NE sava atbildība

Ir lamatas, kurās bieži iekļūst “ar sevi strādājoši” cilvēki.

Vienas no tām – uzņemties NE savu atbildību.
Tas var būt noticis neapzināti, un mēs neatceramies, kur un kad devām tam savu piekrišanu un pieņēmām šo lēmumu.

Un, tā, šis cilvēks rok, rok un rok, un neredz ne galu ne malas šai rakšanai. Par sevi rok un par “to puisi”.

Bezgalīgi izrakumi, kas nedod jūtamu rezultātu. Bezdibenis. 

Viltus atbildība, viltus izrakumi. Rezultātā savas dzīves resursi tiek ieguldīti nevis sevī un savas laimīgās dzīves radīšanā, bet bezgalīgos izrakumos, kuriem ar konkrētā cilvēka dzīvi nav nekāda sakara.

Ne sava atbildība, ne savi pienākumi. Feiks.

Atrisinājums tam, ir atklāt sevi tajā visā. Noņemt no sevis visu, kas nav savs. Un novirzīt savus resursus savas laimīgas un harmoniskas dzīves radīšanai.

Izvēlēties sevi un savu dzīvi.

Anna Gusak
Foto: Nothing Ahead
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Elizabete Gilberta: DROSME

dailslidosana4
Lai atļautu sev dzīvot radošu dzīvi, ir jāatrod atbilde uz galveno jautājumu: vai manī ir drosme atrakt un izcelt gaismā manī gulošos dārgumus?
Es, protams, nevaru zināt, kas slēpjas jūsos. Un, visticamākais, jūs to paši pat nezināt. Kaut gan, droši vien, jūs nojaušat virzienu, kādā rakt.
Kāpēc es esmu pārliecināta par to, ka jūsos ir šie dārgumi? Nu, ko, es domāju, ka ikviens no mums ir radošs eksperiments.
Daba mūsos ieliek brīnumu lietas un pēc tam pakāpjas maliņā, lai ļautu mums pašiem tikt ar tām skaidrībā.
Laiks, kuru veltām šiem radošajiem “izrakumiem”, kas nes mūsu vārdu, tā arī ir mūsu radošā dzīve.
Drosme doties šajā ekspedīcijā, aizstāj ikdienas rutinēto dzīvi ar interesantu un radošu dzīvi. Bet tie negaidītie rezultāti, ko jūs saņemat procesā – tos es dēvēju par Lielo Maģiju.
**
Nebrīnieties par vārdu “radošs” Ar to es nepavisam negribēju teikt, ka ikvienam cilvēkam jākļūst par dzejnieku, mākslinieku, aktieri – kādas no, tā saucamo, radošo profesiju pārstāvim. Es arī nerunāju par radošiem sasniegumiem – kādam tie asociējas ar sarkanajiem paklājiem, vai dzīvošanu Olimpā, vai dziedāšanu Carnegie Hall (kaut arī, ja to sagribēsies, es neiebildīšu).
Es runāju par svarīgāku un plašāku radošuma izpratni. Par dzīvi, kas piepildīta ar zinātkāri – tā vietā, lai dzīvotu baiļu pilnu dzīvi.
Radošuma piemērs ir mana draudzene Sjūzana.
Kad viņai palika 40 gadi, viņa nolēma iemācīties slidot. Precīzāk, viņa jau agrāk to bija darījusi – bērnībā. Taču pusaudža gados noskaidrojās, ka dotumi nav pietiekoši, lai kļūtu par profesionālu sportisti. Ak, šis pusaudžu vecums! Tie, kurus oficiāli atzīst par talantīgiem, uz saviem trauslajiem pleciem uzveļ maisu pilnu ar sociālajām gaidām, savukārt pārējie saņem aizvainojošu birku “parasts cilvēks” un atsakās no radošuma. Kas tā gan par pasauli!!!?
Tad, lūk, nākamos 20 gadus Sjūzana apzināti izvairījās no jebkuras saskarsmes ar daiļslidošanu. Un kam gan viņai tā, ja tāpat viņa nevarēs uzvarēt sacensībās?
Pēc tam viņai pienāca 40 gadu jubileja, un viņa saprata, ja jūtas apātiska, neapmierināta ar sevi, ar savu dzīvi, sagurusi un paļāvusies liktenim. Pateicoties apaļajam dzimšanas dienas datumam, viņa atļāva sev uzdot jautājumu: “kad pēdējo reizi es jutos pa īstam laimīga, viegla, priecīga un radoša”?
Un ar šausmām atklāja, ka tas bija “divdesmit piecus gadus atpakaļ”.
Viņa bija aizliegusi sev to, kas dāvāja viņai neticamu prieku. Bija pienācis laiks noskaidrot, vai vēljoprojām viņai patīk slidot.
Sjūzana nolēma eksperimentēt. Nopirka slidas, atrada slidotavu un apmaksāja treneri. Viņa nepievērsa uzmanību iekšējam kritiķim, kurš deva padomus “likties mierā”, “atcerēties par darāmajiem darbiem”, “Pārstat būt egoistei”. Viņa nepievērsa uzmanību tam, ka pārējie skolnieki, kuri mācījās slidot, bija jaunāki par viņas bērniem.
Viņa vienkārši slidoja.
Trīs reizes nedēļā Sjūzana mostas pirms saullēkta, lai veltītu laiku sev, pirms uzsākt savu sarežģīto un saspringto darba dienu. Katru nedēļu. Jā, un viņai vēljoprojām ļoti patīk slidot, pat vairak kā agrāk, jo šobrīd viņa ļauj sev sajust to, cik daudz prieka viņai dod šis process.
Slidas un ledus viņai iedeva dzīves garšas sajūtu un atņēma laika izjūtu. Viņa vairs neuzskata, ka dzīvo parastu dzīvi. Viņa sev velta gan laiku, gan uzmanību.
Trīs reizes nedēļā no rītiem Sjūzanas dzīvē norisinās klusa, mierīga un priecīga revolūcija.
**
Pievērsiet uzmanību tam, ka viņa nepameta darbu, nepārdeva dzīvokli, nepārtrauca attiecības, neaizbrauca no savas pilsētas uz Toronto, lai mācītos daiļslidošanu pie profesionāla olimpiskā līmeņa trenera. Un tāpat arī, pievērsiet uzmanību tam, ka šis stāsts nebeidzas ar medaļām un čempiona titulu, kas nevienam šeit nav vajadzīgs.
Stāsts vispar nebeidzas – Sjūzana vēljoprojām turpina slidot trīs reiz nedēļā no rītiem. Vienkārši tāpēc, ka slidošanā “uzraka” iespēju vērot savu iekšējās pasaules skaistumu, kuru nespēja atrast nevienā citā nodarbē. Un viņa vēlētos pievērst uzmanību šīs iekšējās pasaules skaistumam tikmēr, kamēr vien dzīvo uz šīs zemes.
Lūk, arī viss.
Lūk, to es saucu par radošu dzīvi!

 

Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

Ko tavi “riebjas” un “tracina” stāsta par tevi

spogulis8

«Гляжусь в тебя, как в зеркало, до головокружения»… skan radio mašīnā, it kā noklausījies manu šodienas sarunu ar studentiem, un ar šo precīzo metaforu to rezumē. Saruna notika pirms pāris stundām un bija negaidīta un ļoti audzinoša. Un sākās tā ar ļoti konkrētu teikumu: “Es jums nepiekrītu!”

Man ļoti patīk tādi asi pagriezieni: tikko sākusies lekcija, tikko studenti ieņēmuši savas vietas, bet še, tev: “Es jums nepiekrītu!”
Puisis ļoti nopietns — uzstājīgs, vai nu jautā vai strīdās.

— Lūk, pasniedzēj, jūs vakar teicāt, ka, ja mani otrā cilvēka kaut kas tracina un dusmo, tas nozīmē, ka visas šīs tracinošās īpašības ir manī pašā…

— Jā, protams, — es piekrītoši smaidot māju ar galvu.

Es patiešām varēju tā pateikt. Un te nu es atceros mūsu vakardienas sarunu —  jau pēc lekcijas un ne par tēmu, bet par emocijām. Esmu ļoti daudz dzirdējusi viņu — «mani besī», «mani tracina», «nevaru skatīties» u.t.t., es atļāvos komentēt šo situāciju un atzīmēt, kas aiz visa tā stāv. Es zinu, studentiem ļoti patīk šīs sarunas. Lūk arī vakar pēc lekcijas parunājām par dusmām un  aizkaitinājumu, par situācijām — palīgiem, par cilvēkiem — spoguļiem. Tā sanāk… Aizķēra, kā izrādās.

— Nu, jā, — saku, — tā es patiešām teicu.

— Bet es nepiekrītu!

— Karogs tev rokā… Mēs taču jau sākumā vienojāmies — es šeit neesmu tāpēc, lai kādu no jums par kaut ko pārliecinātu un, ne tāpēc, lai jūs man piekristu. Es vienkārši dalos ar informāciju. Nestrīdos. Atbildu uz jautājumiem.

— Labi, tad es pajautāšu.. Lūk, mani kaut kas tracina citos, bet es pats nekad tā nedaru, nekad pats tā nerīkojos… Un kas? Manī tā nav, bet mani tas drausmīgi tracina! — dzelžaina argumentācija.
— Kā tagad strādā jūsu teorija?

Kļuva skaidrs, ka puisis gatavs iet līdz galam. Ak, kā es mīlu tādus studentus!

— Sākšu ar to, ka šī teorija, kā minimums vismaz simts gadus nav mana, — es viņu sarūgtināju.
— Bet, lai tiktu skaidrībā ar tavu aizkaitinātāju un saprastu, ko tevī “spoguļo” tavs aizkaitinātājs, ir drusciņ dziļāk jāparok,,, Ja risinājums “gulētu” virspusē, būtu neinteresanti, piekrīti? Kur gan tad būtu intriga, kur sevis atklāšana, kur iekšējie izrakumi, kur darbs ar sevi, mīļoto, beigu beigās?

Visa grupa, kas sen jau pieradusi pie maniem ironiskajiem komentāriem, saspicēja ausis un arī jau praktiski piedalījās mūsu dialogā. Sapratu, ka aizskarta ir kāda ļoti aktuāla tēma. Un, protams, kamēr mēs šo situāciju nenoskaidrosim, nav jēgas sākt nodarbību. Nu, ko…

— Vai tu vari konkretizēt situāciju? Man īsti nav skaidrs: «viņi to dara», «es to nedaru», «mani tas tracina»… Tā, ar slēptu saturu, mēs ar tevi līdz rīta gaismai par to teoretizēsim, bet mums taču vēl dienas kārtībā ir «efektīva biznesa komunikācija». Ja vari, paskaidro ar piemēru, ko tu ar to biji domājis?

— Labi, — puisis uz mirkli apdomājās, un bija redzams, ka vizualizē situāciju, kas viņu tracina.
— Labi. Lūk, es nesmēķēju. Vispār nekad neesmu smēķējis. Bet, kad es redzu meitenes, kuras smēķē, mani tas tracina!

— Tevi tracina tas, kā izskatās smēķējošas meitenes, — es atkārtoju viņam līdzi.

— Jā! Tracina! Kad es redzu, kā viņas stāv uz ielas stūra un piesmēķē un pēc tam izpūš dūmus…Mani tas nenormāli tracina.

— Un, kas tieši tevi tracina, vari pateikt?

— Kā, kas?… — viņš uz mirkli samulsa, — tracina, ka viņas smēķē. Un kā gan lūk, šis var būt mans «spogulis», ja es nesmēķēju? Kā tas vispar attiecas uz mani, ja tas vispar nav par mani? Un tur pat rakt nav kur un ko?

— Pagaidi, pagaidi! — es nedaudz viņu atvēsināju, — skatoties, ar kādu mērķi rakt. Mēs taču šobrīd nerokam bedri ar mērķi: roc dziļāk, met – tālāk! Mēs ar tevi šobrīd veicam arheoloģiskos izrakumus un tāpēc rokam maigi un rūpīgi, lai kaut ko svarīgu nepalaistu garām, piekrīti?

Viņš piekrita. Bet man bija ļoti interesanti vērot viņu un visu grupu, kuri gaidīt gaida, kādi atklājumi viņus šoreiz sagaida šo izrakumu finālā.

— Vai mēs varam sarunāt, ka tu man tagad atradīsi to, kas tevi tik ļoti tracina, kad ieraugi smēķējosas meitenes?

— Varbūt tev nepatīk tabakas smaka, vai arī tas, kā šis process izskatās? — cilvēki ar saspicētajām ausīm pamēgināja padomāt viņa vietā, bet kaut kas viņiem pateica priekšā, ka labāk paklusēt.

— Nē, tas netracina, — pēc brīža jau vairs ne tik uzstājīgi, viņš atbildēja un vairs nebija vēlmes strīdēties. Drīzāk izskatījās, ka viņš meklē atbildi uz savu jautājumu — sevī. Rok.
— Par nepatiku es šajā brīdī nedomāju. Ja arī domāju, tad — ne pirmkārt.

— Un par ko pirmkārt? — es nolēmu kaut nedaudz paātrināt procesu.

— Pirmkārt, es domāju par to, ka viņas taču ir topošās mātes un viņām būs jādzemdē, bet viņas smēķē!

— Bet jādzemdē būs Viņām un slimi būs Viņu bērni. Domā, ka viņas to nezin? Zin! Bet, neskatoties uz to, izvēlas smēķēt. Kas tad tevi tajā tracina? — es nedaudz ciniski turpināju rādīt viņam rakšanas maršrutu.

— Kā var, zinot par sekām, izvēlēties smēķēt?! — pēc visa spriežot, šis patiešām bija viņam ļoti svarīgs jautājums, un emocijas sita augstu vilni. — Kā var tik bezatbildīgi attiekties pret savu veselību un pret savu bērnu veselību?!

Nu, lūk, jau karstāk…. Jau ir par ko runāt. Izskanēja vārds, kuru praktiski jau esam atrakuši. Bet es ne aci nepamirkšķināju, lai viņi paši rok.

— Tātad… Tevi tracina…

— Jā, bezatbildība! Precīzi! Lūk! Tā ir bezatbildība, pie kam apzināta bezatbildība un tā mani arī tracina!

Ja jūs dzirdētu, kā viņš to izkliedza! Tā kā apgaismība būtu atnākusi! Un mīmika, un žesti un balss tonis — viss runāja par to, ka patiešam bijām atrakuši patieso tracinātāju.

Tālāk — vēl interesantāk! Es pat nepaspēju pabeigt savu lēno, ar smaidu: «Saki, man, dārgais draugs… vai tev nav nācies dzirdēt pret sevi vērstas….apsūdzības par šo pašu….». Viņš pēkšņi kļuva ļoti nopietns, saķēra galvu, uz mirkli aizdomājās…

Pēc tam atkal paskatījās uz mani. Sēž un smaida. Galvu šūpojot, it kā baidoties līdz galam apzināties savu atklājumu.

— Jūs neticēsiet!

Jā, patiešām, es neticēšu. Man vienmēr šo «jūs neticēsiet» tādās situācijās ir interesanti dzirdēt.

— Jūs neticēsiet, bet tieši par bezatbildību es sevi pēdējā laikā arvien vairāk šaustu — jau pavisam citā tonī, pat varētu teikt – ar prieku viņš iesaucās.
— Iekārtojos darbā. Domāju, pēdējais kurss, pavilkšu. Savienot mācības ar darbu nav vienkārši. Tad mācībās atpalieku, tad darbā visādas paviršības. Pats sevi nosodu par bezatbildību. Dažkārt nākas to no vecākiem dzirdēt. Bieži – no pasniedzējiem, par kavējumiem un laikā nenodotiem darbiem… Bezatbildība. Nu, re, kas izrādās!

— Bet smēķējošās meitenes tev visu laiku dod mājienu pēc mājiena, ar ko tev jātiek galā, un tu nekādīgi to nesaproti? — kādas gan tās smēķējošās meitenes, malaces — visu laiku dzīvojas tev acu priekšā, lai tu varētu ātrāk tikt ar to galā – ar savu bezatbildību, kas patiesībā tevi ļoti nomoca un uztrauc.

— Oho, vajag taču!… viņš turpināja pats par sevi brīnīties, — Kāda brīnumaina saikne – smēķējosas meitenes un bezatbildība.

— Spogulis.

— Piekrītu.

— Par cilvēku ļoti daudz ko var uzzināt pēc tā, kas viņu “tracina” un “riebjas”.

— Tagad saprotu.

— Apkārt ir tik daudz spoguļu.

— Jā.

—  Un kā tos atrast? — un te jau sāk sarosīties tie, kas visu laiku, klusējot spicējuši ausis.

Man pat smiekli izlauzās:

— Viņi taču jūs paši atrod! Bet daži pat dzenājas jums pakaļ un skandina: «Es esmu tavs spogulis! Es esmu tavs spogulis!». Katru reiz, kad jūs sakiet šos savus «tracina», «dusmo» и «riebjas», jūs stāstiet par saviem spoguļiem… Tikai cenšaties neredzēt tajā mājienus, bet tikai dusmojaties un tracinieties. Protams, tā dzīvot ir interesantāk, vienmēr ir par ko parunāt, par ko “pacepties”. Bet, galvenais, nekas nav jādara — apspried, nosodi un žēlojies. Kāds skaistums!

Klusē. Izskatās, ka aizdomājušies. Viņi gan man tādi, atjautīgi (par ko es viņus ļoti mīlu), viņi ātri visu saprot:

— Fantastika! Patiešam strādā! — noelšas kāds no puišiem.

— Un ko tagad ar to darīt? To spoguļu taču tūkstošiem!? — jau zinot atbildi, tomēr pajautā kāda no meitenēm.

—  Rakt, mīļā, mana! Rakt! — smejoties atbild viņai mans gudrais, nu jau rūdītais un Jungam piekrītošais jaunais censonis.

Un es, noķerot pazīstamu intonāciju, saprotu, ko viņš šobrīd parodē.

P.S. Nu, ko, katram gadījumam, — tradicionālais «un ko ar to visu tagad darīt», ja?

— Sākumā — atsekot, kas jūs tracina, dusmo un “besī”. Uzskaitīt pašus raksturīgākos kairinātājus.

— Attiecieties pret tiem kā pret spoguļiem-zīmēm, kas palīdz jums sākt strādāt ar sevi, parādot tieši tās jūsu rakstura īpašības, tās emocijas, kas jūsos izsauc neapzinātu nemieru un bažas un bieži vien bremzē jūsu virzību uz priekšu.

— Savus izrakumus veiciet ļoti uzmanīgi, lai kaut ko nesabojātu un nepalaistu garām kaut ko svarīgu. Pacentieties ļoti precīzi atrast īsto kairinātāju – tracinātāju. Ļoti bieži tas ļoti meistarīgi slēpjas un maskējas, kā, piemēram šajā stāstā.

— Un, kad esat to atraduši — paši lemiet, ko ar to darīt.

— Jā, un vēl svarīgi! Tas viss attiecas tikai uz personīgajiem izrakumiem. Nevajadzētu rakāties citu cilvēku teritorijā – īpaši – bez viņu piekrišanas.

Un, protams, spogulim liels paldies! Tajā mirklī, kad tiksiet ar to galā – tas jūs pārstās vajāt.

Kaut kā tā!.

Veiksmi izrakumos!

Autors: Irina Rižkova

Tulkoja: Ginta FS