Sākumā uzvelc masku sev un tikai pēc tam – bērnam

masku bernam

«Ko nozīmē, būt pieaugušam»? — aizvakar man jautāja paziņa, — Manuprāt tas viss ir mīts. Tavas tā saucamās pieaugšanas mēru nosaka tas atbildības maiss, kuru tu velc aiz sevis….».

Ja piesietos vārdiem, es noteikti teiktu, ka tu esi pieaudzis nevis tad, kad tev maiss ir smags, bet tad, kad zini, uz kurieni un kāpēc tu to velc. Kaut vai aptuveni. Taču tas skan pārāk sarežģīti.

Man šķiet, ka pieaugšanas formula ir nedaudz vienkāršāka.

Tā pazīstama ir stjuartēm un visiem ceļotājiem, tā ir tā pati zināmā “sākumā uzvelciet masku sev un tikai pēc tam bērnam”. Apjomīgi, vienkārši, tieši tā, kā man patīk.

Pirmkārt šajā formulā bērna vietā var ielikt jebko citu. Ne tikai savu bērnu, bet arī darbu, vecākus-pensionārus, ģimeni plašākajā tās nozīmē, vīru, vai sievu, bet biežāk vīru.
Tad, lūk, pieaudzis cilvēks vienmēr sākumā parūpēsies par sevi, lai nesanāk tā, ka pēkšņi viņš ir bez samaņas, bez naudas, bez spēka, depresijā un visi parējie, par kuriem viņš atbild arī ir pilnīgā p…
Un šī “pirmkārt” dēļ ļoti viegli var izdarīt secinājumu par “otrkārt”: pieaudzis cilvēks aptuveni zin, no kā viņam kļūst labāk, bet no kā – sliktāk, un viņam noteikti ir pārītis drošu veidu, kā parūpēties par sevi. Pašam. Lūk, ar šīm pašām rokām.

Nepieaugušam cilvēkam nākas ļoti daudz un ilgi un rūgti apvainoties uz tiem, kuriem “bija jāpalīdz”, vai kuri “varēja” palīdzēt, varēja uzminēt utt, bet nesagribēja. Ja turpinām analoģiju ar lidmašīnu, tad nepieaudzis cilvēks pilnīgi noteikti apvainos lidmašīnas pilotus, dusmosies uz sevi, laika apstākļiem, , turbulenci, un tās visas ir saprotamas sajūtas, vēl jo vairāk, ka iemeslu apvainot vienmēr pietiek, bet maska, maska nav uzvilkta.

Treškārt, ir svarīgas abas daļas un secība: un”sākumā masku uzvelc sev”, un “tikai pēc tam bērnam”.

Daži no mums gluži priecīgi pieķeras pirmajai daļai, redzot tajā atbrīvošanos no visiem “vajag” un  sajūsmā spiedzošā “‘gribu”. Bet daži izlaiž pirmo un dzird tikai otro, un redz sevī tikai līdzekli bērna glābšanai. Nosacītā, protams, bērna.

Pirmos var saprast. Patiešām var saprast, ja cilvēks jau no bērnības ir stiepis maisu ar visādām nejaucībām (“nav vārda gribu, ir vārds vajag”, “tev jāvar”, “”nedari kaunu mātei” utt un daudz citu smalku un asu priekšmetu), kuru paņēmis ne labprātīgi, tad neko citu, izņemot dusmas un naidu viņš pret šo maisu nejutīs. Un centīsies no tā atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Un šādi cīnoties, var paiet visa dzīve.

Otros arī var saprast, tos, kuri pārlec pirmajai daļai, purpinot “ko tad nu es”, “man viss ir labi”. Jā, esmu zils, smoku, kāju pievelku. Toties man visi bērni maskās, es atdevu visu, kas man bija, ģimenei, darbam, neko sev neatstāju, kaut izgrieziet visas kabatas.

Linoram Goralikam ir tāds Zaķis PC ar plakātu «Я спас мир и изнемог» (es izglābu pasauli un pārpūlējos). Zaķis vienmēr ir pārmocījies, jūtas varonis, bet pēc tam “bāc!” – izrādās, ka maskas nav vajadzīgas un lidmašīna lidoja uz nepareizo pusi. Vienu vārdu sakot visa haotiskā zaķa mētāšanas ne tikai nevienu neizglāba, bet pat nodarīja kaitējumu Visiem.

Labākajā gadījumā (bet varbūt sliktākajā) cilvēks ar gadiem to saprot un ir ļoti sarūgtināts. Bet sliktākajā (bet varbūt gluži otrādi – labākajā) tā arī dzīvo savā bildītē ar savu plakātu kaklā.
Neviens pa īstam pieaudzis cilvēks neupurēs savu dzīvību.

Tāpēc, ka tas ir bezatbildīgi
Upurēt ir viegli no bērna pozīcijām, tāpēc, ka bērns, pirmkārt, vēl nezin paša dzīvības vērtību, otrkārt – nesaprot kādas būs sekas, un treškārt cer, ka tādā veidā kādu “izglābs”.

Un, lūk, droši vien mēs visu dzīvi kaut kā lēnām kustamies šīs pieaugšanas virzienā. Dažkārt izgāžamies, taču dzīve jau parasti dod vairāk kā vienu mēģinājuma iespēju.”

 

Zaķis PC

Anastasija Rubcova
Pateicoeties Обнять слона
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Advertisements