Tavas dzīves jaunā SAULE

saullēkts16

Reiz tavā logā iespīd absolūti jauna saule…
Tāda, kādu tu to nekad vēl neesi redzējis…
Tāpēc, ka tu vispār maz ko esi redzējis – dzīvoji un dzīvoji… kā visi…

Bet pēc tam shēma pārstāja darboties…

Un, izrādījās, ka vienkārši kaut kur mācīties, ar kaut ko apprecēties, ar kaut ko nodarboties, nopirkt dzīvokli un mašīnu, “iepoustot” fotogrāfijas no jūras – tas viss, iespējams, arī ir garantija tam, ka tu neatpaliec no citiem, un sabiedrībai pret tevi būs mazāk pretenziju, taču tā noteikti nav garantija tam, ka tu būsi harmonijā ar sevi un sajutīsies laimīgs pats savā dzīvē…

Deviņdesmit procenti manu pacientu, ja paskatos uz viņiem no malas, ir pilna laimes un veiksmes atribūtu komplekta īpašnieki…
Tad no kurienes šīs masu neirozes, depresijas, atkarības, psihosomatiskās pārejas, paātrinātie emocionālās un fiziskās veselības sagrūšanas procesi?

Kā rāda prakse, visbiežāk no autopilotā ticības tam, ka galvenais ir izpildīt vispārpieņemto maksimālo plānu, nepievēršot uzmanību tam, cik tas ļoti savienojams ar taviem resursiem, vajadzībām un vēlmēm…

Vajag, tātad vajag…

Bet vai tiešām vajag?
Tieši šo vajag?
Tieši tagad vajag?
Tieši ar šo cilvēku vajag?

Vai visas šīs vēlmes ir tavas?
Vai tu apzināti pats izpildīji visus savus soļus un visus savus lēmumus pieņēmi pats?
Vai tava dzīve apvieno sevī TAVAS vērtības?
Vai tu nes pilnīgu atbildību par katru savu soli?
Vai tu skaidri zini, ko šobrīd vēlies, un skaidri zināji, ko vēlējies tad, kad izvēlējies visu to, kas tev ir?
Vai tev ir vainīgo savās neveiksmēs saraksts?
Vai tu gaidi, pagaidi, vai tomēr dzīvo?
Vai tev ir labi tavā dzīvē?

Godīgas atbildes uz šiem jautājumiem rada jaunu sauli debesīs, atslēdzot autopilotu un piestartējot alternatīvos domāšanas procesus, pēc kuriem daudz no tā, kas šķita nesatricināms, sāk neatgriezeniski izgaist…

Kādam notiek atklāta revolūcija…
Kādam lēns, bet patiess sevis atgūšanas process…
Kādam pāris otas triepieni maina visu paleti…

Jā, tā ir krīze…
Jā, reti kad bez sāpēm… vēl piedevām, kādām!…
Jā, tas ir darbs…

Taču tas, mani Mīļie, ir brīnišķīgi…
Iziet savas paša dzīves teritorijā, zinot, ka tajā nav nekā, ko tu negribētu tajā redzēt, dzirdēt un just…

Tu apskauj tos, kurus vēlies piespiest pie sirds…
Nodarbojies ar to, ko alkst tava Dvēsele…
Nogursti, bet tas ir patīkams nogurums, nevis verdzisks spēku izsīkums..
Kļūdies, bet izlabo…
Krīti, bet piecelies..
Izdzīvo visu emociju gammu nevis imitē vienšūnu, bet populāru pozitīvismu…

TU MĪLI…

Beidzot to, ar kuru tev sakrīt katra ķermeņa un Dvēseles bedrīte…
Mīli sevi ar veselīgu mīlestību un vairs nevienam neļauj dejot džīgu uz tavas uzticības pamata, un atmet jebkuras sugas manipulatorus…
Mīli to, ko radi…
Mīli to, ar ko dzīvo…
Mīli savu jauno sauli nevis kā labu laika apstākļu avotu, bet kā brīvības zīmi no gadiem ilgi krātajiem aizspriedumiem…

Esiet tik brīvi, cik vien iespējams…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīva un īsta…

original

Tieši tagad, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies, tava dzīve online un bez filtriem atnāk pie tevis ar domām, vārdiem, rīcību, sapņiem…

Dzīva un īsta.

Vai nu pieņem to, vai izmaini.

Es nezinu, vai tev ir vajadzīga globāla revolūcija, bet varbūt pietiks ar sasildīšanās sajūtu…

Vai arī tev jāpieraksta sava dzīve, jāuzzīmē tā, jānodzied par to, vai jāizdejo…
Vai arī tev kādam vajag palīdzēt, kādam, kura sāpes ilgst ilgāk un dedzina sāpīgāk, tad arī tavējās rimsies…

Vai arī turēt savās plaukstās bērna plaukstiņas, atdodot un arī saņemot…

Vai arī tev vajag pamosties pavisam citā pilsētā ar pavisam citu cilvēku…

Vai arī kāds ausainis ar raupju mēli laiza tavu vaigu un tavas skumjas pazūd…

Es patiešām nezinu, mans draugs, kas nesīs tev laimi…

Taču es ļoti vēlos, lai tev tā ir…
Un es vēlos, lai tu neko nemainītu, ja vien pārmaiņas patiešām nav vajadzīgas un dzīvībai svarīgas, bet tu nekādīgi nespēj tām saņemties, jo ļoti baidies….

Baidies – tas ir normāli.

Daudz normālāk, nekā vispār ne no ka nebaidīties.
Bet – dari!

Maini!
Izlem!
Audz!
Un atceries, ka tev vajadzīga tā dzīve, kurā tu aizmiedz un pamosties laimīgs…
Tā arī ir tava dzīve.
Atpazīsti to un radi!

Ļiļa Grad
Ilustrācija: Anna Silivonchik
Tulkoja: Ginta FS

Kad jaunība paiet un sākas īstā dzīve

kukainis

Re, nu, kā bērns dzīvojies un zini, ka viss mainīsies. Un, visticamākais, mainīsies uz labu. Agri vai vēlu tu varēsi aizsniegt augstāko plauktiņu, kurā stāv kārotais vecmāmiņas ievārījums. Tev beidzot noņems breketes. Un pubertātes pinnes pāries. Un krūtis izaugs, un pusaudža stūrainums pazudīs. Skola paliks aiz muguras. Sesija arī. Tu dabūsi pasi un pats varēsi nopirkt kādu alkoholisko dzērienu. Un, ja mācīsies angļu valodu, tad to arī iemācīsies… beidzot. Un viss attīstās ātrāk, augstāk, spēcīgāk….

Un tad pienāk tas brīdis, kad tu apzinies, ka vēl joprojām dzīvo, atsaucoties uz dabisko augšanu, bet augšana jau ir beigusies. Un sākas novecošana… Tie iekšējie spēki, kuri tevi dzina, ir beiguši savu darbu un vairāk nedarbojas. Nē, protams, ja tu salauzīsi roku vai kāju, tā saaugs. Taču nekas tevi vairs tik ļoti neiedvesmo un neplēš pušu no lepnuma, nekas neliek piepūsties lielam.

Un arī valodas mācīties vairs nesanāk tik viegli un pamosties ir grūtāk, un arī sabiedrība tevi nemudina iegūt arvien vairāk zināšanas.

Bet tad, kad tu skaties uz savu ķermeni un domā, ka vajadzētu notievēt, tad gaidi, kad tas pats no sevis notiks. Tāpēc, ka agrāk notika. Bet, še, tev, vairs nenotiek. Vai zini, ka 90% cilvēku, kuri saka “vajadzētu notievēt”, netievē?

Un te nu sākas īstā dzīve un īstais darbs. Jēgas un “draiva” meklējumi. Piepūle, kas ļoti bieži ir pretrunā ar dabisko lietu plūdumu (novecošanu), bet dažkārt arī ir pretrunā ar veselo saprātu.

Īstie personīgie nopelni. Iziešana ārpus tā, kas dabas dots. Jau laiku atpakaļ izaugušā uzlabošana. Fakultatīva un ne obligāta. Veicama ārpus darba laika. Bērni strādā, bet tas jau viņos ir ielikts. Bet vecāki var nestrādāt un var nemainīties. Viņi var nodzīvot visu mūžu kā imago, liels pieaudzis kukainis. Daudzi tā arī dara, kamēr vien neapzinās, ka ir jau izauguši.

Izauguši – tas nozīmē, ka viņiem jau daudz kas ir atļauts. Un tāpat arī nozīmē to, ka daba vairs neatbild par viņu attīstību. Un nāksies attīstīties patstāvīgi.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Reiz

10403572_375931319198195_7931282901047292204_n

Reiz mēs atslēgsim savus skārienjūtīgos telefonus un iziesim pasaulē.
Tur būs pavasaris un laternas tumšajā miglā spīdēs kā zelta jāņtārpiņi. Sadevušies rokās mēs iesim cauri to matētajam atspīdumam, un gaisma pielips mūsu ķermeņiem, un paliks ar mums ilgi.

Reiz mums apniks draudzēties feisbukā un mēs ar draugiem aizbrauksim pie jūras. Viss būs pa īstam: sudrabotas zivtiņas, kaijas-mednieces un smilšu pilis. Viļņi piezagsies tuvāk un nolaizīs mūsu pēdas smiltīs, nu un? Lai tā ir! Galvenais, lai viļņi tur būtu. Bet pusnaktī pār balto krastu uzleks mēness – nevainojami apaļš, kā ar cirkuli uzvilkts. Un pēkšņi debesis apgāzīsies tieši mums virsū, un mēs par godu tam atkorķēsim burbonu.

Reiz mēs izdzēsīsim visus savus foto no instagrama un ne reizi to nenožēlosim. Ēdiens izrādīsies tik garšīgs, ka neviens to nepaspēs nofotografēt. Mēs staigāsim pa piejūras tirgu un cienāsimies ar granātāboliem, ieelposim paprikas un kardamona smaržu, skatīsimies kā tirgotāji ķeksē no katliem mājās pagatavotu brinzu, lai ietītu to sniegbaltā marlē. Un mums ne reizi neienāks prātā ieslēgt kameru – ne reizi! Tāpēc, ka…. kālab gan?
Reiz seriālu mākslīgā realitāte mums sāks šķist parāk smacējoša un šaura. Mēs  pārtrauksim to astoņpadsmitās sezonas pašā vidū, jo mums vienkārši ļoti sagribēsies dzīvot. Skatīties kā peld ledus pa pusei aizsalušajā upē, mēs barosim baložus, skūpstīsimies, neskatoties uz salu. Lidojošās pārslas mums atgādinās kokosa skaidiņas un mēs pilnā kaklā smiesimies.  Bēt pēc tam iesim sasildīties nakts restorāniņā un uzdejosim tango. Tas nekas, ka pagaidām to neprotam. Mēs vienalga uzdejosim.
Reiz mēs pārtrauksim sekot modei un pēkšņi izrādīsies, ka mums pašiem ir savs stils. Nospļaujoties uz visu pieņemto, mēs savienosim nesavienojamo un eksperimentēsim ar krāsām. Man piedos pārāk košos apģērbus, lūpu krāsas un pārāk kliedzošās frizūras. Tev piedos tavu vienkāršību. Un es atradīsu vecmāmiņas kameju, bet tu nopirksi žokejcepuri krāmu bodītē. Un tas izskatīsies ļoti skaisti, zvēru, pa īstam skaisti!

Reiz mēs izvilksim no ausīm “austiņas” un ieklausīsimies savā sirdī. Un pēkšņi izradīsies, ka mūzika ir it visur – pērno lapu čaboņā, lietus bungošanā un tējkannas svilpšanā. Mēs izdzirdēsim veco mūra māju domas un koku sarunas, un pat mākoņu klusēšanu. Un šajā melodijā nebūs nevienas falšas nots, nevienas!

Reiz mums apniks lasīt muļķīgos tvītus, un mēs beidzot paņemsim no plaukta grāmatu. No tās putekļu aromāta Dvēselē pamodīsies dīvaina sajūta, kam mēs vārdu tā arī neatradīsim. Visi bērnības sapņi ar jaunu spēku atgriezīsies un ļoti gribēsies kuģot pa jūru, zirga mugurā jāt pa prēriju, meklēt dārgumus un bēgt no laupītājiem. Un iemīlēties. Ak, Dievs, kā mums gribēsies iemīlēties!

Reiz mēs pārstāsim atzīties mīlestībā ar muļķīgu dzeltenu “smaidiņu” palīdzību, bet vienkārši ieskatīsimies viens otram acīs. Un tajās ieraudzīsim visus Visuma zvaigznājus, pašus siltākos sapņus un paši savu atspulgu. Un nekas nebūs jāsaka, viss būs skaidrs bez vārdiem. Bet tu vienalga pajautāsi un es atbildēšu.

Tu esi piekusies un netici man, bet es ZINU.Lai varbūt ne šeit uz šīs zemes un ne šajā dzīvē, bet reiz tā būs, tieši tā.
Mēs vēl uzdejosim tango.
Apsolu!

Autors: Tatjana Streļčenko
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS