Dziedināties ar realitāti

Ir pagājis diezgan ilgs laiks, kopš brīža, kad manā dzīvē bija iestājies bezcerīgs izmisums.
Un tieši tad es sapratu, kāda ir tā galvenā atšķirība no visa, kas tikai šķiet nopietns: tu neuztraucies, panikā nemeklē izeju, netrīci bailēs un vispār neņemies ap sevi, ir zudusi vajadzība būt drošībā un vajadzība no kāda pieprasīt iluzoras garantijas par to, ka viss būs labi, ko parasti būtu darījis citās situācijās.
Tieši šajā brīdī kļuva absolūti skaidri acīmredzams, ka saskarties ar savu izmisumu nevis bēgt no tā – ir netik daudz pats pareizākais un drosmīgākais lēmums, bet gan vienīgais patiesais, kas man vispār šobrīd ir.
Un es apstājos.

Ar sekundes precizitāti es varu atskaņot savas domas, kas tajā brīdī manī uzsprāga kā tūkstots granātas… bet neviena no tām nenogalināja.

Gluži otrādi.
Dziedināšana atnāca caur atteikšanos no emocionālās atsāpināšanas.
Caur līdz galam atpiņķerēto katru savu baiļu mudžekli.
Caur pilnīgu notikušā apzināšanos.
Un vēl – caur stingru lēmumu balstīties ne uz ko citu, kā tikai realitāti.
Lūk, kāpēc es nekad nestrādāju ar cilvēkiem, kuri meklē burvestību, kas bez viņu pašu dalības momentā atslēgs viņus no ciešanām un garantēs laimi.
Man nav tādas burvestības.
Man ir tikai saskares pieredze ar to, no kā gribās aizbēgt… un patiesība par dziedināšanos ar realitāti.
Tie ir sarežģīti pieaugušo procesi.
Tu vari izlemt par labu tiem un doties kopā ar ceļvedi, taču tu nevari nesaprast vissvarīgāko – neviens tevi neatbrīvos no sāpēm, kamēr tu pats nezini, no kā tas īsti sastāv un kādu nozīmi tu piešķir savai atbrīvošanai no tām…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā IR Laime

Man ir gadījies tā, ka domāju – es nevaru turpināt iet tālāk,
Un mana dzīve ir bijusi nekas cits kā briesmīga dziesma.
Jā, droši vien arī tev tā ir bijis.
Un tik bieži un tik daudz tā ir bijis,
kad šķiet, ka nevari vairs tālāk iet,
ka nav iespējams visu to izturēt,
ja vien manī nebūtu bijis Mīlestības,
kas rezultātā kļuva par manu galveno atbalstu.
Un kad es sajutu, ka Mīlestība ir bezgalīga un tai nav robežu,
ka tā pieder tikai man,
ka to man nevar ne atņemt, ne aizliegt, ne nozagt,
ka ar to neviens cits neko nevar izdarīt,
kļuva tik skaidrs,
ja es varu kaut ko redzēt un domāt par to,
kaut ko vēlēties,
tātad es varu to izdarīt.
Man patīk ticēt tam, ka nav nekā neiespējama,
ja man kaut ko ļoti gribās, tad iemiesot to dzīvē!
Es ļoti bieži par to domāju,
katru nakti un katru dienu,
Un sāku zīmēt, lai lidotu.
Es zīmēju savas iemīļotās mūzikas pavadījumā.
Es zīmēju atvērtas durvis tur, kur to nav.
Sākumā es tas uzzīmēju, bet pēc tam tās tur parādās.
Man patīk dzīvot ar atvērtu sirdi.
Man patīk redzēt atvērtas durvis.
Man patīk ieiet pa atvērtām durvīm.
Un man patīk viegli aiziet, kad vēlos aiziet.
Man patīk uzreiz atlaist tos,
kuri izvēlējušies aiziet,
atbrīvojot viņus no sevis,
un uzticoties viņu vēlmei.
Man patīk nospraust jaunus maršrutus
un ceļus, kuri ir atvērti.
Man patīk pašai lemt, pa kurām durvīm ieiet,
bet kurām mest līkumu.
Man patīk atvērt savas durvis tiem,
kurus es mīlu.
Zini, es ne reizi vien esmu stāvējusi bezdibeņa malā,
Un tieši tāpēc šobrīd ar tevi par to runāju.
Un man gribās tev kaut ko pateikt par klusumu.
Tu jau zini, ka ir laime, kura mīl klusumu.
Bet dažkārt klusums var šķist ļoti skaļš,
tik uzmācīgs, tik nospiedošs,
tik saspīlēts un smacējošs,
tik ļoti ne savs,
ka manai laimei no tā gribās aizbēgt.
Brīvībā!
Manai laimei katru reizi tik ļoti gribās aizbēgt
no tās laimes, kurai klusums vajadzīgs
lai noslēptu stindzinošas bailes.
Es vairs neticu laimei, kura visu laiku baidās.
Man tā nav laime, kad tu visu laiku baidies.
Man gribas aizbēgt no laimes imitācijas – bailēm
īstajā laimē bez bailēm un šaubām.
Ieskrieties, izplest spārnus un aizlidot.

Jo…
Dzīvē vēl ir tik daudz brīnumu, kurus neesmu redzējusi.
Dzīvē vēl ir tik daudz situāciju, kurās es vēlos
ienest brīnumu ar savu klātbūtni vien.
Un ar to, ka turpinu ticēt tam, ka, ja tu kaut ko vēlies,
tad dzīvē nav nekā neiespējama.
Pacelties spārnos un lidot – tā ir laime.
Brīvi lidot – tā ir laime.
Pārstāt reiz baidīties – tā ir laime.
Būt starp tiem, kuri nebaidās – tā ir laime.

Jūlija Zinovjeva
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es mīlu tevi

lelle7

– Es mīlu tevi, – paziņoja Lepnība. – Tu esi skaista, gudra un man glaimo tas, ka esi ar mani. Tu man piederi un tu esi labāka par visiem citiem. Un tāpēc tu man esi vajadzīga. Tu esi mans atribūts.

– Es mīlu tevi, – pziņoja Kaisle. – Es tevi glāstīšu, pārņemšu un tu pateicībā mani izšķīdināsi sevī. Es gribu tevi, gribu labsajūtu, kuru tu man sagādā. Tu esi mana svētlaime.

– Es mīlu tevi, – no saviem augstumiem nolaidās Egoisms. – Es atļāvu būt tev blakus man, tāpēc, ka tu man dod to, ko es gribu. Tu man pakļaujies un mani tas apmierina. Tu esi mana verdzene.

– Es mīlu tevi, – lūdzās Izmisums. – Es nevaru bez tevis dzīvot, es vispār neprotu dzīvot viens, bet tu esi tik stipra. Es gribu būt tev blakus, pat nemīlēts. Palīdzi man nebūt vientuļam. Tu esi manas zāles.

– Es mīlu tevi, – klanījās Apbrīns. – Tu esi labākais, ko Dievs radījis. Es esmu tevi izdomājis un negribu vilties tevī. Ļauj man būt tavai ēnai. Es neko nelūgšu un neko nevēlos zināt. Es vienkārši būšu blakus, kad būšu vajadzīgs. Tu esi mans ideāls.

– Es mīlu tevi, – čukstēja Piesardzība. – Man ir tik labi ar tevi, bet viss mainās. Arī mēs izmainīsimies. Es nevaru sev uzticēties, jo nezinu, kas mani sagaida kopā ar tevi. Bet es iešu ar tevi, kamēr tu atbilsti tam, ko es zinu par tevi. Tu esi mana cerība.

– Es mīlu tevi, – teica Mīlestība. – Es sapratīšu, ja vēlēsies parunāt. Es paklusēšu, ja tu vēlēsies klusumu. Es palīdzēšu tev, ja tu vēlēsies sevi atrast. Es esmu tavs draugs un tavs maigums. Tu esi mans draugs un mans maigums. Ja vēlēsies…
Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Vājuma Manifests

izmisums

Es aizdomājos, kāpēc vienus cilvēka stāvokļus sabiedrība atbalsta, bet citus – ne. Labi ir būt labestīgam, priecīgam un veselam. Un pavisam nav labi būt bēdīgam, bezpalīdzīgam un apmulsušam.

Dažas jūtas tiek uzskatītas par negatīvām, ne tāpēc, ka ir kaitīgi tās pārdzīvot, bet tāpēc, ka tās ir sarežgīti pārdzīvojamas gan pašam cilvēkam, gan viņa līdzcilvēkiem. Rezonējot ar svešām sajūtām, klātesošie ieslīgst paši savos nepatīkamajos pārdzīvojumos.

Ceļā uz nobriedušu skatījumu uz sevi, mēs sastopam situācijas, kuras ir ļoti grūti pārvaramas. Tās ir vilšanās, skumjas, izmisums, bezspēks, trauksme vai bailes.

Tās atņem mums spēkus, gremdē un aizver. Un vēl ļoti smagi ir paciest to, kurš blakus tev slimo vai sastopas ar savu bezspēcību. Tas apstādina un nospiež it visu sev apkārt.

Ir daudz vieglāk pārmest, izolēt, apmētāt ar padomiem un nenovērtēt to, kurš tev blakus pārdzīvo savu bezspēcību, nevis paciest to.

Tāpēc, tveriet:
Vājuma Manifests

Man ir tiesības būt vājam. Pat tad, ja esmu vājāks par visiem.
Man ir tiesības būt bezpalīdzīgam. Pat tad, ja es ļoti stipri atšķiros no citiem. Pat tad, ja izeja ir tepat  blakus.
Man ir tiesības nezināt un nesaprast, kas notiek.
Man ir tiesības darīt kaut ko bezjēdzīgu, pat tad, ja kadam tas nepatīk.
Man ir tiesības gribēt to, ko neviens nesaprot.
Man ir tiesības nepaspēt un darīt visu savā tempā. Pat tad, ja citi mani steidzina.
Man ir tiesības būt slimam.
Man ir tiesības būt neefektīvam. Gan pašam par sevi, gan uz kopējā fona.
Man ir tiesības būt it kā attālinātam, pat tad, ja situācija prasa pilnīgu manu klātbūtni.
Man ir tiesības būt izmisumā.
Man ir tiesības būt sajukušam, pazudušam, izbiedētam, apmulsušam un šokā.
Man ir tiesības pašam sevi sagraut un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības nedzirdēt brīdinājuma signālus un neievērot acīmredzamo.
Man ir tiesības būt citu cilvēku izmantotam, pat tad, ja mani brīdināja.
Man ir tiesības just sāpes. Pat tad, ja es zinu veidus, kā no šīm sāpēm atbrīvoties.
Man ir tiesības skumt un raudāt. Man ir tiesības būt nenomierināmam, pat tad, ja citus tas padara bezpalīdzīgus.
Man ir tiesības ticēt meliem un ļsut manipulēt ar sevi.
Man ir tiesības būt upurim.
Man ir tiesības būt atkarīgam.
Man ir tiesības maldīties. Un atrasties tur tik ilgi, cik vēlos.
Man ir tiesības rīkoties pret savām interesēm un tikai es pats par to atbildu.
Man ir tiesības būt nelaimīgam.
Man ir tiesības nekur nekustēties.
Man ir tiesības apstāties savā attīstībā un man ir tiesības atpalikt.
Es cienu sevi jebkurā savā izpausmē.

Un tas, ka man ir tiesības, nenozīmē to, ka es tās izmantošu. Taču es vēlos pieņemt šīs tiesības kā daļu savas cilvēciskās dabas. Un es dodu šīs tiesības arī citiem tajā paša mēŗā.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS
Paldies Līgai Šīronai par ieteikumu

 

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS

 

Neprāts spēlē paslēpes

9971

Reiz Neprāts saaicināja pie sevis uz tēju ciemos savus draugus. Visi atnāca, bija jautri – ēda, dejoja un pēc tortes Neprāts piedāvāja uzspēlēt paslēpes:

— Es skaitu līdz simts un jūs slēpjaties. Pirmais atrastais atkal skaitīs līdz simts.

Visi piekrita, izņemot Bailes un Slinkumu.

— Viens, divi, trīs… – sāka skaitīt Neprāts.

Panika noslēpās pirmā, kur pagadījās. Prieks sāka skraidīt pa parku, uz augšu palēkdamies. Skumjas sāka raudāt. Skaudība pieķērās Līgsmībai un paslēpās aiz augstās klints. Bet Neprāts joprojām skaitīja. Izmisums vēljoprojām izmisis lauzīja rokas, kaut Neprāts bija aizskaitījis jau līdz 99.

— Simts! — iekliedzās Neprāts. — Eju meklēt!

Pirmo atrada Ziņkārību, tā lūrēja aiz stūra, cerībā ieraudzīt, kuru atradīs pirmo. Otrās atrada Šaubas – tās šūpojā žogā, jo nebija pārliecinātas, kurā žoga pusē būtu labāk slēpties.

Visus atrada un Ziņkārība pēkšņi jautāja:

— Kur pazudusi Mīlestība?

Visi sāka meklēt. Neprāts, meklējot, aizklīda tālu, tālu, līdz attapās skaistā, smaržojošā, ziedošā dārzā. Krūmos kaut kas sakustējās un iekunkstējās. Neprāts pašķīra zarus un ieraudzīja Mīlestību – ērkšķi bija tai sadūruši acis. Neprāts nometās ceļos Mīlestības priekšā – lūdzās piedošanu, atvainojās, lauzīja rokas un apsolīja tai vienmēr palikt ar viņu. Mīlestība piekrita. Un tā vēl šobaltdien aklā Mīlestība staigā roku rokā ar Neprātu.

Avots: http://pritchi.ru/

Tulkoja: Ginta FS