No pasniedzēja piezīmēm

Noams Homskis ir valodniecības profesors, lingvists, filosofs, sabiedriskais darbinieks, grāmatu autors un politiskais analītiķis. Viņu uzskata par vienu no mūsdienu izcilākajiem domātājiem. Viņa grāmatas lasa visā pasaulē. Stāsta El Club de los Libros Perdidos.
Īpaši populārs ir viņa radītais paņēmienu-triku saraksts, ar kuru palīdzību manipulēt ar cilvēku apziņu un ko izmanto gan masu informācijas līdzekļi gan valdības.

1. Uzmanības novēršana
Sabiedrības vadības galvenais elements ir cilvēku uzmanības novēršana no svarīgām problēmām un politisko un ekonomisko valdošo aprindu pieņemtajiem lēmumiem, nemitīgi piesātinot informatīvo telpu ar nenozīmīgiem vēstījumiem.
Uzmanības novēršanas paņēmiens ir ļoti būtisks, lai neļautu iedzīvotājiem iegūt svarīgas zināšanas mūsdienu filozofijas, progresīvās zinātnes, ekonomikas, psiholoģijas, neirozinātnes un kibernētikas jomā.
Tā vietā informatīvo telpu piepilda ziņas par sportu, šovbiznesu, mistiku un citiem informācijas komponentiem, kas balstīti uz reliktiem cilvēka instinktiem no erotikas līdz skarbai pornogrāfijai un no ikdienas ziepju stāstiem līdz apšaubāmiem vieglas un ātras naudas iegūšanas veidiem.

2. Problēma – reakcija – risinājums.
Tiek radīta problēma, sava veida “situācija”, kas aprēķināta, lai izraisītu noteiktu reakciju iedzīvotāju vidū, lai tie paši pieprasītu pieņemt lēmumus, kas nepieciešami valdošajām aprindām.
Piemēram, ļaut vardarbībai izplatīties pilsētās vai organizēt teroristiskus uzbrukumus, lai pilsoņi pieprasītu likumus, lai pastiprinātu drošības pasākumus un īstenotu politiku, kas pārkāpj pilsoniskās brīvības.
Vai arī izraisīt kaut kādu ekonomisko, teroristisko vai tehnoloģisko krīzi, lai piespiestu cilvēkus savā prātā veikt pasākumus tās seku likvidēšanai, lai arī tas pārkāptu viņu sociālās tiesības, kā “nepieciešamo ļaunumu”. Taču ir jāsaprot, ka krīzes nedzimst pašas no sevis.

3. Pakāpeniskums.
Lai panāktu jebkura nepopulāra lēmuma pieņemšanu, pietiek ar to, ka to ievieš pakāpeniski, dienu no dienas, gadu no gada. Tā 80. un 90. gados globāli tika uzspiesti principiāli jauni sociālekonomiskie apstākļi (neoliberālisms).
Valsts funkciju samazināšana, privatizācija, nenoteiktība, nestabilitāte, milzīgs bezdarbs, algas, kas vairs nenodrošina cilvēka cienīgu dzīvi. Ja tas viss notiktu vienlaikus, tas noteikti novestu pie revolūcijas.

4. Izpildes atlikšana.
Vēl viens veids, kā virzīt nepopulāru lēmumu, ir pasniegt to kā “sāpīgu un vajadzīgu” un saņemt pilsoņu piekrišanu, lai to īstenotu nākotnē. Nākotnē ir daudz vieglāk pieņemt jebkādus upurus nekā tagadnē.
Pirmkārt, tāpēc, ka tas nenotiks uzreiz. Otrkārt, tāpēc, ka tauta kopumā vienmēr sliecas lolot naivas cerības, ka “rīt viss mainīsies uz labo pusi” un no viņiem prasītajiem upuriem izdosies izvairīties. Tas dod iedzīvotājiem vairāk laika pierast pie pārmaiņām un pazemīgi pieņemt to, kad pienāks laiks.

5. Tautas infantilizācija.
Lielākā daļa propagandas runu, kas paredzētas plašai sabiedrībai, izmanto argumentus, raksturus, vārdus un intonāciju tā, it kā tās runātu par skolas vecuma bērniem ar kavētu attīstību vai personām ar garīgiem traucējumiem.
Jo vairāk kāds mēģina maldināt klausītāju, jo vairāk viņš cenšas izmantot infantilus runas pagriezienus. Kāpēc?
Ja kāds uzrunā cilvēku tā, it kā viņam būtu 12 gadi, tad suģestējamības dēļ šī cilvēka atbildē vai reakcijā, tāpat kā bērnam, nebūs kritiskā vērtējuma.

6. Uzsvars uz emocijām.
Emociju ietekmēšana ir klasiska neirolingvistiskās programmēšanas tehnika, kuras mērķis ir bloķēt cilvēku spēju veikt racionālu analīzi un līdz ar to arī spēju kritiski izprast notiekošo.
Savukārt emocionālā faktora izmantošana ļauj atvērt durvis uz zemapziņu, lai tajā ieviestu domas, vēlmes, bailes, šaubas, piespiešanu vai stabilus uzvedības modeļus. Stāsti par to, cik nežēlīgs ir terorisms, cik negodīgas ir varas iestādes, kā cieš izsalkušie un pazemotie, aizkulisēs atstāj notiekošā patiesos cēloņus. Emocijas ir loģikas ienaidnieks.

7. Iedzīvotāju debilizācija.
Svarīga stratēģija ir padarīt cilvēkus nespējīgus izprast paņēmienus un metodes, kas tiek izmantotas, lai viņus kontrolētu, un pakļaut viņus savai gribai.
Izglītības kvalitātei, kas tiek sniegta zemākajām sociālajām šķirām, jābūt pēc iespējas viduvējai, lai neziņa, kas atdala zemākos sociālos slāņus no augstākajām, paliktu tādā līmenī, ko zemākās kārtas nevar pārvarēt.

8. Viduvējības kā modes veicināšana.
Varas iestādes cenšas ieviest domu, ka modē ir būt stulbam, vulgāram un neaudzinātam. Šī metode nav atdalāma no iepriekšējās, jo viss viduvējs mūsdienu pasaulē milzīgos daudzumos parādās jebkurā sociālajā sfērā – no reliģijas un zinātnes līdz mākslai un politikai.
Skandāli, dzeltenā prese, burvestības un maģija, apšaubāms humors un populistiskas akcijas – tas viss noder viena mērķa sasniegšanai: neļaut cilvēkiem paplašināt savu apziņu līdz pat bezgalīgajiem reālās pasaules plašumiem..

9. Vainas apziņas kultivēšana.
Vēl viens uzdevums ir likt cilvēkam noticēt, ka viņš pats ir vainīgs savās nelaimēs, kas rodas viņa prāta spēju, spēju vai pielietoto piepūles trūkuma dēļ.
Rezultātā cilvēks tā vietā, lai saceltos pret ekonomisko sistēmu, sāk nodarboties ar sevis pazemošanu, visā vainojot sevi, kas izraisa nomāktu stāvokli, kas cita starpā noved pie bezdarbības.

10. Lieliskas zināšanas par cilvēka dabu.
Pēdējo 50 gadu laikā zinātnes attīstības sasniegumi ir noveduši pie pieaugošas plaisas starp parasto cilvēku zināšanām un valdošo šķiru rīcībā esošo un izmantoto informāciju.
Pateicoties bioloģijai, neirozinātnei un lietišķajai psiholoģijai, sistēmas rīcībā ir padziļinātas zināšanas par cilvēku gan fizioloģijas, gan psihes jomā. Sistēmai ir izdevies uzzināt vairāk par parastu cilvēku, nekā viņš zina par sevi.
Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu sistēmai ir lielāka vara un kontrole pār cilvēkiem, nekā viņiem pašiem.

Avots: waksoft.susu.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es dzīvoju dienām, ne gadiem

laimigs5

Viens no labākajiem dzīves padomiem, ko es saņēmu gandrīz nejauši.

Tā bija mana astotā diena Šalvas Amonašvili mājās. Leģendārā gruzīnu pasniedzēja, kurš reiz apgrieza kājām gaisā visu padomju izglītības sistēmu. Manā diktafonā jau tā bija pāris desmiti audioierakstu, tāpēc es pajautāju to, kas man bija interesanti tieši šajā sekundē: kas ir tajā mazajā auduma maisiņā, kuru Šalva visu laiku neizlaiž no rokām?

Viņš pasmaidīja un izvilka no maisiņa mazu mazītiņu grāmatiņu – Šota Rustavelli “Bruņinieks tīģera ādā” – gruzīnu nacionālo poēmu, kuras lapas bija aprakstītas tūkstošiem mazu nesalasāmu rindiņu, kuras izlasīt varēja tikai ar lupas palīdzību. Tās bija atzīmes – pilsētas un datumi, kur Šalva bija pabijis vairāku desmitgažu laikā: “Mana dienasgrāmata, es to rakstu, lai kur arī atrastos”.
“Kāpēc?” – es vēl joprojām nevarēju rimties.

Šalva viltīgi pasmaidīja un smaids 86 gadus vecā vīra seju pārvērta par maza puikas seju, kurš izdomājis ko negantu sastrādāt: “Saproti, es dzīvoju dienām ne gadiem. Man ir ļoti svarīgi fiksēt, kur es atrodos, ko daru šeit un tagad. Lai dienas nepaskrietu pa tukšo”.

Pamanījis manu izbrīna pilno skatienu, viņš jautāja: “Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, cik dienas jau esi nodzīvojis? Es nesen nosvinēju apaļu jubileju – 31 000 dzimšanas dienu”. Tikai pie šiem vārdiem es pamanīju, ka viņa dienasgrāmatā ir atzīmētas nevis nedēļas dienas, bet cipari: 31513 diena. Sākot no vecākajām skolas klasēm, katra Šalvas diena viņam bija vesela maza dzīve, kuru viņš cītīgi plānoja un nodzīvoja no sākuma līdz beigām.
“Nepalaid garām dienas – to nemaz dzīvē nav tik daudz. Dzīvo dienām, Aleksandr. Dzīvo dienām”, – teica viņš man uz atvadām.

Tieši tagad, pirms nospiest pogu “publicēt”, es domāju par to, cik gan tas ir ģeniāli vienkārši – pārvērst savu gadu 365 mazos neatkarīgos stāstos. Kaut uz dažām minūtēm piefiksējot un sajūtot visu, kas ar tevi notiek – visus tos momentus, kuri tik ātri aizmirstas, kad gada beigās apsēdies, lai drudžaini apkopotu savus gada rezultātus.
Pat savos jaunā gada novēlējumos (“Lai šis gads tev būtu īpašs!”) es nejūtu nekādu praktisku padomu. Kā bērnībā, kad tev uzdāvināja milzīgu dzelzceļu, bet nejaušības dēļ aizmirsa pielikt klāt instrukciju. Un, lūk, sēdi ar šo metāla un plastmasas gabalu kaudzi, kurai paredzēts tevi darīt laimīgu, taču tev neviens nav pateicis, kā izdarīt, lai tas viss sāktu darboties.

Un es domāju, ka tas ir lielisks veids, kā padarīt savu gadu brīnišķīgu, piepildītu atklājumiem, atklasmēm, prieku, – vai gan tas nav tas, ko mēs parasti novēlam jaunajā gadā? – dzīvot dienām.

Ar tiem momentiem, ar kuriem vari lepoties un par kuriem dažkārt kaunēties, kurus atceries ar laimes sajūtu un kurus ar grūtībām pieņem. Tiem mirkļiem, kad esi eiforijā un laimē, un tiem, kuros saproti, ka varēji rīkoties savādāk. Ar visu, no kā sastāv dzīve. Dzīvot dienām, tāpēc, ka grozies kā gribi, tas ir vienīgais veids kā padarīt katru savu dienu īpašu.

Lai katra jūsu diena ir tāda.

Šodien ir mana 11904 diena.

© Aleksandrs Murašovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis