Par papardi un bambusu

paparde un bambuss5

Reiz kāds cilvēks nolēma, ka nu gan viņam ir gana ciest un devās uz mežu, lai pēdējo reizi runātu ar Dievu.
– Mīļais Dievs, lūdzu dod man iemeslu nepadoties! – viņš teica.
– Paskaties visapkārt – atbildēja Dievs, – Tu redzi bambusu un papardes?
– Jā, – vīrietis atbildēja.
– Kad es stādīju bambusu un papardes, es par tiem parūpējos. Es tiem devu saules gaismu un ūdeni. Es sargāju tos no vētrām. Paparde auga ātri, tās sēklas ļoti īsā laikā sāka dzīt asnus, taču no bambusa sēklām neauga nekas. Taču es nepadevos.
Otrajā augšanas gadā paparde kļuva vēl krāšņāka, taču no bambusa sēklām nekas neauga. Taču es nekritu izmisumā. Arī trešajā gadā bambuss mani neiepriecināja. Bet es gaidīju. Arī ceturtajā gadā no bambusa nebija ne asna. Es biju pacietīgs.
Piektajā gadā no zemes izlīda mazs mazītiņš asniņš. Tas bija daudz daudz mazāks par papardi, taču dienu no dienas tas auga un sešu mēnešu laikā sasniedza 100 metru augstumu.
Piecus gadus tas veltīja savas sakņu sistēmas veidošanai, kas padarīja to stipru un izturīgu un iedeva to, kas vajadzīgs izdzīvošanai. Es nekad sevis radītajiem neesmu devis lielāku izaicinājumu, kā tie spētu tikt galā.
Visu šo laiku tu augi un cīnījies. Tu audzēji savas saknes, kas nepieciešamas, lai izveidotos stumbrs, lapotne un vēlāk arī augļi. Nekad sevi nesalīdzini ar citiem, tāpēc, ka visam manis radītajam ir atšķirīgi laika rāmji, atšķirīgi nobriešanas tempi un atšķirīgi mērķi.
Kā paparde atšķiras no bambusa, tā cilvēki atsķiras viens no otra. Ja nepadoties, var pacelties ļoti ļoti augstu, – teica Dievs.
– Cik augstu es pacelšos? – jautāja vīrietis.
– Cik augstu aug bambuss? – jautāja Dievs.
– Cik vien var augstu? – atbildēja vīrietis.
– Jā! – teica Dievs.
Cilvēks pameta mežu, saprotot, ka Dievs nekad viņu nepametīs un no viņa neatteiksies.
Nav jābrīnās, ka tavā ceļā gadās gan pārbaudījumi gan nelaimes. Atceries, tās nepieciešamas tavai izaugsmei.
Dievs nekad nesūta tev pārbaudījumu, nedodot iespēju tikt ar ro galā.
Tas ir Tavas ticības jautājums!

Avots: Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi

lenam3

«Nav kur steigties. Viss, kas notiek ātri, dzīvo neilgi.»
Poļina Goverdovskaja

Ātri uzcelta māja, kas sāk sķobīties pēc pusgada – pretēji pamatīgai celtnei, kurai rūpīgi izvēlēti būvmateriāli, ņemti vērā klimatiskie apstākļi un atrašanās vieta.

Ātri radusies seksuālā kaisle, kas pazūd pēc vienas nakts – pretēji tam, ka cilvēki lēnām satuvinās, iepazīst viens otru, kad rodas kaut kas vairāk kā viens orgasms.

Ātra pārslēgšanās no vienas lietas un citu, kas nedod iespēju piepildīties ar to, kas ir un to, kas bija – pretēji tam, kas pakāpeniski pārgāja no viena stāvokļa citā.

Steiga padara nevērtīgu to, kas bija, nedodot iespēju piepildīties un sajust dzīves garšu, kas mēdz būt gan salda gan sūra. Taču tā ir DZĪVES garša.

Katrai lielai lietai ir sava pēcgarša un, ja to nesajūtam, neizjūtam, neizdzīvojam un nedodam sev laiku – tad ir sajūta, ka nekas tā arī nav bijis.

Šobrīd man ir nedaudz skumji, ka ir beidzies kāds salīdzinoši īss, bet notikumiem un emocijām bagāts manas dzīves laiks, taču šīs skumjas ļauj man sajust tā vērtību un to cilvēku vērtību, ar kuriem kopā es to izdzīvoju.

Bet prieks un labsajūta, kas papildina šīs skumjas, rada neatkārtojamu pēcgaršu, no kuras aizbēgt, nozīmē iztukšot sevi.

Dzīves balss mēdz būt klusa, tie ir čuksti, kas cenšas izlauzties cauri mašīnu rūkoņai ielās, kolēģu, priekšniecības un draugu balsu murdoņai. Ir grūti sakoncentrēties uz šiem čukstiem, kad skrien sinhroni ar pūli, lielpilsētas ritmā – vai arī vienkārši stāvi pārpildītā transportā.

Ir grūti vispār apzināties cilvēku, lietu un notiekošo procesu vērtību, ja pārej no iešanas uz skriešanu.
Taksista, kurš nesteidzīgi brauc cauri pilsētai, atbilde manai nepacietībai: “Es domāju, ka labāk nokavēt 15 minūtes no sava darba, nekā paspēt uz kapiem.”

Lai izlauztos no savām fantāzijām par cilvēku un nokļūtu pie patiešam dzīva un reāla cilvēka vai pieredzes, ir vajadzīgs laiks un nesteidzīga uzmanība. Ātras reakcijas un impulsīvas atbildes – tas viss balstās uz iepriekš sagatavotiem šabloniem, uz ilūzijām par to, kā un kas ir otram cilvēkam.

Saprast otru es varu tikai nesteidzīgi pietuvinoties un vērojot atbildes kustību: uz manu pusi, vai nost no manis, vai uzmanīgu nogaidīšanu.

Saprast sevi – tāpat. Cik ļoti bieži mans impulsīvais realizētais “gribu!” ir nomainījies ar neapmierinātu “kādēļ tas bija vajadzīgs!?” Bet varbūt vajadzēja ieturēt pauzi vai vienkārši palēnināt soli.

Neapstāties, nepamirt, iet tālāk, bet lēnāk, nepalaižot garām notiekošā detaļas.

Un dažkārt, sastopoties ar kārinājumu “gribu!”, kārdinājumu ātri apmierināt impulsu, es uzdodu sev jautajumu: “un kas būs tālāk?” Un ļoti bieži tur atklāju tukšumu un garlaicību, kuru gribās atkal un atkal apdzēst ar impulsu un steigu. Tātad ne tur mans “gribu!”

Tas nenozīmē, ka ikviens impulss ir ļaunums. Jo dzīve ir ne tikai nesteidzīgs dabas ritums, kad gadsimtu gadsimtiem saule aust un riet, nomainās gadalaiki un “viss nostājas savās vietās”. Tas ir arī spējš leoparda lēciens pēc ilgas un pacietīgas sava medījuma gaidīšanas, lenkšanas, izrāviens, kurā sakoncentrēta visa gaidīšanas laikā uzkrājusies enerģija. Tā ir dejas spontanitāte, kurā var nomest uzkrājušos nogurumu un atkal atgūt ķermena brīvību. Labs impulss ir tas, kurš nobriedis, bijis sagatavots ne ar mežonīgu piepūli, bet pakāpenisku nobriešanu.

Pirms piedzimst tauriņš, ir bijis kokons. Protams, var ātri un efektīvi pielipināt tārpiņam spārnus, taču diez vai tas spēs tos izmantot. Spontanitāte, kustību un emociju brīvība nobriest nevis uznāk, un ar to arī spontanitāte atšķiras no impulsivitātes.

Nav kur steigties. Viss, kas noteik ātri, dzīvo neilgi. Patiešām, nav kur steigties. Vairāk un ātrāk formāli varētu būt labāk, kā mazāk un lēnāk, taču mazāk un lēnāk ir labāk, nekā nekas un nekā. Bet dzīve ne pārāk mīl galējības.

P.S. Lasis ir ātrs, stiprs un nenogurdināms. Tas nopeld tūkstošiem kilometru. Laužas pret straumi un uzveic ūdenskritumus. Bez atpūtas un miega. Mūžīgā cīņā ar stihiju. Viņš pārvar visus šķēršļus, lai beidzot tiktu pie iespējas iznērst ikrus un tad, kad tas beidzot izdarīts, viņš bezspēkā mirst. Tad, lūk, atceries. Tu neesi lasis.”

Autors: Iļja Latipovs geštaltterapeits
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkoja: GInta FS

 

Iemāci saviem bērniem risināt TIKAI TRĪS svarīgas lietas dzīvē…

vecaki un berni1

Daudzu vecāku dzīvi ir sabojājusi ideja par to, ka viņi ar saviem bērniem ir vienlīdzīgi. Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Man periodiski jautā, kāda ir mana attieksme pret bērnu audzināšanu un ko es uzskatu par pareizu audzināšanu. Mans atskaites punkts ir audzināšanas mērķis un galvenais uzdevums, un no šejienes tad arī izriet metodes un audzināšanas veidi.

Audzināšanas mērķis ir apmācīt cilvēku risināt TRĪS uzdevumus

– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību regulēt savas emocijas un vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību nodrošināt sevi un savas vajadzības,
– kā patstāvīgi nevis ar citu cilvēku palīdzību realizēties sociumā

Un viss.
Viss pārējais ir lirika, kas nespēj aizvietot šos trīs uzdevumus, jo, ja reiz tu esi laidis pasaulē bērnu, tu esi atbildīgs par to, lai iemācītu šos trīs uzdevumus risināt.
Daudzus vecākus ir samaitājusi šī ideja par vienlīdzību ar saviem bērniem.
Es uzskatu, ka šī ideja ir kaitīga dzīvei un bērnu psihei. Tāpēc, ka reāla vienlīdzība iestājas reizē ar iespēju vienlīdzību, iespēju, kas nodrošinātas ar paša darbu. Un, ja tavs bērns to neapzinās, viņš ir nolemts mūžīgām sociālajām neveiksmēm.

Tikai šī nevienlīdzība ir spējīga motivēt apgūt šīs iemaņas.
Kamēr vien tavs bērns uzskata, ka ir ar tevi vienlīdzīgs, viņam nav nekādas vajadzības pacelt savu pēcpusi, lai iemācītos risināt šos trīs uzdevumus.

Vecāki nav vienlīdzīgi ar saviem bērniem tikmēr, kamēr bērns nerisina šos uzdevumus patstāvīgi.
Un pat pēc tam, šī nevienlīdzība saglabājas, ja vecāki turpina augt un attīstīties, jo viedumam nav atpakaļgaitas, un šādu vecāku viedoklim vienmēr būs lielāks svars, kā viņu pašam gudrākajam bērnam.

Cieņas trūkums pret cilvēku, kuram ir lielāka pieredze un viedums kā tev, ir bezkaunība, kura vainagojas ar veselu rindu “grābekļu” tā bērna ceļā, kurš nolēmis, ka viņš JAU ir vienlīdzīgs ar tiem, ar kuriem reāli NAV vienlīdzīgs.

Šī vienlīdzības ideja sagrauj un sēj ilūzijas bērnu prātos, ka viņiem ir tās pašas pilvaras, kas viņu vecākiem. Tie ir murgi.

Līdz brīdim, kad tavam bērnam aprit 21 gads, viņam jāiemācās daži vienkārši noteikumi:

1. Viņam neviens neko nav parādā.
2. Noteikumus uzstāda tas, kurš maksā.
3. Unikalitāte un ģenialitāte ir pamats sava svarīguma sajūtai un lepnībai un reālajā dzīvē tām nav nekādas vērtības.
4. Reālais cilvēka vērtības mērs ir viņa prasmes – būvēt sociālo mijiedarbību un pārdot savus produktus un pakalpojumus. Tās ir prasmes, kas nes reālus rezultātus – gan finansiālo brīvību gan neatkarību no citiem cilvēkiem.
5. Centieni komunicēt kā līdzīgs ar līdzīgu ar tiem, kas par tevi maksā un risina tavas problēmas – ir bezkaunīgi. Gribi uzstādīt savus noteikumus – maksā.
6. Lai citi cilvēki cienītu tavas robežas, tavu gaumi un vajadzības, tev tas jānopelna ar savu ieguldījumu kopējā lietā un kopējā “katliņā”. Autoritāte no gaisa nekrīt.
7. Attīstība ātrāk notiek tajos apstākļos, kuri ir tieši šobrīd. Ideāli apstākļi noved pie degradācijas, nevis attīstības un, ja cilvēks ātrāk vēlas kļūt savas realitātes burvis, viņam jāpieņem spēles noteikumi tādi, kādi tie ir šeit un tagad ar visiem to ierobežojumiem un problēmām.

Šī piedzīvojumu spēle (quest) arī ir pats īsākais ceļš uz veiksmi, uzplaukumu, labklājību un brīvību.
Autors: Ņina Rubšteina – psiholoģe un geštalt-terapeite
Foto: pixabay
Tulkoja: Ginta FS

 

Dvēseles sāpes: tavs labākais skolotājs

dvesele54322

Lai kāda arī būtu tava dzīves pieredze, vienkārši zini: dvēseles sāpes ir tavs ne tas vieglākais ceļš uz to cilvēku, kurš tev paredzēts, un uz to dzīvi, par kuru tu sapņo.
Protams, sāpes tev nepatīk. Un kam gan tās var patikt? Sāpes ietekmē tavu pašapziņu, zemapziņā liek tev sevi salīdzināt ar citiem, pārvertēt savas attiecības, skatīties uz pasauli savādāk un visdažādākajos veidos tās sarežģī tavu eksistenci – tā tev šķiet. Tomēr, tici man, reiz tās beigsies un, kad tu iziesi no šī stāvokļa, tu kļūsi par to personību, kuru tu tik ilgi meklēji sevī.

Dvēseles sāpes patiesībā ir mūsu vislabākais skolotājs.

Tu nespēsi uzzināt, kā dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja nekad nebūsi izjutis sāpes. Tu nekad neuzzināsi, ka tavs sapņu cilvēks gaida tevi aiz tuvējā stūra, ja nebūsi pārcietis sāpīgas un mokošas attiecības ar partneri, kurš patiesībā nemaz nebija tavs – īstais.
Tu nekad neko nesasniegsi savā karjerā, ja cītīgi nekrāsi un nevāksi zināšanas un pieredzi. Tu nekad neuzzinātu, kā pa īstam sevi iemīlēt, ja nebūtu paterējis milzum daudz laika savai paškritikai un paššaustīšanai.

No visiem mūsu mokošajiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem vienmēr dzimst kaut kas labs, taču tajā brīdī, kad sāp, mums nav spēka to redzēt un sajust.

Mums šķiet, ka Visums ir uzgriezis mums muguru vai arī neieredz mūs, ja reiz mēs tik ļoti ciešam – taču, iespējams, mums vienkārši kaut kas ir jāiemācās. Kaut vai tas, kā mīlēt sevi, kā pieņemt sevi. Kā būt labākiem pret citiem cilvēkiem, kā pārtraukt koncentrēties tikai uz sevi un savām problemām. Mums jāiemācās tas, kas mums ir nepieciešams – tātad jākļūst par labāko savu versiju.
Tāpēc neuztver savas dvēseles sāpes kā lastu, bet tikai, kā kaut ko labu un vērtīgu. Tāpēc, ka tu nevarēsi iepazīt un saprast labāko, pirms nebūsi izbaudījis sliktāko. Visums ar mums runā tad, kad mēs iemācamies dzirdēt tā vēstījumus.

Starp citu, tas ar mums runā arī caur mūsu sāpēm.

Tu esi brīnumains, unikāls un skaists, vienkārši neļauj dvēseles sāpēm pārliecināt sevi par pretējo. Sāpes neko sliktu tev nenodarīs. Tās padarīs tevi labāku, stiprāku un pilnīgāku.
Autors: flytothesku.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Ričards Bahs: Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm

kaija23

Amerikāņu rakstnieks Ričards Bahs (Richard Devis Bach), pēc profesijas lidotājs, runā par to, ka ikvienā cilvēkā dzīvo sapņotājs, kurš ir spējīgs pacelties daudz augstāk, nekā tam varetu šķist pirmajā acumirklī. Ir tikai jāpamēģina.

Tas, vai mēs jūtamies laimīgi vai nelaimīgi, ir atkarīgs no mūsu pašu pasaules uztveres. Visas atbildes ir tepat blakus, tikai jāieskatas dziļāk sevī, lai saprastu dzīves, mīlestības un nāves jēgu.

Viņa grāmata “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir viena no tām grāmatām, kura būtu jāizlasa ikvienam.

«Lūk, tests, lai saprastu, vai ir pabeigta tava misija uz Zemes. Ja tu vēl esi dzīvs, tātad – vēl nav pabeigta».

«Apgalvojot, ka tu kaut ko nevari, tu atņem sev savu visvarenību».

«Saites, kas saista tavu patieso ģimeni, nav asinssaites. Tās balstītas uz cieņu un prieku, kurus atklājam viens otra dzīvē».

«Tavi draugi jau pirmajā minūtē, kad būsiet satikušies, zinās tevi labāk, kā visi citi spētu iepazīt tevi pēc tūkstoš gadiem».

«Tev nekad netiek dotas vēlmes bez iespējām tās realizēt. Viss ir iespējams, tikai tev nāksies papūlēties».

«Viņi ir nelaimīgi tāpec, ka izvēlējās būt nelaimīgi…»

«Ja tava laime ir atkarīga no tā, ko dara vai nedara kāds cits, tad, es domāju, ka tev tomēr ir problēma».

«Nav tādas problēmas, kurā nebūtu kāda tev ārkārtīgi nozīmīga dāvana. Tu radi sev problēmas tāpēc, ka tev šīs dāvanas ir ļoti nepieciešamas».

«Viss tavs ķermenis – no viena spārna gala līdz otram, faktiski nav nekas cits, kā pašu doma, tev saskatāmā apveidā. Sarauj savas domu važas, un tu sarausi arī važas, kas saista tavu ķermeni…».

«Vienīgais objektīvi eksistējošais likums ir tas, kurš dara tevi brīvu».

«Ja sabiedēsi pūli, tas vai nu sitīs tevi krustā, vai klanīsies tev».

«Katrai kaijai pienākas lidot, un brīvība ir pati putna būtība, un viss, kas aizšķērso ceļu uz šo brīvību, ir jāatvirza malā. Vienalga, vai tas būtu rituāls, aizspriedums vai jebkurš cits ierobežojums».

«Netici savām acīm. Jo ar acīm mēs redzam tikai mūsu brīvību ierobežojošās važas. Lai saskatītu galveno, ir jāizmanto sapratne. Tu visu zini, ir vien nepieciešams to saprast. Un tad uzreiz kļūs skaidrs, kā jālido».

«Kad jāšķiras, neskumsti. Šķiršanās ir vajadzīga tāpēc, lai atkal varētu satikties. Bet jauna tikšanās pēc mirkļa vai daudzām dzīvēm, neapšaubāmi, ir tiem, kuri ir draugi».

«Tu esi meistars tajā, ko esi pārdzīvojis, amatnieks tajā, ko šobrīd pārdzīvo un diletants it visā, ko tev nāksies pārdzīvot nākotnē»

«Ja tu vēlies, lai kāds paliek tavā dzīvē, nekad neizturies pret viņu vienaldzīgi»

«Radniecīga Dvēsele ir tā, kurai ir atslēgas no mūsu slēdzenēm, un kuras slēdzenēm der mūsu atslēgas. Kad mēs jūtamies drošībā tik ļoti, ka varam atslēgt savas slēdzenes, tad mūsu patiesie “es” iziet viens otram pretī, un mēs varam ar tiem būt pilnībā atklāti un tie, kas patiesībā esam.
Tad mūs mīl tādus, kādi mēs esam, ne tādus, kādi mēs cenšamies būt. Katrs atklāj labākās otra puses. Un, neskatoties uz to, ka liek mums ciest, ar šo cilvēku mēs jūtamies kā paradīzē.
Radniecīga Dvēsele ir tā, kura atbalsta mūsu dziļākos centienus un mūsu izvēlētos kustības virzienus. Ja mēs divatā, kā gaisa baloni virzāmies augšup, ir ļoti liela ticamība, ka viens otrā mēs esam atraduši vajadzīgo cilvēku.
Radniecīga Dvesele ir tā, pateicoties kurai, mēs sākam dzīvot patiesu dzīvi.»

«Patiesība gaida katru, kurš vēlēsies to atrast.»

«Kad es velos ātri saprast cilveku, man pietiek vien paskatīties uz viņa grāmatu plauktu.»

«Mēs visi drīkstam rīkoties tā, kā sagribēsim.»

«Mēs izvēlamies savu nākamo pasauli, balstoties uz to, ko esam iemācījušies šajā. Ja neesam iemācījušies neko, jaunā pasaule būs tāda pati kā iepriekšējā, ar tiem pašiem šķēršļiem un svina smagumu, kas jāpārvar.»

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Stāsts par mazo strautiņu

strautiņš

Reiz dzīvoja mazs strautiņš, kurš bija nokļuvis milzīga tuksneša pašā malā. Un viņš izdzirdēja balsi: “Nebaidies, plūsti tālāk”. Bet strautiņam bija bail ielauzties jaunās, svešās zemēs. Viņš ļoti baidījās no pārmaiņām. Protams, viņš vēlējās kļūt daudz lielāks un dzīvot interesantu dzīvi, taču riskēt un kaut ko mainīt, bija ļoti bail.
Taču balss uzstāja: “Ja tu nesadūšosies spert šo soli, tu nekad neuzzināsi, uz ko esi spējīgs. Vienkārši notici, ka jaunajā dzīvē tev būs labi. Nomierinies un plūsti tālāk”.
Un strautiņš nolēma turpināt savu ceļu. Viņam nebija viegli. Tuksnesī kļuva arvien karstāks un beigu beigās ūdens strautiņā iztvaikoja. Tā ūdens pilītes pacēlās gaisā un pārvērtās mākoņos, kurus vējš vairākas dienas nesa virs tuksneša, kamēr tie nokļuva līdz jūrai. Tur mākoņi pārvērtās lietū.
Un strautiņa dzīve tagad kļuva daudz skaistāka par to, ko viņš spēja iedomāties. Lidojot pāri jūras viļņiem viņš, smaidot domāja: “Mana dzīve daudzkārt ir mainījusies, bet tikai tagad es esmu kļuvis pats par sevi”.
* * *
Cilvēkiem nav viegli izlemt – īpaši tajos gadījumos, kad ir jāriskē. Mūs apstādina bailes nezināmā priekšā. Jo var taču gadīties tā, ka nāksies ļoti daudz ko mainīt: ierasto dzīves ritumu, dzīvesvietu, draugu un paziņu loku . Taču vislielākās parmaiņas notiks jūsos pašos. Un tieši tas vairums cilvēku biedē visvairāk. Palikt iepriekšējiem vai mainīties uz augšu – izvelēties jums pašiem. Atcerieties: jebkura izaugsme, jebkuras pārmaiņas sākas ar lēmuma pieņemšanu.

Bailes pieņemt nepareizo lēmumu ir lielas. Cilvēks baidās pamest jau zināmo, šķietami drošo teritoriju, un sastapties ar kaut ko nepazīstamu. Taču tikai šis solis dod jums izaugsmes iespējas. Tā ir pati lielākā iespēja.
Autors: Bodo Šefers “Uzvarētāju likumi”
​​​​​​​Foto autors nezināms
Tulkoja: Ginta FS