Ko tu esi iemācījies šī gada laikā?

Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums:
– Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.

– Un ko tu iemācījies?

– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri.
Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?

Es apstulbu.
– Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.

Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.

Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko.
Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..

Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.

Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.

Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.

Un ko tu iemācījies pa šo gadu?

© Valērija Gradobojeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DZĪVOT SAVU DZĪVI

Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.

— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki.
— Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes.
— Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas.
— Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu.
— Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs.
— Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties.
— Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt.
— Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens.
—  Ar norītu aizvainojumu var aizrīties.
— Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk.
— Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. 
— Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies.
— Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs.
— Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.

Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT

Avots: econet.ru
​​​​​​​Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par ābola divām pusītēm

— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim.
— Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies.
— Kāpēc?
Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm:
— Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk.
Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja.
— Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties!
Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem:
— Ko mēs redzam?
— Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks.
Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes:
— Un kas notika tagad?
— Tagad tās sader! – iesaucās puisis.
— Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs…
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spēks tiek dots darbībai


Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā.
Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.

Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).

Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?

Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai.
Kaut kas daudz vērtīgāks.

Autors: Anna Gusak
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Anastasija Pavlova

Laime bez dopinga

Reiz tu atsakies no tām smagajām emocionālajām narkotikām, kuras lietot reiz škita tik stilīgi…

Narkotikām, kas tevi padarīja par totāli atkarīgo un ļāva izbaudīt spilgtas emocijas tikai tad, kad tu ceļoji uz tālām, eksotiskām valstīm, skaļi izdzīvoji mīlas drāmas, ilgstošu šopingu un citus godkāres atribūtus, kas iluzori ļāva tev sevi pieskaitīt pie mākslīgi radītās laimīgo kastas…

Bet vai tā bija laime?

Mūždien likt likmes uz dzīves loterijas laimīgajiem cipariem, lielu daļu no kuriem tu vienkārši nopērc, bet pēc būtības pats tajā neko nenozīmē…

Reiz, kad Dvēsele vēl nebija gana izaugusi un tai bija vajadzīgas ļoti daudzas rotaļlietas, lai būtu interesanti un jautri dzīvot.

Bet pēc tam atnāk kaut kas pavisam cits, agrāk nepazīts.

Tu vēl joprojām  vari apmeklēt ikoniskas vietas un priecāties par skaistām lietām, taču tagad tās vairs nešķiet tik unikālas un nekādā veidā nepadara tevi labāku.

Bet pašas spēcīgākās sajūtas tev nodrošina ne jau ārējie apstākļi, bet tavs iekšējais stāvoklis.
Tas, kurā ieguldījies esi tu pats.
Pats radījis, pats uzskaņojis un iemācījies atšķirt smalkās sajūtu nianses…

To iemācīties nozīmē iziet pavisam citā sevis un dzīves uztveršanas līmenī.

Būt spējīgam izbaudīt prieku par dzīvi bez dopinga.

To prieku, kam tu neskraidi pakaļ ar vienmēr sagatavotu selfija statīvu, jo tavām sajūtām fotogrāfijas nav vajadzīgas.

To prieku, kas nav atkarīgs no vietas.

Klusu, bez āriškībām, tikai tavu prieku…

Mīļie, meklējiet… noteikti atradīsiet!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

GREDZENS

Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.

– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.

No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.

Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.

Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. 
Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.

Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.

Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:

– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:

– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu.
Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.

Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.

Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.

Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies.
Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.

Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša…
Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.

Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.

Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.

Zinu, zinu, tas izklausās kā  senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.

Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.

Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats.
Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…

Stīvens Kings “Gredzens”

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļš cauri tumsai

Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas.
Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu.
Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot.
Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu.
Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums….
Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā.
Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.

Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.

Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers.
Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē.
Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces.
Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.

Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti.
Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.

Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.

Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai.
Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.

Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.

Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.

Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei.
Bet izvēle ir izdarīta.
Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.

Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi.
Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.

Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam.
Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.

Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.

Maija Kadiķe
www.engelupasaule.lv

Visuma nepabeigtais mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.

Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”. 

Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.

Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.

© Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Cottonbro

Zvans pie durvīm

durvis gaisma

Vai apzinies, ka tikai Tavā ziņā ir izvēle izkļūt no pašaizsardzības burbuļa?
Kad Tu dzīvo bailēs, Tu aizver savu sirdi kā mājas durvis. Aizbultē ciet ar tūkstoš slēdzenēm. Aizver ciet visus logus. Kad Tu esi ieslēgts, Tu esi “došībā”. Tomēr Tu joprojām dzirdi savas dvēseles izmisīgos klauvējienus. Kā zvans pie durvīm, tie kļūst tik skaļi, ka dažkārt ir nepanesami. Jo vairāk Tu sevi ieslēdz, jo tracinošāks kļūst šis zvans, jo lielāku trauksmi tas rada. Ja nu kāds šīs durvis atver, ja nu Tava drošība pazūd. Jo ilgāk Tu esi pats sevi ieslēdzis, jo lielākas ciešanas ienāk Tavā mājā.

No vienas puses Tu vēlies būt drošībā, bet cik gan droša var būt izolācija. Tā ir tikai cīņa pašam ar sevi. Esot norobežotam, trūkst gaisa, trūkst brīvības. Un tā sākas cīņa. Tev nemitīgi ir jāpārbauda, vai viss ir aizslēgts, vai viss ir norobežots. Ja nu kāds ieskatīsies pa logu un saredzēs Tevi. Kailu savā būtībā un neaizsargātu. Un tad Tu izdomā, ka Tu ne tikai aizslēgsi visu, bet arī aizlīmēsi logus, aiztaisīsi skursteņus. Pilnīga izolācija un vakuums.
Esot norobežotam pašam no sevis, Tu liedz iespēju iepazīt sevi. Tu pazīsti sevi tikai savā mājā, bet kā ir būt brīvībā? Kas Tu būtu bez ierobežojumiem? Kas notiktu, ja Tu atvērtu durvis?

Tu alksti pēc mīlestības, atzinības un novērtējuma, bet, neatrodot to pats sevī, Tu vērsies ārējā pasaulē. Kas tam kalpo par iemeslu? Elementārs pašnovērtējuma trūkums. Un agri vai vēlu tas noved pie upura lomas un bezspēcības sajūtas. Patiesībā, jo vairāk Tu sevi sajūti šajā visā, jo spēcīgāk tas liecina, ka tieši šīs ir tās jomas, ar kurām Tev ir jāstrādā un jāveido pašizpratne. Kamēr Tu nebūsi atmodies, Tu nonāksi situācijās/attiecībās, kur izjutīsi bezspēcību. Un tā nav karma vai sods, bet gan ceļš uz izaugsmi.

Vieglāk ir būt par atbalstu otram, bet cik grūti ir būt par atbalstu pašam sev. Paņem pats sevi pie rokas, uzticies pats sev, palīdzi sev izkāpt ārā no ilūzijas un ieraudzīt patiesību.
Varbūt, ka Tev būs nepieciešams ilgāks laiks, lai pilnībā uzticētos sev un saviem spēkiem. Bet pienāks laiks, kad Tu atvērsies pats sev, kad sadzirdēsi savas patiesās vēlmes.
Indu Puri✍️

Viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…

šefpavārs

Savas iespējas vienmēr pazaudē tie cilvēki, kuri nevis dzīvo, bet gatavojas dzīvot…
Tie, kuri lielu mērķu vārdā aizmirst par visu, kas notiek šodien…
Viņiem šķiet, ka viņi ir jau TUR, bet neiedomājas par to, ka visi instrumenti mērķu sasniegšanai vienmēr ir ŠEIT…

Mans Pēterburgas draugs Žeņa ir lielisks pavārs, kurš ar savām prasmēm spējis pacelt knapi dzīvību velkošu nomales restorāniņu…
Ziņas par to izplatījās ļoti ātri, un kāds no ļoti apmierinātajiem apmeklētājiem apsolīja viņam šefpavāra vietu ļoti prestižā sava drauga restorānā…
Perspektīvas izskatījās žilbinošas un puisis domāja tikai par savu stažēšanos Parīzē un savu jauno, kvalitatīvi labāko dzīvi…
Tik ļoti atslābinājās, ka pavisam aizmirsa savu nestandarta pieeju katram ēdienam, kura arī bija iemesls viņa izaugsmei. Viņš vienkārši neredzēja iemeslu censties savā tagadējā darba vietā….
Kādā vakarā viņu izsauca restorāna zālē pie kāda neapmierināta apmeklētāja, kurš taisnīgi bija sašutis par slikti izceptu paipalu un steigā, pa roku galam pagatavotu mērci…
Žeņa pārskaitās un sarunā ar apmeklētāju necentās izvēlēties izteicienus, jo arī neredzēja jēgu iztapt katram apmeklētājām – tikai pēc pāris dienām viņš visiem parādīs, cik labi prot pagatavot paipalas īstiem gardēžiem, nevis kaut kādiem nomales restorāna apmeklētājiem…
Bet izrādījās, ka neapmierinātais apmeklētājs ir tieši tas prestižā restorāna īpašnieks, kurš personīgi bija ieradies nogaršot izslavētā pavāra pagatavotos ēdienus..
Skaidrs, ka pārcelšana nenotika…
Bet, jā, atlaišana notika…

Žeņa pie manis virtuvē dzēra kafiju un žēlojās par dzīves netaisnību… bet tas izklausījās pēc narcistiskas traumas…

Mīļie, tas viss, kas ar mums būs rītdien, sākas šodien…
Tieši no tās sekundes, kuru jau šobrīd varat atzīmēt savā pulkstenī…
Un nav nekā muļķīgāka, kā domāt, ka dzīvot jūs sāksiet tad, kad visi jūsu mērķi būs sasniegti…

Pa īstam jūs dzīvojat tikai tikmēr, kamēr tos sasniedzat….

Bet mērķis pats par sevi ir tikai ķeksītis jūsu iespēju sarakstā…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis