Tā viņa mīl…

milestiba7

Sieviete pastāvīgi pieprasa uzmanību. Tā nu normāla sieviete ir iekārtota. Viņai ir svarīgi, lai mīļotais vīrietis būtu blakus. Un viņa uzmācas ar jautājumiem, vai skaists viņai manikīrs, frizūra, lūpukrāsa, apģērbs… Un jautā: “Vai tu mani mīli?” Un uzstāj, lai kopā ietu uz kino vai ciemos, kaut gan varētu taču aiziet viena vai ar draudzeni. Un grib apskauties galīgi nepiemērotā brīdī, kā Mopasānam, kad grāfs stiepa malkas pagales kamīnam, bet sieva uzkārās viņam kaklā. Un gandrīz padarīja viņu kroplu… Grib visu laiku būt kopā – tas ir nogurdinoši un traucē strādāt. Labāk būtu sēdējusi kā Penelope un audusi vai izšuvusi. Pacietīgi gaidījusi krietnā attālumā, lai attiecības būtu psiholoģiski pareizas…
Tā jau tas ir. Tikai tieši tāpēc, ka mīlošai sievietei vajag būt blakus savam mīļotajam, viņa kopā ar viņu dodas katorgā. Kā dekabristu sievas. Un cietumā apciemo. Un slimnīcā sēž blakus un tur roku… Un nepamet nelaimē, slimībā un nabadzībā – tāpēc, ka tāda ir mīloša sieviete. Viņai vienmēr vajag būt blakus. Tāpēc, vīrieši, pārāk nedusmojaties, ka mēs jums zvanām, sūtam ziņas, velkam līdzi uz kino un uzmācamies brīdī, kad sēžot uz dīvāna spēlējat datorspēles. Vai malku stiepjat, un mēs ķeramies ap kaklu…
Šīs muļķības un neērtības nozīmē tikai vienu – mēs jums līdzi iesim visur. Nedusmojieties un neklausieties kritiķos – viņi nesaprot šo sievietes Dvēseles īpatnību. Mopasāns, starp citu, nomira vientulībā trakonamā. Varbūt tomēr vajag atļaut pakarāties sev kaklā un uzklausīt muļķīgus jautājumus? Un atbildēt: “Protams, ka mīlu!”
Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība bez pieķeršanās

70516358_2042448292521650_3834500789884157952_n

Patiesai mīlestībai nav ne robežu, ne formas, ne nosacījumu. Ja cilvēki pasaulē to saprastu, nevienam no mums nenāktos pirkt kilogtramiem šokolādes saldējumu un karotēm to ēst pilnīgā vientulībā, raudot žēlumā pret sevi.

Attiecības ļoti bieži izseko kāds nežēlīgs slepkava un viņa vārds ir pieķeršanās. Sākumā šī briesmīgā būtne maskējas zem vārda Mīlestība, bet vēlāk sev līdzi mūsu dzīvē ieved savus draugus – skaudību un egoismu.

Pieķeršanos drīzāk vajadzētu saukt par savstarpēju atkarību. Tā liek mums noticēt tam, ka mēs nespēsim dzīvot bez mīļotā cilveka – ka mēs burtiski pazudīsim. Un šis pieņēmums arī viņu nostāda absolūti bīstamā stāvoklī.

Kad mēs ļoti stipri “mīlam” kādu, esam tam pieķērušies, mēs bieži aizmirstam paši par sevi un savām vajadzībām, jo lielāko daļu sev nepieciešamo pozitīvo emociju mēs saņemam, apmierinot tos, kurus mēs mīlam.

Savukārt tad, kad mēs mīlam bez nosacījumiem, mūs nespēj ievainot sāpes, kas saistītas ar pieķeršanos.

Mīlēt bez nosacījumiem nozīmē pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir… pieņemt pašu Mīlestību tādu, kāda tā ir patiesībā.

Kad mēs nevaram pieņemt kādu tādu, kāds viņš ir,  – bez robežām, bez nosacījumiem un noteikumiem, mēs sākam mainīt viņu atbilstoši savām vēlmēm, pa ceļam mierinot sevi, ka neko sliktu jau nedarām. Tā teikt, mums labāk zināms, kā viņam būs labāk. Tāda situācija ir sākums patiesi toksiskām attiecībām.
Nav viegli izvairīties no tā, lai patiesa mīlestība nekļūtu par pieķeršanos, taču lai tā nenotiktu, jums palīdzēs četras acīmredzamas, bet dažkārt bez ievērības atstātas lietas.

1. Pajautā sev, ko tu juti pirmajās dažās dienās pēc tam, kad pirmo reizi sastapi savu mīļoto cilvēku. Ja tu vairs nespēj no jauna sajust tās pašas sajūtas un, ja viss, kas tev ir, ir tikai atmiņas par to, kā bija tad…. to noteikti var nosaukt par “trauksmes zvaniņu”. Kad mēs iemīlam cilvēku, mēs sajūtam neticami lielu brīvības un laimes sajūtu.
Mūsu sajūtas saasinās un mēs saprotam, ka viss ir kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Ir ļoti svarīgi atcerēties to, kā tu juties, kamēr šī cilvēka blakus nebija. Ir svarīgi kaut vai pacensties atcerēties, kā tava mīlestība palīdzēja tev novērtēt tavu dzīvi un kā tā kļūst arvien spilgtāka, atliek vien iedomāties savu mīļoto cilvēku.

2. Mīlestība ir mūžīga un tā nezin robežu.

Beznosacījumu mīlestībai nav robežu. Kad īstu mīlestību nomaina pieķeršanās, mēs sākam alkt, lai šis cilvēks mums blakus būtu vienmēr. Mēs vēlamies viņa klātbūtni vienmēr un visur, un aizmirstam par to, cik ļoti dziedinoša un laba var būt vienatne. Un mums nepietiek ar to, ka zinām, kur viņi ir un, ka ar viņiem viss ir kartībā. Un tas ir bīstami.
Kā tikko mēs pieņemam to vienkāršo faktu, ka īstai mīlestībai nav ne gala, ne robežu un, ka mēs to varam sajust kaut otrā pasaules malā, kaut okeāna dziļumos, mēs saprotam personīgās brīvības un personīgās telpas vērtību. Un ne tikai tiem, ko mīlam, bet, arī sev.

3. Lai mīlētu bez nosacījumiem, ir jāprot pieņemt nepilnība.

Beznosacījumu mīlestība ļauj mums saprast, ka nekas nav ideāls. Atšķirībā no mīlestības, pieķeršanās ir ārkartīgi kritiska, ļoti nopietna un ar tieksmi kontrolēt un vērtēt. Un, ja tu kaut reizi noķersi sevi pie tā, ka pieņem lēmumus sava partnera vietā, lasi tam garlaiicīgas lekcijas par vajadzību kaut ko mainīt, vai šausminies par to, ka viņš neattaisno tavas cerības, tu esi nostājies uz ciešanu ceļa. Būs labāk, ja tu no tā nokāpsi pēc iespējas ātrāk.
Beznosacījumu mīlestība nekad tev neļaus uzkāpt uz šīs slidenās taciņas, kas ved uz pieķeršanos. Mīlot bez nosacījumiem, tu savu partneri vienkārši mīli – visu un pilnībā. Pat viņa kājas mazo līko pirkstiņu un šķībos zobus, un pat viņa pārāk skaļos smieklus.

Tu mīli visu – gan izpūrušos matus no rītiem, gan viņa pagatavoto brokastu smaržu. Un arī to, kā viņš tiek vai netiek galā ar problēmām, kā raud un pat to, kā viņu tracina viss, kas neiet pēc plāna. Beznosacījumu mīlestība ir iecietīga, pacietīga, labestīga un ļoti līdzjūtīga it visās dzīves jomās.

Tā dod brīvu telpu un mīl visu, kas ir, kam jābūt un kas jebkad būs…

Un, visbeidzot, pēdējais, pats svarīgākais noslēpums, par kuru nekad nevajadzētu aizmirst.

4. Beznosacījumu mīlestība aptver visu.

Un tas nozīmē, ka tā sevī ietver arī tevi. Tev nav visi savi spēki, eneģija un ūdens jātērē aplejot svešu dārzu, ja tavs paša dārzs kalst un vīst.

Beznosacījumu mīlestība nav iespējama, ja tu pats sevi necienīsi un nemīlēsi. Pirms censties sekot beznosacījumu mīlestības macībai, tev pirmkārt ir jāpieņem un jāatzīst pašam sevi, kā daļa no šīs lielās, visaptverošās mīlestības Tā jau šodien ir spējīga dziedināt daudzas tavas brūces un iemācīt dzīvot pa īstam. Jo DZĪVE IR Mīlestība.

Avots: http://www.cluber.com.ua
Tulkojums  Ginta Filia Solis

Mīlestība – tas nozīmē darīt citu labā…

tetis mamma

Mans tētis, kad viņam bija 17 gadu, tirgū ieraudzīja meiteni. Četrpadsmitgadīgu meiteni zilā kleitā un ar zilu banti matos. Un iemīlējās. Gaidīja, kamēr viņai paliks astoņpadsmit, palūdza viņas roku un apņēma viņu par sievu. Viņš viņu dievināja…
Viņi bija diezgan nabadzīgi fermeri, mamma slauca govis, darīja visu, ko vajadzēja, taču viņi dzīvoja un priecājās par katru līdz galam nodzīvoto dienu. Un tas bija tik sirsnīgi, tik aizkustinoši un skaisti!
Es redzēju, kā labi ļaudis labās ģimenēs strīdās, kurš uzvarīs tējai ūdeni. Mums viss bija otrādi – katrs vēlējās uzvārīt tējai ūdeni. Kad tavs dzīvesbiedrs grib uzņemties vairāk darāmā, vairāk atbildības, tad tev arī gribās uzņemties vairāk… Tas ir ļoti interesants mehānisms, es to izpētīju. Jo mazāk pienākumus tavs dzīvesbiedrs vēlas uzņemties, jo mazāk gribas darīt tev. Un tā mani vecāki viens otram rāva no rokām ārā mājās darāmos darbus, grūtus uzdevumus, nepatīkamas lietas – visu katrs gribēja izdarīt otra labā…
Es vēl atceros, kā tētis no rīta, kad skuvās, dziedāja un mamma viņam teica: “Pārstāj dziedāt – es nevaru sakoncentrēties!”
Mamma tad strādāja kaut kādā pirmsskolas iestadē un no rītiem rakstīja atskaites. Bet tētis viņai atbildēja – jocīgi, kāpēc tieši tādas lietas paliek atmiņā – viņš teica:
“Es nedziedāšu, bet tu kaut kad nodomāsi: cik žēl, ka viņš vairs nedzied, cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”.
Lūk, šo frāzi es atceros: “Cik brīnišķīgi būtu, ja atkal dziedātu”. Viņu laulība izradījās laimīga un jautra – dvēseļu un centienu vienotība, tādu es vēl nekur citur neesmu sastapusi – ka tā būtu ne tikai dziļa un nopietna, bet arī priecīga un jautra katru mirkli…
Un katrs rīts sākās ar tēva lūgšanu – viņš pateicās Dievam par to, ka viņam ir atsūtīta tāda brīnumsieva, šī brīnummīlestība, šīs brīnumjūtas. Un tā mēs izaugām šīs lielās mīlestības aizvējā…
Pēc tam es jautāju:
— Un ko mamma?
— Mamma nomira pirms desmit gadiem.
Es saku:
— Ak, Dievs, bet tēvs?
— Tēvs vēl ir dzīvs.
— Kā gan viņš to pārdzīvoja? Droši vien, ka mātes nāve viņam bija kas briesmīgs?
— Ko, tu! Viņš svētīja katru Dieva dienu, ka šīs šķiršanās sāpes bija jācieš viņam, ne viņai…

Astrida Lindgrēna
Ilustrācija: Anžela Džeriha
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs…

mīlēt1111

Mīlēt nozīmē būt blakus, kad tas ir vajadzīgs, un atkāpties, kad telpas diviem kļūst par maz.

Reiz es sarunājos ar kādu vecu viedu cilvēku un man ļoti iepatikās viņa doma: “Ja sieva saka, ka ir piekususi un vēlas pabūt vasarnīcā vienatnē un klusumā, mans uzdevums ir klusiņām atvest viņai produktus, nolikt uz lieveņa un nemanāmi nozust, lai viņa varētu atpūsties.”

Mīlestība ir atbildība, kuru mēs labpratīgi uzņemamies. Mīlēt nozīmē pienākumu. “Es nevienam neko neesmu parādā” – tas nav par mīlestību. Tas otrs tev neko nav parādā. Bet tu esi. Tev jarūpējas, tev jābūt uzticīgam, tev jākalpo. Tas ir par Mīlestību, izejot no brīvības.

Mīlestība ir drošība. Mīlestība nozīmē, ka blakus tev cilvēks var būt īsts. Viņam ir atļauts būt vājam, ir atļauts šaubīties, ir atļauts būt nesmukam, atļauts slimot un atļauts kļūdīties.

Histērijas, strīdi, negatīvas emocijas, drosmes un izlēmības trūkums nav iemesls nemīlēt cilvēku. Vai gan var beigt mīlēt kādu, ja Mīlestība ir dāvana, ar kuru tu dalies no visas sirds, neko neprasot pretī.
Mīlēt cilvēku vairāk kā darbības, kuras viņš veic. Būt blakus gan priekos gan bēdās, būt vienmēr pieejamam, būt vienmēr “uz sakariem”. Būt par to, par kuru zin, ka viņš nekad nenodos.

Bērniem ir ļoti svarīgi zināt, ka ģimene ir pati drošākā vieta pasaulē. Vecākiem, kuri noveco ir svarīgi zināt, ka viņi ir vajadzīgi un mīlēti un līdz mūža beigām būs aizsargāti. Vīram ir svarīgi zināt, ka sieva viņu mīl neatkarīgi no tā, cik veiksmīgs viņš ir savā darbā, bet sievai ir svarīgi zināt ka viņš būs blakus neatkarīgi no tā, kā viņa izskatīsies  pēc desmit gadiem, jā, un arī pēc piecdesmit.

Tas nav par solījumiem, tas ir par ko citu, par kaut ko dziļu un patiesu. Par to pat nevajag runāt, vajag dzīvot tā, lai tas, kurš blakus, sajustos drošībā. Tāda dzīve ir stāsts par īstu Mīlestību.

Mīlestība ir briedums un apzinātība. Mīlestība ir sapratne par to, ka tuvas attiecības nav iespējamas bez krīzēm, ka jūtām ir vajadzīgs laiks, lai nobriestu, ka Mīlestība nevar būt vieni vienīgi svētki, Mīlestība ir dziļš darbs pašam ar sevi, pirmkārt – ar sevi.

Mīlestība ir rinda nāvju un jaunu piedzimšanu, Mīlestība ir pašu sāpīgāko punktu atkailināšana. Mīlestība ir drosme būt īstam. Mīlestība ir drosme iziet neiepazīta teritorijā.

Mīlēt vai nemīlēt, tā vienmēr ir mūsu personīgā izvēle un nevajag to uzspiest otram cilvēkam. Īstas Mīlestības skaistums nozīmē atdot no visas sirds un būt pateicīgam par to, ka otrs piekrīt to pieņemt.

Tas, kurš prot mīlēt, ir nolemts laimei. Un tam nav nekādas nozīmes, vai reiz esi bijis mīlēts vai nē, bet nozīme ir tam, vai tu prati kļūt tik dziļš un pieaudzis, lai dzīvotu  ar atvērtu sirdi.

Mīlestība ir gaisma, Mīlestība ir sirds mirdzums, Mīlestība ir labākais, ko mēs varam uzdāvināt pasaulei. Mīliet!

Avots: Благостная женственность

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pats labākais!!!!!!!

sieva virs

– Mīļais, saki, vai es esmu resna un nesmuka?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē!
– Bet, ja mēs būtu musulmaņi un tev varētu būt četras sievas, kura pēc kārtas būtu es?
– Pirmā un pati galvenā, mīļotā un vienīgā. Tur nav obligāti četras sievas. Četras – tie ir griesti.
– Labi, tagad pasaki, vai tad, kad es kļūšu veca, tu mani vienalga mīlēsi?
–… (krampjainas pārdomas)… Manā sirdī tu vienmēr būsi jauna.
– Skaties, mums mājās ir vairāki kaķi. Topa – balts. Milija – pelēka. Varbūt vēl kādu rudo vajadzētu?
– Nu, ja. Bruņurupuci.
– E-e-e-e-…
– Es nokrāsošu viņu oranžu un nosaukšu par Mikelandželo.
– Pagaidām šo jautajumu atliksim. Saki, bet kad mēs pabeigsim remontu?
– Tu esi pati labākā Saulīte pasaulē.
– Nē, tā nedrīkst. Tu jau tā atbildēji.
– Visi mani spēki tiek virzīti remonta pabeigšanai, lai tu varētu dzīvot skaistā vidē un pati tāda skaista būtu.
– Bet tu taču saproti, ka es vienalga gribu skandālu un gribu apvainoties, lai tu pēc tam lūgtu piedošanu?
– Jā, mīļā.
– Nemīļojies man te! Tu kļūdīsies vai nē?! Pasaki, kad mums kāzu gadadiena?
– Septītajā, nulle, septītajā.
– Un cik gadus mēs esam precējušies?
– Sešus, bet valsts domā, ka četrus.
– Un kad ir mana dzimšanas diena?… Kaut gan, es zinu, ka to tu zini.
– Jā, mīļā.
– Bet tavs Džekijs Čans ir šķībacains muļķis!
– Bet man taču viņš ne jau prāta deļ patīk. Scenārists un režisoŗs viņš tiešām ir viduvējs.
– Un kā atšķiras izšūšana no adīšanas?
– Adīšana ir tad, kad tu ar adāmadatu caur degunu vari aizsniegt smadzenes.
– Labi. Pieņemu. Tu esi pats labakais vīrs pasaulē… Maksim!!!!!! Es taču lūdzu, lai tu apelsīna mizas nemet uz salvetes! Tos pleķus pēc tam nevar atmazgāt!!!!!
– Aaaaaaa!!! Bet taču domāju, ka esmu izsprucis…
Avots: Благостная женственность
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavs vienīgais uzdevums…

tavs vienigais uzdevums

«Mana Mīļā,
Nesen mēs ar mammu kaut ko meklējām Googlē. Un meklētājs pēkšņi parādīja pašu populārāko pieprasījumu sarakstu. Un pašā saraksta augšgalā atradās jautājums: «Kā noturēt vīrieti».
Es biju šokā. Es pavirši pārskatīju dažus no bezgalīgi daudzajiem rakstiem par to, kā vienmēr būt seksuālai, kad vislabāk viņam pienest alu, bet kad – sendviču, un kā savu vīrieti padarīt gudrāku un lieliskāku.
Un es sadusmojos.

Mana Mīļā, tā nav taisnība – Tev nekad nav bijis un nebūs tāds uzdevums – «noturēt vīrieti».
Mīļā, Tavs vienīgais uzdevums ir atcerēties, ka tu esi pelnījusi krietna cilvēka mīlestību. Sargi šo pārliecību dziļi sirdī, tur, kur to nevarēs sagraut ne atteikumi, zaudējumi un egoisms, kurus mēs neizbēgami sastopam savā dzīves ceļā. (Ja Tu atcerēsies, ka ne tikai Tu, bet jebkurš cits cilvēks ir pelnījis cieņu un mīlestību, Tavu dzīvi varēs uzskatīt par izdevušos. Taču tā jau ir citas vēstules tēma.)

Ja Tu noticēsi tam, ka esi vērtība pati par sevi, Tu noteikti satiksi puisi, kurš būs spējīgs Tevi novērtēt un kurš vēlēsies pavadīt savu vienīgo dzīvi arvien vairāk Tevī iemīloties.

Mīļā, es vēlos Tev pastāstīt par puisi, kuram nav vajadzīgs, lai viņu noturētu, – tāpēc, ka viņš pats vēlas būt Tev blakus.
Un man ir vienalga, vai viņš pareizi tur elkoņus pie galda, – galvenais, lai viņš nenovērstu acis no Tava deguntiņa, kad Tu to smieklīgi sarauc, aizgūtnēm smejoties.
Man ir vienalga, vai viņš prot kaut nedaudz spēlēt golfu, – galvenais, ka viņš spēs spēlēties ar bērniem, kurus Tu viņam dāvāsi, un sajūsmināts ievēros to, cik ļoti viņi ir līdzīgi Tev.
Man ir vienalga, cik vīrišķīgs viņš ir, – galvenais, lai viņam pietiktu spēka dot Tev iespēju paust savas sirds bezgalīgo spēku.
Vismazāk mani interesē, par ko viņš balso vēlēšanās, – ja viņš cienīs Tevi Tavās mājās un dziļi cienīs sava sirdī.
Man ir vienaldzīga viņa ādas krāsa – ja viņš jūsu kopdzīves audeklu pārklās ar pacietības krāsam un spēju dalīties, būt viegli ievainojamam un maigam.
Man ir vienalga, kādā reliģijā viņu audzināja vecāki, vai varbūt vinš ir izaudzis nereliģiozā ģimenē – galvenais, lai viņš zinātu, ka dzīvē ir svētas lietas un zinātu, ka ikkatra minūte kopā ar Tevi ir dziļi svēta.
Un pēdējais, ko vēlos Tev teikt: ja Tu sastapsi tādu vīrieti savā ceļā un viņam ar mani nebūs nekā kopīga, mums vienalga būs viena kopīga vērtība pasaulē, un tā būsi TU.
Tāpēc, ka gala rezultātā vienīgā lieta, kura Tev jadara, lai «viņu noturētu», – ir jābūt sev pašai.
Tavs mūžam mīlošais vīrietis,
Tētis

«Es rakstīju šo vēstuli savai meitai, taču vēlos to veltīt ikvienai sievietei, kuru esmu savā dzīvē sastapis. Sievietei, kurai nekad no sava tēva nav nācies dzirdēt tādus vārdus. Es to rakstīju arī mūsdienu puišiem – topošajiem vīriešiem, kuriem ir svarīgi zināt pa īstam svarīgas lietas. Vai mana mazā mīļā meita sastaps mīlošu partneri visai dzīvei, nezinu, viss atkarīgs no tā, vai kāds no jums spēs neaizmirst šīs svarīgās lietas. Es lūdzos par Tevi».

©Kellijs M. Flanagans «”Vēstules meitai»
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums ©Ginta Filia Solis

Viss patiesais

mīlestība16

Patiess spēks nebaidās izskatīties vājš. Tāpēc tas viegli piekāpjas tur, kur neatlaidība pārvēršas stūrgalvībā.

Patiess skaistums neprasa pilnību. Tāpēc to nepārsteigsi nesagatavotu tur, kur tam it kā nevajadzētu būt.

Patiess viedums nemeklē gudro atzinību un muļķu sapratni. Tāpēc tas nepriecājas, kad to slavē un nebēdā tad, kad to peļ.

Patiesa labestība nezin, ka ir labestība. Tāpēc tā ir tik viegla, vienkārša, kā bērns, un tāpāt kā bērns – nesavtīga.

Patiesai mīlestībai dažkārt ir rūgta garša. Tāpēc, ka nav pasauulē tādu noteikumu, kas nosaka, kādai tai būt un kādai nebūt.

Patiesas pārmaiņas vienmēr notiek nemanāmi. Tāpēc tās pieņem pat tie, kuri necieš nekādas pārmaiņas.

Patiesa kārtība necīnās ar haosu. Tāpēc, ka tad, kad tā atdod uzvaru haosam, tas pats sakārto lietu kārtību.

Viss patiesais ir tas, kas ir. Tāpēc patiesais nemeklē, kā būt kaut kam citam.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS