Par iespēju pārdzīvot

(cilvēkus ar vāju nervu sistēmu un padomdevējus, lūdzu nelasīt)

Tas bija sen, kad es savā otrajā gadu desmitā atnācu pie sava tēva ar veselu buķeti dažādu pretenziju un briesmīgām atmiņam par sabojāto jaunību. Viņš uz mani paskatījās, smagi nopūtās un teica: “Zini, meit, tu arī to pārdzīvosi”. Bet pēc tam iestrēba karstas kafijas malku, ievilka cigaretes dūmu un mierīgi piebilda: “Un es to pārdzīvošu”.

Ak, Dievs, cik cinisks un bezsirdīgs man tolaik šķita šis paziņojums tabakas dūmu mākonī! Kā viņš mierīgi var pārdzīvot to, ka ar mani noticis nenovēršamais, un atgriezties pie savas kafijas? Kā viņš vispār to spēj? Ja viņš mani mīl, par ko es nešaubos, tad kā viņam vispār iespējams pārdzīvot manas nelaimes?! Taču, lūk…

Bet nosoļojusi vēl pāris desmitus gadu, es piedzīvoju suicidālu šantāžu no kādas jaunas man tuvas būtnes mutes. Viņa romantiskā manierē sāka spriedelēt par to, kā grasās pēc augstskolas beigšanas (tātad labākajā gadījumā pēc pieciem gadiem) aiziet no dzīves, lai atriebtos visiem pāridarītājiem uzreiz. Vecmāmiņa noteikti to nepārcietīšot. Arī vectētiņš, un draudzenes, un puiši un vecāki…. Un tad es mierīgi sev pilnīgi neraksturīgā (bet varbūt ļoti raksturīgā) manierē atcirtu, ka viņiem būs ļoti slikti, bet ļoti iespējams, ka viņi to pārdzīvos… Un es arī, tā vai citādāk pārdzīvošu. Nedod Dievs to atkārtot mājas apstākļos! Lieki piebilst, ka pēc sašutušiem un aizvainotiem kliedzieniem, dusmām un siekalu šļakatām pašnāvnieciskā šantāža beidzās uz visiem laikiem? Patiesībā tajā vispār nebija nekāda spēka.

Starp citu par suicīdu no tuva cilvēka es dzirdēju ne pirmo reizi. Ļoti sen kāds man tuvs bērnības draugs ar mani padalījās ļoti līdzsvarotā šādā lēmumā. Bet pēc tam, noklausījies manas pārdomas par sešpadsmit gadiem, kas pavadīti jēgas un cieņas meklējumos pret vecākiem, aizgāja. Šķiet, ka es biju pēdējā viņa ceļā. Bet pēc pāris nedēļām viss izrādījās ļoti sāpīgi, taču vairs ne pārsteidzoši. Es mokoši malu domas par to, vai varēju viņu izglābt, un nonācu pie secinājuma, ka es vispār neesmu nekāds glābējs. Un atliek vienīgi kaut kā pārdzīvot zaudējumu.

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka saprotu, cik maz mums ir varas citu vietā kaut ko izvēlēties, kaut ko pārdzīvot vai nepārdzīvot. Un, ja tā notiks. Jā, un arī mūsu iespēja izdzīvot un pārdzīvot daudz ko ir milzīga.

Un šķiet, ka notiek kaut kas drausmīgs. Vienkārši neaptverams. Kaut kas, ko vārdos aprakstīt nav iespējams. Un ko nevienam nekad nenovēlēsi. Ko veselām paaudzēm nāksies labot. Uz ko var tikai skatīties un raudāt. Pat ne raudāt – asaras jau ir vismaz kaut kāda izeja. Vienkārši skatīties…
Bet kāds taču stāv un skatās! Un pārdzīvo kā svešus tā arī savus sižetus. Pārdzīvo un turpina elpot, staigāt, ķemmēt matus. Bet pēc tam vispār – runāt, domāt un smieties. Izdzīvo un pārdzīvo. Bet pēc tam noskurinās, izraudās, izrunājas un pat uzplaukst.

Un šķiet, ka lai arī nesaprotot, kā, tomēr katru rītu nez kāpēc mostas. Un vai nu pats pārdzīvo neiespējamību, vai ļauj neiespējamībai izdzīvoties caur sevi. Ienāk neizmērojamais, pāriet nepanesamais, iziet neaptveramais. Bet cilvēks paliek. Kaut kāds savādāks, taču pietiekami vesels, lai paskatītos, dziļi ievilku elpu, iedzertu karstas kafijas malku un domīgi teiktu: “Izskatās, ka es to esmu pārdzīvojis”.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis