Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs esam pārstājuši censties

soctīkli4

Mums ir izvēles iespējas un šīs iespējas mūs nogalina

Mēs esam pārstājuši censties. Mēs vienkārši neredzam tam jēgu. Mums vienmēr ir teikuši, ka jūrā ir tik daudz zivju, ka pietiks visiem.

Bet tagad visas šīs zivis ir tieši zem mūsu pirkstiem – telefonos, planšetēs, aplikācijās, iepazīšanās portālos – gribi, negribi, ņem, neņem.

Mēs varam sev “pasūtīt” cilvēku tāpat kā interneta veikalā pasūtam iPad. Ar piegādi. Mēs uzskatām, ka tuvība nozīmē regulārus smaidiņus telefonā, bet sms ar “labrīt” ir līdzvērtīgs varoņdarbam. Mēs runājam par to, ka romantika ir pagalam. Iespējams, tā arī ir, taču, iespējams, mums tā jāizgudro no jauna. Iespējams, romantika mūsdienās nozīmē pusdienu laikā nolikt malā telefonu un paskatīties otram acīs. Iespējams, romantika vēl aizvien ir mums blakus, taču mēs nezinām, kā tā izskatās.

Kad mēs jau esam izvēlējušies partneri, mūsu skatiens vēl joprojām meklē citus variantus kaut kur tuvumā.

Tāpēc, ka mums ir izvēles iespēja. Un šī izvēles iespēja mūs nogalina.

Mēs uzskatām, ka, jo vairāk mums ir dažādu iespēju, jo labāk. Taču, taisnību sakot, tas visu padara kaut kādu “atšķaidītu”. Tā arī nekad nejūtam īstu apmierinājumu. Iespējams, mēs pat nesaprotam, kā tas ir – būt apmierinātam, kā tas izskatās, kā tas skan un kā tas ir pēc sajūtām. Ar vienu kāju mēs pastāvīgi atrodamies vēl kaut kur, tāpēc, ka tur, aiz durvīm ir vēl vairāk variantu. Vairāk, vairāk, vairāk.

Mēs nomierinām sevi. Taču, ja neesam gatavi sastapties vaigu vaigā ar saviem “dēmoniem”, kā gan mēs varam iemīlēt vēl kādu – tas taču ir divreiz grūtāk? Mēs padodamies. Mēs aizejam.

Patiesībā mēs redzam pasauli tik plašu, kādu to nav redzējusi vēl neviena paaudze līdz mums.

Mēs varam atvērt jaunu tīmekļa vietni un nejauši ieraudzīt Portugāles fotogrāfijas, un uzreiz, nekavējoties, paņemt kredītkarti un pasūtīt lidmašīnas biļetes. Iespējams, mēs to nedarām, bet varētu, pat tad, ja mūsu kontā nav pietiekami daudz līdzekļu. Tā vietā mēs sevi tracinām un skatāmies citu cilvēku fotogrāfijas Instagramā, dzīvojam citu cilvēku dzīvi – tādu, kādu to vēlētos arī sev. Skatāmies vietas, kur nekad neesam bijuši. Cilvēkus, ar kuriem nekad neesam tikušies. Mēs bombardējam sevi ar ārējiem kairinātājiem un brīnāmies, kāpēc jūtamies neapmierināti un nelaimīgi. Kāpēc viss šķiet tik bezcerīgi. Un, lūk, kāpēc:

Mums nav ne mazākās nojausmas, kas ir mūsu dzīve, taču mēs skaidri redzam, kāda tā nav.

Teiksim, ja esam atraduši cilvēku, kuru mīlam un kurš mīl mūs. Bildinājums. Tuvība. “Es tevi mīlu”. Jā, mēs to izdarījām. Pēc tam zibens ātrumā mēs izstādam savu mīlestību apskatei. Mēs sakām, ka tagad esam attiecībās un mainām savu statusu Facebook. Ievietojam savas fotogrāfijas Instagramā. Mēs kļūstam par MĒS. Šim MUMS ir jāizskatās pietiekoši ideālam un satriecošam. Tāpēc mēs nestāstam par strīdiem un konfliktiem trijos naktī ar sasarkušām un no asarām piepampušām acīm. Mēs nerakstām Twitterī 140 zīmes par to, ka pirms minūtes mums bija saruna, kas liecina par tuvojošos šķirsanos. Nē, ar to mēs nedalāmies. Mēs pasniedzam sevi kā ideālu pāri ar ideālām attiecībām.

Un mēs šķiramies. Tāpēc, ka paši neesam gana labi, bet mūsu attiecības ir tālu no ideālām. Atkal pāršķirstam profilus internetā. Atkal “pasūtām” kādu, tāpat kā pasūtam ēdienu – ar piegādi līdz namdurvīm. Un viss sākas no gala. Emocijas. Sekss. Īsziņas ar “labrīt”. Kopēji selfiji. Starojošs, laimīgs pāris. Salīdzinam. Salīdzinam. Neglābjami un nemanāmi atkal nāk jauns neapmierinātības vilnis. Nakts skandāli. “Ar mums kaut kas nav kartībā.”, “Man vajag kaut ko vairāk”. Un mēs šķiramies. Un atkal vēl viena pazaudēta mīlestība.

Un nākošoreiz būs atkal tas pats. Un vēl viena ātra veiksme. Un vēl viens mēģinājums ievietot savu dzīvi 140 simbolos, sastingušā, filtrētā attēlā kopēja kino apmeklējuma laikā.

Mēs tik ļoti uztraucamies par spožas, laimīgas dzīves atspoguļojumu. Taču, kas tas ir – ideāls un kas to izdomājis? Mēs nezinām, taču neprātīgi tā alkstam.

Taču šis “vairāk”, pēc kā mēs pastavīgi dzenamies ir meli – apmāns. Patiesībā mēs negribam runāt pa telefonu. Mēs vēlamies redzēt mīļotā cilvēka seju klātienē, nevis telefona ekrānā.

Mēs gribam, lai viss būtu pakāpeniski. Mēs vēlamies vienkāršību.

Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve būtu kas vairāk kā “like” un “share”, “followers”, komentāri un balsojumi. Iespējams, mēs vēl nezinām, ka mēs to vēlamies, taču tā tas ir. Mēs vēlamies dziļas, patiesas jūtas un attiecības. Mēs vēlamies mīlestību, kura cels nevis gremdēs. Mēs vēlamies apciemot cilvēkus.

Mēs visi vēlamies, lai dzīves noslēgumā, mēs varētu būt droši par to, ka esam nodzīvojuši jēgpilnu dzīvi. Lūk, ko mēs vēlamies. Pat tad, ja pagaidām to nezinām.

Tomēr pagaidām mēs ta nedzīvojam. Pagaidām vēl tā mēs nemīlam.

Autors:  © Jamie Varon
Tulkoja: Ginta FS