Mīlestība nav nekāda lētā prece

Mīlestība nav nekāda lētā prece. Pie tās cilvēki iet visu mūžu.
Mīlestību mācās visdažādākajās dzīves situācijās, turklāt ilglaicīgās, tuvās attiecībās.
Mīlestība nav tas, kas pēkšņi uzkrīt uz galvas kā pirmais sniegs. Mīlestībai mēs nobriestam pamazām atsakoties no sava egoisma.
Tāpēc cilvēkiem, kuri gatavojas šķirties, sākumā vajadzētu vienam otru iepazīt, pēc tam iedraudzēties, un pēc tam jau iemīlēt vienam otru.

Vairums pāru šo domu uztver skeptiski, bet tas ir tas, kā mēs dzīvojam.

Kamēr mēs domāsim, ka mīlestība ir zefīrs šokolādē, mēs nesapratīsim, kas ir Mīlestība.

Mīlestībai ir vairākas garšas, tajā ir saldums, sāļums, asums, sūrums un pat rūgtums. Ja šķiet, ka “mīlestība ir beigusies”, esi mierīgs, tā vēl nemaz nav sākusies.

Marina Targakova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Stāsts par izglābto laulību

viņš un viņa

Pazīstamais amerikāņu rakstnieks Ričards Pols Evanss stāsta par to, kā pavisam vienkārša frāze palīdzēja izglābt viņa laulību.

Mana vecākā meita Dženna nesen man teica: “Kad es biju maziņa, vairāk par visu es baidījos, ka jūs ar mammu izšķirsieties. Bet, kad man palika 12 gadi, es nolēmu, ka, iespējams, tas pat būs labāk – jūs taču pastāvīgi strīdējāties!” Un tad viņa pasmaidīja un teica: “Es esmu ļoti priecīga, ka jūs, mīļie, tomēr salabāt”.

Daudzus gadus mēs ar sievu Keriju izcīnījām sīvas cīņas. Palūkojoties atpakaļ, es ne parāk labi saprotu, kā mēs vispār varējām apprecēties, – mūsu raksturi bija tik ļoti nesaderīgi. Un jo ilgāk mēs dzīvojām laulībā, jo spēcīgāk izpaudās šīs pretrunas. Bagātība un slava mūsu dzīvi nepadarīja ne par matu vieglāku. Gluži otrādi – problēmas arvien vairāk samilza. Spriedze attiecībās sasniedza tādu intensitāti, ka gaidāmā turneja sakarā ar manas jaunas grāmatas izdosanu un popularizēšanu, man šķita kā atbrīvošanās, lai arī īslaicīga.

Mēs strīdējāmies tik bieži, ka vairs nebija iespējams iedomāties mūsu mierīgu kopdzīvi. Mēs viens otru grauzām un abi ļoti cītīgi slēpām savas sāpes aiz biezām cietokšņa sienām, kuras bijām uzslējuši katrs apkārt savai sirdij. Mēs atradāmies uz šķiršanas sliekšņa, un to bijām jau neskaitāmas reizes apsprieduši.

Es biju turnejā, kad vadzis plīsa. Kārtējo reizi pa telefonu bijām ne pa jokam sastrīdējušies un Kerija nometa klausuli. Es biju nikns, jutos bezspēcīgs un absolūti vientuļš. Es sapratu, ka esam sasnieguši robežu, un es vairs to nevaru izturēt.

Un tad es vērsos pie Dieva. Varētu pat teikt – “uzklupu Dievam”. Nezinu, vai to var nosaukt par lūgšanām – to, ko dusmās kliedzu tajā mirklī, taču tas manā atmiņā iegūla uz visiem laikiem.

Stāvēju dušā Atlantas viesnīcā un kliedzu Dievam, ka šī laulība ir kļūda, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Jā, es ienīstu ideju par šķiršanos, taču sāpes par mūsu kopdzīvi mani ir nomocījušas.

Es jutu ne tikai dusmas, bet arī apmulsumu. Es nespēju saprast, kāpēc mums ar Keriju kopā ir tik grūti. Dziļi Dvēselē es zināju, ka mana sieva ir labs cilvēks. Un es esmu labs cilvēks. Tad kāpēc mums tik grūti ir sakārtot savas attiecības? Kāpēc esmu apprecējis sievieti, kuras raksturs tik ļoti neder manējam? Kāpec viņa negrib mainīties?

Gala rezultātā, aizsmacis un salauzts es turpat vannas istabā apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. No izmisuma tumsas pēkšņi nāca atklāsme. Rik, tu nevari viņu izmainīt. Tu vari izmainīt tikai sevi. Un es sāku skaitīt lūgšanas. Dievs, ja es nevaru viņu izmainīt, tad, lūdzu, izmaini mani. Es lūdzos ilgi, bija jau vēls, pāri pusnaktij. Es lūdzos lidmašīnā, atceļā uz mājām. Es lūdzos uz mājas sliekšņa, kur mani sagaidīja mana aukstā sieva, kura, visticamāk mani neapbalvos pat ar skatienu. Tonakt, kad mēs gulējām mūsu gultā tik tuvu viens otram un vienlaicīgi tik tālu, es sapratu, kas man jādara.

Nākamajā rītā, vēl gultā esot, es pagriezos pret Keriju un jautāju: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija dusmīgi uz mani paskatījās: “Ko???”

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa nogrieza, kā ar nazi. – “Kāpēc tu pēkšņi tā jautā?”

“Tāpēc, ka es nopietni tā domāju”, – es teicu. – “Es vienkārši gribu zināt, kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Viņa ciniski uz mani paskatījās: “Tu gribi kaut ko izdarīt? Lieliski, tad izmazgā virtuvi!”

Izskatījās, ka viņa domāja, ka es uzsprāgšu no niknuma. Es pamāju ar galvu: “Labi”.

Es piecēlos un izmazgāju virtuvi.

Nākamajā dienā es jautāju to pašu: “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Sakārto garāžu!”

Es dziļi ievilku elpu. Tajā dienā man bija ļoti daudz darāmā un es sapratu, ka viņa to saka tāpēc, lai mani kaitinātu. Tā vien gribējās ko riebīgu atbildēt.

Tā vietā es teicu: “Labi”. Es piecēlos un turpmākās divas stundas tīrīju un kārtoju garāžu. Kerija nezināja, ko domāt. Pienāca nākamais rīts.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Nekā!” – viņa teica. – Tu neko nevari izdarīt. Lūdzu pārstāj šo!”. Es atbildēju, ka nevaru, tāpēc, ka apsolīju sev. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” – “Kāpēc tu to dari?” – “Tāpēc, ka tu man esi dārga. Un mūsu laulība man ir dārga”.

Nākamajā rītā es jautāju to pašu. Un arī nākamajā. Un nākamajā. Pēc tam otrās nedēļas vidū notika brīnums. Kad atkal biju uzdevis savu jautājumu, Kerijas acīs sariesās asaras un viņa sāka raudāt. Nomierinājusies viņa teica: “Lūdzu, pārstāj uzdot šo jautājumu. Ne jau tevī ir problēma, bet manī. Es zinu, ka ar mani ir tik smagi. Un es nesaprotu, kāpēc tu vēl joprojām esi man blakus”.

Es maigi paņēmu viņu aiz zoda, lai paskatītos acīs. “Tāpēc, ka es tevi mīlu” – es teicu. “Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

“Tas man tev jājautā”.

“Jājautā, bet ne tagad. Tagad es vēlos mainīties. Tev tikai jāzin, cik tu daudz man nozīmē”.

Sieva nolieca galvu man uz krūtīm. “Piedod, ka es tik stulbi uzvedos” – viņa teica.

“Es tevi mīlu” – teicu es.

“Un es tevi mīlu” – viņa atbildēja.

“Kā man padarīt tavu dienu labāku?”

Kerija maigi paskatījās man acīs un jautāja: “Varbūt mēs varam kādu laiciņu pabūt divatā? Tikai tu un es?”

Es pasmaidīju: “Es ļoti to vēlētos!”

Es turpināju uzdot šo jautājumu vairāk kā mēnesi. Un mūsu attiecības uzlabojās. Beidzās skandāli un strīdi. Un pēc tam sieva sāka man jautāt: “Ko tu vēlētos, lai es izdaru? Kā man kļūt par labāku sievu tev?”

Siena, kas gadiem ilgi bija mūs šķīrusi, sabruka. Mēs sākām atklāti sarunāties, par to, ko vēlamies savā dzīvē, un, kas darītu mūs laimīgus. Nē, mēs uzreiz neatrisinājām visas problēmas. Es pat nevaru teikt, ka mēs vairs nekad nestrīdējāmies. Taču mainījās mūsu strīdu daba. Tie notika arvien retāk un retāk un mums it kā nepietika tiem tās enerģijas, kas bija agrāk. Mēs tiem atņēmām skābekli. Neviens no mums vairs nevēlējās otru sāpināt.

Lūk, jau vairāk kā trīsdesmit gadus esam precēti. Es ne tikai mīlu savu sievu, bet viņa man ļoti patīk. Man patīk būt kopā ar viņu. Viņa man ir vajadzīga un es viņu iekāroju. Daudzas mūsu atšķirības ir kļuvušasa par mūsu kopējām stiprajām pusēm, bet tās, kas palikušas, izrādās, nebija mūsu strīdu vērtas. Mēs esam iemācījušies viens par otru rūpēties un, kas pats svarīgākais, mums abiem ļoti tas ir vajadzīgs.

Laulība prasa piepūli. Taču tieši tāpat piepūli prasa gan bērnu audzināšana gan rakstniecība, gan darbs ar savu ķermeni, lai uzturētu to labā fiziskajā formā, un viss pārējais, kas ir svarīgs un vērtīgs manā dzīvē. Iet kopā pa dzīvi ar savu mīļoto cilveku ir brīnišķīga Dieva dāvana. Un vēl es apzinājos, ka ģimene palīdz mums izdziedināties no tām brūcēm, ko mums rada pašas nepatīkamākās mūsu personības šķautnes. Mums visiem tādas ir, kuras paši sevī ne īpaši mīlam.

Laika gaitā es sapratu, ka mūsu stāsts bija daudz svarīgākas mācības laulībā ilustrācija. Jautājumu “Kā man padarīt tavu dienu labāku?” ir vērts uzdot katram cilvēkam, kurš atrodas attiecības. Un tā arī IR īsta mīlestība. Romāni par mīlestību (es pats esmu sarakstījis vairākus tādus) parasti reducējas līdz mīlas neprātam un “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, taču “ilgi un laimīgi” nerodas no vēlmes privatizēt mīļoto cilvēku un piederēt otram. Reālajā dzīvē mīlestība nav tikai vēlme izjust iekāri pret kādu, bet patiesi un dziļi vēlēt viņam laimi – dažkārt pat upurējot kaut ko savu. Patiesa mīlestība nenozīmē padarīt otru cilvēku par savu kopiju, bet gan paplašināt mūsu personīgās iespējas – paust pacietību un rūpes par savu mīļoto cilvēku. Viss parējais ir tikai stulba egoisma izrāde.

Es negribu teikt, ka mūsu ar Keriju pieredze nostrādās katram pārim. Es pat neesmu pārliecināts, ka visiem pāriem, kuri atrodas uz šķiršanās sliekšņa noteikti ir vērts savu laulību saglabāt.

Taču es esmu bezgalīgi pateicīgs par iedvesmu, kas atnāca man tajā dienā kā vienkāršs jautājums. Es esmu pateicīgs, ka man vēl joprojām ir ģimene, un mana sieva (mans labākais draugs) pamostas man blakus gultā katru rītu. Un es esmu laimīgs, ka pat tagad, pēc desmit gadiem, laiku pa laikam kāds no mums pagriežas pret otru un jautā: “”Kā man padarīt tavu dienu labāku?””. Tieši tāpēc ir vērts mosties no rītiem.

Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā viņa mīl…

milestiba7

Sieviete pastāvīgi pieprasa uzmanību. Tā nu normāla sieviete ir iekārtota. Viņai ir svarīgi, lai mīļotais vīrietis būtu blakus. Un viņa uzmācas ar jautājumiem, vai skaists viņai manikīrs, frizūra, lūpukrāsa, apģērbs… Un jautā: “Vai tu mani mīli?” Un uzstāj, lai kopā ietu uz kino vai ciemos, kaut gan varētu taču aiziet viena vai ar draudzeni. Un grib apskauties galīgi nepiemērotā brīdī, kā Mopasānam, kad grāfs stiepa malkas pagales kamīnam, bet sieva uzkārās viņam kaklā. Un gandrīz padarīja viņu kroplu… Grib visu laiku būt kopā – tas ir nogurdinoši un traucē strādāt. Labāk būtu sēdējusi kā Penelope un audusi vai izšuvusi. Pacietīgi gaidījusi krietnā attālumā, lai attiecības būtu psiholoģiski pareizas…
Tā jau tas ir. Tikai tieši tāpēc, ka mīlošai sievietei vajag būt blakus savam mīļotajam, viņa kopā ar viņu dodas katorgā. Kā dekabristu sievas. Un cietumā apciemo. Un slimnīcā sēž blakus un tur roku… Un nepamet nelaimē, slimībā un nabadzībā – tāpēc, ka tāda ir mīloša sieviete. Viņai vienmēr vajag būt blakus. Tāpēc, vīrieši, pārāk nedusmojaties, ka mēs jums zvanām, sūtam ziņas, velkam līdzi uz kino un uzmācamies brīdī, kad sēžot uz dīvāna spēlējat datorspēles. Vai malku stiepjat, un mēs ķeramies ap kaklu…
Šīs muļķības un neērtības nozīmē tikai vienu – mēs jums līdzi iesim visur. Nedusmojieties un neklausieties kritiķos – viņi nesaprot šo sievietes Dvēseles īpatnību. Mopasāns, starp citu, nomira vientulībā trakonamā. Varbūt tomēr vajag atļaut pakarāties sev kaklā un uzklausīt muļķīgus jautājumus? Un atbildēt: “Protams, ka mīlu!”
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība bez pieķeršanās

70516358_2042448292521650_3834500789884157952_n

Patiesai mīlestībai nav ne robežu, ne formas, ne nosacījumu. Ja cilvēki pasaulē to saprastu, nevienam no mums nenāktos pirkt kilogtramiem šokolādes saldējumu un karotēm to ēst pilnīgā vientulībā, raudot žēlumā pret sevi.

Attiecības ļoti bieži izseko kāds nežēlīgs slepkava un viņa vārds ir pieķeršanās. Sākumā šī briesmīgā būtne maskējas zem vārda Mīlestība, bet vēlāk sev līdzi mūsu dzīvē ieved savus draugus – skaudību un egoismu.

Pieķeršanos drīzāk vajadzētu saukt par savstarpēju atkarību. Tā liek mums noticēt tam, ka mēs nespēsim dzīvot bez mīļotā cilveka – ka mēs burtiski pazudīsim. Un šis pieņēmums arī viņu nostāda absolūti bīstamā stāvoklī.

Kad mēs ļoti stipri “mīlam” kādu, esam tam pieķērušies, mēs bieži aizmirstam paši par sevi un savām vajadzībām, jo lielāko daļu sev nepieciešamo pozitīvo emociju mēs saņemam, apmierinot tos, kurus mēs mīlam.

Savukārt tad, kad mēs mīlam bez nosacījumiem, mūs nespēj ievainot sāpes, kas saistītas ar pieķeršanos.

Mīlēt bez nosacījumiem nozīmē pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir… pieņemt pašu Mīlestību tādu, kāda tā ir patiesībā.

Kad mēs nevaram pieņemt kādu tādu, kāds viņš ir,  – bez robežām, bez nosacījumiem un noteikumiem, mēs sākam mainīt viņu atbilstoši savām vēlmēm, pa ceļam mierinot sevi, ka neko sliktu jau nedarām. Tā teikt, mums labāk zināms, kā viņam būs labāk. Tāda situācija ir sākums patiesi toksiskām attiecībām.
Nav viegli izvairīties no tā, lai patiesa mīlestība nekļūtu par pieķeršanos, taču lai tā nenotiktu, jums palīdzēs četras acīmredzamas, bet dažkārt bez ievērības atstātas lietas.

1. Pajautā sev, ko tu juti pirmajās dažās dienās pēc tam, kad pirmo reizi sastapi savu mīļoto cilvēku. Ja tu vairs nespēj no jauna sajust tās pašas sajūtas un, ja viss, kas tev ir, ir tikai atmiņas par to, kā bija tad…. to noteikti var nosaukt par “trauksmes zvaniņu”. Kad mēs iemīlam cilvēku, mēs sajūtam neticami lielu brīvības un laimes sajūtu.
Mūsu sajūtas saasinās un mēs saprotam, ka viss ir kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Ir ļoti svarīgi atcerēties to, kā tu juties, kamēr šī cilvēka blakus nebija. Ir svarīgi kaut vai pacensties atcerēties, kā tava mīlestība palīdzēja tev novērtēt tavu dzīvi un kā tā kļūst arvien spilgtāka, atliek vien iedomāties savu mīļoto cilvēku.

2. Mīlestība ir mūžīga un tā nezin robežu.

Beznosacījumu mīlestībai nav robežu. Kad īstu mīlestību nomaina pieķeršanās, mēs sākam alkt, lai šis cilvēks mums blakus būtu vienmēr. Mēs vēlamies viņa klātbūtni vienmēr un visur, un aizmirstam par to, cik ļoti dziedinoša un laba var būt vienatne. Un mums nepietiek ar to, ka zinām, kur viņi ir un, ka ar viņiem viss ir kartībā. Un tas ir bīstami.
Kā tikko mēs pieņemam to vienkāršo faktu, ka īstai mīlestībai nav ne gala, ne robežu un, ka mēs to varam sajust kaut otrā pasaules malā, kaut okeāna dziļumos, mēs saprotam personīgās brīvības un personīgās telpas vērtību. Un ne tikai tiem, ko mīlam, bet, arī sev.

3. Lai mīlētu bez nosacījumiem, ir jāprot pieņemt nepilnība.

Beznosacījumu mīlestība ļauj mums saprast, ka nekas nav ideāls. Atšķirībā no mīlestības, pieķeršanās ir ārkartīgi kritiska, ļoti nopietna un ar tieksmi kontrolēt un vērtēt. Un, ja tu kaut reizi noķersi sevi pie tā, ka pieņem lēmumus sava partnera vietā, lasi tam garlaiicīgas lekcijas par vajadzību kaut ko mainīt, vai šausminies par to, ka viņš neattaisno tavas cerības, tu esi nostājies uz ciešanu ceļa. Būs labāk, ja tu no tā nokāpsi pēc iespējas ātrāk.
Beznosacījumu mīlestība nekad tev neļaus uzkāpt uz šīs slidenās taciņas, kas ved uz pieķeršanos. Mīlot bez nosacījumiem, tu savu partneri vienkārši mīli – visu un pilnībā. Pat viņa kājas mazo līko pirkstiņu un šķībos zobus, un pat viņa pārāk skaļos smieklus.

Tu mīli visu – gan izpūrušos matus no rītiem, gan viņa pagatavoto brokastu smaržu. Un arī to, kā viņš tiek vai netiek galā ar problēmām, kā raud un pat to, kā viņu tracina viss, kas neiet pēc plāna. Beznosacījumu mīlestība ir iecietīga, pacietīga, labestīga un ļoti līdzjūtīga it visās dzīves jomās.

Tā dod brīvu telpu un mīl visu, kas ir, kam jābūt un kas jebkad būs…

Un, visbeidzot, pēdējais, pats svarīgākais noslēpums, par kuru nekad nevajadzētu aizmirst.

4. Beznosacījumu mīlestība aptver visu.

Un tas nozīmē, ka tā sevī ietver arī tevi. Tev nav visi savi spēki, eneģija un ūdens jātērē aplejot svešu dārzu, ja tavs paša dārzs kalst un vīst.

Beznosacījumu mīlestība nav iespējama, ja tu pats sevi necienīsi un nemīlēsi. Pirms censties sekot beznosacījumu mīlestības macībai, tev pirmkārt ir jāpieņem un jāatzīst pašam sevi, kā daļa no šīs lielās, visaptverošās mīlestības Tā jau šodien ir spējīga dziedināt daudzas tavas brūces un iemācīt dzīvot pa īstam. Jo DZĪVE IR Mīlestība.

Avots: http://www.cluber.com.ua
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs…

mīlēt1111

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs, un atkāpties, kad telpas diviem kļūst par maz.

Reiz es sarunājos ar kādu vecu viedu cilvēku un man ļoti iepatikās viņa doma: “Ja sieva saka, ka ir piekususi un vēlas pabūt vasarnīcā vienatnē un klusumā, mans uzdevums ir klusiņām atvest viņai produktus, nolikt uz lieveņa un nemanāmi nozust, lai viņa varētu atpūsties.”

Mīlestība ir atbildība, kuru mēs labpratīgi uzņemamies. Mīlēt nozīmē pienākumu. “Es nevienam neko neesmu parādā” – tas nav par mīlestību. Tas otrs tev neko nav parādā. Bet tu esi. Tev jarūpējas, tev jābūt uzticīgam, tev jākalpo. Tas ir par Mīlestību, izejot no brīvības.

Mīlestība ir drošība. Mīlestība nozīmē, ka blakus tev cilvēks var būt īsts. Viņam ir atļauts būt vājam, ir atļauts šaubīties, ir atļauts būt nesmukam, atļauts slimot un atļauts kļūdīties.

Histērijas, strīdi, negatīvas emocijas, drosmes un izlēmības trūkums nav iemesls nemīlēt cilvēku. Vai gan var beigt mīlēt kādu, ja Mīlestība ir dāvana, ar kuru tu dalies no visas sirds, neko neprasot pretī.
Mīlēt cilvēku vairāk kā darbības, kuras viņš veic. Būt blakus gan priekos gan bēdās, būt vienmēr pieejamam, būt vienmēr “uz sakariem”. Būt par to, par kuru zin, ka viņš nekad nenodos.

Bērniem ir ļoti svarīgi zināt, ka ģimene ir pati drošākā vieta pasaulē. Vecākiem, kuri noveco ir svarīgi zināt, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti un līdz mūža beigām būs aizsargāti. Vīram ir svarīgi zināt, ka sieva viņu mīl neatkarīgi no tā, cik veiksmīgs viņš ir savā darbā, bet sievai ir svarīgi zināt ka viņš būs blakus neatkarīgi no tā, kā viņa izskatīsies  pēc desmit gadiem, jā, un arī pēc piecdesmit.

Tas nav par solījumiem, tas ir par ko citu, par kaut ko dziļu un patiesu. Par to pat nevajag runāt, vajag dzīvot tā, lai tas, kurš blakus, sajustos drošībā. Tāda dzīve ir stāsts par īstu Mīlestību.

Mīlestība ir briedums un apzinātība. Mīlestība ir sapratne par to, ka tuvas attiecības nav iespējamas bez krīzēm, ka jūtām ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu, ka Mīlestība nevar būt vieni vienīgi svētki, Mīlestība ir dziļš darbs pašam ar sevi, pirmkārt – ar sevi.

Mīlestība ir rinda nāvju un jaunu piedzimšanu, Mīlestība ir pašu sāpīgāko punktu atkailināšana. Mīlestība ir drosme būt īstam. Mīlestība ir drosme iziet neiepazīta teritorijā.

Mīlēt vai nemīlēt, tā vienmēr ir mūsu personīgā izvēle un nevajag to uzspiest otram cilvēkam. Īstas Mīlestības skaistums nozīmē atdot no visas sirds un būt pateicīgam par to, ka otrs piekrīt to pieņemt.

Tas, kurš prot mīlēt, ir nolemts laimei. Un tam nav nekādas nozīmes, vai reiz esi bijis mīlēts vai nē, bet nozīme ir tam, vai tu prati kļūt tik dziļš un pieaudzis, lai dzīvotu  ar atvērtu sirdi.

Mīlestība ir gaisma, Mīlestība ir sirds mirdzums, Mīlestība ir labākais, ko mēs varam uzdāvināt pasaulei. Mīliet!

Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs vienīgais uzdevums…

tavs vienigais uzdevums

«Mana Mīļā,
Nesen mēs ar mammu kaut ko meklējām Googlē. Un meklētājs pēkšņi parādīja pašu populārāko pieprasījumu sarakstu. Un pašā saraksta augšgalā atradās jautājums: «Kā noturēt vīrieti».
Es biju šokā. Es pavirši pārskatīju dažus no bezgalīgi daudzajiem rakstiem par to, kā vienmēr būt seksuālai, kad vislabāk viņam pienest alu, bet kad – sendviču, un kā savu vīrieti padarīt gudrāku un lieliskāku.
Un es sadusmojos.

Mana Mīļā, tā nav taisnība – Tev nekad nav bijis un nebūs tāds uzdevums – «noturēt vīrieti».
Mīļā, Tavs vienīgais uzdevums ir atcerēties, ka tu esi pelnījusi krietna cilvēka mīlestību. Sargi šo pārliecību dziļi sirdī, tur, kur to nevarēs sagraut ne atteikumi, zaudējumi un egoisms, kurus mēs neizbēgami sastopam savā dzīves ceļā. (Ja Tu atcerēsies, ka ne tikai Tu, bet jebkurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un mīlestību, Tavu dzīvi varēs uzskatīt par izdevušos. Taču tā jau ir citas vēstules tēma.)

Ja Tu noticēsi tam, ka esi vērtība pati par sevi, Tu noteikti satiksi puisi, kurš būs spējīgs Tevi novērtēt un kurš vēlēsies pavadīt savu vienīgo dzīvi arvien vairāk Tevī iemīloties.

Mīļā, es vēlos Tev pastāstīt par puisi, kuram nav vajadzīgs, lai viņu noturētu, – tāpēc, ka viņš pats vēlas būt Tev blakus.
Un man ir vienalga, vai viņš pareizi tur elkoņus pie galda, – galvenais, lai viņš nenovērstu acis no Tava deguntiņa, kad Tu to smieklīgi sarauc, aizgūtnēm smejoties.
Man ir vienalga, vai viņš prot kaut nedaudz spēlēt golfu, – galvenais, ka viņš spēs spēlēties ar bērniem, kurus Tu viņam dāvāsi, un sajūsmināts ievēros to, cik ļoti viņi ir līdzīgi Tev.
Man ir vienalga, cik vīrišķīgs viņš ir, – galvenais, lai viņam pietiktu spēka dot Tev iespēju paust savas sirds bezgalīgo spēku.
Vismazāk mani interesē, par ko viņš balso vēlēšanās, – ja viņš cienīs Tevi Tavās mājās un dziļi cienīs sava sirdī.
Man ir vienaldzīga viņa ādas krāsa – ja viņš jūsu kopdzīves audeklu pārklās ar pacietības krāsam un spēju dalīties, būt viegli ievainojamam un maigam.
Man ir vienalga, kādā reliģijā viņu audzināja vecāki, vai varbūt vinš ir izaudzis nereliģiozā ģimenē – galvenais, lai viņš zinātu, ka dzīvē ir svētas lietas un zinātu, ka ikkatra minūte kopā ar Tevi ir dziļi svēta.
Un pēdējais, ko vēlos Tev teikt: ja Tu sastapsi tādu vīrieti savā ceļā un viņam ar mani nebūs nekā kopīga, mums vienalga būs viena kopīga vērtība pasaulē, un tā būsi TU.
Tāpēc, ka gala rezultātā vienīgā lieta, kura Tev jadara, lai «viņu noturētu», – ir jābūt sev pašai.
Tavs mūžam mīlošais vīrietis,
Tētis

«Es rakstīju šo vēstuli savai meitai, taču vēlos to veltīt ikvienai sievietei, kuru esmu savā dzīvē sastapis. Sievietei, kurai nekad no sava tēva nav nācies dzirdēt tādus vārdus. Es to rakstīju arī mūsdienu puišiem – topošajiem vīriešiem, kuriem ir svarīgi zināt pa īstam svarīgas lietas. Vai mana mazā mīļā meita sastaps mīlošu partneri visai dzīvei, nezinu, viss atkarīgs no tā, vai kāds no jums spēs neaizmirst šīs svarīgās lietas. Es lūdzos par Tevi».

©Kellijs M. Flanagans «”Vēstules meitai»
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

 

Mīlestības trīs šķautnes

7433110-R3L8T8D-900-2288

Mums šķiet, it kā zinām, kas tas ir, mīlestība, un protam mīlēt. Bet patiesībā, ļoti bieži mēs protam tikai našķēties ar cilvēciskajām attiecībām. Mēs domājam, ka mīlam cilvēku, jo mums pret viņu ir maigas jūtas, tāpēc, ka mums ar viņu ir labi. Taču mīlestība ir kaut kas vairāk, prasīgāka un bieži vien traģiskāka.

Mīlestībai ir trīs šķautnes.
Pirmkārt, mīlošs cilvēks dod un grib dot. Taču, lai dotu, lai dotu pilnībā, nenodarot sāpes saņēmējam, ir jāprot dot.

Cik ļoti bieži notiek tā, ka mēs dodam ne aiz mīlestības, īstas, pašaizliedzīgas, dāsnas, bet gan tāpēc, ka tad, kad mēs dodam, mūsos aug savas nozīmības un lieluma sajūta. Mums šķiet, ka došana, tas ir viens no veidiem pašapliecināties, paradīt sev un citiem savu nozīmīgumu. Taču saņemt no cilvēka pie šādiem nosacījumiem ir ļoti sāpīgi.

Mīlestība tikai tad var dot, kad tā aizmirst par sevi.

No citas puses, mīlestībā ir jāprot saņemt, taču saņemt ļoti bieži ir vēl grūtāk, kā dot. Mēs visi zinām, cik mokoši sāpīgi ir saņemt un izjust labdarību no cilvēka, kuru mēs nemīlam vai necienam, tas ir pazemojoši un aizvainojoši. To mēs redzam bērnos: kad kāds, ko viņi nemīl, vai kura mīlestībai viņi netic, dod viņiem dāvanu. Viņiem ir vēlēšanās šo dāvanu saplēst, izmest, jo ir sajūta, ka kāds bradā pa viņu Dvēselēm.

Un, lūk, lai prastu dot un prastu saņemt ir nepieciešams, lai dodošā mīlestība būtu pašaizliedzīga, bet saņēmējs mīlētu to, kurš dod un bez nosacījumiem ticētu viņa mīlestībai.

Viens no redzamākajiem rietumu reliģiskajiem darbiniekiem Pols de Sen Vincents, sūtot kadu no savām mūķenēm palīdzet nabagiem, teica: “Atceries, tev būs vajadzīga visa tava mīlestība, uz kuru spējīga ir tava sirds, lai cilvēki varētu tev piedot tavus labos darbus.”
Bet pat tur, kur dot un ņemt nozīmē svētkus un prieku, ir vēl viena mīlestības šķautne, kuru mēs bieži aizmirstam. Tā ir spēja upurēties. Ne tajā nozīmē, kādā mēs par to parasti domājam: piemēram, kad cilvēks, kurš mīl otru ir gatavs otra labā stradāt, no kaut kā atteikties, lai otrs saņemtu, ko vēlējies. Nē, tā spēja upurēties, par kuru es runāju, ir stingrāka un attiecas uz kaut ko daudz iekšējāku. Tā slēpjas tajā, ka cilvēks, kurš otru mīl, ir gatavs paiet malā. Un tas ir ļoti svarīgi.

Bieži vien tā gadās ar vīru un sievu: viņi viens otru mīl stipri, maigi un priecīgi. Un viens no viņiem ir greizsirdīgs; ne tādā nozīmē, ka otram var būt kāds cits šobrīd, bet gan greizsirdīgs uz otra pagātni, . piemēram, bērnības draugi vai draudzenes tiek aizstumti kaut kur tālu pagātnes pārzīvojumos. Tam, kurš tik nepratīgi, negudri  mīl, gribētos, lai dzīve sāktos tikai no tā brīža, kad viņi iepazinās. Bet tas viss, kas bija pirms tam, visa dzīves, Dvēseles un attiecību bagātība, viņam šķiet bīstama: kaut kas, kas dzīvo mīļota cilvēka Dvēselē vēl bez viņa. Tāda pieeja ir ļoti bīstama: cilvēks nevar sākt dzīvot no dienas, kaut arī ļoti gaišas, kad satikās ar savu mīļoto. Viņam jādzīvo no pašas savas dzīves sākuma. Un mīlošajam ar lielu mīlestību un pietati ir jāpieņem pagātnes noslēpums kā noslēpums, jāsargā tas, jasaudzē un jāpieļauj, ka mīļotā cilvēka pagātnē ir bijušas tādas attiecības un tādi notikumi, kuros viņš pats nav bijis līdzdalīgs. Un te sākas tā šķautne, kuru var nosaukt par ticības lauku: ne tikai ticības Dievam, bet arī viena cilveka ticības otram.

Autors: Metropolīts Antonijs Surožskijs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS