Kad mēs sākam dzīvot “ar sirdi un dvēseli”, mums pretīga kļūst tēlošana un liekulība. Mums ir iekšēja vēlme pēc tīrības, pēc veseluma, atvērtības it visās attiecībās.
Dvēselē tu pilnībā vari būt saskanīgs ar otru cilvēku un jūs varat viens otram būt pievilcīgi, taču, ja cilvēks turpina spēlēt savu lomu, bet tu jau jūties īsts, tad tev vairs negribēsies savu enerģiju izliet vienkārši tāpat (tukšām runām, tenkām, apvainojumiem, žēlabām). Lūk, arī pazūd savstarpējā sapratne un iestājas pārtraukums komunikācijā, kad tu praktiski paliec viens pret vienu ar sevi. Taču nevajag domāt, ka no šī brīža uz visiem laikiem tu paliec viens.
Pakāpeniski, kad kļūsi stiprāks, nostabilizēsies un iesakņosies savā labbūtībā un pateicībā dzīvei, šī fāze noteikti pāries citā. Kad tu iemācīsies skaidri dzirdēt sevi un būt noturīgs savā dvēseles līdzsvara stāvoklī, kad tev absolūti pazudīs vēlme kādu pāraudzināt, kādam kaut ko paskaidrot vai pierādīt, bet, galvenais, kad tev pāries vēlme būt citu saprastam – tu vienkārši rīkosies tā, kā uzskati par vajadzīgu, bez jebkādiem paskaidrojumiem, – kad kļūsti absolūti laimīgs pats par sevi, tev atkal kļūst interesanti cilvēki.
Šobrīd mēs redzam, kā piepildās daudzi pareģojumi, ko aprakstījuši maiji, svētie, gaišreģi. Tikai tas nav pasaules gals – tāds, kādu mēs to iedomājāmies: šī ir ciklu maiņa uz planētas un Visumā, gluži tāpat kā nakti nomaina diena. Šis ir laiks, kad Apziņa pāriet daudz augstākā līmenī un Planēta un tās iedzīvotāji attīrās no tumsas, destruktīvās enerģijas un smagas karmas.
Tāpēc tas skar VISUS.
Katrs, kurš šobrīd atrodas šeit, vēlējās šeit būt un izvēlējās tieši šo laiku, lai izietu tieši šo pieredzi. Un tātad katram no mums ir iekšēja zināšana, resurss un enerģija, lai izietu šo laiku.
Tie, kuri dzīvo šobrīd un šeit, ir pašas spēcīgākas dvēseles, kas spējīgas piedalīties šajā spēlē un palīdzēt Planētai un uz tās dzīvojošajiem šajā ciklā pāriet jaunās enerģijās un jaunā laikā.
Planētas mentālā sfēra ir piesārņota ar negatīvām domformām un tieši tāpēc tām ir jāattīrās kopā ar mums pašiem, un šis attīrīšanās process arī notiek – un tas ir sāpīgs.
Zini, šis ir ārkārtīgi svarīgs laiks. Zini, ka tu esi mūžīga būtne, kas apveltīta ar kosmisku saprātu un spējām. Un šī iemiesošanās ir tikai kārtējā tava spēle, kuras veikšanai tev izsniedza tavu jauno “ādas uzvalku”. Zini, ka viss notiekošais ir Scenārija Režisora Griba. Un zini, ka tas viss ved mūs pa evolūcijas ceļu – mūsos ieliktā potenciāla atklāšanu un tas ir tas, ko vēlas mūsu dvēseles.
Ir svarīgi pārstāt vainot jebko: valdību, citas nācijas, cilvēkus, sevi, Dievu, tumšos spēkus – viņiem vienkārši ir tāda loma. Ir svarīgi mācīties pieņemt notiekošo un uzticēties Radītājam un savam Garam. Ir svarīgi pārstāt pieķerties tam, kas brūk un aiziet nebūtībā – prasme apzināti dzīvot šeit un tagad, būt spējīgiem adaptēties un būt elastīgiem – tās ir tās prasmes, kas šobrīd ir ļoti svarīgas. Ir svarīgi dzirdēt sevi, savu intuīciju, savu sirdi. Tikai tava paša būtība spēj tevi izvest tur, kur tev ir jābūt un ar ko jābūt.
Atrasties drošībā tu vari tad, ja seko saviem impulsiem un iekšējai zināšanai. Ir svarīgi paiet malā no prāta un savienoties ar savu sirdi. Tāpēc esi starp cilvēkiem, kuri ir radniecīgi tev garā. Jo vairāk tadu būs ap tevi, jo vairāk iespēju jūsu kopējai grupai un katram atsevišķi. Kopā jums būs daudz vieglāk šajā laikā dzīvot.
Attīrīšana skar visu pasauli un ir bezjēdzīgi meklēt drošāku vietu, kaut kur bēgt. Tava drošība un dzīve tagad ir atkarīga tikai no tava iekšējā miera un spējas valdīt par sevi. Ja cilvēkā plosās vētras, tad tās kā magnēts pievelk vētras ārpusē. Pamet darbu, ja tas kaitē citiem. Cēloņu-seku likums darbojas momentā.
Radi! Sapņo! Palīdzi citiem! Darbojies! Ir laiks, kad jāiemācās dalīties, dot, palīdzēt, atbalstīt. Ja tev šobrīd ir grūti, nomet savu svarīguma masku, sāc palīdzēt citiem un tu redzēsi, kā tavi apstākļi un stāvoki izmainīsies uz labu. Atver savu sirdi! Maskas, augstpratība, liekulība un stīvums sai pasaulei vairs nav vajadzīgs. Visi notikumi, kurus mēs vērojam, ir domāti tam, lai cilvēki atvērtu sirdis un atgrieztos pie savas patiesās dabas.
Mēs esam Mīlestība! Mēs neesam atsevisķi viens no otra – mēs esam vienota Apziņa, vienots organisms ar planētu Zeme. Jo ātrāk tu attapsies no miega un apjukuma, jo mazāk tev nāksies ciest.
Dodies pie savas patiesās un Dievišķās Būtības. Tas ir tavs pēdējais eksāmens. Atceries, mēs esam RADĪTĀJI. Mēs radām savu realitāti ar savām domām, stāvokļiem un nolūku. Iedomājies sevi savā gaišajā nākotnē. ieliec tur tos stāvokļus, kuros tu vēlies būt. Tavi notikumi kā puzles gabaliņi saliekas, izejot no tām sajūtām, kuras tu jūti visbiežāk. Vadīt savu realitāti mēs varam caur saviem stāvokļiem. Un dari visu iespējamo, lai atvērtu savu sirdi un atrastos iekšēja prieka, miera, harmonijas, līdzsvara un mīlestības stāvoklī.
Avots: МАГИЯ СЛОВА Tulkoja: Ginta Filia Solis Zinātnisko pamatojumu visam šim vari izlasīt ŠEIT
Ir rīts. Šķīvī dziest putra, krūzē – tēja. Gatavojamies jaunai skolas dienai. Mēs virtuvē esam trīs: mans dēls, kaķis un es. Kā saka, nekas nevēstīja par… Un pēkšņi atskan jautājums: – Mammu, un ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?
Es esmu šokā. No kurienes tāds jautajums? Domāju, lai sākumā pats uz to atbild, savādāk “piepūtīsies”, dzirdot manu garo sarakstu. Tāpēc fiksiņām novirzu jautājumu atpakaļ jautātājam.
– Un ko tu iemācījies?
– Es iemācījos pats izpildīt mājasdarbus, rāpties kokos, pamazām esmu iemācījies paciesties, normāli izturēties pret to, ka tu raksti rakstus, esmu iemācījies sasmīdināt, esmu iemīlējis tomātus, skaisti izgrebt koku, konstruēt, superīgi vizināties ar velosipēdu, esmu iemācījies visādas lietas telefonā izdarīt, pagatavot biezpienu ar krējumu, palīdzēt tev, ātri skriet, atspiesties uz vienas kājas, visu darīt ātri. Bet, ko tu esi iemācījusies pa šo gadu?
Es apstulbu. – Nūū, es… tā sacīt…. Mazāk dusmojos uz tēti. Un vēl dažām tantēm iemācīju darīt to, ko daru es. Vēl dziedāt iemācījos.
Un vairāk man neko uzreiz neizdevās atcerēties.
Pēc tam, apdomājot mūsu rīta sarunu ar dēlu, es aizdomājos, lūk, par ko. Bērni pastāvīgi kaut ko mācās. Šī opcija viņos ir burtiski “iebūvēta”. Bet kaut kādā savas dzīves brīdī viņi šo spēju zaudē un pārvēršas pieaugušajos, kuri tāpat jau visu zina un prot. Un tad viņi pārstāj mācīties. Un tajā mirklī sākas vecums. Jā, vecs tu vari būt arī 30 gados, pat 20..
Vēl pirms diviem gadiem es atrados lēni vīstošo cilvēku sarakstā. Es ļoti daudz ko zināju, taču pielietot šīs zināšanas dzīvē sanāca kaut kā ļoti reti. Biju gudra, garlaicīga pieaugusi tante. Bet pēc tam es sāku mācīties “pa īstam”. Tas ir tad, kad zināšanas ātri pārtop par jaunām iemaņām un prasmēm. Un šodien tu dari to, par ko vakar pat iedomāties nevarēji.
Man jau šķita, ka es diezgan labi tieku galā ar savu skolnieces lomu. Taču rīta saruna ar dēlu man parādīja manu izaugsmes zonu. Bērniem šis apmācību režīms vispār nekad neizslēdzas. Viņi ir pastāvīgos meklējumos. Esmu pārliecināta, ja viņam šo jautājumu uzdošu pēc mēneša, tas būs vēl viens tikpat garš saraksts.
Ir ļoti svarīgi šo “bērnišķīgo” pieeju apmācībām no jauna sevī atdzīvināt. Tad gan pieaugušais gan bērns būs nodarbināti ar vienu kopīgu lietu – šīs lielās pasaules izzināšanu. Protams, katrs savā līmenī. Un tad šī bērnišķīgā ziņkārība vairs netracinās. Tā vietā parādīsies interese. Tas ir motīvs, kas mums liek pastāvīgi attīstīties. Un tur, kur ir attīstība, tur ir dzīve.
Eksistenciālā psihoterapeita Irvina Jaloma skarbās frāzes, kuras var palīdzēt dzīves grūtajos brīžos.
— Vientulība nav atkarīga no tā, vai tev apkārt ir vai nav citi cilvēki. — Labākās patiesības ir “asiņainās”, kas ar “miesu” izrautas no paša dzīves pieredzes. — Cerība ir pats lielākais ļaunums! Tā paildzina mokas. — Izmisums ir cena, ko cilvēks maksā par sevis apzināšanos. Ieskaties pašos dzīves dziļumos, un tu tur ieraudzīsi izmisumu. — Kokam vajadzīgas vētras, lai tas izaugtu liels un stiprs. — Dažkārt liktenis mūs nostāda tādās situācijās, kur rīkoties pareizi nozīmē kļūdīties. — Mēs paši radām visus savus pārdzīvojumus. Un visu, ko mēs paši esam radījuši, mēs paši varam arī iznīcināt. — Visu virsotņu problēma ir tā, ka pēc tām seko nobrauciens. — Ar norītu aizvainojumu var aizrīties. — Pārliecība ir tieši proporcionāla kompetencei <…> lai kā mēs to vēlētos, mums nav neviena, uz ko paļauties šajā pasaulē, izņemot sevi. Neviens, izņemot mūs pašus, neatbalstīs, nevērtēs mūsu uzvedību, nepiedāvās skaidru dzīves shēmu. Mūsu liktenis nav iepriekš noteikts, un katram pašam ir jāizlemj, kā dzīvot savu dzīvi pēc iespējas pilnvērtīgāk, laimīgāk un jēgpilnāk. — Zem augstprātības un iedomības maskas parasti slēpjas nepārliecība par sevi un sevis noniecināšana. — Dažiem cilvēkiem veiksme nozīmē atriebīgu pārākuma sajūtu pār citiem; viņi baidās, ka citi sapratīs viņu motīvus brīdī, kad veiksme kļūs pārak liela, un tāpēc atriebsies. — Kreativitāte un atklājumi dzimst sāpēs. — Mēs pilnībā esam atbildīgi par savu dzīvi, ne tikai par savām darbībām, bet arī par savu nespēju rīkoties.
Par eksistenciālo psihoterapiju vairāk var uzzināt ŠEIT
Avots: econet.ru Ilustrācija: Lisa Aisato Tulkoja: Ginta Filia Solis
— Kur man atrast savu otru pusīti? – jauns cilvēks jautāja šamanim. — Ja tu domā, ka kaut kur pasaulē klīst tava ideālā otra pusīte, tu ļoti maldies. — Kāpēc? Šamanis paņēma ābolu un pārgrieza to uz pusēm: — Iedomājies, ka šīs divas viena vesela pusītes atnākušas šajā pasaulē. Kā pasaule rīkojas ar svaigām apetelīgām cilvēciskajām dvēselēm? – un šamanis nokoda gabaliņu no vienas ābola puses. – Pasaule ir kustīga un nežēlīga, visu maļ, kā pašai tīk. Šamanis nokoda gabalu no otras ābola pusītes un kādu mirkli košļājot kaut ko pārdomāja. — Un, lūk, viņi satiekas! – Viņš svinīgā balsī teica un savienoja abas iekostās ābola pusītes. – Un, kas? Vai tās der viena otrai? Nē! Bet tagad uzmanīgi skaties! Šamanis paņēma vairākus ābolus un sagrieza tos uz pusēm. Salika kopā pusītes no dažādiem āboliem: — Ko mēs redzam? — Tās ir atšķirīgas un nesader, – atbildēja jaunais cilvēks. Šamanis pamāja ar galvu un sāka pa apli apgrauzt divas kopā saliktās ābolu pusītes: — Un kas notika tagad? — Tagad tās sader! – iesaucās puisis. — Pareizi! Tāpēc, ka pasaule tās apstrādāja nevis pa vienai, bet pārī. Par ideālām pusītēm nepiedzimst, par tām kļūst. Divas mīlošas dvēseles kopā priecājas par dzīvi, kopā pārcieš dzīves sitienus, mācās saprast viens otru no pusvārda, atbalsta viens otru un kļūst veiksmīgi. Un tas ir ļoti rūpīgs un pamatīgs darbs… Avots: econet.ru Tulkoja: Ginta Filia Solis
Kad mēs stāvam uz vietas un gaidām, kad viss brīnumainā kārtā nokārtosies pats no sevis, mēs esam slazdā. Te nav iespējams izaugt un izplest spārnus. Nav iespējams pāriet jaunā kvalitātē, transformēt vājos personības aspektus spēcīgajos.
Tikai tad, kad rodas mērķis, kas izraisa patīkamas kņudošas sajūtas ķermenī un vēlmi darīt – ir iespēja uzkāpt pakāpienu augstāk (dažkārt – pat vairākus).
Sperot pirmos soļus pretī savam mērķim, mums tiek dots “gabaliņš” enerģijas tā realizācijai. Un tagad jau no mums ir atkarīgs, kā mēs ar šo enerģiju rīkosimies un uz ko to novirzīsim. Vai izmantosim to tam, kam tā dota? Vai turpināsim savu kustību uz mērķi? Vai mums pietiks drosmes sastapties ar saviem iekšējiem ierobežojumiem un pārvarēt tos?
Bet, kad mērķis būs sasniegts, vai mums pietiks prāta ar pateicību paskatīties uz noieto ceļu. Un ieraudzīt to, ka “Es” šodien vaire neesmu tas “Es”, kas uzsāka šo ceļu. Un apzināties, ka reizē ar šī mērķa sasniegšanu, tika sasniegts kaut kas daudz lielāks Dvēselei un Personībai. Kaut kas daudz vērtīgāks.
Autors: Anna Gusak Tulkoja: Ginta Filia Solis Foto: Anastasija Pavlova
Reiz tu atsakies no tām smagajām emocionālajām narkotikām, kuras lietot reiz škita tik stilīgi…
Narkotikām, kas tevi padarīja par totāli atkarīgo un ļāva izbaudīt spilgtas emocijas tikai tad, kad tu ceļoji uz tālām, eksotiskām valstīm, skaļi izdzīvoji mīlas drāmas, ilgstošu šopingu un citus godkāres atribūtus, kas iluzori ļāva tev sevi pieskaitīt pie mākslīgi radītās laimīgo kastas…
Bet vai tā bija laime?
Mūždien likt likmes uz dzīves loterijas laimīgajiem cipariem, lielu daļu no kuriem tu vienkārši nopērc, bet pēc būtības pats tajā neko nenozīmē…
Reiz, kad Dvēsele vēl nebija gana izaugusi un tai bija vajadzīgas ļoti daudzas rotaļlietas, lai būtu interesanti un jautri dzīvot.
Bet pēc tam atnāk kaut kas pavisam cits, agrāk nepazīts.
Tu vēl joprojām vari apmeklēt ikoniskas vietas un priecāties par skaistām lietām, taču tagad tās vairs nešķiet tik unikālas un nekādā veidā nepadara tevi labāku.
Bet pašas spēcīgākās sajūtas tev nodrošina ne jau ārējie apstākļi, bet tavs iekšējais stāvoklis. Tas, kurā ieguldījies esi tu pats. Pats radījis, pats uzskaņojis un iemācījies atšķirt smalkās sajūtu nianses…
To iemācīties nozīmē iziet pavisam citā sevis un dzīves uztveršanas līmenī.
Būt spējīgam izbaudīt prieku par dzīvi bez dopinga.
To prieku, kam tu neskraidi pakaļ ar vienmēr sagatavotu selfija statīvu, jo tavām sajūtām fotogrāfijas nav vajadzīgas.
Reiz kādā vēlā 1970. gada vakarā es gultā pagriezos pret sev blakus gulošo meiteni un jautāju viņai, vai viņa vēlas kļūt par manu sievu.
– Mēs par to parunāsim no rīta, – viņa teica. – Tagad man jāpaguļ.
No rīta viņa teica, ka laulības nav īpaši laba ideja, patiesībā pat ļoti draņķīga ideja, taču viņa vienalga piekrīt kļūt par manu sievu.
Viņai bija taisnība: tā bija draņķīga ideja. Jaunā sieviete Tabitta Sprūsa vēl nebija pabeigusi studijas universitātē. Es biju pabeidzis, bet nevarēju dabūt skolotāja darbu.
Es strādāju ķīmiskajā tīrītavā un saņēmu nedaudz lielāku par iztikas minimumu algu. Mums bija mācību kredīts, nebija nekādu ietaupījumu un nekādu atvieglojumu. Man bija divi apakšveļas komplekti, divas džinsa bikses, divi pari kurpju un problēmas ar alkoholu. Mēs abi to atcerējāmies, nosakot kāzu dienu: 1971. gada 2. janvāri.
Tajā rudenī mēs iekāpām autobusā, kas brauca no Vecpilsētas, kur dzīvoja Tabbi, līdz Bangorai, kur atradās pazīstamākais juvelierizstrādājumu veikals Deiz. Mēs palūdzām, lai pardevējs mums parāda pašu lētāko pārdošanā esošo laulības gredzenu komplektu.
Pārdevējs ar profesionālu smaidu, kurā nevarēja just ne pilīti iejūtības, parādīja mums pāri zelta stīpiņu par 15 dolāriem. Es izvilku no bikšu kabatas savu maku, kas bija piestiprināts baikeru ķēdē, un samaksāju par gredzeniem. Braucot mājup autobusā, es savai līgavai teicu:
– Varu saderēt, ka ar laiku šie gredzeni mūsu pirkstos atstās zaļu svītru. Un Tabbija, kurai vienmēr ir bijusi asa mēle atbildēja:
– Es ceru, ka mēs tos valkāsim pietiekami ilgi, lai to noskaidrotu. Vēlāk, pēc apmēram desmit nedēļām, mēs šos gredzenus uzvilkām viens otram pirkstā.
Uzvalks, kuru biju uzvilcis savā kāzu dienā, bija man parāk liels – to es aizņēmos no sava vedējtēva, – bet ar manu kaklasaiti varētu lepoties pats Džerijs Garsija.
Mana jaunā sieva bija ģērbusies gaiši zilā bikšu kostīmā, kurā pirms tam bija tērpusies savas draudzenes kazās kā līgavas māsa.
Viņa bija brīnišķīga un līdz nāvei nobijusies. Mēs devāmies uz kāzu mielastu, kur ēdām sviestmaizes ar tunci un dzērām limonādi manā mašīnā – vecā bjuikā ar grabošu ātrumkārbu.
Es visu laiku ar lielo pirkstu taustīju gredzenu uz kreisās rokas zeltneša… Dažus gadus vēlāk – varbūt trīs, varbūt piecus? – mazgājot traukus, Tabbijas gredzens noslīdēja no pirksta un iekrita izlietnes notekcaurumā. Es centos to izvilkt, taču, acīmredzot tas bija aizpeldējis notekūdeņos.
Tajā laikā es varēju nopirkt jau dārgāku gredzenu, tomēr mana sieva ļoti bēdājās par pazudušo pirmo gredzenu. Tas nemaksāja vairāk par astoņiem dolāriem, taču viņai tam bija milzīga vērtība.
Dzīve karjeras ziņā bija man labvēlīga. Es rakstīju bestsellerus un pelnīju miljoniem dolāru, taču ne reizi, kopš tā brīža, kad mana jaunā sieva drebošām rokām un trīsošu sirdi to uzvilka manā pirkstā, nebiju novilcis šo lēto gredzenu.
Zinu, zinu, tas izklausās kā senā kantrī stila dziesmā. Taču dzīvē bieži vien tieši tā arī notiek. Šis gredzens kalpo par atgādinājumu tam, kā mēs tolaik dzīvojām: maziņā trīsistabu dzīvoklītī, ar vecu plīti un grabošu ledusskapi, čīkstošiem grīdas dēļiem, ielas trokšņiem naktīs un plakātu virs izlietnes: MANS DRAUGS, MUMS GALĪGI VAIRS NAV SPĒKA.
Gredzens liek aizdomāties par nākotni, atcerēties to, ka mums gandrīz nekā nebija, tomēr mēs paši bijām lieliski.
Bet galvenais, ko tas mums neļauj aizmirst, ka lietas cena un vērtība bieži vien nav viens un tas pats. Ir pagājuši jau 42 gadi, bet zaļās strīpiņas vēl joprojām uz pirksta nav…
Dzīve ir kā ceļš. Tas ne vienmēr ir taisns un rozēm kaisīts. Tieši šķēršļi un ar tiem saistītie pārbaudījumi spēj ienest jaunas pārmaiņas. Šīs kvalitātes ir dzīve saskaņā ar savu dvēseles Gaismu. Mūsu iekšējai pasaulei, tāpat kā telpai, kura atrodas tumsā, vajadzīgi ir avoti, lai to varētu izgaismot. Ja ienesam kaut vienu sveci tumsā, tad tā rada radikālas pārmaiņas telpā. Tāpat ir ar zemapziņā mītošo neizzināto daļu. Ja par to nedomājam, tad pat nenojaušam, ka tāda ir. Bet agru vai vēlu, bet visticamāk jau drīz, cilvēkam, kas ir pamodies un līdz ar to nostājas uz apzinātības ceļa, iznāks sastapties ar sevī esošo tumšo pusi. Ar savu ēnu. Pirmā pieredze var atnākt ar konkrētiem notikumiem dzīvē – emocionālas sāpes, slimība, tuvinieku nāve, pazemojums…. Tādos brīžos var likties, ka visa pasaule ir nostājusies pret. Bet patiesībā tā ir iespēja paņemt sveci un iet iekšā tumsā. Tikai ienesot Gaismu un uzticoties Dieva klātbūtnei, var notikt padziļinājums un arvien lielāka apzināšanās, kas sniedz gan emocionālu, gan arī fizisku dziedināšanu.
Kad notiek padošanās Lielā spēka priekšā, zūd spriedze, tiek atlaists saspringums un var ienākt Gaisma.
Šī svece tumsā spēj paveikt brīnumus, jo tad atkāpjas bailes un sirdī ienāk miers. Miers tā ir iespēja dzīvot tālāk ar lielāku paļaušanos uz Dieva klātbūtni savā dzīvē. Bet, lai arvien vairāk izgaismotu zempaziņas telpu, ir vajadzīgas daudzas sveces. Sveču ienešana var notikt pārdzīvojumu rezultātā, kad esam spiesti atlaist kādu sava zemā ego daļu, lai atbrīvotos no emocionālām sāpēm un rastu sirdsmieru. Bet iekšējais miers prasa, lai to arien vairāk nostiprina, tātad iecentrē.
Cilvēks, kas ir apzināti nostājies uz Gaismas ceļa un iet to rok rokā ar Dievu, var piedzīvot dvēseles tumšo nakti. Dvēseles tumšā nakts nenozīmē vienu nakti, tas var būt daudz ilgāks dzīves posms – nedēļa, mēnesis, gads… Dvēseles tumšā nakts atnāk tad, kad cilvēks ir gatavs nopietnam Gaismas padziļinājumam sevī.
Un likums šeit ir viens – lai ienestu Gaismu, ir jāiet cauri tumsai.
Ja dzīve visu laiku rit samērā rožaini un bez pārbaudījumiem, tad ir jābūt īpaši vērīgam, jo iespējams, ka gaisma, kuru cilvēks sevī it kā sajūt, nemaz nav Dieva Gaisma, bet gan aukstā, iluzorā , kuras avots ir pretējie spēki Dieva Gaismai. Ceļš pie Dieva nav spoži izgaismota skatuve ar prožektoriem, bet gan šī mazā, vienkāršā svecīte, kas savieno ar mīļumu un prieku. To pārbaudīt katrs var pēc sajūtām savā sirdī – vai Gaisma ienes siltumu, mieru un līdzjūtību, vai tā tikai apžilbina acis un palielina sava pārākuma sajūtu pār citiem cilvēkiem.
Dvēseles tumšā nakts parasti atnāk negaidot un bez brīdinājuma. Par iemeslu tai var būt kādas zemapziņā mītošās bailes, kas atradušas ir sev izeju un nonākušas apziņas plūsmā. Jo cilvēks ir dziļāk iegājis Gaismas sfērā un savienojies ar to, jo spēcīgāk sajutīs arī Tumsas klātesamību un tās ietekmi. Kamēr peldam pa ūdens virsmu, maz ir iespēju ieraudzīt zemūdens pārbagāto pasauli. Tikai ienirstot, atveras visa aina pilnībā – gan skaistais, gan biedējošais.
Dvēseles tumšā naktī var pārņemt iekšēja kailuma sajūta. Esi viens un neaizsargāts šo Gaismas un Tumsas spēku priekšā. Negulētas naktis, nemiers, baiļu sajūta ir šī posma pavadones. Bet… Bet kaut kur pašā esības dziļumā kā okeāna dzelmē ir visuresošā Dieva klātbūtne. Viņš mūs nekad nepamet, tikai mēs attālināmies no Dieva. Šī Dieva klātbūtne dod spēku, kas palīdz iztaisnoties, atvērt acis un paskatīties dziļāk tumsā.
Tumsa var būt tik biedējoša, ka tā līdzinās nāvei. Bet izvēle ir izdarīta. Svece ir iedegta, un tā ved neziņā.
Bailes no nāves ir bailes no nezināmā. Kad, pārvarot sevi, ejam tur iekšā, atklājas, ka tā ir milzīga transformējoša enerģija, kas savieno ar radīšanas spēku un savas esības vēl dziļāku izpratni un pieņemšanu. Tumsa vairs nav ienaidnieks, tumsa ir draugs, jo tikai caur to varējām piekļūt savai ēnai un iegūt tik spēcīgu eksistenciālu pieredzi. Atbrīvojot tumsu sevī, arvien tuvāk esam tam, kas ESAM.
Ja Dvēseles tumšā nakts klauvējas pie durvīm, tad patiesībā tā ir Gaisma, kas tur nāk. Varam durvis neatvērt, varam nogaidīt vai arī izlikties, ka nedzirdam. Bet Gaisma nāks atkal, jo tāda ir Dieva pasaules kārtība, ka dienu nomaina nakti, ka tumsa mijas ar gaismu.
Tikai viena svece tumsā spēj izmainīt visu pasauli.
Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.
Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.
Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”.
Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.
Ginta Filia Solis 