt būt apvainota uz savu tēvu?
– Kā jūs to domājat?
– Nu, tev taču ir izvēle!
– Bet tas taču ir pavisam kas cits!!!
– Nē. Tā ir tāda pati izvēles iespēja, taču tu to nedari. Kāpēc?
– Jūs mani iedzināt stūrī!
– Ne jau es. Tavs prāts to izdarīja. Kamēr tu dzīvo prātā: tev nav izvēles, tā ir tikai ilūzija par izvēles iespēju. Ār kādu pildspalvu tu parakstīsi līgumu: zilu vai melnu?”- tas nozīmē, ka izvēles iespēja tev it kā ir, bet tikai pildspalvas krāsas izvēle, bet līgumu tu parakstīsi jebkurā gadījumā.
Saproti?
– Ne gluži. Paskaidrojiet!
– Tev šķiet, ka tavam tēvam bija izvēle. Bet tas tā nav. Viņš rīkojās sava prāta ietvaros. Viņa pasaules redzējumā sods bija gluži dabisks audzināšanas veids, un izvēle vienīgi tajā, kāds un cik liels būs šis sods. Kamēr cilvēks dzīvo sava prāta koridorā – nekādas izvēles nav. Par kādu izvēli var runāt, ja cilvēka dzīvi regulē prāts? Cilvēks un prāts vairumā gadījumu ir vienots vesels. ja vien tikai….
– Vai ir kāda iespēja?
– Protams 🙂 Ja vien tikai cilvēks netiecas pēc apzinātas dzīves. Jo identificējot sevi ar prātu, sanāk sava veida neprāts. Vienkārši cilvēki nezin, ka var dzīvot savādāk. Viņus simtiem gadu ir mācījuši dzīvot tikai ar prātu, tāpēc, ka caur to ir vieglāk ar cilvēku manipulēt.
– Man šķita gluži otrādi, domājošs cilvēks var pats vadīt savu dzīvi.
– Tev tā tikai šķiet. Domājošs cilvēks var vadīt biznesu, bet pa īstam vadīt dzīvi var tikai apzināts cilvēks.
– Kādi nieki!
– Tu sevi uzskati par domājošu cilvēku?
– Protams!
– Tad kāpēc Tu nespēj pārvaldīt savu aizvainojumu pret tēvu? Tev taču dēļ šī aizvainojuma ir tik grūti, tik slikti, bet tu joprojām turi šo rūgtumu. Vai tev nešķiet, ka kaut kādā mērā tas ir neprāts, likt pašam sev ciest?
– Tagad tā šķiet. Kā to mainīt?
– Kad tu dod priekšroku izvēlei paturēt savu aizvainojumu – tu dzīvo pagātnē. Bet kāda gan jēga ciest par izlietu pienu? Sac dzīvot šeit un tagad. Esi klātesošs.  Tava klātesamība ir spējīga tevi sazemēt, lai tevi neplosītu pagātnes aizvainojumi.
– Ko nozīmē būt klātesošam?
– Vēro sevi. Paskaties uz sevi no malas.
Kad tu pēdējo reizi nometi telefona klausuli sarunā ar savu tēvu – atceries, paskaties uz sevi no malas, uz savu seju, žestiem, ieklausies savā kliegšanā. Vai tu pati sev tajā brīdī patīc? Tev patīk skatīties uz sevi – tādu?
– Nē!

Piedošana ir iespējama tikai tad, kad tev kļūst pieejams spēks “tagad”, momentā, kad tu kļusti klātesošs. Un šajā brīdī pagātne zaudē savu varu pār tevi. Tev pārstaj būt vajadzīgs tavs aizvainojums. Un aizvainojums zaudē savu jēgu.

– Vienkārši paskatīties uz sevi no malas mirklī, kad sāc dusmoties un apvainoties?!
– Sāc ar to, un tev iepatiksies!
Avots: facebook
Autors: Alisa Alisa
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu
Tulkoja: Ginta FS

Negribu atbildību. Gribu ticēt brīnumam.

gliemeznica3

Es ļoti bieži sastopos ar situāciju, kad gudri, skaisti un inteliģenti cilvēki ir ļoti nelaimīgi. Un viss tikai tāpēc, ka kāds ar viņiem manipulē, kāds indē viņu dzīvi u.t.t.

Attīstošas literatūras lasīšana un pašrealizācija dažkārt nospēlē diezgan šaubīgu lomu. No vienas puses paaugstinās informētības līmenis. Runas laikā skaisti, kā pērles, birst daudz psiholoģisku terminu un specifisku vārdu. No otras puses, cilvēks nokļūst tādā kā gliemežnīcā, no kuras reālo dzīvi neredz un arī dzirdamība ir slikta. Un vispār, ja nevēlaties mani pieņemt tādu, kāds es esmu, es paslēpšos savā aliņā un izdomāšu pats sev savu pasauli.

Visi šie brīnišķīgie padomi (bez sarkasma): “Iemīli sevi!”, “Aizej no toksiskām attiecībām!”, “Rūpes par sevi nav egoisms”, un tā tālāk, tiek pārprasti. Daudzi tos uztver kā aicinājumu tam, ka es esmu tāds brīnišķīgs, šaubu nav, un tāpēc visi man kaut ko ir parādā. Es nevienam pāri nedaru, bet man gan dara.

Ne jau es savu dzīvi padarīju nepanesamu. Mammas, tēti, vīri, bērni, kaimiņi, radinieki, mājdzīvnieki, prezidents, valsts, pasaule un vispār Visums. Ārējais un tikai ārējais faktors. Cilvēks taču strādā ar sevi, attīstās, lūk, pat grāmatas lasa un lekcijas apmeklē. Realizēties, pēc gliemežnīcā dzīvojoša cilvēka domām, viņš nevar, jo šī pasaule ir naidīgi noskaņota.

Un te nu sākas pats interesantākais. Katram, kurš nav gana labs, tiek uzspiesta kauna zīme. Viens – narciss, otra – histēriķe. Te man ir toksiskas attiecības, jo, redz, cilvēks nekrīt pie manām kājām, reaģējot uz manām kaprīzēm. Tas viss padara dzīvi neciešamu.

Es taču esmu labs, paciešu, un ciešu viņu dēļ.

Ja tu esi šajā situācijā, tātad tev pašam tā ir vajadzīga, tu to gribi.
Atbildi sev uz jautājumu: kāpēc tu neej prom, ja reiz tev ir tik slikti? Kāpēc nemeklē izeju? Kas tevi tur un, kāpēc tev tas ir vajadzīgs? Pacenties būt godīgs pret sevi un godīgi atbildēt uz šiem jautājumiem.

ATBILDĪBA. Lūk, zelta vārds. Katram cilvēkam jāapzinās sava atbildība par katru savu lēmumu. Par katru savu soli. Tā ir tava un tikai tava izvēle.

Tu izvēlējies savu vīru, savu profesiju, darbu, draugus, u.t.t. Neapmierina? Pārtrauc attiecības, taču atceries, ka tā ir tava izvēle. Atceries, ka ikvienas attiecības nav spēle vienos vārtos.

Esi drosmīgs! Uzņemies atbildību par saviem vārdiem, uzvedību (pat tad ja tevi ignorē). Paskaties uz sevi un situāciju no malas!

Uzņemies atbildību par savu dzīvi. Realitātē nav labās fejas, kas noslaucīs asariņu no tavām acīm, novicinās burvju nūjiņu un, lūk, tev būs prestižs, interesants un labi apmaksāts darbs, vienmēr atbalstoši, pieņemoši un uzticami draugi, princis vai princese, kas uzrodas nez no kurienes un ir gatavs izraut savu sirdi no krūtīm kā Danko, lai apgaismotu tavu dzīves ceļu.

Sakārto savu kontroles lokusu. Nepiedēvē savas neveiksmes ārējiem faktoriem. Neuzvel atbildību par savu dzīvi uz citu cilvēku pleciem. Tā ir tavējā.

Un mīlēt sevi nozīmē būt atbildīgam par savu izvēli un savu dzīvi!

Avots: http://magic-goal.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS