Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies

Ebrejs Enžels, pazīstamākās Vācijā maizes ceptuves īpašnieks bieži teica: “Ziniet, kāpēc es šodien vēl joprojām esmu dzīvs? Es biju pusaudzis, kad nacisti Vācijā nežēlīgi nogalināja ebrejus. Mūs vilcienā atveda uz Aušvici. Naktī vagonā bija nenormāls aukstums. Mēs tur bijām bez ēdiena, ūdens, gultām, bez iespējām jel kā sasildīties. Sniga sniegs un pūta stindzinošs vējš. Tajās briesmīgajās, aukstajās naktīs mēs bijām simtiem cilvēku, bez ēdiena, ūdens un pajumtes. Asinis sasala asinsvados. Man blakus bija vecs ebrejs, kuru mūsu pilsētas iedzīvotāji ļoti mīlēja. Viņš izskatījas briesmīgi un trīcēja pie visām miesām. Es viņu apskāvu, lai sasildītu. Apskāvu cieši, cieši, lai kaut nedaudz dotu viņam savu ķermeņa siltumu. Berzēju viņa rokas, kājas, seju, kaklu. Es lūdzos viņu palikt dzīvam. Es viņu uzmundrināju. Un tā visu nakti. Es pats biju pārguris, pārsalis un knapi dzīvs.

Pirksti bija nejūtīgi, bet es turpināju masēt viņa ķermeni, lai kaut nedaudz sasildītu.

Tā pagāja daudzas stundas. Kad pienāca rīts un saule sāka sildīt, es paskatījos apkārt un ieraudzīju tikai sasalušus cilvēku ķermeņus. Nāves klusums. Aukstā nakts bija nogalinājusi visus. Viņi nomira no aukstuma. Izdzīvojām tikai mēs divi: vecais vīrs un es. Vecais vīrs izdzīvoja, jo es neļāvu viņam nosalt, bet es izdzīvoju, jo sildīju viņu.

Vai ļausi man pateikt galveno izdzīvošanas noslēpumu šajā pasaulē? Kad tu sasildi citu sirdis, tu pats sasildies. Kad tu atbalsti, stiprini un iedvesmo citus, tu pats saņem atbalstu, spēku un iedvesmu savai dzīvei.”

Avots: lifedeeper.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slava Iekšējai Raganai

Droši vien visi ir dzirdējuši par “Iekšējo Bērnu”? Nevainīgu būtni, kura dzīvo ikvienā no mums, kuram vajadzīgas rūpes un mīlestība, ar kuru visu laiku ir jārunā, lai iemācītos sevi pieņemt.

Es esmu ļoti liela šīs koncepcijas piekritēja. Tā patiešām ir ļoti dziedējoša.

Reiz, īpaši tumšā savas dzīves periodā, kad es sevi ļoti ienīdu, es piestiprināju pie spoguļa savu divgadnieces bildi. Un pateicu sev, ka jebkuru ļaunumu, ko nodaru sev, es nodaru VIŅAI. Tas mani padarīja labestīgāku un maigāku pret sevi. Un, kad es iedomājos citus cilvēkus kā bērnus, es kļūstu labestīgāka un iecietīgāka pret viņiem. Tā kā Iekšējais Bērns – tas ir labi.

Taču pēdējā laikā es mazāk domāju par viņu, bet vairāk koncentrējos uz IEKŠĒJO RAGANU, kura arī dzīvo mana “Es” iekšienē, un par kuru es ceru kādreiz kļūt.
Jo viņa ir tik fantastiska.

Īstas raganas vienmēr ir fantastiskas. Es runāju par tām, kuras jau daudz ko ir redzējušas un vairs ne no kā nebaidās. Par tām, kuru pasaule līdz pamatiem ir sagruvusi vismaz reizes divdesmit. Par tām, kuras reiz apglabājušas savus sapņus un savus mīļos – un ir to pārdzīvojušas. Par tām, kuras cietušas no sāpēm un arī tās ir pārdzīvojušas. Par tām, kuru naivā ticība pasaulei ir tikusi pievilta desmitiem tūkstoš reižu…. un kuras arī to ir pārcietušas.
Pasaule ir briesmīga vieta. Bet īstu Raganu nav iespējams nobiedēt.

Vārdu “ragana” daudzi uzskata par aizvainojošu, tikai ne es. Es to ļoti cienu. Ragana ir klasisks mītu un folkloras personāžs, un ļoti bieži tai piemīt ārkārtīgii liels viedums un pārdabiskas spējas.
Gadās, ka viņa sargā ceļu uz citu pasauli. Viņa ir ārkārtīgi acīga, pat tad, ja ir akla. Viņa nebaidās nāves, tas nozīmē, ka vispār nebaidās.

Mājās es esmu apkarinājusi sienu ar savu mīļāko iedvesmojošo raganu fotogrāfijām. Piemēram, ir viena  ukraiņu māmuļa, kura dzīvo (tikai iedomājies!) Černobiļā.
Ir vesela grupa tādu māmuļu, kuras atgriezušās šajās radiācijas skartajās vietās un tur dzīvo.
Zini, kāpēc? Viņām tur patīk.
Viņām patīk Černobiļa, tāpēc, ka viņas tur ir dzimušas. Viņas visas ir zemnieku sievas. Viņas nevēlas būt bēgles.
Viņas mocījās, kamēr dzīvoja tur, kur tika izmitinātas pēc drausmīgās avārijas. Viņas neieredzēja dzīvi lielpilsētas noplukušajos kriminālajos rajonos. Viņas izvēlējās neatkarību un atgriezās pašā radioktīvākajā vietā uz zemes.
Atgriezās vietā, kuru daudzi uzskatīja par elli. Un viņas tur izveidoja savu pensionāru komūnu.

Vai tas nav bīstami? Protams, ka ne! Nu, un?

Ja tev ir 90 gadu un tu visu mūžu esi smagi stradājis, ko tev nozīmē “drošība”? Jā, viņas dzer šo ūdeni. Jā, viņas stāda dārzeņus radioaktīvajā zemē, izaudzē un ēd. Un vēl viņas medī vietējās mežacūkas. Viņas ir vecas. Baidīties tadā vecumā no radiācijas? Smieklīgi.

Viņas rūpējas viena par otru. Viņas pašas cērt un skalda malku. Viņas tecina kandžu. Viņas sanāk kopā, dzer kandžu un atceras karu un staļina laikus. Un smejas, bet pēc tam aiziet, nomedī vēl vienu radioaktīvo mežacūku un taisa no tās desas.

Ja kādreiz tiks rīkotas Superpuišu sacensības, nolieciet pret jebkuru no tiem tādu māmuļu, un es garantēju, ka tāda viņa tadu puisi uzveiks vienā rāvienā.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā pieņemts romantizēt jaunību. Mūsu kultūrā jaunība ir sasniegums. Taču paskaties uz tādu klasisku raganu, kā fotogrāfijā, un tu sapratīsi, cik stulbi. Nav lielāka vieduma kā pārvarēšanas gudrība. Nav spēcīgākas paškontroles kā sievietei, kura radioaktīvā zemē audzē dārzeņus – un, nekas, dzīvo.

Tāpēc, katru reizi, kad kaut kas notiek, un mans Iekšējais Bērns sāk celt paniku, es sev jautāju: ko darītu mana Iekšējā Ragana?
Uzdod sev šo jautājumu! Paklausies, ko viņa tev atbildēs.
Vienu es varu apsolīt. Diez vai viņa teiks: “Nenervozē”.
Visticamāk, tā vietā viņa teiks: “Nepadodies!”

Tā kā, nepadodies! Visas mēs nākotnē būsim brīnišķīgas Raganas.

Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis