Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs…

mīlēt1111

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs, un atkāpties, kad telpas diviem kļūst par maz.

Reiz es sarunājos ar kādu vecu viedu cilvēku un man ļoti iepatikās viņa doma: “Ja sieva saka, ka ir piekususi un vēlas pabūt vasarnīcā vienatnē un klusumā, mans uzdevums ir klusiņām atvest viņai produktus, nolikt uz lieveņa un nemanāmi nozust, lai viņa varētu atpūsties.”

Mīlestība ir atbildība, kuru mēs labpratīgi uzņemamies. Mīlēt nozīmē pienākumu. “Es nevienam neko neesmu parādā” – tas nav par mīlestību. Tas otrs tev neko nav parādā. Bet tu esi. Tev jarūpējas, tev jābūt uzticīgam, tev jākalpo. Tas ir par Mīlestību, izejot no brīvības.

Mīlestība ir drošība. Mīlestība nozīmē, ka blakus tev cilvēks var būt īsts. Viņam ir atļauts būt vājam, ir atļauts šaubīties, ir atļauts būt nesmukam, atļauts slimot un atļauts kļūdīties.

Histērijas, strīdi, negatīvas emocijas, drosmes un izlēmības trūkums nav iemesls nemīlēt cilvēku. Vai gan var beigt mīlēt kādu, ja Mīlestība ir dāvana, ar kuru tu dalies no visas sirds, neko neprasot pretī.
Mīlēt cilvēku vairāk kā darbības, kuras viņš veic. Būt blakus gan priekos gan bēdās, būt vienmēr pieejamam, būt vienmēr “uz sakariem”. Būt par to, par kuru zin, ka viņš nekad nenodos.

Bērniem ir ļoti svarīgi zināt, ka ģimene ir pati drošākā vieta pasaulē. Vecākiem, kuri noveco ir svarīgi zināt, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti un līdz mūža beigām būs aizsargāti. Vīram ir svarīgi zināt, ka sieva viņu mīl neatkarīgi no tā, cik veiksmīgs viņš ir savā darbā, bet sievai ir svarīgi zināt ka viņš būs blakus neatkarīgi no tā, kā viņa izskatīsies  pēc desmit gadiem, jā, un arī pēc piecdesmit.

Tas nav par solījumiem, tas ir par ko citu, par kaut ko dziļu un patiesu. Par to pat nevajag runāt, vajag dzīvot tā, lai tas, kurš blakus, sajustos drošībā. Tāda dzīve ir stāsts par īstu Mīlestību.

Mīlestība ir briedums un apzinātība. Mīlestība ir sapratne par to, ka tuvas attiecības nav iespējamas bez krīzēm, ka jūtām ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu, ka Mīlestība nevar būt vieni vienīgi svētki, Mīlestība ir dziļš darbs pašam ar sevi, pirmkārt – ar sevi.

Mīlestība ir rinda nāvju un jaunu piedzimšanu, Mīlestība ir pašu sāpīgāko punktu atkailināšana. Mīlestība ir drosme būt īstam. Mīlestība ir drosme iziet neiepazīta teritorijā.

Mīlēt vai nemīlēt, tā vienmēr ir mūsu personīgā izvēle un nevajag to uzspiest otram cilvēkam. Īstas Mīlestības skaistums nozīmē atdot no visas sirds un būt pateicīgam par to, ka otrs piekrīt to pieņemt.

Tas, kurš prot mīlēt, ir nolemts laimei. Un tam nav nekādas nozīmes, vai reiz esi bijis mīlēts vai nē, bet nozīme ir tam, vai tu prati kļūt tik dziļš un pieaudzis, lai dzīvotu  ar atvērtu sirdi.

Mīlestība ir gaisma, Mīlestība ir sirds mirdzums, Mīlestība ir labākais, ko mēs varam uzdāvināt pasaulei. Mīliet!

Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs vienīgais uzdevums…

tavs vienigais uzdevums

«Mana Mīļā,
Nesen mēs ar mammu kaut ko meklējām Googlē. Un meklētājs pēkšņi parādīja pašu populārāko pieprasījumu sarakstu. Un pašā saraksta augšgalā atradās jautājums: «Kā noturēt vīrieti».
Es biju šokā. Es pavirši pārskatīju dažus no bezgalīgi daudzajiem rakstiem par to, kā vienmēr būt seksuālai, kad vislabāk viņam pienest alu, bet kad – sendviču, un kā savu vīrieti padarīt gudrāku un lieliskāku.
Un es sadusmojos.

Mana Mīļā, tā nav taisnība – Tev nekad nav bijis un nebūs tāds uzdevums – «noturēt vīrieti».
Mīļā, Tavs vienīgais uzdevums ir atcerēties, ka tu esi pelnījusi krietna cilvēka mīlestību. Sargi šo pārliecību dziļi sirdī, tur, kur to nevarēs sagraut ne atteikumi, zaudējumi un egoisms, kurus mēs neizbēgami sastopam savā dzīves ceļā. (Ja Tu atcerēsies, ka ne tikai Tu, bet jebkurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un mīlestību, Tavu dzīvi varēs uzskatīt par izdevušos. Taču tā jau ir citas vēstules tēma.)

Ja Tu noticēsi tam, ka esi vērtība pati par sevi, Tu noteikti satiksi puisi, kurš būs spējīgs Tevi novērtēt un kurš vēlēsies pavadīt savu vienīgo dzīvi arvien vairāk Tevī iemīloties.

Mīļā, es vēlos Tev pastāstīt par puisi, kuram nav vajadzīgs, lai viņu noturētu, – tāpēc, ka viņš pats vēlas būt Tev blakus.
Un man ir vienalga, vai viņš pareizi tur elkoņus pie galda, – galvenais, lai viņš nenovērstu acis no Tava deguntiņa, kad Tu to smieklīgi sarauc, aizgūtnēm smejoties.
Man ir vienalga, vai viņš prot kaut nedaudz spēlēt golfu, – galvenais, ka viņš spēs spēlēties ar bērniem, kurus Tu viņam dāvāsi, un sajūsmināts ievēros to, cik ļoti viņi ir līdzīgi Tev.
Man ir vienalga, cik vīrišķīgs viņš ir, – galvenais, lai viņam pietiktu spēka dot Tev iespēju paust savas sirds bezgalīgo spēku.
Vismazāk mani interesē, par ko viņš balso vēlēšanās, – ja viņš cienīs Tevi Tavās mājās un dziļi cienīs sava sirdī.
Man ir vienaldzīga viņa ādas krāsa – ja viņš jūsu kopdzīves audeklu pārklās ar pacietības krāsam un spēju dalīties, būt viegli ievainojamam un maigam.
Man ir vienalga, kādā reliģijā viņu audzināja vecāki, vai varbūt vinš ir izaudzis nereliģiozā ģimenē – galvenais, lai viņš zinātu, ka dzīvē ir svētas lietas un zinātu, ka ikkatra minūte kopā ar Tevi ir dziļi svēta.
Un pēdējais, ko vēlos Tev teikt: ja Tu sastapsi tādu vīrieti savā ceļā un viņam ar mani nebūs nekā kopīga, mums vienalga būs viena kopīga vērtība pasaulē, un tā būsi TU.
Tāpēc, ka gala rezultātā vienīgā lieta, kura Tev jadara, lai «viņu noturētu», – ir jābūt sev pašai.
Tavs mūžam mīlošais vīrietis,
Tētis

«Es rakstīju šo vēstuli savai meitai, taču vēlos to veltīt ikvienai sievietei, kuru esmu savā dzīvē sastapis. Sievietei, kurai nekad no sava tēva nav nācies dzirdēt tādus vārdus. Es to rakstīju arī mūsdienu puišiem – topošajiem vīriešiem, kuriem ir svarīgi zināt pa īstam svarīgas lietas. Vai mana mazā mīļā meita sastaps mīlošu partneri visai dzīvei, nezinu, viss atkarīgs no tā, vai kāds no jums spēs neaizmirst šīs svarīgās lietas. Es lūdzos par Tevi».

©Kellijs M. Flanagans «”Vēstules meitai»
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Mēs esam pārstājuši censties

soctīkli4

Mums ir izvēles iespējas un šīs iespējas mūs nogalina

Mēs esam pārstājuši censties. Mēs vienkārši neredzam tam jēgu. Mums vienmēr ir teikuši, ka jūrā ir tik daudz zivju, ka pietiks visiem.

Bet tagad visas šīs zivis ir tieši zem mūsu pirkstiem – telefonos, planšetēs, aplikācijās, iepazīšanās portālos – gribi, negribi, ņem, neņem.

Mēs varam sev “pasūtīt” cilvēku tāpat kā interneta veikalā pasūtam iPad. Ar piegādi. Mēs uzskatām, ka tuvība nozīmē regulārus smaidiņus telefonā, bet sms ar “labrīt” ir līdzvērtīgs varoņdarbam. Mēs runājam par to, ka romantika ir pagalam. Iespējams, tā arī ir, taču, iespējams, mums tā jāizgudro no jauna. Iespējams, romantika mūsdienās nozīmē pusdienu laikā nolikt malā telefonu un paskatīties otram acīs. Iespējams, romantika vēl aizvien ir mums blakus, taču mēs nezinām, kā tā izskatās.

Kad mēs jau esam izvēlējušies partneri, mūsu skatiens vēl joprojām meklē citus variantus kaut kur tuvumā.

Tāpēc, ka mums ir izvēles iespēja. Un šī izvēles iespēja mūs nogalina.

Mēs uzskatām, ka, jo vairāk mums ir dažādu iespēju, jo labāk. Taču, taisnību sakot, tas visu padara kaut kādu “atšķaidītu”. Tā arī nekad nejūtam īstu apmierinājumu. Iespējams, mēs pat nesaprotam, kā tas ir – būt apmierinātam, kā tas izskatās, kā tas skan un kā tas ir pēc sajūtām. Ar vienu kāju mēs pastāvīgi atrodamies vēl kaut kur, tāpēc, ka tur, aiz durvīm ir vēl vairāk variantu. Vairāk, vairāk, vairāk.

Mēs nomierinām sevi. Taču, ja neesam gatavi sastapties vaigu vaigā ar saviem “dēmoniem”, kā gan mēs varam iemīlēt vēl kādu – tas taču ir divreiz grūtāk? Mēs padodamies. Mēs aizejam.

Patiesībā mēs redzam pasauli tik plašu, kādu to nav redzējusi vēl neviena paaudze līdz mums.

Mēs varam atvērt jaunu tīmekļa vietni un nejauši ieraudzīt Portugāles fotogrāfijas, un uzreiz, nekavējoties, paņemt kredītkarti un pasūtīt lidmašīnas biļetes. Iespējams, mēs to nedarām, bet varētu, pat tad, ja mūsu kontā nav pietiekami daudz līdzekļu. Tā vietā mēs sevi tracinām un skatāmies citu cilvēku fotogrāfijas Instagramā, dzīvojam citu cilvēku dzīvi – tādu, kādu to vēlētos arī sev. Skatāmies vietas, kur nekad neesam bijuši. Cilvēkus, ar kuriem nekad neesam tikušies. Mēs bombardējam sevi ar ārējiem kairinātājiem un brīnāmies, kāpēc jūtamies neapmierināti un nelaimīgi. Kāpēc viss šķiet tik bezcerīgi. Un, lūk, kāpēc:

Mums nav ne mazākās nojausmas, kas ir mūsu dzīve, taču mēs skaidri redzam, kāda tā nav.

Teiksim, ja esam atraduši cilvēku, kuru mīlam un kurš mīl mūs. Bildinājums. Tuvība. “Es tevi mīlu”. Jā, mēs to izdarījām. Pēc tam zibens ātrumā mēs izstādam savu mīlestību apskatei. Mēs sakām, ka tagad esam attiecībās un mainām savu statusu Facebook. Ievietojam savas fotogrāfijas Instagramā. Mēs kļūstam par MĒS. Šim MUMS ir jāizskatās pietiekoši ideālam un satriecošam. Tāpēc mēs nestāstam par strīdiem un konfliktiem trijos naktī ar sasarkušām un no asarām piepampušām acīm. Mēs nerakstām Twitterī 140 zīmes par to, ka pirms minūtes mums bija saruna, kas liecina par tuvojošos šķirsanos. Nē, ar to mēs nedalāmies. Mēs pasniedzam sevi kā ideālu pāri ar ideālām attiecībām.

Un mēs šķiramies. Tāpēc, ka paši neesam gana labi, bet mūsu attiecības ir tālu no ideālām. Atkal pāršķirstam profilus internetā. Atkal “pasūtām” kādu, tāpat kā pasūtam ēdienu – ar piegādi līdz namdurvīm. Un viss sākas no gala. Emocijas. Sekss. Īsziņas ar “labrīt”. Kopēji selfiji. Starojošs, laimīgs pāris. Salīdzinam. Salīdzinam. Neglābjami un nemanāmi atkal nāk jauns neapmierinātības vilnis. Nakts skandāli. “Ar mums kaut kas nav kartībā.”, “Man vajag kaut ko vairāk”. Un mēs šķiramies. Un atkal vēl viena pazaudēta mīlestība.

Un nākošoreiz būs atkal tas pats. Un vēl viena ātra veiksme. Un vēl viens mēģinājums ievietot savu dzīvi 140 simbolos, sastingušā, filtrētā attēlā kopēja kino apmeklējuma laikā.

Mēs tik ļoti uztraucamies par spožas, laimīgas dzīves atspoguļojumu. Taču, kas tas ir – ideāls un kas to izdomājis? Mēs nezinām, taču neprātīgi tā alkstam.

Taču šis “vairāk”, pēc kā mēs pastavīgi dzenamies ir meli – apmāns. Patiesībā mēs negribam runāt pa telefonu. Mēs vēlamies redzēt mīļotā cilvēka seju klātienē, nevis telefona ekrānā.

Mēs gribam, lai viss būtu pakāpeniski. Mēs vēlamies vienkāršību.

Mēs vēlamies, lai mūsu dzīve būtu kas vairāk kā “like” un “share”, “followers”, komentāri un balsojumi. Iespējams, mēs vēl nezinām, ka mēs to vēlamies, taču tā tas ir. Mēs vēlamies dziļas, patiesas jūtas un attiecības. Mēs vēlamies mīlestību, kura cels nevis gremdēs. Mēs vēlamies apciemot cilvēkus.

Mēs visi vēlamies, lai dzīves noslēgumā, mēs varētu būt droši par to, ka esam nodzīvojuši jēgpilnu dzīvi. Lūk, ko mēs vēlamies. Pat tad, ja pagaidām to nezinām.

Tomēr pagaidām mēs ta nedzīvojam. Pagaidām vēl tā mēs nemīlam.

Autors:  © Jamie Varon
Tulkoja: Ginta FS